Saprotams, ka radīt jaudīgu kinematogrāfisku mākslas darbu nav tikpat vienkārši, kā nepārtraukti uzvarēt basketbola mačus, „spēlējot uz garo Uļu”. Ideālā shēma var noplicināt gan basketbola spēli, gan filmu.
“Man nepatīk, ka mani sauc par leģendu. (..) Man patīk, ka mani ļoti vienkārši sauc. Sauc mani par Uļu.” Šie ir basketbolistes Uļjanas Semjonovas vārdi, pēc kuriem uz tumša ekrāna parādās filmas beigu titrs, šajā gadījumā arī nosaukums – Sporta leģenda. Uļjana Semjonova. Tam seko tikpat leģendārs uzraksts “režisors – Armands Tripāns”, kas, protams, liek noprast, ka šis nav fragments no Viestura Kairiša jaunākā darba, bet gan no informatīvas 2015. gada LTV sporta dokumentārās filmas.
Kā tagad uzskatāmi redzams, „īstais kino” tomēr ir spējis ieklausīties un sadzirdēt divus metrus un trīspadsmit centimetrus garo sportisti, tādēļ likumsakarīgi Kannu kinofestivālā pirmizrādīto filmu sauc Uļa. Galu galā, Kairiša filmas mērķis nav Semjonovas sportistes gaitu slavināšana teju neuzvaramajā komandā TTT Rīga vai sauss dzīves atstāsts no A līdz Ž, bet gan vēlme kinematogrāfiskā formā ieskatīties kādas neordināras pusaugu lauku meitenes dzīvē, kuru pēkšņi kājām gaisā sagāž ļoti nopietnu, bet aizdomīgu veču prasība mest grozā bumbu. Tā teikt – izrādās, aiz katra izcila sportista statistikas ierakstiem, medaļām un kausiem patiesībā slēpjas vienkāršs cilvēks ar ikvienam skatītājam saprotamiem pārdzīvojumiem.
Protams, ja Uļjana Semjonova tik tiešām būtu “vienkārši Uļa”, diez vai aktierim Kārlim Arnoldam Avotam būtu bijis sapnis kādreiz nospēlēt viņas tēlu, kur nu vēl rakstīt scenāriju, lai tiešām šo mērķi publiski sasniegtu. Jāatzīst – gan Avota aktieriski ambiciozais mēģinājums, gan arī teju vai mītiskās basketbolistes stāsts, kuru ietver kontrastējoši lakoniska trīsburtu iesauka, ir jau pietiekami, lai radītu intrigu, kuru citkārt būtu grūti uzburt, ņemot vērā nosacīti “parastāku” sporta ikonu savstarpēji līdzīgos dzīvesstāstus un sporta filmu žanra ierobežojumus.
Lai tiešām pārtrumpotu citus žanra paraugus, par pamatu filmas scenārijam (kuru citstarp veidojis ne tikai Avots, bet jau iepriekš Kairiša Janvāri uzrakstījušie igauņi Līvija Ulmane un Andris Feldmanis) ir ņemts Semjonovas dzīves posms no brīža, kad 1965. gadā viņa pamet dzimtos Medumus, līdz dalībai 1967. gada PSRS skolēnu spartakiādē. Tātad
formāli tas ir pieaugšanas stāsts, taču ar ārkārtīgi pieblīvētu sociālpolitisko fonu.
Emocionālas atvadas no ģimenes un dzimtajiem laukiem, jaunā dzīve LPSR metropolē Rīgā, rakstura rūdīšana un sevis atklāšana basketbolā, vērtību sadursme ar ģimenes vecticībnieku parašām, čekas aģenti un citi pārvilinātāji, neizbēgamie sporta kritumi un kāpumi un, protams, pats svarīgākais – ķermeniskā citādība, kas spēlē lomu gandrīz visos iepriekš uzskaitītajos aspektos. Tas ir Uļas neraksturīgi raženais augums, ko padomju sporta funkcionāri novērtē kā garantiju dominancei basketbola laukumā. Tajā pašā laikā tieši augums un it kā puiciskie sejas vaibsti būs arī tie, kuru dēļ Uļai nāksies ne reizi vien uzklausīt emocionālus pārmetumus. Šis ir posms, kurā Uļa pārkāpj daudz robežu, ne tikai fizioloģiski cīnoties ar sava auguma parametriem, bet arī psiholoģiski pierodot pie apkārtnes spiediena. Nevar noliegt, ka “literārais pamats” ir daudzsološs un tā vien šķiet – izvēloties pareizo taktiku, radīt jaudīgu kinematogrāfisku mākslas darbu būs tikpat vienkārši, kā nepārtraukti uzvarēt basketbola mačus, „spēlējot uz garo Uļu”.
Tik tiešām, runājot par tīri kinematogrāfiskām kvalitātēm un 60. gadu LPSR telpas izveidi, darbs izdevies izcili. Poļu operators Vojteks Starons, kurš jau iepriekš uzfilmējis Kairiša Janvāri, strādā kompozicionāli nevainojami, melnbalti raupjajā filmas faktūrā bieži atrodot neordinārus kadrējuma risinājumus un grafiski iespaidīgas gaismēnu spēles. Šī vizuālā estētika lika atminēties apmēram desmit gadus nesenu vēsturi, kad Starons pirmo reizi parādījās Latvijas kinematogrāfa ainavā, filmējot Lailas Pakalniņas Ausmu (2015) – vēl vienu padomjlaiku Latvijas atainojumu kinematogrāfijā. Iespējams, tieši šī filma varētu būt iemesls Kairiša sadarbībai ar poļu meistaru, ļaujot Staronam filmā Uļa vēlreiz demonstrēt to, kā augstvērtīgi un jēgpilni izmantot melnbaltā attēla īpašības, kas nereti mūsdienās tiek izmantotas kā neveikls marķējums domai “šie ir vecie laiki” vai, vēl sliktāk, – “šis ir ārthauss”.
Taču par banālu un pretenciozu dekoratīvismu nevar būt ne runas, jo Ievas Jurjānes uzbūvētā filmas materiālā pasaule ir tik detalizēta, tik atbilstoši novalkāta un apbružāta, ka ļauj atsevišķos brīžos uztvert Starona un Kairiša mizanscēnu fragmentus kā 60. gadu melnbaltās fotogrāfijas. Turklāt izrādās, ka šai mazliet klišejiskajai tēzei ir savs pamats, jo Kairišs kā vienu no filmas vizuālajām atsaucēm izmantojis sava tēva fotoamatiera uzņemtos kadrus (to var lasīt un apskatīt Kino Rakstu intervijā ar režisoru).
Aktieri, kas spēlē šajā dokumentālajā imitācijā, atsevišķās lomās ir tik veiksmīgi iefiltrējušies, ka sākotnēji tos pat grūti atpazīt. Šoreiz īpaši jāizceļ Kaspars Dumburs, kurš tēlo LPSR jauniešu basketbola izlases treneri Paulu Karpoviču, vēlreiz apliecinot savas transformatīvās aktieriskās dotības, kādas Latvijas kinomākslā ir samērā reta parādība. Tāpat liels prieks par Dumbura partneri, TTT trenera Kārļa Kārberga attēlotāju Artūru Krūzkopu, kurš, šķiet, uz ekrāna pēdējoreiz redzēts Sapņu komandā 1935 (2012), tātad vēsturiski kādus 30 gadus agrākā basketbola periodā. Savukārt īsts saldais ēdiens šī sporta veida cienītājiem ir bijušā NBA spēlētāja un Tagad vai nekad 2009 izlases līdera Andra Biedriņa negaidītā, īsā parādīšanās leģendārā basketbolista Jāņa Krūmiņa lomā.
Un tieši Biedriņa epizode, kur viņa tēlotais Lielais Jānis nodod Karpovičam savus milzīgos sporta apavus Uļas lietošanai, varētu būt
perfekts brīdis, lai no izcilas filmas apskata pārslēgtos uz mazliet problemātiskākiem aspektiem.
Uļa šajā ainā Krūmiņam norāda uz paradoksu, ka milzīga izmēra vīrieši sabiedrības acīs ir „dievi”, kamēr sievieti šādā situācijā uzskata par „dabas kļūdu”. Domāju, nav plašāk jāskaidro, cik savādi skan šis teksts, ņemot vērā, ka Uļu, pēc šādas klasifikācijas tātad „dabas kļūdu”, spēlē vīrietis. Nebūšu pirmais, ne arī pēdējais, kas norāda uz to, ka šāda izvēle kaut kādā ziņā neapzināti leģitimizē atsevišķu filmas tēlu aizdomas par to, ka Uļa patiesībā ir vīrietis. No otras puses, palieku pie pārliecības, ka kinomākslā nevajadzētu uzturēt robežas vai liegumu aktieriem spēlēt pretējo dzimumu, tomēr tas neizslēdz autoru nepieciešamību spēt sadzīvot ar šiem nelāgajiem kontekstiem, pieņemot attiecīgu aktieru atlases izvēli. Režisors Kairišs to gan ļoti labi apzinās (minētajā intervijā jau ironiski apcerēta viņa kancelēšanas iespēja), par šo problemātiku runājuši gan kritiķi, gan skatītāji, bet līdz šim nav nācies saskarties ar atziņu, ka šokējošāk patiesībā ir tas, ka šobrīd jau 30 gadus vecais Avots spēlē 13–14 gadus vecu meiteni, nevis pieaugušu sievieti. (Bet to nu gan nevienam nestāstiet.)
Vecumu nesakritība līdz ar to vērojama arī Uļas komandas biedreņu ansamblī, un tas, no vienas puses, ir pilnībā loģisks lēmums, lai izvairītos absolūtas neveiklības lomu sadalījumā, taču, no otras puses, šis lēmums atstāj būtisku iespaidu uz basketbola spēļu ainām. Domāju, Kairišs sadarbībā ar basketbola ainu režisoru Dzintaru Dreibergu apzinājās, ka šeit nekāda TTT leģendas dzimšana nesanāks un nemaz nevar sanākt, jo faktiski tas ir meiteņu basketbols, nevis nosacītais PSRS profesionālisms TTT vai kādas citas komandas izpildījumā. Ir acīmredzams, ka basketbola ainas demonstrē zināmu nemākulību un kļūdas, tātad jauniešu basketbola reālismu, taču šo jauniešu prototipu vecuma atšķirība no tēlotājiem, kuri drīzāk iederētos pieaugušo sportā, rada jocīgu disonansi.
Var jau būt, ka šīs piezīmes ir nevietā, jo, piemēram, treneri Karpovičs un Kārbergs ir tikai vispārināti tēli, nevis dokumentāri atveidotas personas, liekot domāt, ka visi filmā redzamie tēli ir vairāk vai mazāk nosacīti, ar aptuveniem vecumiem un izpausmēm. Tas pats par sevi nav nekas peļams, šīs problemātikas apviļāšana varbūt norāda uz kāda kinoapskatnieka vēlmi piesieties un es pats tam pat gribētu piekrist… ja vien iepriekš nebūtu izcēlis filmas ārkārtīgi izsmalcinātās formas kvalitātes, kuras galu galā tomēr tiecas uz dokumentārismu, nevis stilizētu nosacītību. Tieši šis aspekts liek uz Avota tēlojumu raudzīties mazliet skeptiski, vai, precīzāk sakot, – ir diezgan grūti noticēt Kārlim Arnoldam Avotam kā Uļjanai Semjonovai.
Protams, nevar noliegt, ka Avots šo lomu spēlē ar ārkārtīgu vērību, tas redzams ķermeņa plastikā un pat pavisam niansētā sejas mīmikā. Taču nepamet sajūta, ka Uļas tēls visas filmas garumā tā arī līdz galam, sporta žargonā runājot, “neatveras”. Jā, varbūt tā ir mana kā skatītāja mazliet absurdā un, šķiet, konservatīvā nespēja pieņemt pretējā dzimuma aktieri, bet varbūt problēma tomēr meklējama citur?
Kino Rakstu intervijā Uģim Oltem Kairišs atkārtoti uzsver risku, kādu uzņēmies, veidojot šo darbu, runā arī par filmas poētisko dimensiju. Tomēr pēc filmas noskatīšanās māc šaubas, vai abi faktori nav drīzāk paša režisora iedomas par to, kādam vajadzētu būt šim darbam, nevis konstatējums par to, kāds tas faktiski ir.
Nevaram zināt, kāda bija filmas scenārija pirmā versija, kad to rakstīja Avots, taču profesionālais igauņu tandēms ir izveidojis visnotaļ akadēmisku darba struktūru. To gan nevajadzētu uzreiz vērtēt negatīvi, jo bieži vien tieši šāds stingrs karkass ir priekšnoteikums tam, lai varētu daudz brīvāk un radošāk būvēt mizanscēnas, neuztraucoties par dramaturģisko loģiku. Taču Uļas gadījumā, ņemot vērā, cik daudz dažādu līniju un aspektu saspiests filmas 103 minūtēs, scenārijs iznācis ļoti atstāstošs. Tajā ir visi nepieciešamie ķekši, pieturas punkti un bīti, kurus Kairišam ļoti veiklā solī arī izdodas pārnest uz ekrāna, taču šajā ātrajā riksī ainās zūd pamatīgāki emocionālie uzsvari vai savdabīgāka pieeja piedāvātajam materiālam. Turklāt, lai arī es skaidri apzinos vēsturisko attīstību un negribu noliegt to, “kā bija”, daži sižeta slāņi, it īpaši čekistu iesaiste Uļas savaņģošanā, tieši šādā nonivelētā izteiksmes formā ir tik ļoti atredzēti Latvijas „piedūmotā vēsturiskā kino” žanrā, ka uz to pat mazliet smieklīgi skatīties.
Pieņemu gan, ka ārvalstu skatītājiem šāds viedoklis varētu nerasties, taču režisors Kairišs, šķiet, apzinājies filmas potenciālos sižetiskos trūkumus un tradicionāli iemīto taciņu, tādēļ meklējis kādu dzejisku sānsoli. Filmas gaitā gandrīz ar sportam raksturīgu hronometrisku precizitāti periodiski skatāmas tādas kā Uļas subjektīvās pasaules ainiņas, kurās galvenokārt redzam Avotu klusējot, noslēpumaini raugoties pasaulē vai citādi pārdzīvojot, vienmēr ar zināmu dziļdomības piešprici. Protams, tās nevarētu uzskatīt par poētiskām ainām, ja netiktu filmētas analogi, ar visiem defektiem, nefokusiem un grafiski izteiksmīgajiem graudiņiem. Varbūt šādā pieejā pat ir nejaušs patiesums, kas atbilstu mūsdienu sociālo tīklu standartiem, kad tiešām varētu iedomāties moderno pusaudzi Uļu, publicējot šādas estētikas storijus. Taču filmas kontekstā šīs ainas diemžēl ieguļas diezgan neveikli, sākot jau ar didaktisko atkārtošanos, kas kļūst par pašas filmas konvenciju (un to nu nekādā veidā nevarētu traktēt kā poēziju), un beidzot ar to, ka vairums šo fragmentu kalpo kā emocijas pasvītrojums – tā, lai jebkuram skatītājam būtu skaidrs, ka šeit šobrīd būtu kaut kas jājūt. Visbēdīgāk šī pieeja izmantota ainā, kur PSRS drošībnieki Kaļiņingradā vēlas pārliecināties, vai Uļa patiesībā nav vīrietis, iegrābjoties meitenei kājstarpē. Šī ir emocionāli sāpīga, pazemojoša aina, taču tās dramaturģiskais un kinematogrāfiskais potenciāls tiek izsmelts, paliekot pie ritmiski vienmuļas mizanscēnas, kas principā nekādi neatšķiras no filmas kopējā plūduma; uzreiz pēc tam to nekavējoties pasvītro kārtējais lo-fi mūzikas video momentiņš.
Jāpiebilst, ka
stilistiski un arī strukturāli līdzīgs paņēmiens tika lietots filmā Janvāris, kur izmantotas līdzīgas sižeta atkāpes, taču toreiz šim piegājienam bija konceptuāls pamatojums,
jo tie bija Avota tēlotā varoņa Jaža analogie filmējumi. Kairišs kopā ar Staronu, šķiet, mēģinājuši līdzīgu triku piespēlēt Uļai, tomēr tas labākajā gadījumā izskatās pēc neiztīrītiem iepriekšējās filmas sārņiem, bet sliktākajā – vienkārši pašmērķīgi. Līdz ar to rezultāts ir mazliet studentniecisks un falšs priekšstats par poētiskumu ar lozungu “skatieties – šis ir ārthauss!”, taču nedomājot par to, kādi elementi varētu patiesi radīt interesantas un saistošas kinematogrāfiskas novirzes.
Diemžēl šī pieeja attālina no iespējas noticēt galvenajai varonei, par spīti vairākām ainām, kurās Avots spēj sasniegt dažādus Uļas emocionālos ekscesus. Taču tas nepalīdz, jo ārpus šīs “dzejiskās pozēšanas” un “lielajiem pārdzīvojumiem” Uļa, šķiet, ir pakļauta kaut kādam klišejiskam, LPSR telpai raksturīgam pieaugšanas stāsta naratīvam, kurā trūkst režisora attieksmes, kas liktu rosināt skatītāju domāt par Uļas stāsta pretrunīgajiem aspektiem. Aizdomīgie veči, kas grib, lai Uļa spēlē basketbolu, drīz vien izrādās vienkārši labie tēli, kuri acīmredzot rīkojas pareizi, jo viņiem laikam ir morāli pieņemamāka pozīcija ekspluatēt garo meiteni, nekā tā būtu krievu treneriem un kāgābešņikiem. Savukārt Uļas izmantošana sieviešu basketbolā, protams, atnesīs daudz jo daudz uzvaru, taču vai tas jebkādā veidā palīdz viņas komandas biedrenēm attīstīt savas prasmes, vai padara basketbolu pievilcīgāku? Un vai tiešām Uļas vienīgais ceļš dzīvē bija basketbols, un bez tā viņas dzīve būtu bezjēdzīga? Protams, nevar prasīt vienā filmā izcilāt visus šos jautājumus, jo tas, visticamāk, nozīmētu Kairišam veidot citu filmu. Taču pēc šī raiti slīdošā, bet pasausā stāstījuma pārņem intelektuāla un emocionāla mazuma piegarša, apzinoties, ka režisora iecere uzņemt filmu par mītisku meiteni no Latgales laukiem izplēnējusi veiklu sižetisko un vizuālo štampu festivālu ķinī. Turklāt, gluži tāpat kā Tripāna “leģendas doķenē”, arī šeit beigu titros sākas vecais stāsts par biopikiem tik būtiskajām medaļām un uzvarām, kaut kā aizmirstot filmas pamatuzstādījumu.
Taču, lai cik paradoksāli tas būtu, Tripāns savā TV filmā spējis sasniegt to, ko nespēja neviena Uļas dzejas rinda, ledus deja vai klusuma skatiens, – proti, neviltotas, negaidītas emocijas, nofilmējot īsto Uļjanu Semjonovu viņas kontrastējoši mazajā dzīvoklītī, priecīgi klausoties ārzemju basketbola braucienos pirktās, PSRS iedzīvotājiem ekskluzīvās grieķu dziedātāja Demisa Rusosa oriģinālās plates. Protams, tā ir īstā Uļa, kuru Avotam un Kairišam nav iespējams replicēt. Tomēr nepretencioza, cilvēciska vienkāršība vai atļauja padzīvoties savā pasaulē, nepakļaujoties filmiskiem stilošanās mēģinājumiem un “pareizajiem” naratīva punktiem, gan būtu noderējusi Kairiša Uļai.
Tomēr, tā kā šī (gribot vai negribot) būtu klasificējama arī kā sporta filma, tad varbūt vērts paskatīties uz to mazliet vienkāršāk – proti, tīri rezultatīvi. Tādā ziņā Kairišs ir izveidojis perfektu shēmu, kas nes drošu uzvaru, – aizved filmu uz Kannām un gan jau sagādās vēl dažus apbalvojumus. Gluži tāpat, kā TTT Rīga un PSRS izlase atkoda basketbolu, spēlējot uz neapturamo un neaizsniedzamo Uļu. Taču abos variantos ideālā shēma filmu un basketbola spēli padara diezgan pliekanu. Sportā mēdz teikt – spēli aizmirsīs, bet rezultāts paliks. Nezinu, vai to var attiecināt uz kino.
