KINO Raksti

Nekas nemainīs manu pasauli*. “Laibach” Ziemeļkorejā

09.04.2017

“Episka atzīšanās mīlestībā kino skaņai” – tas ir tikai viens no raksturojumiem “Atbrīvošanas dienai”, kas godam attaisno “rokumentālas” filmas nosaukumu. Vēl aizraujošāka intriga ir meklēt patiesību jokā – vai mūs visus tiešām nogalinātu, ja mēs uzzinātu, kā un kāpēc Ziemeļkorejas vadība ielaida valstī dumpīgo "Laibach" un ko patiesībā grib panākt robežpārkāpējs Mortens Troviks? Daži provokatīvi pieļāvumi par filmu, kas joprojām skatāma Rīgas kinoteātros un citur Latvijā.

Foto: Thor Jerund Pedersen

Kino skaņa visbiežāk tiek novērtēta tad, kad tā ir briesmīga, jo labu skaņu neviens vienkārši nepamana, tā iekļaujas kopainā organiski. Visticamāk, arī tad, kad tiek dalītas Oskara balvas, tikai daži izredzētie prastu paskaidrot, kāda atšķirība starp balvu kategorijām “labākais skaņu mikss” un “labākā skaņas pēcapstrāde”. Tādēļ pārmaiņas pēc gribētos pašā sākumā atzīmēt, ka Atbrīvošanas diena vispirms trāpa ausīs. Artis Dukaļskis, Vides Filmu studijas redzamākais... nē, dzirdamākais skaņu inženieris kopā ar Ernestu Ansonu radījuši iespaidīgu skaņu celiņu, kas, apvienots ar slovēņa Mateja Gobeka koncertierakstiem un apstrādi, ievelk filmā jau no pirmajām sekundēm un godam attaisno mazdrusciņ lecīgo pieteikumu “rokumentālā filma”.

Var atmest visas citas pārdomas, un Atbrīvošanas diena vienkārši paliks ausīs kā episka atzīšanās mīlestībā tam, cik satriecoši var skanēt kino.

Taču jau uzreiz pēc pirmizrādes parādījās diezgan skarba kritika, patiesībā pat ne pašai filmai, bet uzstādījumam – dusmīga, dumpīga un brēcoši ironiska mūzikas apvienība dodas uz Ziemeļkoreju un diezgan toleranti samierinās ar visu, ko vietējās autoritātes viņiem laipni un ne tik laipni palūdz. Manīju vismaz trīs dažādus publiski paustus viedokļus, kur ieskanējās aizdomas – Laibach atzinuši Ziemeļkoreju par ja ne labu, tad normālu esam un savu ierasto bezkompromisa protestējošo attieksmi pārvērtuši laipnā iecietībā pret režīmu, kurš vismazāk visā pasaulē pelnījis šādu iecietību. Viņi pieņem noteikumus un gan piemērojas cenzūras prasībām, gan brīžiem pieņem pavisam absurdus nosacījumus – mīļā miera labad, lai iecere par koncertu rezultētos ar reālu uzstāšanos un gatavošanās procesā neviens nesapiktotu visuresošos ziemeļkorejiešus, kas norīkoti pieskatīt rietumnieku izdarības.

Savstarpēji noderīgi

Tomēr lielākais pārsteigums ir, ka Laibach – grupa, kas pazīstama ar pretrunīgiem un striktiem, politiskiem režīmiem neglaimojošiem izgājieniem un savulaik atradusies disidentu statusā Dienvidslāvijā –, vispār tikusi ielaista un laipni uzņemta Ziemeļkorejā. Gan filma, gan saruna pēc filmas liecināja par to, ka šo iekļūšanas stāstu pārzina tikai daži iesaistītie un nebūt nav tik ieinteresēti dalīties.

Mortens Troviks, atbildot uz jautājumu, kā tas panākts, atjokoja – ja viņš to pastāstītu, tad nāktos nogalināt visus klātesošos.

Un tagad (ņemot vērā, ka ikvienā jokā esot daļa joka un daļa patiesības, kā arī brīnišķīgā iespēja visu pārprast, uztvert nopietni un apvainoties) gribas labāk saprast, kas īsti ir Mortens Troviks, kurš filmā sev piesavinājies nozīmīgu ekrāna laiku un veiksmīgu sadarbību ar Ziemeļkoreju izveidojis jau sen; viens no diviem filmas režisoriem, kas titros parādās kā pēc kārtas otrais, lielāku godu un atbildību atdodot Uģim Oltem.

Kamēr Troviks diriģēja parādi no iekšpuses, Olte, aizslēpies aiz vienas no kamerām, rūpējās par šīs parādes precīzu iemūžināšanu. Divrežisorība vispār ir sarežģīta padarīšana, it sevišķi savdabīgi tas iezīmējās sarunā pēc pirmizrādes, kur skatītāji vairākkārt gribēja „jautāt režisoram”, un tad nu, neaizvainojot neviena ego, kādam tomēr bija tas mikrofons jāpasniedz...

Diskusija pēc filmas pirmizrādes, no kreisās _ Ivans Novaks, Uģis Olte, Mortens Troviks, Viktors Freibergs

Pat ja nav (un, protams, nav) nekādu šaubu par Vides Filmu studijas lomu filmas tapšanā un producēšanā, tik un tā, šķiet, pavīd kaut kāds mazvalstiņas komplekss, kur ir ļoti svarīgi uzsvērt, ka īstais un vienīgais režisors ir Uģis Olte. Nē, tas nav pārmetums pašam Oltem, drīzāk tajos pašos sociālajos tīklos un sarunās manīts pārspīlējums, ka Ziemeļkorejā filmētā, norvēģa īstenotā slovēņu mūzikas grupas koncerta dokumentēšana ir viens latvisks latviešu veikums. Ja pareizi saprotu, VFS un Olte bija lielisks instruments Trovikam, lai kinematografizētu neprātīgu un grandiozu ieceri, kamēr Troviks izrādījies ļoti noderīgs rīks, lai VFS iegūtu iespēju filmēt un arī interpretēt tik kutinoši labu stāstu, par kādu var sapņot katrs kino veidotājs. Kopprodukcija vislabākajā nozīmē – kur katrs dalībnieks ir, ja ne neaizstājams, tad noteikti savā īstajā vietā.

Filmas pasaules pirmizrāde Amsterdamā, IDFA programmā. Režisori Uģis Olte un Mortens Troviks, producents un Vides Filmu studijas vadītājs Uldis Cekulis

Robežpārkāpējs čūsku midzenī

Mortens Troviks pēc izglītības ir teātra režisors un pēc aicinājuma – robežpārkāpējs, savukārt Olte, kā saka pats Troviks, ir kadra meistars, atbildīgs par tehnisko un saturisko izpildījumu (jo Mortens, atšķirībā no Uģa, nekad nav nodarbojies ar pilnmetrāžas filmu veidošanu; ir gan filmējis mūzikas video, arī tam pašam Laibach).

Mortens Troviks Ziemeļkorejā bijis padsmitiem reižu un atgriezīsies vēl, jau jūnijā durvis vērs kāds jauns vizuālo mākslu projekts Phenjanā, kuru viņš organizē. Cita starpā tas nozīmē to, ka filma par Laibach Ziemeļkorejā nedrīkst sadusmot turienes varu, un Troviks to labi zina. Tādēļ viņam jāizbalansē starp pietiekami nosodošu attieksmi, lai nesadusmotu Rietumus, un gana tolerantu, lai Ziemeļkoreja gribētu turpināt sadarbību. Var gadīties, ka viņam ir arī ļoti izdevīgi, ka pirmā režisorvijole titros nav viņš, pat ja grožus viņš tur stingri un kontrolē visu, kas notiek, - vienkārši tāpēc, ka tas, kas vienam ir mistisks čūsku midzenis, Trovikam jau ir labi iepazīta un, visticamāk, paredzama vide, uz kuras manipulācijām viņš prot atbildēt ar pareizo reakciju, lai iegūtu vēlamo rezultātu. Tomēr nav izslēdzamas aizdomas, ka Troviks nodevis filmas vadību kādam citam apzināti – tā teikt, katram gadījumam. Arī kā montāžas režisori norādīti gan montāžists Gatis Belogrudovs, gan pats Uģis Olte, un man šķiet, ka parasti tā tomēr nedara, ja vien režisors nav viens pats filmu montējis, - visādi citādi vārds “režisors” sevī jau automātiski ietver faktu, ka montāžā viņš būs blakus un pieņems izšķirošus lēmumus.

Darba process. Producents Uldis Cekulis, režisors Uģis Olte, montāžas režisors Gatis Belogrudovs un ekrānā otrs režisors Mortens Troviks

Varbūt es eju par tālu, pieņemot, ka vajadzēja atkārtoti parādīt ar pirkstu uz Olti, lai Troviks no situācijas izietu balts un pūkains. Jo patiesībā jau filmas sākuma kadru montāža ir tieši tik satriecoši lieliska, ka aizsit elpu, un arī es Oltes vietā kliegtu skaļi un lepni: “Es šito taisīju, ja!!”

Vitālijs Manskis un viņa Saules staros karaliski piečakarēja ziemeļkorejiešus, un diez vai krievu režisors jebkad vēl riskētu spert kāju Ziemeļkorejā. Savukārt Troviks rada un radīs mākslu no tā, ka ziemeļkorejieši ir izsvēruši plusiņus un mīnusiņus, un nolēmuši, ka šis čalis viņiem ir vairāk noderīgs nekā kaitīgs. Viņš nevar atļauties uzkrist uz nerviem turienes autoritātēm, un arī tāpēc Atbrīvošanas diena, lai arī kā filmas veidotāji varētu vēlēties to noliegt, ir spiesta būt visnotaļ iecietīga. Protams, var pasmieties par to, kā vietējie tehniskie darboņi nespēj tikt galā ar vadiem, vairākas ainas apbūvētas tieši ap šīm komiskajām neizdarībām, taču tas tomēr tāds nekaitīgs humors, tāpēc nav gluži jābrauc uz Ziemeļkoreju, derēs arī kāds Latgales kultūras nams...

Bet vispār jau tas ir virtuozi izpildīts neiespējams uzdevums – neaizvainot nevienu un nenodot savas pārliecības. Ironija palīdz. It sevišķi, ja ziemeļkorejiešiem patiesi nav pazīstama spēja pateikt patiesību, sakot pilnīgi pretējo. Ar daudznozīmību šī no pasaules izolētā valsts īsti neaizraujas, un sarkasms tur vispār ir aizliegts.

Uzdevums nav lamāties

Manska filma parādīja galvenā režisora – drastiska režīma – klātbūtni un pavērsa pret viņu pašu tā vēlmi visu kontrolēt līdz pēdējam sīkumam, ar elementāras viltības palīdzību parādot visu, “kā ir”. Oltes un Trovika filma neko neatmasko. Ar patiešām fascinējošas un vizuālās informācijas pārbagātas montāžas palīdzību, kur mijas vēsturiski, šodienas mediju izplatīti un filmēšanas komandas uzņemti kadri, Atbrīvošanas diena neļauj skatītājam atslābt ne mirkli, turklāt demonstrē brīnišķīgu humora izjūtu.

Politologs Mārtiņš Hiršs rakstā portālā Delfi pārmet filmai ziemeļkorejiešu pārmērīgu cilvēciskošanu, kuras rezultātā var rasties sajūta, ka arī režīms nemaz nav tik šaušalīgs, kā viņu mālē. Taisnība, filmā manāmi pārspriedumi par to, ka cilvēki varbūt nemaz nevar izskatīties tik laimīgi, ja nav laimīgi, un par to, ka vietējām bekvokālistēm balsis ir tik tīras un nesamaitātas tāpēc, ka viņām piemīt kaut kas tāds, kas rietumniekam ir liegts... Var jau būt, ka skatītājam bez jebkādas apjēgas par to, ko īsti nozīmē Ziemeļkoreja, var rasties kaut kādas šķērsas ilūzijas par to, ka – jā, tur kaut kas nav kārtībā, bet pie mums jau arī šis tas nav kārtībā... Taču atļaušos cerēt, ka lielākais vairums kardināli nemainīs domas par brutālāko un cilvēcisko brīvību visierobežojošāko valsti tikai tāpēc, ka visiem cilvēkiem visur pasaulē piemīt cilvēcīguma iezīmes un visus cilvēkus reizēm pārņem šaubas, cik simtprocentīgi pareizi ir viņos iesakņojušies priekšstati. Protams, izņemot ziemeļkorejiešus – viņiem šīs šaubas var maksāt pārāk dārgi.

Filmas Atbrīvošanas diena komanda sev par uzdevumu nav izvirzījusi lamāt Ziemeļkoreju, un patiesībā jau šī lamāšana ir tik pierasta un apnikusi, ka fokusēties uz kaut ko citu ir pat atsvaidzinoši.

Nē, nē, ar filmu viss kārtībā. Arī tad, ja aiz tās stāv cilvēks, kurš stāsta, ka “pārāk bieži kultūru apmaiņas mērķis ir izglītot nabagos un neko nesaprotošos. Tas ir tāds kulturāls šovinisms,” un piebilst, ka arī Rietumiem būtu ko mācīties no Ziemeļkorejas. Ne uz ko tādu neuzstāj filma, kaut gan dažu labu citu Trovika mākslas projektu gribētos kritizēt, kā arī viņa apgalvojumu, ka var apbrīnot mākslu, ko radījis režīms, un vienlaikus nepiekrist ideoloģijai, ko reprezentē šī māksla. Vai viņa savulaik deklarēto ticību tam, ka visi, kas (Ziemeļkorejā) iesaistās viņa mākslas projektos, to dara aiz brīvas gribas.

Atkost Troviku liekas teju neiespējami, pastāv vismaz trīs versijas. Iespējams, viņš tiešām tic, ka režīmu var brucināt tikai no iekšpuses, filigrāni izvēloties instrumentus un bezjēdzīgas kritikas vietā izmantojot daudz sarežģītākus psiholoģiskus mehānismus. Vai varbūt viņu tomēr pret paša gribu pati Ziemeļkoreja ir iemanipulējusi ticībā, ka no viņa tik labi slēptie un neiedomājamie noziegumi pret cilvēci (par kuriem spēj liecināt tikai tie nedaudzie, kam izdevies izbēgt no Ziemeļkorejas) nav nemaz tik nesalīdzināmi ar lietām, kas tiek pieredzētas rietumos. Šī doma ir patiešām biedējoša, to gribētos atmest uzreiz.

Un trešā versija – Mortens Troviks smejas par visu un nekas viņam nav svēts, kā jau tas labi piestāvētu ilggadējam Laibach cienītājam. Tādā gadījumā viņš ir paņirgājies par visu un visiem, un kopā ar katra individuālo attieksmi pret šādu gājienu viņš pelna milzu cieņu vienkārši par to, ka viņš tā var.

„Pilna bilde” pēc labākās sirdsapziņas

Katrā ziņā „kārtis uz galda” Troviks diezgan uzsvērti noliek pašā filmā, godīgi pastāstot, kas viņš ir un ko viņš dara. Laibach nav filmas galvenais varonis, filmas galvenais varonis ir Mortens Troviks, tāpēc arī sanācis tik daudz par viņu domāt un runāt. Ironiskā kārtā gan secināt līdz galam neņemos neko. Pat par viņa uzvārda rakstību neesmu droša, jo, kā izrādās, arī par to latviešu medijos atrodamas dažādas versijas.

Par Laibach. Ticu, ka viņiem tas bija satriecoši interesants piedzīvojums, un viņi jau pietiekami daudz krāniņu piekarinājuši pie galvas Josipam Brozam Tito, nav vairs ne tik jauni un ne tik dusmīgi, lai par katru cenu gribētu kaut ko piekarināt Kimam Čenunam.

Ir gana maģisks jau pats fakts, ka apstulbusi un rūpīgi izvēlēta ziemeļkorejiešu publika uzmanīgi noklausījusies viņu koncertu, jo nekāda cenzūra nevar izsist ārā pašu būtību – un pati būtība ir neļaut cenzūrai uzvarēt nekad un nekādos apstākļos. Laibach ir pierādījuši, ka arī naivu popdziesmu var nodziedāt kā kritiku režīmam, ja viņiem vispār atļauj atvērt muti, un tā jau pati par sevi ir maza uzvara. It kā absurdais fakts, ka ar Dienvidslāvijas izzušanu viņi zaudējuši savas saknes, nav nemaz tik nepatiess. Varbūt vilkme pēc kaut kā, pret ko iestāties, viņus paradoksālā kārtā novedusi pie spējas stipri mīkstināt savu mesidžu tikai tāpēc, lai vispār varētu kāpt uz skatuves – padomā tikai! – Ziemeļkorejā.

Foto: Luka Kase

Lsm.lv intervijā Mortens Troviks minēja, ka latviešu kino veidotāji bijuši ideāli sadarbības partneri, jo viņi tīri labi saprot, ko nozīmē dzīvošana totalitārā sistēmā. Tāpēc es gribētu palikt pie šīs cerības, ka mūsu skatītājus patiešām nevar tik viegli apmuļķot, izmantojot varai mīļus izteiksmes līdzekļus, un ka Laibach šova ēnā nepazudīs šovs, ko skatītājiem ik dienas izspēlē cilvēki Phenjanā – tie, kam savas lomas neviens nav ļāvis izvēlēties.

Un ticēt, ka Vides filmu studija / VFS Films darīja savu darbu pēc labākās sirdsapziņas, parādot mums “pilnu bildi” – visu, ko mums būtu vajadzējis redzēt.

* Virsrakstā izmantota rinda no Laibach adaptētās The Beatles dziesmas Across the Universe – „Nothing's gonna change my world...”

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan