Režisora Uģa Oltes filma "Tesa Man" ir iespaidīgs un pārsteidzošs darbs, kam piemīt studentu filmām raksturīgais dauzonīgums, taču vienlaikus nevaru noliegt, ka pāris darvas pilienu arī manos iespaidos ir.
Šogad festivāls Riga IFF savu 11. laidienu atklāja skaļi un dārdoši – pirmizrādi piedzīvoja Uģa Oltes filma Tesa Man, kas tapusi, speciāli sarīkojot filmēšanai grupas Tesa koncertu. Šī filma ir arī Oltes diplomdarbs, tai piemīt studentu filmām raksturīgais dauzonīgums un dzinulis atrast jaunu veidu, kā izpaust savu pieredzi, kā padarīt savu balsi dzirdamu. Īpaši interesantu analīzes rakursu piedāvā fakts, ka Uģis Olte jau ir labi zināms režisors – viņa filmogrāfijā ir gan spēlfilma Upurga (2021), gan dokumentālā filma Dubultie svešinieki (2015), gan dažādi dokumentāli televīzijas raidījumi un mūzikas videoklipi. Īpaši jāizceļ Oltes ilglaicīgā interese par kino un mūzikas attiecībām, kas izpaužas, piemēram, dokumentālajā filmā Atbrīvošanas diena (2016), veidotā kā kopdarbs ar norvēģu režisoru Mortenu Trāviku. Šis neticamais stāsts par slovēņu grupas Laibach koncertu Ziemeļkorejā izgaismo attiecības starp vidi, propagandu un rokmūzikas spēku, dokumentējot pirmo Rietumu grupas koncertu ārkārtīgi noslēgtajā valstī. (Starp citu, pēdējā laikā vairākas reizes iznācis sarunās pieminēt grupas Laibach koncertu Ziemeļkorejā, un nākas secināt, ka šis absolūti savādais un neticamais notikums daudziem tomēr jau piemirsies; iespējams, tas liecina, ka dzīvojam arvien ātrākā un arvien jocīgākā pasaulē.)
Skatoties filmu greznajā Splendid Palace starp sapostiem un skaistiem cilvēkiem festivāla atklāšanas vakarā, kā cilvēks, kuram kontrasti ir īpaši tuvi, ārkārtīgi izbaudīju šīs kontrastējošās estētiskās pasaules. Samta krēsli, palmas uz sienām, greznie kino pils griestu gleznojumi pārsteidzoši labi papildināja ekrānā redzamo grupas Tesa brutalitāti un skaļumu, un
tas, ka festivāla brīvprātīgie pirms seansa izdalīja ausu aizbāžņus, bija īpaši jauks žests, kas sagatavoja gaidāmajai noskaņai.
Tesa Man ir izaicinošs projekts, izaicinoša ideja, kuras mērķis – atrast veidu, kā jēgpilni iemūžināt koncerta norisi. Titros šī pieteikta kā „mūzikas filma”, es to vienkāršības labad šobrīd saucu par koncertfilmu, taču vērts atzīmēt, ka mēs runājam par tādu audiovizuālu darbu veidu, kuram vēl nav pilnībā nostabilizējies nosaukums, žanra rāmji un kritēriji. Tas arī izskanēja vairākās sarunās pēc filmas, saprotot, ka šis nav klasisks kino darbs, tam nav jāatbilst kino rāmjiem un ekspektācijām, taču vienlaikus trūkst terminu, kā precīzi runāt par to, ko pieredzam uz ekrāna.
Uzreiz arī jāpiemin, ka šāda veida darbi nav raksturīgi tikai šim laikam – kino un mūzikas attiecības ir tikpat senas, cik skaņas kino. Interesei par to, kā veidot attiecības starp attēlu un skaņu, kādas ir iespējas paplašināt vēstījumu un kādas ir robežas attiecībām starp mūziku un kustīgo attēlu, saknes var atrast jau pirmajos skaņas kino gados – piemēram, leģendārā Oskara Fišingera mūzikas īsfilma Komposition in Blau (1935), abstrakta animācijas filma, kur stāstu veido attēla sinhronizācija ar mūziku. Līdzīgs darbs ir eksperimentālo filmu autora Lena Laija / Len Lye abstrakto krāsu laukumu īsfilma A Colour Box (1935), kur arī mūzika ir viens no dzinējspēkiem, nevis fons. Šādus piemērus var atrast vēl, bet svarīgākais, kas jāuzsver – kino un mūzikas simbiotiskajām attiecībām ir senas un dziļas saknes, un arī šos abus piemērus no 1935. gada varētu saukt par mūzikas filmām.
Protams, Tesa Man ir arī koncertfilma, proti, kinodarbs, kas skaidri iegulst īpašā žanrā – koncerta audiovizuālā fiksācija. Koncertfilmām kopumā ir risks būt visnotaļ garlaicīgām, jo video formātā tomēr grūti pilnvērtīgi notvert to, kāpēc mēs vispār dodamies uz koncertiem. Koncerti, tāpat kā kino, savā būtībā ir kolektīva pieredze, kur uz noteiktu laiku kļūstam tuvāki ar svešiniekiem sev apkārt, jo dalām vienotas pieredzes telpu, pat vibrējam vienā frekvencē. Filmētai koncerta pieredzei nereti pietrūkst instrumentu, lai radītu emocionālu iespaidu, kaut arī filmēts un montēts materiāls var dot iespēju novērtēt koncerta procesu daudz detalizētāk, atklājot nianses, kuras uz vietas pamanīt grūtāk.
Lai kompensētu klātbūtnes trūkumu, koncertfilmu veidotāji nereti izvēlas atklāt aizskatuves detaļas, dodot iespēju ieskatīties koncerta vēderā, tādējādi apmierinot skatītāju ziņkārību un sniedzot ekskluzīvu perspektīvu. Koncertfilmas, dokumentāli koncertu ieraksti, kurus papildina ieskats koncertu tapšanā, tūres organizēšanā un mūziķa/-u komunikācijā ar faniem, ir konkrēts publicitātes formāts, kas nezaudē savu aktualitāti, gluži otrādi. Populārās mūzikas augstākajos līmeņos redzam, ka pēdējo gadu laikā šo iespēju veiksmīgi izmantojušas vairākas no lielākajām popmūzikas zvaigznēm – piemēram, megazvaigzne Teilore Svifta ne tikai devās pasaules tūrē, kas viņu padarīja par miljardieri, bet arī radīja The Eras tūres koncertfilmu, kas uz kinoteātru ekrāniem nonāca pirms gada. Sviftas koncertu biļetes tika izpārdotas strauji, un koncerta iemūžināšanu dokumentālā filmā var skatīt gan ciniski, pieņemot, ka šī ir papildus iespēja nopelnīt, gan ideālistiski, The Eras Tour filmu pieņemot kā iespēju pieredzēt koncertu tiem, kuri finansiālu un citu iemeslu dēļ nevarēja apmeklēt koncertus klātienē. Svifta jau iepriekš ir veidojusi koncertfilmas un dokumentālās filmas par savu mūziku un īpašajām attiecībām ar faniem, tas viņai ir papildu instruments, kā nostiprināt savu globālo dominanci populārajā mūzikā.
Tāpat obligāti jāpiemin citas popmūzikas karalienes, dziedātājas Bejonses koncertfilma Homecoming, kas tapusi Netflix paspārnē un iemūžina Bejonses gatavošanos Coachella festivālam 2018. gadā, kur viņa bija viena no galvenajām māksliniecēm. Var minēt arī daudzus senākus piemērus, kas atklāj koncertfilmu daudzveidību un īpašo nozīmi kino un mūzikas attiecību krustpunktā, – piemēram, Mārtins Skorsēze ir veidojis vairākas koncertfilmas un dokumentālās filmas par leģendāriem mūziķiem, tostarp gan Shine a Light (2008) par The Rolling Stones, gan No Direction Home (2005) par Bobu Dilanu, viņa ietekmi uz ASV kultūru un viņa karjeru 1961.–1966. gadu periodā.
Starp citu, Boba Dilana attiecības ar kino un mūziku ir patiesi interesantas un daudzveidīgas, tā būtu vēl pavisam cita saruna, taču šī raksta kontekstā vērts pieminēt pavisam nesen, 2021. gadā iznākušo režisores Almas Harelas veidoto koncertfilmu Shadow Kingdom: The Early Songs of Bob Dylan, kuru veido mūsdienās ierakstīta Dilana karjeras sākuma mūzika. Filmas režisore darbam piešķīrusi netverami nostalģisku, melanholisku noskaņu ārpus laika, tā atgādina bāru, kurā laiks vienkārši neeksistē, tur joprojām uzstājas Bobs Dilans. Šajā sadaļā varētu nosaukt patiesi daudz koncertfilmu, bet noslēgumā gribu pieminēt vēl vienu fascinējošu piemēru – Vima Vendersa veidoto Buena Vista Social Club (1999), filmu par Kubas mūziķiem un producentu, kas viņus atklāj, vismaz Rietumu publikas acīs. Buena Vista Social Club kļuva par savā ziņā kulta notikumu, kas apvieno dokumentālo kino un koncertfilmu, uz ekrāna atklājot kaut ko patiesi jaunu un pārsteidzošu, jo Kuba filmas tapšanas laikā bija joprojām visnotaļ nepieejama un noslēgta vieta.
Minētie koncertfilmu piemēri ir ne tikai ārkārtīgi eklektiski un daudzveidīgi, bet arī atgādina par to, ka ir tik daudz veidu, kā par koncertu pieredzi runāt uz lielā ekrāna.
Kā šajā daudzveidībā izceļas Tesa Man?
Daži no manis minētajiem piemēriem varētu tikt skatīti kā instrumenti popzvaigznes pozīcijas nostiprināšanai, citi – kā jaunu platformu attīstīšana komunikācijai ar faniem, vēl citas ir dokumentālas liecības par konkrētu karjeras posmu. Tesa Man ir cita veida pieredze. Režisoram Uģim Oltem un komandai ir izdevies notvert koncerta būtību, uz ekrāna pārnesot notikuma pieredzi kā rituālu pašattīrīšanos, kas kļūst par kopīgu pārdzīvojumu arī skatītājiem, ne tikai tiem, kas klausās koncertu klātienē Savvaļā. Skatoties filmu, mani diezgan bieži pārņēma sajūta, ka ko tādu redzu pirmoreiz, un tā bija patiesi iedvesmojoša sajūta, ņemot vērā to, cik reti mūsdienās izdodas sastapt kaut ko tiešām iepriekš nepieredzētu. (Tiesa, uzreiz arī jāpiebilst – šo sajūtu, ka skatos kaut ko iepriekš neredzētu, pārsteidzošu un svaigu, filmas noslēdzošajā fāzē nomainīja frustrācija, ka nu gan skatos kaut ko tādu, ko esmu jau tik daudz reizes redzējusi.)
Filmas pamatā likts grupas Tesa koncerts, kas noticis īpaši filmas vajadzībām Savvaļā, mākslinieka Andra Eglīša izkoptajā vietā Vidzemē. Tesa muzicē dabas skatuvē, krāterī, kas viņus vismaz daļēji pasargā no novembra beigu dabas izpausmēm – lietus, vēja un aukstuma –, savukārt koncerta apmeklētājus, kurus korektāk gan būtu saukt par pieredzes dalībniekiem, pasargā ugunskurs. Filmā ir ne tikai mūziķi un koncerta apmeklētāji, Savvaļas viesi, bet arī simboliski, metaforām piepildīti tēli. Viņu loma – papildināt koncerta pieredzi, to paplašinot, lai runātu par radīšanu, meklēšanu un jaunā tapšanu. Filmas pieeja – atainot koncerta pieredzi kā pašattīrīšanās rituālu – atrisina daudzas problēmas, ar kurām tradicionāli saskaras koncertfilmas, proti, tas padara kinodarbu dinamisku, interesantu un ienes kinematogrāfiskas pieredzes kvalitāti, vienlaikus nodrošinot, ka filma nav tikai par Tesu, bet kaut ko daudz plašāku, daudznozīmīgāku un lielāku.
Lai sasniegtu šādu efektu, pirmkārt, milzīga loma ir pašai koncerta vietai – izskatās, ka grupa koncertē pasaules malā, nekurienes vidū, kas jau sākotnēji rada pārlaicīgu un pārpasaulīgu iespaidu. Otrkārt, tas nav parasts grupas koncerts, bet jau plānots kā īpaša kinematogrāfiska pieredze. Un, iespējams, svarīgākais elements – Tesa Man nav grupas Tesa reklāma vai instruments mārketinga vajadzībām, lai popularizētu jaunu albumu. Šī koncertfilma top kā kopīga pieredze, kur mūzikai un kino ir vienlīdzīga nozīme un grupa ir tikpat svarīgi līdzradītāji, kā filmas veidotāju komanda. Iespējams, šādas pieejas rezultāts ir, ka grupas dalībnieki šķiet aukstāki vai neieinteresētāki, mēs neredzam viņus radīšanas priekā un mijiedarbībā ar faniem, kā tas ir klasiskās koncertfilmās. Taču gala rezultāts ir malks svaiga (un ugunskura dūmu piepildīta) gaisa, kas atklāj jaunu veidu, kā runāt par kino un mūzikas attiecībām.
Darbā nozīmīga loma ir kontrastiem. Ūdens un uguns, sievietes un vīrieši, gaisma un tumsa, civilizācija un daba, klusums un troksnis, mežs un rokmūzika, piens un radīšana, jauna piedzimšana un nojaukšana. Interesantu kontrastu veido arī iepriekšpieminētais fakts, ka šī filma ir tapusi kā diplomdarbs, kontrastējot ar režisora iepriekšējo profesionālo pieredzi. Studentu filmas bieži vien izrādās mākslinieka filmogrāfijā tie retie darbi, kas top neatkarīgi no citu vajadzībām un citu gaidām, radot iespēju – un es to saku ar visdziļāko cieņu – dauzīties tādā veidā, kas citos karjeras posmos vienkārši vairs gandrīz nav iespējams.
Taču nevaru noklusēt filmas elementus, ar kuriem Tesa Man iekrīt pārāk atražotās klišejās un izmanto simbolu valodu, kas jau ir novecojusi un arī visnotaļ problemātiska. Simbolu un atsauču filmā ir daudz, īpaša uzmanība pievērsta tēliem, kas nodrošina rituāla norisi un sagatavo tam vietu un telpu, ieskaitot tēlus, ko filmas titros piesaka kā piena garus. Filmas sākumā un beigās īpaša nozīme ir gandrīz pilnībā kailām, jaunām sievietēm, kuras tērptas caurspīdīgos lietusmēteļos, šie tēli rada rituālo telpu, rada apstākļus piedzimt, ko īpaši uzsver piena simboliskā nozīme filmas sākuma kadros.
Savukārt noslēgumā, kad pasaule Tesas mūzikas ritmos ir attīrījusies un gatava jaunam sākumam, no zemes dubļiem piedzimst skaista, kaila sieviete, kas dejo. Šāds sieviešu attēlojums, iekodējot sievietes ķermenī jaunu sākumu, jauno pasauli, ir jau tik ļoti bieži pieredzēts, ka mazliet izbrīna šāda atveidojuma parādīšanās filmā, kas citos aspektos būtiski pārsteidz ar savu oriģinalitāti. Pasaule sākas un beidzas ne tikai ar skaistām kailām sievietēm, sievietes var ne tikai kaut ko simbolizēt ar saviem kailajiem ķermeņiem. Un vismaz es kā skatītāja esmu patiesi noilgojusies pēc jaunas pasaules, kas varētu no rituāliem dubļiem piedzimt dārdošas rokmūzikas pavadījumā – citā, beidzot tiešām jaunā un no dzimumu stereotipiskajām lomām brīvā formā.
Varētu vēl daudz turpināt, analizējot latviešu mūzikas videoklipu telpu un padziļināti apskatot mūzikas performanču ierakstus, un šajā kontekstā jāsaka – Uģis Olte jau iepriekš ir izcēlies ar prasmīgiem un patiesi interesantiem performanču ierakstu (live performance) videoklipiem, piemēram, Alaska Dreamers viena kadra uzstāšanās video dziesmai Thinking about you, kas tapis Kaņepes Kultūras centrā. Šāda veida analīze būtu nepieciešama arī tāpēc, lai attīstītu valodu, kurā runāt par dažādiem formātiem un veidiem, kā kino un mūzika sastopas uz lielākiem un mazākiem ekrāniem. Bet tas lai paliek nākotnei. Šobrīd varu vēlreiz uzsvērt, ka filma Tesa Man ienes daudzas jaunas un svaigas vēsmas paņēmienos, kā uz ekrāna tiek veidotas attiecības starp kino un mūziku, un patiesi ceru, ka tas veicinās arī veselīgas diskusijas.
