Animācijas īsfilmu cikls “Brīnumskapis” spilgti raksturo Latvijas animācijas spēku autorrokrakstu dažādībā un uzdod jautājumus par iespējām sadarboties komplicētos formātos.
Teātra, kino un starpmediju autore Krista Burāne savos darbos bieži piedāvā skatītājam iespēju ieskatīties aiz redzamā robežām – kā caur paceltu priekškaru vai pavērtām durvīm, kas līdz šim bijušas nemanītas. Viņa ar vienlīdz lielu pārliecību spēj gan ieaicināt svešā, neparastā vidē, gan likt no jauna ieraudzīt šķietami pazīstamo. Burānes pieeju raksturo interese par robežstāvokļiem – par to, kas palicis nepateikts, neievērots, nolikts ēnā. Arī viņas veidotais animācijas filmu cikls Brīnumskapis mudina apstāties un pārdomāt, kā tiek būvēta animācijas valoda, kas tiek uzskatīts par tradīciju un kuras robežas tiek pārkāptas vai nostiprinātas. Tas rosina jautājumus, kas svarīgi ne tikai skatītājiem, bet arī pašai animācijas nozarei – par autorību, sadarbību un mākslinieka identitāti.
Vides un vērojuma plašums
Pēc animācijas filmas Straume panākumu ceļa, kurā visredzamākās ir Eiropas un ASV kinoakadēmiju balvas, Latvijas animācijas vārds turpina plaši izskanēt pasaulē – gan daudzajos viedokļos un intervijās, kas seko šiem notikumiem, gan forumā Cartoon Movie, kur šogad Latvijas animācija bija fokusā un tika prezentēti jauni un topoši pilnmetrāžas projekti (Kino Rakstos par to lasāms ŠEIT); gan arī pateicoties brāļu Ābeļu filmas Dieva suns pirmizrādei Traibekā (ASV) un uzvarai Slaughter Horror Film Festival Serbijā, kur žūrija vienbalsīgi lēma piešķirt Latvijas animācijas kinodarbam festivāla godalgu Zelta veseris. Tepat Latvijā varam arī priecāties par animācijas ražošanai piešķirto papildu finansējumu, un visi šie labvēlīgie apstākļi rosina atkārtoti apdomāt jautājumu – kas raksturo fenomenu “Latvijas animācija” gan vēsturiskā pēctecībā, gan mūsdienu kultūras kontekstā, un kā varētu šīs iespējas attīstīt un izmantot?
Latvijas animāciju raksturo tieši tas, kas vienlaikus padara to grūti ierāmējamu – tā balstās daudzveidīgās pieejās un spēcīgā autorībā.
Šeit līdzās pastāv mākslinieki, kuri animāciju rada kā individuālu praksi rezidencēs (piemēram, Toms Burāns), viena autora studijas (kā Vladimira Leščova LESCHIOV) un producenti ar plašu filmu spektru (piemēram, Studija Lokomotīve), kas paralēli spēlfilmu un dokumentālo filmu veidošanai atrod iespēju arī pilnmetrāžas animācijas projektiem. Pat starp studijām, kas specializējas tieši animācijā, ir viegli atpazīt atšķirīgas stratēģijas un rokrakstus – vai tā būtu Rija, Animācijas Brigāde vai Atom Art.
Tehnikas un materialitātes ir vēl viens būtisks fokuss – no smilšu un zīmētās animācijas līdz telpiskajai un 3D datoranimācijai, katra pieeja tiek apgūta ar rūpīgu uzmanību pret noskaņas un formas precizitāti. Šī tehniskā daudzbalsība ir tik izteikta, ka grūti runāt par visiem kopīgām tendencēm – vienīgi studija Animācijas Brigāde uztur savu nemainīgo rokrakstu, bet pārējā animācijas ainavā stilistiskās līdzības biežāk uzrādās kā nejaušība, nevis sistēma. Tāpēc kopumā tomēr Latvijas animācijā centrālā loma pieder nevis žanriem vai skolām, bet pašiem autoriem – ar savām idejām, balsīm un skatītājiem, pie kuriem tie vēršas. Tā ir vide, kur dominē personiska pieeja un spēcīga individuālā rokraksta klātbūtne, nevis vienots stils vai virziena disciplīna.
Visi šie lielumi ir vienlaikus priekšnosacījumi dzīvīgai un bagātīgai radošajai videi, bet vienlaikus tie ir riska faktori sadrumstalotībai. Pret to jau kopš 2016. gada sekmīgi cīnās Latvijas Animācijas asociācija, kuras vadītāja šobrīd ir Sabīne Andersone. Līdz ar animācijas vides saliedētību Asociācijas pastāvēšana un aktīva darbība nodrošina savstarpēju atbalstu, informētību un spēju piedalīties nozīmīgās kinoindustrijas norisēs. Vai animācijas iespēju paplašināšanās var būt iemesls meklēt jaunas stratēģijas arī radošajā, ne vien pārstāvniecības aspektā, un tajā, ko tās parāda skatītājam?
Šajā rakstā tiecos palūkoties uz režisores Kristas Burānes veidoto animācijas filmu seriālu Brīnumskapis kā vienu virzienu mākslinieciskai stratēģijai, kur formāts apvieno rokrakstu individualitāti. Centīšos iezīmēt sadarbības formu līdzšinējo praksi un pakavēties pie interesi rosinošiem aspektiem, ko šis darbs uzrāda.
Krista Burāne darbojas teātrī, kino, dažādos starpmediju projektos un pilsoniskās aktivitātēs; daudzas no viņas iecerēm ir cieši saistītas ar iepriekšpieņemtu formu un normu pārskatīšanu. Tie var būt žanru pieņēmumi, ko uzskatām par drošiem, tas var būt nošķīrums starp skatītāju un publiku vai jautājumi par dzīves un mākslas savstarpējo attiecību definēšanu un pieļaujamo; Burāne cenšas palūkoties vērīgāk, neierastāk, izjautājošāk. Piemēram, izrādē Viens, divi, trīs, un tu esi koks Rīgas cirkā tiek rastas “jaunas sadarbības formas starp cirku un līdzdalības mākslu, radošajā procesā iesaistot arī cilvēkus no kopienas, kas sarunājas ar kokiem, un arī skatītājus”; izrāde Netikumīgie pievēršas ik pa laikam politikā bīstami tīkamajiem cenzūras jautājumiem un to visbiežākajai atrautībai no dzīves, iemiesojoties kā “divu reālu astoto klašu skolēnu portretu galerija dzejas formā”; laikmetīgajā izrādē Robežas ļāva tuvu un caur uzticēšanos ieraudzīt cilvēkus, kas plecu pie pleca dzīvo anonīmajās un šķietami ne īpaši īpaši labvēlīgajās Rīgas Purvciema “Ķīnas mūra” sienās. Pēdējais no šiem nosauktajiem darbiem palicis manā atmiņā kā būtisks atgādinājums par paralēlām pasaulēm, kas ir tepat līdzās, bet ikdienā nereti paliek nepamanītas. Arī turpmāk – par šīm klātesošajām, taču nemanāmajām realitātēm.
Šoreiz, kad Krista Burāne, Vides Filmu studijas aicināta, ķērusies pie Brīnumskapja materiāla, viņa vēlējusies iet neiemītu ceļu. Brīnumskapis ir fenomens, kas visai plaši pazīstams ar aktivitātēm, intonāciju un tēliem – Kaķīti Laķīti, Malvīni, deju skolotāju Kodi un citiem, kas daudziem jau kļuvuši tuvi televizora ekrānā un uzveduma skatītāju zālē. “Kā režisori mani uzrunāja Uldis [Cekulis],” Krista Burāne stāsta. “Par šo uzaicinājumu diezgan ilgi domāju, klausījos visas dziesmas un centos saprast, kas šajā materiālā piesaista manu uzmanību. Bija skaidrs, ka mani interesē iedziļināties animācijas mākslā kā tādā un es īsti neparakstos par mākslinieciski vienkāršu un robustu risinājumu.”[1] Režisorei un scenārija autorei bija svarīgi, lai topošās filmas ne tikai saglabā augstu māksliniecisko kvalitāti, bet arī piedāvā skatītājiem dziļāku saturisku pieredzi. Strādājot ar izvēlēto muzikālo materiālu, viņa uzsvēra nepieciešamību piešķirt tam jaunu skatījumu, izvairoties no jau iepriekš darītā atkārtošanas. Tāpēc filmas tapušas kā personīgi un jaunu ceļu meklējoši stāsti, kuru veidošanā iesaistīti spēcīgi animācijas autori.
Jau drīz Burāne nolēma filmas veidot, balstoties uz Skola 2030 pirmskolas un sākumskolas programmām, meklējot saskares punktus ar to, kas bērniem jāmācās, – lai animācijas filmas “varētu būt viņiem noderīgas, un skolotāji varētu tās izmantot kā mācību dienas aktīvo sastāvdaļu. Lai tās varētu izmantot dažādās mācību sfērās.” Animācijas seriālā Brīnumskapis, kas balstīts Aigara Voitišķa dziesmu ciklā ar Pētera Brūvera, Māras Zālītes un Ievas Samauskas tekstiem, šobrīd tapušas piecas sērijas. Ievadsērija skan kā Brīnumskapja iepazīšanas dziesma, savukārt pārējās veido tematisko līniju, atbildot izglītojošās programmas blokiem.
Skapis un debess pagalmiņš
Kristas Burānes režisētais animācijas seriāls skatāms nepiespiesti, it kā pavisam pazīstami – iespējams, tādēļ, ka tas labi saskan ar latviešu muzikālo animācijas filmu tradīciju, ko Roze Stiebra un Ansis Bērziņš uzsāka jau septiņdesmitajos gados. Ar Raiņa vārdiem un Imanta Kalniņa mūziku veidotajā filmā Zelta sietiņš (1975), kurai, starp citu, šogad aprit 50 gadi, bija iesaistīti trīs mākslinieki – Dzintra Aulmane, Maija Brence (titros Špalte), Miervaldis Polis. Bērniem šī filmiņa bija aicinājums izceļoties pa trim pasaku vidēm un ieraudzīt gan Laimiņu, gan Mākonītes un Mākonīša lustīgo deju un nebēdnīgo Pērkonu – bungu rībinātāju, gan nepiekāpīgo Liktens tēti, bet pieaugušajiem – arī iespēja pavērot un novērtēt, kā atšķirīgu pazīstamu mākslinieku vizualitāte atklājas animācijas medijā.
Tāpat kā Rozes Stiebras filmās, arī Brīnumskapī mūzika kļūst par neatņemamu stāsta struktūras daļu – tā nevis papildina, bet virza sižetu, iedarbinot fantāzijas telpas. Katrā sērijā dziesma kalpo kā portāls, kas atver jaunu pieredzi, padarot mācīšanās un ikdienas realitāti par iztēles piedzīvojumu. Rozes Stiebras muzikālajās filmās atšķirīgos literāros avotus, māksliniekus un mūziķus apvienoja režisores rokraksts, savukārt Brīnumskapis to panāk ar atšķirīgiem realitātes līmeņiem, kurus apvieno rāmējošs stāsts.
Caur skapju un durvju labirintiem Brīnumskapja skatītājus vada Kristīnes Jurjānes animētais suns Dimis un filmēti bērni, kas atver durvis uz dažādām iztēles pasaulēm. Katras vides vizualitāte uzbūvē un nojauc savas likumsakarības, piedāvājot atšķirīgu estētisku telpu. Pie katras filmas strādājuši spilgti un plaša spektra projektos pieredzējuši Latvijas animācijas autori, kuru rokraksti atzīti arī starptautiski. Šāda daudzbalsība saskan ar mūsdienu bērnu mākslas tendencēm, kur uzsvars ir uz sadarbību starp rakstniekiem un vizuālajiem māksliniekiem. Kā vienu no iedvesmas avotiem režisore min arī ilustrēto mazgrāmatiņu sēriju Bikibuks – tajā satiekas autori, kuru ceļi ar ilustrāciju citkārt varētu arī nekrustoties.
Papildu dimensiju Brīnumskapja idejai piešķir arī producējošā studija – VFS Films, kuras iepriekšējā pieredze animācijā nav nejauša. Starp studijas darbiem ir Annas Začas un Nila Skapāna animācijas īsfilma Visi mani draugi ir miruši (2019) un Nila Skapāna Diendusa (2021), arī dokumentālās filmas, kurās animācija savijas ar dokumentalitāti – pašas Burānes Pasaka par tukšo telpu (2017) un Pētera Krilova Uz spēles Latvija (2014). Šajos darbos tēli un detaļas veido nosacītu simbolu telpu – vienlaikus cieši saistītu ar realitāti, bet arī viegli sirreālu, spokaini netveramu. Šī nopietnā un vispārinošā loma, ko studijas vēsturē spēlējusi animācija, iezīmē arī citādu sākumpunktu bērniem domātām filmām.
Brīnumskapja pieeja atšķiras no Latvijas kinovēsturē iepriekš dominējušajiem bērnu animācijas izglītojošajiem modeļiem. Tā neseko Daukas, Rijas vai Lokomotīvē producēto Rozes Stiebras filmu tradīcijai, kur izziņa notiek caur literatūru, folkloru un mitoloģiju, pasakas formā atklājot abstraktas patiesības. Tā atšķiras arī no Animācijas brigādes izmantotā humoresku un fabulu principa, arī no Atom Art pieejas, kur galveno uzsvaru gūst tēlu attīstība un pasaules iepazīšana caur savstarpējām attiecībām, ar dinamisku sižetu un dziesmu kā pavadošu elementu.
Brīnumskapis savā veidā turpina VFS Films animācijām raksturīgo vērojošo, pārpasaulīgo skatienu, taču to dara rotaļīgā, bērnam pieejamā estētikā. Filmas uztur saikni ar mazā skatītāja ikdienu, tajās līdzās iztēlei ienāk sadzīviskas un sazemējošas epizodes – piemēram, vajadzība sakārtot istabu, atcerēties notis vai noķert ritmu, piesitot kāju skatītāju zālē. Mijiedarbe starp fantāziju un realitāti ir viena no cikla atšķirīgajām iezīmēm.
Skatītāju iesaiste un šova atmosfēra ir elements, ko studijas VFS Films un Brīnumskapja fenomena vēsture ienes filmas izteiksmē. Brīnumskapi kā parādību apņem šova, performances gars, ko labi raksturo mūziķa Ingus Ulmaņa stāstītais: ”Mums taču trīs vai pat četras sezonas bija gan TV raidījums, gan Ziemassvētku laikā apceļojām Latviju, decembrī sarīkojot vairāk nekā trīsdesmit koncertus, viens no tiem notika pat Arēnā Rīga!” Uzkrātā radošā pieredze, līdzīgi kā čīkstošas skapju durvis, paver Brīnumskapja seriālā īpašas pārejas starp realitāti un iztēles pasauli. Šī pieeja atšķiras no tradicionālākas kino prakses un veido priekšnoteikumus interaktīvai brīnumpasaules izzināšanai.
Seriāla pirmo sēriju pirmizrāde notika svinīgā pasākumā kinoteātrī Splendid Palace, kur skatītāji tika aicināti iesaistīties – plaukšķināt un piesist kāju ritmā, reaģējot uz dziesmu tekstus pavadošiem simboliem ekrānā. Arī turpmāk filmu pavada spēles, uzziņas materiāli un uzdevumi, kas cieši saistīti ar filmu saturu un rosina kopīgu skatīšanos bērnam un līdzās esošam pieaugušajam, kuri kļūst par pieredzes līdzdalībniekiem.
Krista Burāne paredz, ka šīs filmas var būt ne vien izklaide, bet arī instruments pasaules izzināšanai spēles formā. Dziesmu ritms kļūst par pamatu, lai mācīšanās un sadzīves situācijas pārtaptu piedzīvojumā – arī turpmāk jāslauka grīda un jāatceras, ko drīkst vai nedrīkst aiztikt, taču tas kļūst interesantāk, ja, piemēram, rozīnes spēj pārvērsties lapsenēs. Brīnumskapja ietekme sniedzas ārpus Latvijas – pēc pirmizrādes Lībekā īsfilmas un metodiskie materiāli guvuši pozitīvu atsaucību arī starptautiskā vidē, gan bērnu, gan pieaugušo skatījumā. Līdzīgi Bikibukam, kur vecāki var priecāties par teksta un attēla atjautību, bet bērni – ļauties iztēles pasaulei, ko tie atver.
Mākslinieka identitātes jautājums
Seriāla vizuālā ietvara veidošanā vispirms tika piesaistīta māksliniece Kristīne Jurjāne, kura jau iepriekš ilgstoši bijusi saistīta ar Brīnumskapja projektu. Jurjāne radīja kopējo vizuālo struktūru, kas nodrošina vienotu telpisku pāreju starp atšķirīgajiem skapjiem un to ietvertajām pasaulēm. Katrā nākamajā sērijā piedalās atsevišķi režisori un animācijas mākslinieki, kuru vārdi jau pazīstami profesionālajā vidē – Toms Burāns, Anna Zača, Edmunds Jansons un Anete Melece.
Iesaistīto autoru iepriekšējā darbība un rokraksts atstāj jūtamu nospiedumu uz katras filmas tēmām un vizuālo izjūtu. Piemēram, Anetes Meleces režisētajā filmā Manai mammai nav bail vērojams pārdomāts skatījums uz to, kā ekrānā tiek attēlotas mammas, – izvairoties no klišejām un karikatūriskiem risinājumiem, tiek saglabāts cilvēcīgs un daudzslāņains portrets. Līdzīgi jau agrāk, veidojot īsfilmu Kiosks, Melece bija pievērsusies jautājumam, kā atveidot ķermeniskumu (konkrēti resnumu) bez stereotipiem vai didaktikas – kā sižetiski integrēt šādas detaļas, saglabājot ētisku un estētisku līdzsvaru.
Pēc pirmās sērijas Dziesma par brīnumskapi veidotāji vienojušies, ka turpmāk katrs autors strādās pie savas filmas atsevišķi, izvēloties, cik cieši sadarboties ar Kristīnes Jurjānes izstrādāto vizuālo ietvaru. Māksliniekiem tika dota iespēja definēt savu iesaistes apjomu un lomu; vieni vēlējās lielāku autonomiju, citi – ciešāku sadarbību ar kopējās estētikas autoru. Šāda struktūra ļāva pielāgot darba modeli katram atsevišķajam rokrakstam, tomēr radīja arī neviennozīmības iespaidu par autorību un lomu nosaukumiem titros. Piemēram, Edmunda Jansona dalība seriālā sākotnēji veidojās kā atsevišķas filmas autordarbs – viņš tajā redzēja iespēju strādāt kā režisors un mākslinieks, veidojot vizuālu interpretāciju Pētera Brūvera dzejolim. Tomēr darba gaitā koncepcija mainījās, projektam izvirzījās centralizēta režija un vienots cikla rāmis, kurā autoru individuālā brīvība tika pakārtota režisores Kristas Burānes iecerei.
Jansona skatījumā Brīnumskapja projekts saglabā potenciālu turpmākai attīstībai. Viņš norāda, ka sākotnēji paredzētā autoru brīvība praksē izrādījusies ierobežota, tomēr pašā idejā – dziesmu ciklā un tā audiovizuālajā interpretācijā – ir dzīvotspējīgs pamats turpinājumam. Kā būtisks izaicinājums nākotnē iezīmējas jautājums par pieteikto sadarbības formu – vai būs iespējams piesaistīt autorus, kuri pieņem centralizētu radošā procesa kontroli.
Kā redzams no atšķirīgajām sadarbības formām, autora brīvības izpratnēm un titros fiksētajiem amatiem, projekta gaitā iezīmējās spriedze starp individuālo rokrakstu un centralizētu vadību. Šie jautājumi var kļūt arvien būtiskāki, jo animācija Latvijā nonāk jaunā posmā – ar pieaugošām iespējām un ar jauniem izaicinājumiem auditorijas aizsniegšanai. Ir piemērots brīdis izsvērt, kādos veidos animācijas autori var vai nevar iesaistīties lielākos projektos autora pozīcijā; kā vairākiem autoriem strādāt, nezaudējot savu rokrakstu un māksliniecisko neatkarību – to pašu kvalitāti, kas Latvijas animāciju līdz šim padarījusi īpašu. Kur ir robeža, aiz kuras formāts sāk ierobežot individualitāti un māksliniecisko autentiskumu?
Šis nav gliemežvāks un šis nav skapis
Pirmo piecu Brīnumskapja sēriju skatīšanās sniedz patīkamu, piepildītu iespaidu. Neskatoties uz to, ka epizodēs izmantotas atšķirīgas tehnikas un pieejas, tās saskan savā starpā. Vizuālā daudzveidība netraucē, bet tieši pretēji – veiksmīgi apvienota, tā piešķir stāstījumam vairākus uztveres līmeņus un plašāku estētisko pieredzi. Darbos pavīd absurda vai paradoksalitātes šķietamais vieglums, rotaļīga došanās iztēlotu pasauļu slāņu dziļumā, taču vienmēr atgriežoties atpakaļ pie filmētajiem bērniem ekrānā un visu laiku vēršoties pie bērna, kurš skatās.
Centrālo durvju motīvu režisore Krista Burāne komentē kā indeksālu norādi un simbolisku vietas nošķīrumu: “Skapis, kas redzams uz Brīnumskapja dziesmu izlases diska vāciņa un ir izmantots publicitātes procesos, uztur domu, ka mēs darbojamies bērnistabā, kur stāv šis Brīnumskapis – mēs izejam ārpus tā pasaules, vai ejam iekšā skapī, kur iespējams piedzīvot fantastisko.”
Ieiešana un iziešana cauri dažādām telpām, stiliem un skatpunktiem atgādina vēl citas Rozes Stiebras animācijas filmas – 1987. gada Sēd uz sliekšņa Pasaciņa – noslēguma ainu, kur Pasaciņa noglabā nupat pieredzētās poētiskās tikšanās gliemežvākā, to aizver un ļauj tam aizpeldēt zvaigžņotās debesīs kopā ar citiem gliemežvākiem – piedzīvojumiem, jauniem paziņām, stāstiem. Pastaigāšanās caur līmeņiem un durvīm, kas atveras citas pēc citām, kļūst par Brīnumskapja centrālo pieredzi – būtiskāku par konkrētiem personāžiem vai notikumiem. Šī struktūra šķiet arī kā norāde uz seriāla estētiskajiem, idejiskajiem un vērtību orientieriem – vērot, pavērt, ieskatīties, ļauties pārsteigumam un daudzbalsīgam skatījumam.
Krista Burāne, tīši vai negribēti, uzdod sev raksturīgos neērtos jautājumus, un tie neattiecas tikai uz tematiskām izvēlēm vai ierasto lomu sadalījumu starp režisoru un mākslinieku. Brīnumskapis atver sarunu par māksliniecisko telpu spēcīgu autoru savstarpējas savietojamības iespējām. Vai to meklēt tapšanas formātā? Izrādīšanas līmenī? Kopējās izplatīšanas stratēģijās? Līdzīgi Pasaciņai, kas noglabā pieredzētos brīžus gliemežvākā un ļauj tiem aizpeldēt zvaigžņotās debesīs, dodot vietu citiem, arī šis cikls galvenokārt atgādina par spēku un gudrību, kas vajadzīga, lai ļautu mākslinieciskajām realitātēm veiksmīgi sasniegt un uzrunāt skatītāju.
