Mēģinājums “iepresēt filmā” vērienīgi episku literāru darbu ir viens no sarežģītākajiem uzdevumiem kinomākslā, jo vissvarīgāk šādā gadījumā ir nepazaudēt galveno – nevis sižeta līnijas, epizodes un tēlus, bet stāsta plūdumu, jūtu vilkmi un karstu elpu.
Tas dvēseļu putenis gaisā, kad Ziemsvētki, ceļas viņš tad,
Pār Latviju gaudo un griežas, un nenobeigs gaudot nekad.
– Edvarts Virza. Nakts parāde
Liela nozīme ir atvēzienam – bez tā ne kārtīga metiena, ne sitiena. Vēl jo vairāk, ja tas ir nacionālas idejas apdvests. Pārliecība nes uzvaru un brīvi, tai brīdī piemirstas sāpjpilnais gājums un izlietās asinis. Kritušo grēdas varbūt bij’ liekas. Kas tos saskaitīs vairs? Uzvarai visi līdzekļi labi.
Režisoram Dzintaram Dreibergam atvēziens bijis varens.
Viņš ekranizējis vienu no mūsu kultūrvēstures svarīgākajiem romāniem – Aleksandra Grīna Dvēseļu puteni. Nacionāļu partijas neatlaidīgo koklējumu rezultātā Latvijas Saeima pirms vairākiem gadiem ekskluzīvu finansējumu piešķīra aktierkino jomā mazpieredzējušam entuziastam ar degsmes un pārliecības pilnām acīm, tieši viņam uzticot šī darba vērienīgas lielbudžeta (Latvijas apstākļiem!) kinoversijas režiju.
Šodien, kad filma jau piedzīvojusi savu pirmizrādi (domājams, triumfālu), vairs nav interesanti rakņāties, kāpēc tieši Dzintaram Dreibergam tika uzticēts šis atbildīgais darbs. Tas ir izdarīts, Saeimas nacionālpolitiķi nu var lepni atķeksēt partijas nopelnu ailītē filmu, kura ik latvietim būs jāredz. Reklāmas kampaņa ir labi ierullēta, romāns bibliotēkās jau izķerts un redzēt-gribētāji viscaur Latvijā stājas rindās. Lai veldzē sirdis jaunā latvju kara drāma, lai ved uz kino bērnus un sirmgalvjus, un visu tautu! Jādomā, ka patriotu saimei kupls būs pieaugums, jo visiem tagad vajadzētu zināt, kāds bija strēlnieku gājums, cik varonīgi bija mūsu senči, kas brīvi atnesa uz asiņainiem durkļiem.
Esam jau pieredzējuši tādus vēsturiskus vistautas hitus – latviskās stājas un lepnuma stāstus. Mums bija Rīgas sargi (Aigars Grauba, 2007) – no vēsturiskā patiesuma smagmes atraisīts romantisks vēstījums par brašo latvju vīru uzvaru nesušajām un valsts pastāvēšanu nodrošinājušajām cīņām pret Bermontu 1919. gada rudenī. Vēl mums ir Melānijas hronika (Viesturs Kairišs, 2016) – skarba Sibīrijas izsūtījuma drāma pēc Melānijas Vanagas autobiogrāfiskā romāna motīviem, kas vēstīja par vardarbību, ciešanām un tautas nesalaužamo garu.
Abām filmām par skatītāju trūkumu nebija jāsūdzas, un daudziem latviešu vēsturiskās likteņgaitas pirmo reizi atklājās tieši no kinoekrāna. Nenoliedzami, filmas aktualizēja cilvēku apziņā būtiskus nacionālās likteņgaitas mezglu punktus. Skolas solā uzdzirdētās zināšanu drumslas ikdienība ātri aizvējo. Kino spiedogs noturīgāks.
Kā radīt jūtu vilkmi
Noskatījies mediju seansā filmu Dvēseļu putenis, tagad grimstu pārdomās, lasīdams režisora Dreiberga izpaudumus par apgūto vēstures materiālu daudzumu, par filmas patriotiski izglītojošo ievirzi, par kinogrupas centieniem radīt pēc iespējas reālistiskāku kara riebeklības un cildenuma atveidu.
Atvēziens tiešām bijis vērienīgs. Zinot, cik smagi un pašaizliedzīgi piecus gadus strādājusi uzņemšanas grupa un vairāki simti brīvprātīgo no visām Latvijas malām, liekas pārāk piekasīgi ieraudzīt filmā arī nepilnības un skumt par neizmantotajām mākslinieciskajām iespējām, ko piedāvāja Aleksandra Grīna (1895-1941) ar karstu poētisko elpu uzrakstītais romāns, kurā jaušami vēl sirdī degoši paša pieredzējumi frontē. Bet tā nu tas ir – ne katrs atvēziens dod šķēpam rekorda lidojumu, ne katrs spēka sasprindzinājums ļauj pacelt rekordsvaru, ne katra iecere pārvēršas pilnvērtīgā mākslas darbā.
Mūsu kino vēsture liecina, ka mēģinājumi ekrānam pārveidot vērienīgus episkus darbus vairākkārt cietuši neveiksmi, apjoma ziņā plašo darbu iepresējot filmā.
Reizēm rodas sastatīts konspekts, kurā visai grūti ir saglabāt pamatdarbam piemītošo valdzinājumu, naratīvo ritmiku, tēlu emocionālo daudzkrāsainību. Piemēram, Padomju Latvijas tapšanas mīta episko pamatdarbu – Viļa Lāča Vētru – scenārists, Staļina prēmijas laureāts Konstantins Isajevs sadrupināja līdz parodiskai šķiru cīņas shēmai tāda paša nosaukuma filmā (Vētra, Rolands Kalniņš, Varis Krūmiņš, 1960), kuru kaut cik skatāmu padarīja režisoru prasme panākt jūtu dzīvīgumu aktierspēlē.
Metrāžas nepietiekamībai par upuri krita arī divas Andreja Upīša episko darbu ekranizācijas – Laikmeta griežos (scenārija autors un režisors Gunārs Piesis, 1981) un Ja mēs visu to pārcietīsim (scenārists Viktors Lorencs, režisors Rolands Kalniņš, 1987) pēc romānu triloģijas Robežnieki motīviem. Filmu veidotāju izmisīgie centieni panākt kinodarbam atbilstošu metrāžu atdūrās pret administrācijas neizpratni par filmas un literārā pirmavota attiecību estētisko iedabu. Vienīgi Aloizam Brenčam, izmantojot juku laikus, izdevās panākt atbilstošu naratīvo platību seriālam Zītaru dzimta pēc Viļa Lāča romāna Vecā jūrnieku ligzda (scenārija autori Alvis Lapiņš un Viktors Lorencs, 1989, 6 sērijas). Arī tagad skatoties var just, cik dabiski plūst filmas stāsts, kas netiek bezjēgā smalcināts.
Pēdējos gados tapušo kinodarbu rinda atkal aktualizējusi prozas sacerējumu un pēc to motīviem uzņemto filmu estētisko komponentu samērojamības problemātiku: Bille (Ināra Kolmane, 2018), Homo Novus (Anna Viduleja, 2018), Jelgava ’94 (Jānis Ābele, 2019), tagad arī Dvēseļu putenis. Nesen šīm attiecībām uzmanību pievērsis Ilmārs Šlāpins, Kino Rakstos analizējot filmu Jelgava ’94: „…kinovaloda prasa pavisam citus stāsta, noskaņas vai idejas realizācijas paņēmienus, bet tas, kas bijis noderīgs grāmatā, var izrādīties pilnīgi lieks vai traucējošs filmā. Prasme atpazīt, atrast un izmantot īstos instrumentus ir profesionālisma pazīme.”
Kā rīkojušies Dvēseļu puteņa scenāristi – pieredzējušais Boriss Frumins un Dzintars Dreibergs? Atlasījuši, viņuprāt, būtiskākās romāna sižeta līnijas un epizodes, reducējuši, sintezējuši un pārveidojuši plašo personāžu loku, sacerējuši savas notikumu versijas.
Rakstnieks Aleksandrs Grīns ir ievilcis divas galvenās emociju stigas – strēlnieku acīs degošā, gadu simteņu senumā mērāmā naida guns pret apspiedējiem vāciem un nicinājums pret krievu karotājiem, kas prot „tikai mātoties un bojāt gaisu”. Var saprast, kāpēc filmā strēlnieku naidam noņemta kvēle un krievu zaldātu nodevīgā karotnespēja palikusi tikai jēdzieniska pieminējuma līmenī. Taču jūtu vilkme ir zaudēta.
Jārēķinās ar to, ka Aleksandram Grīnam kauja „allaž piesātināta ar emocijām, ar augstu patosu, aizrautību, trakumu.
Viņa stils nekad nav rāms, apsvērts, bet pilns satrauktu epitetu, salīdzinājumu, augsti sakāpināts un sasprindzināts.”[1] Tas ir aculiecinieka tēlojums, „kas šķietas vēl kūpam no asinīm, ir pilns ar kauju juklo troksni, daudzās vietās saraustīts un nevienāds, te svinīgi patētisks, te drūmi balādisks, te parupjš un sāļš kā kara joki. Tiešums un jutekliskā uzskatāmība, ielūkošanās spēja strēlnieku iekšējā dzīvē ir tēlojuma galvenā pievilcība.”[2] Kā šo izjūtu spektru dabūt uz ekrāna – tas ir meistarības jautājums. Reizēm tās pietrūkst.
Patiesības dzīvā elpa
Kad bērnībā lasīju romānu, kas ar noplēstu vāku bija ieslēpts bēniņos, mani īpaši valdzināja dundadznieka Konrāda tēls (filmā Gatis Gāga) – viņa nažu mešanas prasmes arī mūs ar puikām pamudināja trenēties šajā mākslā. Konrāds nemēdza spriedelēt par augstām lietām. Viņš rīkojās.
Filmā Konrāds ir stipri vien reducēts, gandrīz nemanāms. Nez kāpēc autoriem šķitis, ka Krievijas pilsoņkaru izkarojušais, lieliniecismā pievīlies vīrs jānovāc kādā Vidzemes mežmalē. Rakstnieks Konrādam ļauj dzīvot līdz romāna beigām un Latgalē vēl turpināt cīņu pret lieliniekiem.
Galvenais varonis, Kurzemes saimniekdēls Artūrs Vanags (filmā – Oto Brantevics) aizgāja karā kopā ar tēvu (filmā – Mārtiņš Vilsons), vēl būdams 16 gadus vecs skolnieks[3]. Viņa draugu pulkā redzamāks ir bijušais Fēniksa strādnieks, balamute Miķelsons (Jēkabs Reinis).
Artūram, pēc ievainojuma apārstēšanas pievienojoties savam sarkano latviešu strēlnieku pulkam, kas ieņēmis pusi Latvijas un ņem dalību Stučkas valdības masveida terora aktos, jaunā kārtība nešķiet pareiza. Viņš atsakās šaut uz „dezertieri” Miķelsonu un nonāk ieslodzījumā, no kura to visai vienkārši atbrīvo Konrāds un kapteinis Sala (Vilis Daudziņš). Situācija ar Miķelsona nošaušanu ir pilnībā scenāristu konstruēta un atstāj sasteigti deklaratīvu iespaidu.
Jāteic gan, ka arī romānā Artūra arests un „brīnumainā izglābšanās” ierakstīti it kā no palēta dēku romāna.
Nevar noliegt, debitants Oto Brantevics ar filmā darāmo galā tiek. Režija neko daudz nav likusi Artūram Vanagam pārdzīvot, un ainas, kur būtu jāvibrē jūtām, tiek aizpildītas ar diezgan pasīvu klātesmi. Vienīgi nedaudzajās epizodēs ar Martu (Grēta Trušiņa) rodas trausla, bikla, maiguma pilna dvēseļu melodija.
Viena no kara filmu specifiskajām mākslinieciskajām problēmām ir emocionālais samērs starp kauju kopskatiem un tuvākiem vai vidējiem plāniem, kuros nolasāmi cilvēku pārdzīvojumi, kaujas kaisme un sāpju vaids. Metrāžas ziņā nereti kopplāni ieņem mazāku vietu, stāstu dziļāk iekrāso epizodes ar dialogiem un sadzīviskām detaļām.
Dvēseļu putenī aktieru kopspēlei kauju starplaikos pietrūkst garšvielu. Reizēm uzšvirkst kāds joks, kāda nebēdnība, bet ierakumu smaku nejūt. Ir žurka, ir pele, arī utis pieminētas, kā nu bez tām, taču piesviedrēto miesu dvinga un gurums līdz skatītājam nenonāk. Tā, protams, ir režijas lieta.
Patiesības dzīvā elpa spēcīgi garo, kad kadrā ir vecais Vanags (Mārtiņš Vilsons) un virsnieks Sala (Vilis Daudziņš), kura personā scenāristi mēģinājuši sintezēt visu romānā minēto komandieru vaibstus. Lieliskas ir epizodes, kad Vanags ieradies brīvprātīgo pieņemšanas punktā[4], un arī tad, kad Vanaga zārkā ielikta viņa snaipera šautene. Abas precīzi norakstītas no romāna.
Tāpat kā Rietumu frontē
Pirmais pasaules karš būtiski izmainīja daudzu Eiropas valstu dzīvi. Tika zīmētas jaunas kartes, jauna nauda, jaunas pastmarkas.
Jaunradušos valstu tapšanas mīti transformējās mākslas darbos; gandrīz visas neatkarīgās Latvijas sākuma posmā uzņemtās filmas bija veltītas brīvības cīņām.
Arī pasaules kino vēsturē lielā kara globālā katastrofa atstājusi būtiskas pēdas. Taču, atšķirībā no Latvijā uzņemtajiem kino darbiem, labākajās šai tematikai veltītajās filmās pausta nepatika pret kara bezjēdzību kā tādu, kad neskaitāmām cilvēku masām jāliek uz spēles sava dzīvība abstraktu ideju vai politisku iegribu vārdā.
Katrā ziņā viens no nozīmīgākajiem darbiem ir Krievijas izcelsmes amerikāņu režisora Lūisa Mailstona (1895-1980) filma Rietumu frontē bez pārmaiņām (1930, Oskars labākajai filmai un labākajai režijai) pēc tāda paša nosaukuma Ēriha Marijas Remarka romāna, kura epigrāfā teikts: „Šī grāmata nevienu neapsūdz un neko neapliecina. Tā tikai stāsta par paaudzi, ko pazudināja karš, netaupīdams arī tos, kurus bija saudzējušas kaujas lauka granātas.”[5] Pirmizdevumu latviešu valodā savulaik tulkoja Aleksandrs Grīns, un Dvēseļu putenī jūtamas Remarka romāna atbalsis.
Kāpēc izceļama Lūisa Mailstona filma? Tajā atrasts reti veiksmīgs indivīda pārdzīvojumu un kara bezpersoniskās negantības samērs. Dzeloņdrātis, mīnu dārdi, ložu spindzēšana, ievainoto vaidi, kritušo asinīm piesūkušies dubļi – kāpēc tas viss? Kā vārdā? Kaujas karstumā aizmirstas skaistie sapņi, tālie mērķi, ir tikai naidnieks, kas jānogalē, lai izdzīvotu.
Arī Dzintara Dreiberga filmā tas viss ir. Valda Celmiņa vadītā kamera rāda šāviņu aplauzītus bērzus, apjukuma, cīņas drudža piestrāvotu purvāju, miglas pārklātu. Dubļi šļakst, kājas stieg, strēlnieki iet, šauj, krīt, brīžiem pat nezinot vairs, uz kuru pusi jāšauj, kurp jāskrien. Virtuozajam ainavistam Celmiņu Valdim ir bijis, kur izvērsties, tik grandioza izvērsuma mūsu kino vēl nav bijis – strēlnieku masas, cīņu murgainā bezjēga, dabas un likteņu baisā neaptveramība.
Atturoties uzsvērt romāna dzīlēs ietverto mūžseno, šķirisko naidu pret vāciešiem, filmā atslābst galvenais cīņas dzenulis.
Arī centieni atbrīvot Kurzemi, kur daudziem palikušas tēvu mājas, tīrumi, augļu dārzi (kas ir tik svarīga cīņas motivācija Artūram Vanagam, viņa tēvam un brālim, visiem kurzemniekiem, kas strēlnieku rindās), filmā kļuvuši otršķirīgi, saplūstot ar vispārēju kara fonu. Filmas enerģijas lauks zaudējis būtisku vektoru.
Pēc Ziemsvētku kauju panākumiem un vilšanās rūgtuma filmā uzrodas aģitators ar lielinieciskām pretkara skrejlapām un iesēj strēlniekos šaubu sēklu – nost ar karu, nost ar ķeizaru, būs miers, jaunu pasauli mēs celsim, darbaļaudīm zemi dosim. Veikls toreiz bija propagandiskais triks un īstajā brīdī. Latvju strēlnieki pieslējās lieliniekiem, apsargāja Ļeņinu, lēja asinis un kāva revolūcijas pretiniekus Krievijas pilsoņu karā, un tikai mazākums, kā pulkvedis Frīdrihs Briedis un viņa līdzgājēji, spēja saglabāt skaidru prātu un nacionālo apziņu lielinieciskajā dvingā.
Trešoreiz Ziemassvētkos
Dvēseļu putenis ir trešā reize, kad Latvijas filmās parādās nacionālajai pašapziņai tik nozīmīgās Ziemsvētku kaujas. Nevar nepieminēt Pāvela Armanda filmu Latviešu strēlnieka stāsts (1958) – jāatzīst, ka nekas pamatīgāks, tik vizuāli neapšaubāms un vēstures gaitas sarežģītību apjēdzošs (protams, atbilstoši tā laika oficiālajai vēstures izpratnei, kas gan neatceļ reālās vēstures pretrunīgumu), Latvijā nav uzņemts. Ļoti pārliecinošs ne tikai režisora, bet arī operatora Māra Rudzīša darbs. Un ne tikai Ziemsvētku kauju patētiskajā dramatismā, bet visā filmā. Tas ir gadījums, kad filmveides mākslinieciskie komponenti un aktierspēle summāri it kā nodzēš ideoloģijas švirkstus.
Savukārt režisora Aloiza Brenča un operatora Gvido Skultes meistarstiķis ir pulkveža (Ģirts Jakovļevs) sprediķis Piņķu baznīcā pirms Ziemsvētku kaujām – seriāla Zītaru dzimta / Vecā jūrnieku ligzda (1989) otrajā sērijā, kas tā arī saucas Karš. Joprojām tas aizkustina un liek domāt par bezatmaņas cīņas jēgu.
Arī Dvēseļu putenī varen iespaidīgas ir šo cīņu ainas. Ir nolemtība un nepiekāpība, ir durkļi, kas caurdur naidnieka šineļus, ir kautiņa skurbums un īslaicīgs prieka brīdis, tad vilšanās sāpe, atgriežoties izejas pozīcijās. Un sirdī iegraužas rūgta apjauta, ka strēlniekiem būs vēl jāatkāpjas un jāatkāpjas, jāatdod Rīga, gandrīz visa Vidzeme, un daudzi dzimtās mājas nekad vairs neredzēs.
Tāpat kā romānā, arī filmas noslēdzošajā daļā, 1919. gada vasaras sākumā, iestājas enerģētisks atslābums.
Cēsu kaujām, kurās tiek iesaistīta nule izveidota Skolnieku rota un arī Artūrs Vanags kā pieredzējis karotājs, atstāta tikai dekoratīva funkcija. Liels ienaidnieka pārspēks mācas virsū, jaunie puikiņas tik šauj, krīt, šauj un krīt, bet cīņa izšķiras kaut kur aiz kadra un latvju zēni var ienākt Rīgā kā uzvarētāji, saņemt ziedus un skūpstus no ielmalā sapulcētām meičām.
Redzot šo neveiklo prieku sastatījumu, nevar neatcerēties Aleksandra Rusteiķa Lāčplēsi (1930), kurā arī filmēta Zemitāna armijas ienākšana Rīgā. Tur bija spēks, lepnums un īstenība, kamēr Dvēseļu puteņa fināls atgādināja padomju laika pionieru gājienus ar tauru skaņām un bundziņām.
Armijas ienākšanai Rīgā piestiprināta epizode ar Lāčplēša kara ordeņu piešķiršanu Cēsu kauju varoņiem. Reāli gan ordeņus sāka piešķirt gadu vēlāk, bet štrunts ar vēstures patiesībām! Īstenībai jāpakļaujas scenāristu domas spēkam un happy end estētikai. Un vai tad tas nav skaisti – varoņi tiek godināti, tad pienāk Marta, un abi ar Artūru viņi brauks uz mājām atbrīvotajā Kurzemē. Nu miers un atjaunotne noklāsies pār latvju jaundibināto valsti. Varbūt scenāristu loģika tāda – par Bermontu taču Rīgas sargi jau vēstīja, tāpēc mēs šo vēstures epizodi ignorēsim. Filmas vajadzībai miera laikiem Latvijā jāiestājas ātrāk.
Romāna un filmas saspēlē, Dvēseļu puteņa garīgo kopsakaru dialogā, ekranizācija diemžēl paliek neizmantoto iespēju krastā. Filmēšanai dotās jaudas bija pietiekamas, lai radītu spēkpilnu vēstījumu. Pietrūka mākslas spēka. Taču nebūt negribu atrunāt no filmas skatīšanās.
Skatieties, skatieties, mīļie ļaudis! Noteikti skatieties! Dvēseļu putenī ir ko redzēt, ir par ko domāt. Tur latvju cerības un grūtais gājums.
Pirms pāris dienām kopā ar čaļiem, ar kuriem pirms pusgadsimta lauzām dienestu padomju armijā, dzērām vīnu. No atmiņām nonācām pie šodienas dzīves, kāda nu kuram tā ir. Es nolasīju Krievijas Valsts domnieku J. Goldmaņa un J. Zālīša uzsaukumu Pulcējaties zem latviešu karogiem! – „Brāļi, labāk cīņā doties, nekā nīkt un izputēt pa svešām ceļmalām! (..) Latvju dēli, atsaucaties, – pate Dzimtene jūs sauc!”[6] Un jautāju – vai šodien mēs ietu cīņā par Latviju? Vai pamestu visu un ietu?
Mani sirmie dienesta biedri ilgi domāja. Laikam jau ietu – tā vienojāmies un saskandinājām.
