Režisora Jura Poškus filma "Saule spīd 24 stundas" rāda pasauli, kurā lielākā daļa cilvēku uzskata, ka laime ir kaut kur citur.
Ziemeļi drupina metālu, bet saudzē stiklu.
Māca balseni izrunāt "ielaid".
(Josifs Brodskis)
Andrejs Zvjagincevs kādā intervijā par savas filmas Jeļena (2011) uzņemšanas procesu sacīja, ka gribējis par treileri izmantot filmas sākumu. Proti, vairākas minūtes garu kadru ar mājas sienu, pa kuru lēni slīd saules stari, līdz uz zara kadrā uzlaižas (speciāli trenēta) vārna. Nezinu, vai režisors koķetēja, vai protestēja pret obligāto mākslas darba pielāgošanu pārdošanas vajadzībām, bet šeit uzskatu par svarīgu uzsvērt – Jura Poškus filmas Saule spīd 24 stundas treileris nudien ir maldinošs. Tādā nozīmē, ka filma aizved skatītāju neapsolītā virzienā, un par to ir pelnījusi uzslavu.
Domājot par vajadzību aprakstīt filmas sižetu, es paklūpu pret vārdu “krīze”. Paskaidrošu. Pirms dažām dienām gāju cauri Centrāltirgum un redzēju vairākus vīriešus, kuri priecīgi stiepa tikko nopirktu čuguna kazanu jeb trauku, kurā pieņemts gatavot plovu. Viņu sejas bija sarkanas, vēderi liedza saskatīt purngalus, un es iztēlojos pagalmu, kurā viņi ceps plovu – tur noteikti ir lapene ar burciņu pelnutrauka vietā un šķībs basketbola grozs bērnam, kuru tas izmantojis tieši vienu reizi. Viņi noteikti uzskata, ka īsts vīrietis sākas ar 100 kg dzīvsvara, ka armija puiku pataisa par vīrieti utt. Un šajā mirklī es apzinos, ka tas ir stereotips. Iespējams, šie vīrieši neviļus ir pacentušies tādu stereotipu radīt, un tomēr. Kāpēc pusmūža vai cita vīrieša krīze gandrīz vienmēr nozīmē motociklu un vīru klubus, kur viņi nakšņo mežā zem klajas debess un ar plikām rokām nožņaudz vistu? Aicinu savu priekšstatu kazanu nesaudzīgi attīrīt ar špakteļlāpstiņu, tikai tad filmas galvenā varoņa Mārtiņa stāsts varēs uzplaukt.
Jo režisoram ir izdevies parādīt banālo bez karikatūrām, un ceru, ka jums izdosies to ieraudzīt.
Tātad, galvenais varonis pārdod veiksmīgu biznesu, jo ir noguris. Jau pašā filmas sākumā izskan, manuprāt, ģeniāls dialogs, kurā epizodisks tēls (Baiba Broka kā pircēja krāsu veikalā) vaicā Andra Keiša varonim, vai viņam ir hobijs, un saņem atbildi: “Ir.” Pauze. “Nav. Nekad nav bijis.” Vairākas reizes filmas gaitā Mārtiņa skatiens ir vērsts nekurienē, par spīti viskija galoniem un tam, ka viss taču it kā ir labi. Ja nemaldos, karikatūrists Ešlijs Briljants savulaik teicis – viņš vienkārši gribētu pats pārliecināties, ka laime nav naudā. Šis motīvs caurvij visu filmu – lielākā daļa varoņu uzskata, ka laime ir kaut kur citur, neatkarīgi no viņu mantiskā stāvokļa. Vieni izvēlas joņot ar bērnu padusē un domāt par aizkaru krāsu, nevis to jēgu, otri vienkārši skumst, trešie vēlas sasniegt Ginesa rekordu pašizdomātā kategorijā. Ak, jā, piemirsu – visas rekordu kategorijas taču ir izdomātas!
Kā var runāt par bezjēdzīgumu bez cinisma? Režisoram nenoliedzami tas izdodas, viņa acīs pilnīgi visi cilvēki zināmā mērā ir ķerti (un tā tas arī ir). Tie pat nav jēgas meklējumi un solījumi to atrast, tā ir dzīvošana ar jēgas trūkumu fonā. “Es šeit biju,” raksta varonis Mārtiņš uz krāsu plaukta ar flomāsteru, bet pēc tam iečurā sava vārda pirmo burtu sniegā. Ne velti sekretāre, kurai draud atlaišana, filmā paziņo: “Es negribu dzīvot, es gribu strādāt!” Cilvēk, ja tu noticēsi jēgai – vilsies, taču, ja nenoticēsi, arī. Bija tāds indiešu guru, vārdā Nisargadatta Maharadžs (1897–1981), kurš piekodināja nestāstīt bērniem, ka visu lietu daba ir tukšums, jo tad viņi pārstās iet uz skolu.
Kad Mārtiņš mēģina izstāstīt savai draudzenei par plānu doties uz Ziemeļpolu, viņa to visu iztulko kā vajadzību abiem doties ceļojumā uz spa kūrortu, turklāt divreiz apgalvo: “Tev patiks. Tev patiks.” Viņa nevis vienkārši vēlas precēties, viņa grib, lai Mārtiņš to grib, lieto vārdu “zemapziņa” un aicina doties terapijā. Arī tuvākais draugs piemin psihoterapeitu – ir pienācis laiks pamanīt samilzušās problēmas –, tādēļ Mārtiņa draudzene un draugi kā tēli ātri vien izgaist. Jo, kā saka cits epizodisks tēls filmā: “Katrs ir ass pats sev.” Zināmā mērā tas atgādināja filmu Vēl pa mēriņam / Another Round (2020), arī tur varoņi attopas dzīvē, kas sakļāvusies ap viņiem kā vakuuma iepakojums, un nekas vairs nepriecē. Mēs esam pasaulē, kurā cilvēki vairs nedzird ne tikai cits citu, bet arī sevi. Un kādā veidā mēs esam šeit nonākuši?
Mārtiņš nonāk apdzīvotā vietā ar nosaukumu Tiksi, turklāt viņa drēbes ignorē to, ka temperatūra tur var sasniegt pat mīnus 50 grādus. Galu galā, viņš taču cerēja uz vienas dienas ceļojumu, bet tas viss, protams, ievelkas it kā slikto laikapstākļu dēļ. Starp citu, Tiksi polārā diena ir tieši vasarā, bet kadrā nemitīgi redzam sniegu. Varbūt tas nepagūst izkust? Labi, tas vispār nevienu neinteresē.
No šī brīža sākas jauns stāsts – melanholisks kā paši ziemeļi. Un bez mūzikas. Ja iztiekam bez burtiska sižeta atstāsta (un es tieši ceru iztikt bez tā), Mārtiņš klimst apkārt un satiek dažādus cilvēkus un dzīvniekus, gandrīz visi viņam apjautājas par ceļojuma iemeslu. Tajā brīdī Mārtiņš iedzer vēl vienu glāzi viskija un dodas tālāk. Viskija ir tik daudz, ka filmai nenoliedzami piemīt augsta viskozitāte. Varbūt tieši tādēļ viņam gandrīz izdodas uzsākt tādu kā kūrorta romānu, lai gan neizdodas ne kūrorts, ne romāns. Toties ir Ziemeļpols, kurā, kā visi apgalvo, nekā nav.
Agrāk Krievijas kolorīts būtu noliekams vienā plauktā ar balalaikām un matrjoškām, tagad ir ērmoti skatīties uz valsts karogu un helikopteriem, kā arī dzirdēt, kā viens no filmas tēliem aicina savu mīļoto uz Ukrainu pie mammas, kaut arī tā, protams, nemaz nav filmas vaina. Tāpat, izvēloties citātu ievadam no Brodska, es paguvu padomāt, ko viņš savulaik ir pateicis par Ukrainu. Šī dzejoļa turpinājumā dzejnieks pasaka – viņu esot izaudzinājis tieši aukstums.
Pasaules nomales izolētība un vide tiek parādīta nevis izsmejot, bet fiksējot, ne velti režisors Juris Poškus jau ne pirmo reizi izvēlas par skatuvi tieši provinci. Jo, ja jau vīpsnāt, tad pirmām kārtām par sevi. Tur, pirmo reizi pēc daudziem pieaugušo dzīves gadiem, Mārtiņš sajūtas bezspēcīgs, kaut aiz paraduma vairākkārt uzsver, ka par visu ir samaksājis, un mēģina kaut ko pieprasīt. Cik ātri veidojas jaunas pieķēršanās un saites, kas šķiet tik reālas, it kā iepriekšējās, vēl nesen pavisam īstas, nebūtu sairušas un turpinātos kā sapnis vai, piemēram, murgs. Iespējams, svarīgāko pasaka vietējā sieviete Olga ar etniskajiem vaigukauliem: “Tu laikam domā, ka esi Saule, ap kuru griežas pasaule? Nē.”
Sauli arī nemaz nevajag – polārā diena nomoka filmas varoņus un skatītājus pavisam. Un tad pienāk kārta arī Ziemeļpolam, uz kuru cilvēkus dzen viņu iekšējais Amundsens. Ne tikai viņi, arī es esmu nogaidījies un gandrīz kratu kāju zem galda, kas nu tur tāds būs. Bet stunda nāk un ir jau klāt – tur ir balts kā šķīstītavā. Ja atmet visas tās cilvēku lietas, kā bezjēdzīgu fotografēšanos un atkritumu nesavākšanu aiz sevis, šeit ir Mārtiņa galamērķis un ilgi gaidītā vienatne. Un te ir tie ziemeļi, kas šķaida metālu, bet saudzē stiklu. Te beidzas suņu sacīkstes un bungu rīboņa. Varbūt ne tikai Ziemeļpolā nekā nav, bet vispār?
Runājot par filmas uzbūvi, jāatzīmē veiksmīgie dialogi. Tieši tur, kur vajag beigties, tie parasti arī beidzās. Tāpat diezgan ātri izdevās aizmirst, ka Andris Keišs ir Andris Keišs.
Es bieži domāju par filmām – kā režisors šo ieceri nosapņojis kā Mendeļejevs tabulu, tad gadu gaitā visiem par to stāstījis, tad vācis naudu, tad filmējis un montējis. Arī tur rodas vesela pasaule, bet mēs to noskatāmies un esam tiesīgi izteikties. Vai gadījumā šī mūsu neizbēgamā virspusējība nav aizskaroša? Lūdzu, uztversim arī šo tekstu kā atsevišķu pasauli. Paldies.
Bet Mārtiņa atceļš mājup ir turbulence un ateisma tests, turklāt veco māju droši vien nemaz vairs nav. Par spīti tam, ka ceļš ir grūts, šajā stāstā nav traģēdijas un morāles, un, par laimi, nav arī atbilžu. Vairākas dienas pēc filmas noskatīšanās tā turpināja man smaidīt no iekšpuses. Cik forši, ka katrs no mums dzīvei var izdomāt savu jēgu. Un vēl, ja kaut kur 24 stundas no vietas ir saule, arī tā ātri vien apniks. Galvenais – nenoticēt ne saulei, ne Ziemeļpolam.