Rietumu publika sajūsminās par Baltkrievijā dzimušā un Ukrainā uzaugušā režisora Sergeja Lozņicas jaunāko spēlfilmu „Divi prokurori / Two Prosecutors”, taču skatītājam Eiropas austrumu daļā grūti pievienoties šai sajūsmai, daudz labāk pārzinot kontekstu – gan vēsturisko, gan aktuālo.
Kārns vīrietis puspelēkā mētelītī apstājies uz kāpnēm, pa kurām augšup un lejup pārvietojas svarīgu padomju pilsoņu straume. Svarīgu, jo kāpnes atrodas Staļina laika PSRS Ģenerālprokuratūras ēkā, un tur kurš katrs nemaz netiek ielaists. Vīrietis izskatās izmisis un uzrunā lejupkāpēju, kuru skatītājs jau pazīst kā ideālistisko jauno prokuroru no Brjanskas, vārdā Korņevs. “Kur ir izeja?” Saņēmis Korņeva atbildi “lejā un pa kreisi”, viņš neizskatās atvieglots. Nolemtība. Lejup tātad.
To, ka režisora Sergeja Lozņicas filmā Divi prokurori ceļš vedīs tikai un vienīgi lejup, rūdīts (lasi – padomju laikus piedzīvojis) skatītājs sapratīs uzreiz. Kad jauns, glīti saķemmēts vīrietis ar ādas portfeli rokās pa smagiem tērauda vārtiem ienāk pārpildītā cietumā, ir skaidrs, ka viņu sagaida nepatikšanas. “Korņevs, uzraugošais prokurors,” viņš stādās priekšā un paskaidro, ka atnācis satikties ar politieslodzīto, kurš prokuratūrai iesniedzis sūdzību (ar asinīm rakstītu, bet par to vēlāk). Cietums, kuru Lozņica ierāmē noslīpētos, simetriskos kadros ar gariem gaiteņiem un šķietami bezgalīgām kāpnēm, ir vieta, kur no tūkstošiem varai neērtu cilvēku izsit atzīšanās neizdarītos noziegumos. 1937. gads, Staļina “tīrīšanas” ir pašā zenītā, un, kā vēlāk minēs sūdzības autors, iespējams tieši tādēļ uzraugošā prokurora amatā varēja nonākt cilvēks, kurš pabeidzis jurisprudences studijas tikai pirms trim mēnešiem. Pieredzējušākie kolēģi ir jau “iztīrīti”. Korņevs (Aleksandrs Kuzņecovs) ir ideālistisks, zilacains bārenis, kurš tic “sociālistiskajai likumībai” un “boļševiku taisnīgumam”, un atnācis noskaidrot, vai minētā likumība nav pārkāpta attiecībā uz politieslodzīto, kurš iesniedzis sūdzību.
Cietuma vadība liek neatlaidīgajam Korņevam gaidīt stundām ilgi. “Pamarinē viņu drusku,” saka cietuma priekšnieks savam padotajam. Korņevs sēž kabinetā ar kūtsmēslu brūnām sienām (arī šo toni rūdīts skatītājs atpazīs) un pacietīgi gaida. Gaidīšanas filmā ir daudz. Dirnēšana kabinetā, stāvēšana cietuma gaitenī pie aizslēgtām restēm un durvīm, kur
katra komanda “Atvērt!” tiek izpildīta ar nelielu, pasīvi-agresīvu nobīdi –
tirānija ne mirkli neļauj aizmirst to, ka jebkāda kustība iespējama tikai ar varas svētību un atļauju.
Korņevam tomēr atļauj nokļūt pie sūdzības iesniedzēja Stepņaka (Aleksandrs Fiļipenko), atļauj sarunāties ar viņu bez lieciniekiem un uzklausīt viņa stāstu par spīdzināšanu, necilvēcīgo izturēšanos un mēģinājumiem panākt atzīšanos neizdarītā nodevībā pret padomju dzimteni. Ieslodzītajam nācies pašam sevi savainot, lai varētu nokļūt cietuma slimnīcā un no turienes nosūtīt ar asinīm uzrakstītu zīmīti prokuratūrai (“Vai tad jums neiedeva zīmuli?”, jautā naivais Korņevs). Taču arī zili-melni sasistais Stepņaks joprojām tic “boļševiku taisnīgumam” un iesaka Korņevam meklēt palīdzību PSRS Ģenerālprokuratūrā. Ja vien tur zinātu, kas notiek provincē, viņi taču uzreiz ieviestu kārtību un atgrieztos pie taisnīguma un Ļeņina ideāliem!
Korņevs paklausa un kāpj vilcienā uz Maskavu, lai satiktos ar pašu ģenerālprokuroru Višinski (Anatolijs Belijs), un arī to viņam ļauj, bet tikai pēc ilgas gaidīšanas, protams. “Ir fiksēti sociālistiskās likumības pārkāpumu fakti,” satrauktais Korņevs ātrā stakato stāsta Višinskim. Uz Višinska rakstāmgalda stāv neliela Ļeņina skulptūra – skatiens pavērsts augšup, roka pacelta gaisā. Lūk, Ļeņina ideāli, tepat acu priekšā, bija taču vērts braukt uz Maskavu!
Turpmākā notikumu attīstība ir paredzama – Korņevu arestē. Pārsteigts par to ir tikai Korņevs pats, viņam aizdomas nerada pat lustīgie kupejas biedri vilcienā uz Brjansku. Viņi plēš jokus, dāsni lej šņabīti, dzied dziesmas un, piemiedzot ar aci, Korņevam jautā: “Saki mums, prokuror, ko darīt tad, ja nozieguma vēl nav, bet ienaidnieks jau ir?”. Mēs jau zinām, bet Korņevs joprojām nenojauš, ka tad, kad ienaidnieks identificēts, viņu apcietina, un noziegumu pēc tam no viņa izsit.
Filma, kuras pamatā ir padomju laika disidenta, Harkivas zinātnieka Georgija Demidova stāsts, veidota pedantiski, tajā nav nejaušu kadru. Nesmaidoši vīrieši pelēkā (ja civilie) vai zilā (ja virsnieki cietumā) lietišķi pārvietojas vai pacietīgi gaida, viņus reizēm vēro klusējošas sievietes melnā. Auksta, maskulīna pasaule, kur katru tēlu pastāvīgi pavada varas visuredzošā acs. Beigu prognozējamība ir instruments, kas liek (nerūdītam) skatītājam izjust tirānijas elpu īpaši akūti. To var noprast no Rietumu kritiķu atsauksmēm – viņi liek filmai piecas zvaigznes un, citējot The Guardian, slavē “parabolu par tirānijas mikroprocesiem”. Kritiķi uzteic “nežēlīgi klaustrofobisko” vidi, kuru Lozņica spējis radīt gan cietuma iekšienē, gan ārpus tā, un operatora Oļega Mutu meistarīgo aci šīs pasaules attēlojumā.
Taču skatītājam Eiropas austrumu daļā, arī Latvijā, kas kalpojusi par filmēšanas lokāciju, entuziasma pilnu pievienošanos piecām zvaigznēm apgrūtina konteksts – gan vēsturiskais, gan aktuālais. Lozņicas varoņi ir kopti, daži pat eleganti – labi pieguloši uzvalki, tīri krekli, nevainojami sasietas kaklasaites, uzskrullēti ūsu gali un spīdoši apavi. Un, kas šķiet īpaši uzkrītoši – taisnas muguras! Tas, iespējams, palīdz tīrajam kadram, bet traucē autentiskumam. Zinātājiem, kuri pazīst patiesos padomju skatus, smaržas un muguru leņķus, ir grūti noticēt švītīgajam un pašpārliecinātajam Korņevam. Jo pazemot cilvēku ar to, ka nav pieejams silts ūdens, ērti apavi un gadalaikam atbilstoši mēteļi, – tā taču bija daļa no minētajiem “tirānijas mikroprocesiem”. Augsti pacelta galva arī bija retums, īpaši Staļina laikā, kad visdrošāk bija būt pēc iespējas neredzamākam. Tāpēc – tikko augstskolu beidzis jaunietis, kuram miruši vecāki, ir taisns kā lineāls, tērpts pilnīgi jaunā mētelī un vēl ar spoži spīdošu pulksteni uz rokas? Un mati tik tīri un tik rūpīgi ieveidoti? Atvainojiet, neticu.
Vēl grūtāk ir ar šodienas Krievijas realitāti un Ukrainas kara kontekstu. Kādēļ filma ir svarīga šodien?
Pats Lozņica, kurš nedzīvo Ukrainā un publiskos pasākumos runā krievu valodā (arī Ņujorkas festivālā), saka – filma esot svarīga tāpēc, ka “nekas nav mainījies”. Jā, saprotams, totalitārisms ir atgriezies Krievijā un augoša autoritārisma pazīmes tagad saskatāmas arī citur. Tomēr šodienas politieslodzītie Krievijā piedzīvo vardarbību, kas būtiski pārsniedz filmā redzēto, nemaz nerunājot par ukraiņu karagūstekņu spīdzināšanu un filtrācijas nometņu šausmām okupētajās teritorijās Ukrainā.
Divi prokurori parāda režīma nežēlību, bet šķiet paliekam piepucēta vēsturiska dokumenta līmenī, ar minimālu piesaisti šodienai. Ukrainas medijos pat izskan doma, ka filma nolasās kā krievu tautas pasaka. “Galvenais varonis atgādina krievu pasakas varoni – godīgs un tic iluzorajam. Viņš izstāsta pilnīgi folkloristisku stāstu par to, ka Krievija ir totalitāra, tās vēsture atkārtojas un debesis ir zilas,” ironizē Ukrainska pravda.
Ir grūti ignorēt to, ka Sergejs Lozņica pašrocīgi iedzinis ķīli starp sevi un auditoriju Ukrainā, uzkrītoši neiekļaujoties Ukrainas karalaika sabiedrības procesu kontekstā. Kamēr Ukrainas kultūrā notiek aktīva dekolonizācija, tikmēr Lozņica starptautiskos festivālos turpina apgalvot, ka krievu kultūra ir šķirta no politikas un “vienmēr iestājusies pret barbarismu”. (Līdzīgu apgalvojumu savulaik preses konferencē Kannās izteica arī krievu kinorežisors Kirils Serebreņņikovs, pie viena paužot atbalstu Ukrainā iebrukušo krievu karavīru ģimenēm un lūdzot atcelt sankcijas pret savas filmas finansētāju, Krievijas oligarhu Romanu Abramoviču.)
Viena no vadošajām Ukrainas kinokritiķēm Darja Badjora Lozņicas nostājai veltītā komentārā uzsver, ka režisors, aizrāvies ar kritiku pret ukraiņiem, vienlaikus “nemudina pārdomāt Krievijas kultūras gadsimtiem ilgo nespēju veidot sabiedrību, kas nesāktu karu, masveidā nogalinot civiliedzīvotājus un izlaupot viņu kultūras mantojumu”.
Ārpus Ukrainas, īpaši Francijā, kur šāgada maijā notika arī Divu prokuroru pasaules pirmizrāde, Lozņicam ir “talantīgā ukraiņu režisora” slava, kamēr Ukrainā viņu arvien vairāk uztver kā tās kultūras aizstāvi, kuras konsekventais pašrefleksijas trūkums palīdzējis uzturēt asiņaino režīmu Krievijā. Iespējams, daļa Latvijas skatītāju (īpaši tādi, kuri nav aktīvi ziedotāji Ukrainas atbalsta akcijās vai aktīvi ziņu patērētāji par karu Ukrainā) filmu uztvers līdzīgi francūžiem – kā talantīga ukraiņu režisora kārtējo perfekti konstruēto darbu ar papildu bonusu, ka tas filmēts Rīgā un tajā redzami daži skatītāju iecienīti latviešu aktieri. Tomēr, pat abstrahējoties no politiskā fona, būs grūti nepamanīt filmas dekoratīvo dabu; sevišķi, ja skatītājs uz kino nāk ar pieredzi, ko ieguvis, skatoties pašmāju emocionāli spēcīgās “patriotiskās melodrāmas” (lietojot Elīnas Reiteres terminoloģiju). Divi prokurori ir pasaka par tirāniju – ar skaistām bildēm, bet emocionāli neiesaistītu un no konteksta izkritušu teicēju.
