KINO Raksti

“Saule spīd 24 stundas”. Pilns autobuss uz Ziemeļpolu

17.03.2023
“Saule spīd 24 stundas”. Pilns autobuss uz Ziemeļpolu

Beidzot saule arī pie mums spīd ilgāk par piecām stundām! Esam izbriduši cauri ziemai un „Lielajam Kristapam”, ir laiks pieķerties jaunajam 2023. gadam un pavasarim. Te nu arī sastopamies ar jauno, bet ilgus gadus gaidīto Jura Poškus filmu “Saule spīd 24 stundas”.

Jura Poškus ceturtā pilnmetrāžas filma Saule spīd 24 stundas vēsta par Mārtiņu (Andris Keišs), kurš, tikko pārdevis biznesu, atduras pret jautājumu – ko tagad? Tik nozīmīgā dzīves brīdī, kad cilvēks pamet visu, pie kā strādājis, turklāt vēl neizbēgami tuvojas dzimšanas diena, prātā likumsakarīgi iezīmējas jautājums – ''kas es īsti esmu un ko šos 40 gadus esmu darījis?'' Šis jautājums, turklāt vēl ģimenes dzīves slogs, šķiet, neatlaidīgi nodarbina filmas galveno varoni. Cerībā atrast atbildi, Mārtiņš ar diviem labākajiem draugiem norunā doties uz Ziemeļpolu.

Paldies internetam, kas vēsta, ka šāda rīcība nav nekas neredzēts, tas mēdz būt iecienīts risinājums pusmūža dzīves satraukumiem. It kā Mārtiņš būtu atradis rakstu kādā self-help mājaslapā, kur lasītājam visai tieši jautā: ”Vai jums tuvojas liela dzimšanas diena un ir ideja doties ceļojumā, lai atzīmētu šo notikumu? Vai tā vietā, lai cīnītos ar bailēm par novecošanu, jūs esat izlēmis, ka labāka ideja ir iekarot Everesta vai Kilimandžaro kalnu galotnes?”

Pusmūža krīze kinematogrāfijā nav sveša tēma. Varētu teikt, ka tas pat ir atsevišķs subžanrs. Pārskatot filmas, ko varētu pieteikt šim tēmu lokam (Džona Kasavetisa Vīri / Husbands (1970), Tomasa Vinterberga Vēl pa mēriņam / Druk (2020 ), Denisa Dagana Lielie / Grown Ups (2010), iespējams ievērot

vairākas saturiskas līdzības – alkohols kā anestēzija visām sāpēm un šaubām, sentiments par jaunību un nomācoša laulības dzīve.

Taču šie krīzes nomāktie vīrieši vismaz tiecas kopīgi pārvarēt dzīves šaubas; arī Kasavetisa filmā varoņu atbilde trauksmei ir impulsīvs brauciens. Bet ko darīt Mārtiņam, ja draugi pamet viņu šajā simboliskajā ceļojumā vienu?
Lai gan ierosinājums apzvērēt, ka visi trīs draugi ieradīsies lidostā un dosies uz Ziemeļpolu, filmā izskan no Alekša (Kaspars Znotiņš), turklāt zināmā reibuma stāvoklī, tomēr varam nojaust, ka galvenajā varonī Mārtiņā klikšķis par to, ka dzīvē kaut kam krasi jāmainās, noticis jau pirms tam. Ievada titru montāžas sekvencē, ar pārdotā uzņēmuma līgumu rokās un līdzīgu skrējiena kadru, kā Leo Karaksa filmā Sliktās asinis / Mauvais sang (1986)   (tomēr, atšķirībā no Karaksa filmas enerģiskā varoņa, Mārtiņš knapi spēj noturēties kameras rādiusā), varam nojaust, ka varonis ir līksmā mirkļa apmierinājumā, lai gan pārmaiņas sedz neziņa. Tātad nav jau brīnums, ka Mārtiņš palicis viens savā ceļojumā – Ziemeļpols vienmēr ir bijis tieši viņa dzīves sapnis, kamēr labākajiem draugiem tā bija tikai pievilcīga mirkļa ideja.

Tā vien šķiet, ka visiem Poškus radītajiem vīriešu tēliem vajadzētu samesties un noīrēt vienu kopīgu autobusu, lai dotos uz Ziemeļpolu. Jo šādi dzīves apjukuši vīrieši Poškus filmās ir katrs otrais, ja ne katrs. Ja rodas sajūta, ka Mārtiņš jau notverts attiecību grožos, atliek vien sastapties ar Mārtiņa draudzenes māsasvīru Arnoldu (Andis Strods), kurš, meklējot patvērumu no sievas valdonīgajām pavēlēm, sācis pieņemt neskaitāmas reliģijas; tikmēr Mārtiņa draugs Pauls (Intars Rešetins) atklāj, ka sācis iet „pie psihoterapeitiem”.
Sabiezē iespaids, ka Poškus izveidotajā pasaulē sievietes nospiež vīriešus, domājot viņu vietā; galvenie sieviešu tēli filmā, šķiet, kaut kā intuitīvi labāk par Mārtiņu zina, kas notiek viņa galvā. Mārtiņa draudzene Sandra (Kristīne Krūze) apgalvo, ka Mārtiņš zemapziņā viņu ienīst un nevēlas precēties, arī Olga (Jūlija Volkova), vientuļa jakutu sieviete ar suni, ir pilnīgi pārliecināta, ka zina, kas noticis Mārtiņa domās. Vienīgi pats Mārtiņš īsti nezina, kā patiesībā jūtas; dīvaina transa brīdī sievietes valdzinājums ir spēcīgāks par Mārtiņa mērķtiecību, viņš pat, liekas, būtu spējīgs pamest savu Ziemeļpola mērķi un doties ar Olgu tālu prom – tur, kur siltāks. Abas sievietes, kas ienākušas Mārtiņa dzīvē, ieņem tādu kā sirēnu lomu stāstā; viņu radītie šķēršļi Mārtiņam jāpārvar, lai sasniegtu savu mērķi.

Grūti neatzīmēt, ka šie sieviešu tipāži šķiet kā galvenais epicentrs vīriešu problēmām. Tikpat grūti, kā atturēties sev uzdot jautājumu – kāpēc rodas sajūta, ka ikvienā sieviešu tēlā slēpjas nākamais filmas joks? Tomēr dīvainais un komiskais mīt visos filmas varoņos, neatkarīgi no dzimuma. Vienkārši Poškus pasaulē sievietēm nav laika noņemties ar pusmūža krīzēm.

Filmā konstruētie tēli ir viscaur stilizēti, taču jūtams, ka šo tēlu pamatā ir atpazīstami cilvēciski novērojumi, kas komiskajām ainām piešķir dziļumu. Arī mūs, mācoties LKA Nacionālajā filmu skolā, pedagogs Pēteris Krilovs vienmēr aicinājis fiksēt novērojumus un tiekties redzēt “mazliet tālāk par savu degunu”. Varbūt tieši tāpēc viņa skolniekam Andrim Keišam biznesmeņa Mārtiņa tēlu izdevies izveidot tik ticamu.

Latvijas sabiedrisko mediju raidījumā Poškus atklāj, ka visvairāk filmēšanas laikā strīdējies ar Andri Keišu, jo aktieris neesot varējis saprast, kāpēc viens un tas pats kadrs jāuzņem piecdesmit reižu pēc kārtas. „Atšķirība ir intonācijā!”, saka režisors.

Šajā brīdī, lai gan autores recenzijai esam divas, nākas uz brīdi pārslēgties no daudzskaitļa ”mēs” (Līva un Rūta) uz vienskaitli ”es” (Rūta), jo ataust atmiņā, ka arī es esmu mēģinājusi izvest Andri Keišu no pacietības. Tas notika manā diplomdarba īsfilmā Sāc visu no jauna, kur vienā epizodē kino studente Rūta cenšas režisēt ainu ar varoni Ralfu, ko atveido Andris Keišs; es kā autore šeit mokumentālā stilā mēģināju vizualizēt filmas veidošanas procesu un to, cik saspīlētas var būt aktiera un režisora attiecības.

Sižeta uzstādījums bija tāds, ka darba procesā aktieris pamazām aizkaitinās par režisores nemitīgo iejaukšanos viņa tēlojumā, neiedziļinoties tēla iekšējā darbībā. Ainas pirmajā mēģinājumā es sāku Andrim intensīvi bliezt tiešus norādījumus, ko teikt, kur skatīties, kādā balsī runāt, tomēr konflikts tik aktīvi neattīstījās, un Keišs atklāja, ka viņam, patiesību sakot, tas ir atvieglojums, ja režisors uzdod precīzus uzdevumus darbībai. Nonācām pie cita risinājuma – galvenās nesaskaņas rodas tāpēc, ka režisore neļauj aktierim nevienu kadru izspēlēt līdz galam, un tieši tas izsit Keiša tēlu no līdzsvara.

Andris Keišs - Ralfs Rūtas Znotiņas filmā "Sāc visu no jauna" (2022)

Iespējams, es būtu ātrāk nonākusi pie šī risinājuma, ja pirms filmēšanas būtu izlasījusi Kino Rakstu interviju ar Keišu, kur viņš atzīst: “Aktierim diezgan traucē tās klapītes kadra sākumā – nu, esam gatavi? – un nosit tev gar degunu klapīti, un tev jau uzreiz kaut kas precīzi jāizdara… Nē, nav labi, vēlreiz, un atkal sit to klapīti…” Režisors Juris Poškus, lai izvairītos no šī apgrūtinājuma, izmantojis „garo dublu metodi”, kuros ilgu laiku veltījis pat viena kadra uzņemšanai, līdz aktieris pateicis īsto teikumu īstajā intonācijā. Varam apliecināt – Poškus paņēmieni darbā ar aktieriem filmā ir attaisnojušies, jo, lai arī tēli ir stilizēti, katram no viņiem iespējams just līdzi. Andris Keišs organiski „dzīvo kā Mārtiņš” un var mierīgi aizmirst, ka viņš ir tas pats inspektors Grauds, seržants Lapiņš vai mākslinieks Salutaurs.

Komisko efektu režisors konstruē ar dažādiem paņēmieniem, filmā parādās daudz klišeju un banalitāšu, uz kurām tā arī būtībā balstās, tomēr veco klišeju jaunā konstrukcija ir tik stabila un sacementēta ar ”Poškus metodi”, ka top šarmanta un iegūst pat jauneklīgu dabu.
Viens no tādiem paņēmieniem, ar ko režisors veido komisko efektu, ir atkārtošanās aktierspēlē; reakcijas kadros bieži vien tiek lietots deadpan skatiens. Ainā, kurā trīs draugi ar šampanieša glāzēm priecājas par pārdoto biznesu, fonā raud sekretāre, kuru drīz atlaidīs, bet draugu neitrālajos skatienos nolasāms ja nu vienīgi – kas var būt neveiklāks, kā atrasties vienā telpā ar cilvēku, kurš raud?

Neskatoties uz stilizētajiem tēliem, dialogi filmā plūst veikli un organiski. Poškus filmā varam dzirdēt angļu valodu ar visdažādākajiem akcentiem (somu, latviešu, krievu), kas arī rada uzjautrinošu efektu. Dažādie kinovalodas elementi caur komisko vērš skatītāja uzmanību uz dzīves traģismu, neatbilstībām un cilvēciskiem trūkumiem.
Komiskais bieži tiešā veidā ir arī saistīts ar laiktelpu, kurā darbs top, lai gan ir arī daudz piemēru, kur joki ir tik pārlaicīgi un universāli, ka laika distance starp darba veidošanu un skatīšanos neietekmē komisko efektu. Tomēr, teiksim, Māra Mičerevska parādīšanās, attēlojot neliela benzīntanka saimnieku, varbūt daudz jaudīgāk un kā lieliska atsauce būtu iezīmējusies tolaik, kad filma bija nupat kā uzņemta, radot sajūtu, ka Dulķis nupat atceļojis no Kriminālās ekselences fonda pasaules.

Vispār gan jāatzīst, ka visus filmas jokus mums neizdevās aptvert; dažās epizodēs pēc publikas reakcijas zālē pieķērām sevi pie domas – ko mēs nokavējām? Nav skaidrs, vai to var novelt uz paaudžu atšķirību no filmas tēliem vai ko citu, tomēr, lai pārbaudītu šo jautājumu, esam nolēmušas uzlikt telefonā atgādinājumu – noskatīties šo filmu vēlreiz, kad mums būs četrdesmit.

Pēc pusstundu garās ievaddaļas ekrānā atkārtoti parādās filmas nosaukuma titri un sākas ilgi gaidītie „Ziemeļpola notikumi” Jakutijā. Kluss pierobežas nostūris, kur nekas īsti nenotiek, ir kas tāds, ar ko varētu pieteikt arī Jura Poškus „zīmola filmu” Kolka Cool (2012). Gan jau arī šajā Arktikas provinces nostūrī kaut kur slēpjas alternatīvas versijas Andžam, Gvido, Bogam vai Bālajam, tomēr te galveno lomu ieņem savādā padomjlaiku viesnīca un tās iemītnieki. Viesnīcas vizuālais noplukums liek domāt, ka Mārtiņš ieradies īpašā ne-sezonā, kas nav piemērota šādiem braucieniem, tomēr diezgan ātri top skaidrs, ka šī iekapsulētā padomju laika pilsētiņa, kurā internets pieejams tikai skolā un lidostā, tik tiešām ir pasaules nostūris, kur Mārtiņš var atvadīties no visām privilēģijām un ērtībām. Vispār kādā pusmūža krīzes rakstā ir teikts, ka retrīts bez telefona ir vislabākais risinājums šīm pārdomām, tāpēc varam vien novērtēt, ka Mārtiņš ir izvēlējies vispiemērotāko vietu braucienam.

Poškus autorības rokrakstā šeit redzamas tās visskaistākās lietas, ar ko tieši viņš ir izceļams, – komiskās mikrosituācijas, kur mīt pilnīga garlaicība, tukšums un bezrūpība. Varam redzēt, ka zināmu iekšējo traģiku Poškus rāda katrā tēlā. Vietā, kur saule spīd bez apstājas un tā vien liekas, ka laiks nekustas uz priekšu, Mārtiņš ir spiests kaut kā aizpildīt savu laiku ar apkārt esošajiem cilvēkiem, atklājot, ka konkrētu mērķu īsti nevienam nav. Vairākkārt apspriestā Poškus metode sniedz iespēju ieskatīties varoņa dīkdienībā bez konkrētas scenārija struktūras, patiešām tverot, ko varonis dara, kad palicis viens. Poškus smalki uzkonstruētā gausā pasaule, līdzīgi kā mūžīga diena, ir nogurdinājusi skatītāju, un,

kad šī ekrāna stunda pagājusi, iespējams, skatītājs ir vienots sajūtās ar Mārtiņu, kaut kur dziļi sirdī arī pats jūtot atvieglojumu, ka no Arktikas visi tikuši prom.

Ik pa brīdim parādās tādas filmas, par kurām arī pēc otrās un trešās skatīšanās reizes ir grūti formulēt izsmeļošu viedokli. No vienas puses, filmā Saule spīd 24 stundas ir visi kinematogrāfiskie priekšnosacījumi, lai tā iemantotu vietu skapītī pie filmām, kas patīk (lai gan apzināmies, ka „patīk / nepatīk” kritika ir visprimitīvākais veids, kā runāt par filmām). Tomēr nepamet sajūta, ka, lai arī Mārtiņš ir piedzīvojis gan fizisku, gan emocionālu ceļojumu, skatītājs to tādā apmērā nav pieredzējis. Jau stāsta pirmajā sekundē ir skaidrs, kas būs filmas galvenā tēma, tā tiek atkārtoti pieteikta, un tas neglābjami izslēdz iespēju skatītāja aktīvākai iesaistei un interpretācijas konstruēšanai, kas tomēr ir tā netveramā kino burvība.

Protams, varētu jautāt – ko gan par šo tēmu spēj pateikt divas meitenes savos divdesmit divos gados? Tur arī slēpjas tas skaistais par Saule spīd 24 stundas. Lai arī viss rakstā apcerētais – varbūt pamatoti, varbūt ne – lūkojas caur pusmūža krīzes prizmu, tomēr filmā nav runa tikai par cerību atrast jaunu pieeju dzīvei. Filma ir par aktīviem meklējumiem pieredzēt kaut ko monumentālu, vienlaikus atduroties atziņā, ka lielas jēgas dzīvei īsti nav, ja vien paši to tai nepiešķiram. Tieši negaidītie līkloči ceļojumā un atpakaļceļā ļauj Mārtiņam atrast meklēto. Filma it kā ir mums visiem pazīstamais Sprīdīša stāsts, tomēr tajā tiek uzsvērts, cik svarīgs ir tieši ceļojuma rituāls pirms atgriešanās. Kas tieši ir mainījies un kā Mārtiņš aizvadīs savu turpmāko dzīvi – šie jautājumi paliek atvērti interpretācijai. Tas, kas režisoram neapšaubāmi filmā ir izdevies, – parādīt cilvēcisko vēlmi sajust ko nebijušu, pašam to sev romantizējot. Galu galā – varbūt mēs visi vēlamies kaut kur atstāt fizisku vai metafizisku zīmi: “Es biju šeit.”

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan