KINO Raksti

Circenīša Ziemassvētki džungļos jeb Desmit veidi, kā pazaudēt ticību Ziemassvētku vecītim

09.12.2022
Circenīša Ziemassvētki džungļos jeb Desmit veidi, kā pazaudēt ticību Ziemassvētku vecītim
Filma "Circenīša Ziemassvētki", darba moments

Šajā svētku sezonā kinorepertuārā ir vienlaikus divas Latvijas filmas par Ziemassvētkiem, un abas liek domāt par jautājumu, kāpēc mēs laimi meklējam ārzemēs – vai nu ģeogrāfiski, vai stilistiski.

Ziemassvētki ir ģimenisks laiks. Tie, kuriem ģimenes vēl nav vai vairs nav, to visasāk apzinās, bet tie, kuriem ģimenes ir, mazliet vairāk cenšas izskatīties pēc priekšzīmīgā ģimenes modeļa, kādu ik gadu ap šo laiku daudz un no drošas distances ir vērojuši filmās. Cenšas arī kino industrija, sagādājot mums ik gadu arvien jaunu ģimenisku Ziemassvētku filmu piedāvājumu, bet sev – kaut cik garantētus ienākumus, jo šis ir arī dāsnuma, brīnumu un piedošanas laiks. Un šogad pacentušies arī vietējie kino veidotāji – 2. decembrī uz ekrāniem parādījās Latvijas un Igaunijas kopražojums, “iespējams, pirmā latviešu filma, kas filmēta gandrīz pilnībā ārzemēs”, – Ziemassvētki džungļos (režisors Jāks Kilmi), bet jau novembrī kinorepertuārā ienāca tepat Latvijā filmētie Circenīša Ziemassvētki (režisors Aigars Grauba), kas toties izskatās gandrīz kā no ārzemēm.

Uz jautājumiem par to, kāpēc mēs laimi meklējam ārzemēs, droši vien labāk varētu atbildēt sabiedrības procesu analītiķi, bet filmai šāda premisa nodrošina neparastu spēles laukumu, kas ļauj izmainīt paredzamo estētiku un dod azartu jaunā vietā vai veidā meklēt patiešām īsto Ziemassvētku garu. Klasisku Ziemassvētku filmu darbības pamatā parasti ir izjaukta tradicionālā kārtība, kuru varoņi caur piedzīvojumu ķēdi un ar brīnuma klātbūtni līdz filmas beigām cenšas sakārtot. Pēc šāda principa darbojas arī filma Ziemassvētki džungļos, kurā desmitgadīgās Paulas (Rebeka Šuksta) ģimene decembrī pārceļas uz Indonēziju pie tēta-zinātnieka (Māris Olte).

Filmas stāsts sākas jaukā, sniegotā dienā kādā Rīgas dzīvoklī, kur pārmaiņu gaidās māte (Inga Alsiņa-Lasmane) ar meitām pako mantas, lai dotos ilgi gaidītajā ceļojumā, kaut gan izskatās, ka lielāku sajūsmu vismaz meitenēm dod jau tepat uz vietas sagaidītais sniegs. Vecākiem, protams, ir savi praktiskie apsvērumi, kāpēc jāpārceļas, un viņi visi ilgojas būt kopā. Rīgas balto jumtu kopplānu plūstoši nomaina Indonēzijas pilsētas košie jumtiņi, un tētis jūsmīgi izrāda atbraucējām pilsētas atšķirīgo, savdabīgo ritmu, tomēr ģimene jau kopš paša sākuma šķiet iecirtusies uz savu ierasto Ziemassvētku sagaidīšanu un nedala prieku par svešās vietas piedāvāto brīnumaino citādību.

Ap šo galvenokārt grozās arī turpmākais filmas sižets – ģimene kritiski un ar aizdomām izturas pret visu, ko sastop savā ceļā – gan vietējo eksotiku, gan mēmo apkalpotāju, kura dzīvo vienā no viņu dzīvokļa istabiņām, gan vietējo balto, turīgo biznesmeņu dzīvesveidu –, un vēlas turpināt ierastās gaitas (vecākā māsa grib tetovējumu, mamma – savu karjeru, Paula – Ziemassvētkus kā pagājušajā gadā). Nepalīdz tēta optimistiskais “viņi ir tādi paši cilvēki kā mēs”, kas tikai vēl vairāk uzsver, ka šī vieta un sabiedrība ir vien fons, ar kuru ģimenīte pilnīgi noteikti nevēlas saplūst, kaut arī iemesli šai bezkompromisu pretestībai nav īsti skaidri.
No visiem atbraucējiem mazā Paula ir visatvērtākā jaunās vietas iepazīšanai – tam iespējams palīdz agri iedibinātā draudzība ar vietējo zēnu Akimu (Braidens Pablo Eskobars) –, tomēr arī viņa pastāvīgi domās raksta vēstuli Ziemassvētku vecītim, paužot ilgas pēc kaut kā vairāk, nekā spēj sniegt jaunie iespaidi par Indonēziju un jau esošā realitāte.

Skatītāji tiek iepazīstināti ar tipiskākajiem Indonēzijas tūristu labumiem – tur ir velorikšas, cukuroti kukaiņi, tradicionālais ēnu teātris un apšaubāmi pagatavots ēdiens.

Es teiktu, ka šī ir piedzīvojumu filma, kuru raksturo pasakaini skati un košas krāsas, bet stipri atturīga notikumu ķēde, kurā nejūt varoņu motivāciju. Galvenais filmas sižeta konflikts, kura dēļ mazā Paula dosies pārdrošā ceļojumā pa džungļiem meklēt Ziemassvētku vecīti / šamani, ir vecāku strīds un šķiršanās draudi. Filmā gan tā ir tikai sīka epizode, ar kuras dramatismu grūti identificēties un just līdzi situācijas nopietnībai, tāpēc arī tālākais ceļojums džungļos liekas tāds kā uztiepts un tam cauri spiežas “te nu mēs ar filmēšanas grupu esam atbraukuši un ir jāseko scenārijā ierakstītajam”, nofilmējot visas ainas mazpazīstamos apstākļos. Taču svešā vide neparedz sevišķi daudz telpas atklājumiem, scenārijs traucē patiesām reakcijām un improvizācijai. Iespējams, filmas veidotājiem pietrūcis laika izpētei, saķerei ar filmas norises vietu, bet rezultātā piedzīvojumos pietrūkst autentiskuma un piedzīvojumu gara – nepamet sajūta, ka viss pa īstam jaukais un jautrais varētu būt palicis aizkadrā.

Visvairāk aizrautības var just operatora Aigara Sērmukša darbā, kurā parādās šis kompozīcijas, pilsētas ritma vai iespaidīgo ainavu pamanīšanas “ahhh!”, bet ne tik ļoti aktieru tēlojumā – ne tāpēc, ka meitenes būtu sliktas aktrises, bet tāpēc, ka viņām piešķirtās lomas ir visai vienveidīgas. Pārsteigums un prieks ir Māris Olte arhetipiskā ģeologa lomā – varbūt tieši tāpēc, ka viņš ir īsts biologs un pētnieks, kurš tiešām labi jūtas šajā mazliet plakātiskajā lomā un svešajā vidē –, savukārt Ingai Alsiņai-Lasmanei mammas loma ir daudz nepateicīgāka – viņas vienīgais uzdevums ir būt mēreni pūcīgai un neapmierinātai par sava vīra aizņemtību; tas nepieļauj sevišķi daudz rakstura atklāšanas variāciju un filmas gaitā nemainās.

Māris Olte, Inga Alsiņa un Elizabete Liepa filmā "Ziemassvētki džungļos"

Kad filmā sākas detektīva daļa un maldīšanās pa džungļiem, meklējot pazudušos Paulu un Akimu, sižeta naivums un klišejiskums liek saraukt uzacis arī bērniem, ar kuriem kopā skatāmies filmu. Kaut vai tas, ka uz visu pilsētu ir viens vienīgs policijas iecirknis, kurā gan vienlaikus satiekas abu pazudušo bērnu vecāki, gan uzreiz tiek ienests arī meitenes pazaudētais telefons. Askētiski tukšais kantoris acīmredzami kontrastē ar citās ainās rādīto, diezgan blīvi apdzīvoto pilsētu. Kādi īsti ir spēles noteikumi un kur beidzas šīs filmas ticamības līmenis, ja sākās taču gluži normāli? Vai tas ir tikai farss vai īsta piedzīvojumu filma? Džungļu dzīles, kur it kā varētu sagaidīt mazliet pārdzīvojuma, baiļu un nomaldīšanās, toties izrādās visai apdzīvotas. Tur kopā salikts viss – gan tikšanās ar ciltīm, kurām, protams, tieši tajā dienā ir “mirušo festivāls” un pie galda tiek sēdināti izraktie radinieki, gan kanibāli, džungļu gari, radikālā “pasaules glābēju” sekta, kas gorillu kostīmos demolē zeltraču tehniku, – bet vai visas šīs ainas tiešām bija nepieciešamas sižeta attīstībai? Un par ko vispār ir šis stāsts? Nav pārliecības, ka Paula zina, ko tieši meklē džungļos, un no kurienes viņā tāda apsēstība ar Ziemassvētku vecīti, kamēr apkārt jau notiek tik daudz brīnumainu lietu. Tomēr gan viņa, gan Akims tiek mērķtiecīgi novesti pie vārdos pateiktas atziņas, ka svarīgāk par brīnuma meklēšanu ir glābt pasauli un ka tēva “lielākās zelta raktuves” ir viņa ģimene.

No kino gan gribētos sagaidīt, ka šīs atziņas gūstam caur līdzpārdzīvojuma pieredzi, nevis apgalvojuma formā.

Viens no dēliem, ar ko kopā skatījos filmu, komentēja šādi: “Viss labi, bet negribas īsti just līdzi nevienam. Puika vispār filmā izdara tikai vienu vai divas interesantas lietas, visa viņa loma ir iet līdzi meitenei. Tikpat labi viņš varētu arī nebūt. Meitene ir augstprātīga, un nevienā brīdī neliekas, ka vecītis viņai būtu svarīgs. Beigās Ziemassvētku sajūtas ir, bet viss pārējais kā National Geographic.” Varbūt tā ir labi, varbūt bērnus vajag iepazīstināt ar citām kultūrām šādā formā, tomēr, ņemot vērā, ka desmitgadnieki mūsdienās diezgan daudz jau ko ir redzējuši gan dzīvē, gan YouTube, filmu veidotājiem tomēr nevajadzētu paļauties tikai uz to, ka izdosies pārsteigt vien ar eksotiku un dažādiem trikiem. Arī bērniem kino joprojām ir process, kurā uz brīdi ļauties brīnumam, ja vien tas spēj saglabāt mazliet vairāk noslēpumainības, kam pievienot pašam savu iztēli.


"Circenīša Ziemassvētki"

Otrajā šīssezonas Latvijas Ziemassvētku filmā, šķiet, jau daudz vairāk padomāts par to, kādā estētikā un (ne)ticamības līmenī filma tiks uzņemta, un tā konsekventi turas iezīmētajā rāmī. Tas ir elementārs izrādes un arī filmas priekšnosacījums – ja spēles noteikumi ir skaidri un saprotami, tajos ir arī iespējams vieglāk iejusties, pat ja pirmo piecu filmas minūšu laikā galvā raisās ļoti daudz jautājumu – galvenokārt par to, vai tas ir speciāli? Kad kļūst skaidrs, ka tas IR speciāli, arī skatīšanās aiziet kā pa diedziņu.

Circenīša Ziemassvētki darbojas pēc klaunādes principa – filmā apzināti spiests uz visiem iespējamajiem trikiem, triviāliem komēdiju jokiem un pārspīlējumiem, kas kļūst arvien neticamāki un ir konsekventi izturēti (gandrīz) visā filmas garumā, – smīdinot pieaugušos, dauzoties ar filmēšanas komandu un atstājot arī bērniem vietu, no kuras vērot dinamisko un absurdo kino-budēļu ņemšanos uz ekrāna. Circenīša Ziemassvētkiem nav it nekā kopīga ar nosaukumā likto Aspazijas dzejoli. Tieši pretēji – tie ar vieglu ironiju apspēlē sērīgo Ziemassvētku dziesmu, kura tik viegli ļauj ieslīgt sevis žēlošanā; Aigars Grauba piedāvā gluži citādu, bet latviešiem ne mazāk iemīļotu Ziemassvētku pavadīšanas veidu – sēžot uz dīvāna, rijot pīrādziņus un skatoties vienas un tās pašas labi pazīstamās Holivudas filmas.

Filmas scenāriju principā varētu būt rakstījis mākslīgais intelekts, kuram iebarotas populārākās 90. gadu amerikāņu komēdijas,

šādi tādi slaveni mūzikli, dažas spriedzes un bērnu filmas, jeb – viss tas, ko Ziemassvētku brīvdienās pa televizoru skatās kārtīga latviešu ģimene, sākot no Viens pats mājās leiputrijas un Lācīša Padingtona līdz Tarantino un ūsainajiem kovbojiem no Bailes un naids Lasvegasā. Kondensētais dižpārdokļu mikslis adaptēts mazliet pieticīgākajiem Latvijas filmēšanas apstākļiem, neaizmirstot arī svētkos tik mīlēto populāro mūziķu uzstāšanās un reklāmas, kuras lielā mērā jau gadu desmitiem izklaidē (un bieži vien arī uztur) ne vienu vien latviešu mājas kino skatītāju. Tāpēc netiek slēpta sponsoru zīmolu parādīšanās, ļaujot kaskadierim uz motocikla izlekt cauri apdrošināšanas kompānijas banerim vai piešķirot jaunu mitoloģiju iecienītajam vietējam benzīntankam. Varētu teikt, ka ar šo filmu Grauba, iespējams, aizsācis jaunu, “Rigavudas” stilu (pēc analoģijas ar Bolivudu) – spraiga sižeta, absolūti neticamos notikumos balstītu kino, kura darbība risinās nenosakāmā, mazliet provinciālā, ziemeļnieciski postsovjetiskā valstī; tur apzinīgs policists, kurš maksā visus nodokļus, var nodrošināt ģimenei Instagram influenceru cienīgu dzīvesveidu. Tur cietumu sistēma ir visai humāna, jo apsargi tic ieslodzīto cilvēcībai, bet paši ieslodzītie nav necik slikti, jo noziegumus izdarījuši, tikai savas neattapības un labās gribas vadīti. Protams, ir arī daži ļaunie spēki, bet tie pārsvarā darbojas valdības interesēs un ir diezgan bezspēcīgi, kad jāstājas pretī vienkāršajam pilsonim.

Filma sākas, atveroties kā Pandoras lādīte, no kuras šķietami bīstamā, industriāla paskata telpā tiek ievestas aizdomīgas, melnas kastes, un ieslodzītais Bruno Circenis (brīnišķīgs un viegli iemīlams Kaspars Kārkliņš), dziļdomīgi vērdamies uz kravas saturu, zīmīgi izsaka: “Spēks. Jauda. Blieziens.” Kaut kas liek domāt, ka tieši ar šādiem vārdiem pie filmas veidošanas ķērušies tās autori, apņemoties nežēlot nekādus līdzekļus skatītāja izklaidēšanai un smīdināšanai. Atvestajās kastēs, protams, slēpjas skaņu iekārtas, no kurām filmas 4. minūtē izsprāgs deviņdesmito gadu grupas Chumbawamba enerģiskais hīts ar vārdiem “mani notriec zemē, bet es atkal pieceļos” (I get knocked down, but I get up again), kuru izpilda cietumnieku formās tērpušies Aigara Graubas grupas biedri no Jumpravas, piebalsojot spalgam režisora meitas Marijas Graubas solo – viņa lieliski iejutusies policistes Kambalas komiskajā lomā.

Paralēli montēta policista Ervīna un viņa sievas Diānas ģimenes idille, kas izskatās kā no Ziemassvētku preču kataloga – svētku zvaniem skanot un lampiņām mirdzot, vecāku apskāvienos čalodami metas eņģeļskaisti bērni (tieši šāds teikums varētu būt izkopēts no kāda reklāmas scenārija). Vecāki pilda savas klasiskās dzimtes lomas – vīrs sargā valsti, sieva dekorē māju, bet bērni kā jau bērni – tikai pieprasa un paši neklausa. Visi savus uzdevumus veic ar pilnu atdevi un jaudu. Diānas ieskatā, lai dzīve ritētu nevainojami, visam ir jānotiek pēc saraksta – saldumi, adventes vainagi, vislabākās dāvanas, nekas nedrīkst iztrūkt. Taču, reklāmlaika minūtēm beidzoties, no uzburtā priekšzīmīgā burbuļa pamazām sāk spraukties laukā šādas tādas atskabargas, jo picture perfect ģimenītē ir savas nesaskaņas – sieva zāģē vīru par pastāvīgo aizņemtību (tā pati nelaime, kas „džungļu ģimenei”), savukārt priekšzīmīgais policists arī, izrādās, nav tik ideāls.

Līdzīgi kā filmā Ziemassvētki džungļos, arī šeit galvenais neparedzamo notikumu piestartētājs ir bērnu vēlme, lai vecāki nešķiras un nestrīdas,

un šī mērķa panākšanai tiek izmantota gan pašiniciatīva, gan nešaubīga ticība Ziemassvētku vecīša visvarenībai. Sākot vecāku kopā-savešanas operāciju, bērni paziņo – “pilns Netflikss, kur tētis un mamma sākumā grib padzīvot atsevišķi…”, un izstrādā rīcības plānu šādu scenāriju novēršanai; Netflix piesaukšana ir lielisks gājiens, lai attaisnotu haotiski izmantotos kino-klišeju citātus un paskaidrotu nemitīgo bez-domas vadīto rīcību.

Komēdijas elementi lielā mērā rodas no filmās diezgan bieži sastopamās situācijas, kad bērni pārņem kontroli pār pieaugušo darbībām. Tā izveidojas ačgārnās lomas – pieaugušie kļūst naivi un viegli apmuļķojami, sliktie izrādās labsirdīgi, bet labie – mazliet divkosīgi, savukārt dažādi otrā plāna personāži (kā ome un opis vai nomas vecītis Leonardo ar savu elfu) tiek tēloti pārspīlēti groteski kā Runcis un Lapsa no Pinokio stāsta vai citi karikatūriskie pasaku dueti. Tā ir pasaule, kurā ziemeļbriedis Rūdolfs ēd no miskastes, policists maksā izbēgušam noziedzniekam par vecīša tēlošanu, īstais nomas vecītis ir krāpnieks un naudas izspiedējs, bet labsirdīgajam ģimenes galvam, kad viņš paņem rokās motorzāģi, sejā atmirdz kaut kas no Džeka Nikolsona Mirdzuma vai Kristiana Beila Amerikāņu psihopāta… taču nez kāpēc tas viss nešķiet nemaz tik sirreāli. Ir jūtams, ka aiz vieglprātīgā filmas stāsta tomēr sakrājies kāds vēstījums – iespējams, par globālāku nespēju mūžīgi dzīvot „pēc saraksta” un noteikumiem, kas pieprasa nevainojamu kārtību, tāpēc vismaz reizi gadā mums gribas sagriezt lietas kājām gaisā, lai izrautos no kādiem vairāk vai mazāk metaforiskiem cietumiem.

Katrā ziņā novērtēju, ka filma spēj uzrunāt tiešām plašu auditoriju, piespēlējot dažādām gaumēm un humora izjūtām. Pat ja šis nav mans mīļākais humors, nenoliegšu – ikreiz, kad kaut kas notiek nepareizi, ir diezgan smieklīgi; arī neveiklības, kuras varbūt ar “Rigavudas” līdzekļiem vienkārši nav iespējams nekā citādi izpildīt, – gan kaskadieru gājieni, kas nešķiet līdz galam notikuši, kā plānots, gan pārgalvīgi autobraucieni uz pelēcīgā Vanšu tilta, kurus atsvaidzina patizli fona dejotāji vai ironiski piemeklēta mūzika (Grāvera Šis ir mans auto…).

Es filmas tēlus domās saucu par budēļiem, jo šie amerikanizētie latvieši atgādina tādas kā uzmodušās aizsaules valstības būtnes – kā kad amerikāņu filmu ierunātāji būtu sanākuši uz karnevālu pašu ierunāto varoņu veidolos, saglabājot tās pašas atsvešināti patētiskās intonācijas, kurās skatītāji gadu gaitā pieraduši sevi ieaijāt. Tomēr aktieri, šķiet, jūtas labi savās dīvaini komiskajās, bet vienlaikus labi pazīstamajās lomās; pilnīgi tāda sajūta, ka gribētos Jāni Vimbu vēl kādreiz redzēt izāzētā policista ampluā. Viņš apbrīnojami un savaldīgi tiek galā gan ar izteikti komiskajām ainām, gan greizsirdību, turklāt saglabā ne-ironisku, ticamu maigumu un labvēlību filmas sirsnīgajā daļā.

Filmā viscaur vienmērīgi ieturēta sniegotās ainavas un svētku lampiņu estētikā, tāpat novērtēju, ka saglabāta iekšējā loģika, ritmiski atkārtojas gan ārējas, gan iekšējas atsauces, veidojot savu filmas pasaules mitoloģiju. Tai neapšaubāmi piemīt spēja pajokot arī pašiem par sevi, kaut vai zīmīgi atkārtojot frāzi “augsta klase, zems līmenis”, pat ja filmas līmenis nav nemaz tik zems.

Joprojām gan saglabājas jautājums – kāpēc mēs dzīvojam tādā Latvijas Amerikā un uz kurieni redzam to virzāmies? Bet tad atceros, ka somiem ir savs tango paveids un globalizētajā pasaulē kultūras fenomeni var attīstīties neparedzamos virzienos. Galu galā Circenīša Ziemassvētki izpilda ģimenes kino galveno uzdevumu – noturēt mūs divu stundu garumā citu citam blakus, viegli pasmaidot pašiem par sevi un uz brīdi izjūtot kopābūšanas prieku, esot tādiem, kādi esam.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan