Režisore Dzintra Geka ar katru jaunu filmu pievieno atkal jaunu mozaīkas fragmentu savam plašajam pētījumam, bet arī uzdod jautājumu – kā turpināt?
Reiz, kad ar kolēģiem rakstījām grāmatu par padomju deportāciju pieminēšanas nākotni, secinājām, ka Dzintras Gekas dokumentālās filmas ir kļuvušas par neatņemamu šīs atceres tradīcijas daļu – tās piepilda Latvijas publisko telpu 14. jūnija un 25. marta piemiņas dienās.
Dzintras Gekas jaunākā filma Dzimuši Sibīrijā. Mārtiņš Vilsons turpina vēstīt tālāk šo kolektīvās traumas stāstu, kuru kinozinātniece Inga Pērkone Kino Rakstos nodēvējusi par “aizturēto asaru eposu”. Tomēr filma par Mārtiņu Vilsonu, pat ja tajā parādās Gekai raksturīgais izteiksmes veids, pirmām kārtām ir autobiogrāfiska liecība par viena cilvēka pagātnes pieredzi un tajā ievietotās patības ceļu cauri dzīvei.
Filmai ir vairākas sižetiskās līnijas, kuras aizsākas Sibīrijā, bet turpinās citos laikos un laikmetos. Caurviju līniju nosaka režisores neatslābstošie centieni saprast, ko nozīmē būt deportēto bērnam – uzaugt Sibīrijā, atstāt Sibīriju, dzīvot pēc Sibīrijas, aizmirst Sibīriju un atgriezties Sibīrijā. Tie ir jautājumi, kas, tāpat kā eksistenciāli skumjā Pētera Vaska mūzika, vada Mārtiņa Vilsona domu un emociju kustību. Cilvēciskā vēlme kopā ar brāli ieraudzīt savas zemes dzīves sākotni Sibīrijā kļūst par skaidru atmiņu un metaforu avotu dokumentālajā naratīvā. Uz šī fona tiek izcelta materiāli, sociāli un morāli izirstošā tagadnes telpa Krievijas nekurienē – Magadanas apgabala sādžā. Tāpēc Vilsona pūliņi atrast dzemdību namu, kura vairs nav, ir spēcīgākā epizode filmas ievaddaļā. Viss mainījies līdz nepazīšanai – dzemdību nama vietā ir dīķis ar aizaugušu pļavu. Dīķa krastā uzietās akmens lauskas simbolizē ne tikai zudušo laiku, bet arī Vilsona fragmentēto un objektīvi neskaidro atmiņu par šo savas dzīves posmu. Totāla, skaidra un nemainīga izliekas tikai vienaldzīgā Sibīrijas ainava ar tās grūti caurbraucamajiem ceļiem un mežonīgo odu bariem.
Patības un telpas attiecības vēlreiz un daudz skaudrāk atklājas, Vilsonam atceroties dienestu padomju armijā – tad arī viņš atradās Tālajos Austrumos. Zīmīgi, ka viņa refleksijas par agrīno bērnību Magadanas sādžā pie zelta raktuvēm pavada smaids un sarkasms, bet atmiņās par dienestu armijā Vilsons nekautrējas būt ievainojams. Jauniesauktā cīņa ar sevi un necilvēcīgajiem dienesta apstākļiem 70. gadu vidū vairs neliecina par piedzimšanas un aizmirstās bērnības arhetipisko siltumu. Tā runā par padomju varas tieksmi lauzt cilvēku, atņemt viņam patības izjūtu.
Līdz ar to skarbā un nežēlīgā Sibīrija, ko parasti ieraugām deportēto atmiņās, iznirst šajā laiktelpā.
“Pēkšņi sapratu, kas es šeit nepalikšu,” par dienesta pirmajiem mēnešiem filmā stāsta Mārtiņš Vilsons, atceroties sapni-epifāniju, kas palīdzēja atgūt rīcībspējas apziņu un cerību.
Paralēla sižetiskā līnija ir Vilsona stāstījums par vecākiem. Izskan nepārprotami mājieni par izsūtījuma postoši veicinošo ietekmi uz tēva alkoholismu un ģimenes izjukšanu; to vēl vairāk izceļ Vilsona mātes klusinātās pārdomas, kurās var tikai nojaust sāpju, vilšanās un attiecību dramatisma dziļumu. Šādai intimitātei, kas citos Sibīrijas pieredzes stāstos rada apvērstu ainu (proti, demonstrē, kā izsūtījums stiprina ģimenes saites), manuprāt, ir ierādāma svarīga vieta, cenšoties personalizēt deportācijas diskursu. Un Dzintrai Gekai, šķiet, vienmēr līdzās sociālajiem un eksistenciālajiem aspektiem bijis svarīgi runāt arī par izsūtījuma pieredzes personiskajiem un psiholoģiskajiem slāņiem.
Nešaubos, ka psihoanalītiķi šo „vecāku dimensiju” mācētu prasmīgāk atšķetināt; filma katrā ziņā piedāvā labu materiālu un atgādina par sociālantropoloģes Viedas Skultānes pētījumiem, kuros viņa smalki iztirzā politiski represēto cilvēku psiholoģiskās grūtības runāt par pašām traumatiskākajām izsūtījuma pieredzēm.[1] Manu uzmanību filmā īpaši piesaista tas, kā Sibīrijas emocionālais mantojums formē Mārtiņa Vilsona augošo izpratni par tēva rīcību. “Bet tēvs bija ļoti labs,” rezumē Vilsons. Tas izskan kā mazs terapeitisks akts, apkopjot Sibīrijas rētas.
Vēl viena sižetiskā līnija ietiecas tagadnē, kurā atklājas aktieris Mārtiņš Vilsons, viņa ikdienas dzīve un radošā rutīna. Tagadnes pasteļkrāsas rada mieru un normalitātes noskaņu. Kā dzīva glezna ir aina, kurā ziemas tumsā no pirtiņas iznāk kailais Vilsons un atvēsinās paša izcirstajā āliņģī. Tas rada iespaidu, ka traumas sadzijušas un visiem ir piedots. Tomēr tā gluži nav. Par to skaidri vēsta galvenā varoņa neslēptais rūgtums pret Krieviju un krievu kultūru, saistīts ar Putina Krievijas pastrādātajiem noziegumiem pret Ukrainu. “Es nekad neesmu juties labi Krievijā,” tagad saka Vilsons, kuru bijušās PSRS teritorijā joprojām pazīst un mīl pēc Aloiza Brenča īpaši populārās filmas Mirāža (1983). Tiesa, skatītājam nav zināms, jo ar neapbruņotu aci nav redzams, ka filmas galvenā varoņa pieredzes ekspozīciju veido dažādos laikos filmēts dokumentālais materiāls. Tāpēc skatītājam ir vienkārši jānotic, ka, priecīgi Krievijā saņemot dzimšanas apliecību, Vilsons vienlaikus jūt milzīgu rūgtumu pret šo zemi.
Taču pasaule ir pamatīgi mainījusies kopš brāļu Vilsonu ekspedīcijas uz Magadanu 2013. gadā. Lēnām aiziet arī Sibīrijas izsūtījumu pieredzējušie. Tāpēc Dzintras Gekas jaunāko filmu var uztvert arī kā jautājumu, vai un kā posttraumatiskai sabiedrībai ir iespējams turpināt stāstīt un jēgpilni sarunāties par šo pagātnes mantojumu, kad tepat netālu Krievija pret ukraiņiem pastrādā noziegumus pret cilvēci. “Coast to Coast” jeb “No krasta uz krastu” – tāds trāpīgs un dziļi simbolisks uzraksts ir redzams uz Vilsona melnā T-krekla Magadanas ekspedīcijas laikā. Kā pārnest Sibīrijas stāstu uz citu krastu? Kā šo stāstu padarīt par svarīgu morālās solidaritātes orientieri arī jaunākajai paaudzei, kurai šī pagātne kļūst aizvien svešāka? Atceres kultūras pētījumi ir parādījuši, ka apzināti centieni meklēt jaunus pagātnes un tagadnes saskares punktus palīdz aktualizēt interesi par traumatisku pagātni arī nākamajā paaudzē. Filma par Mārtiņu Vilsonu, iespējams, arī paver vienas durvis šādam atjaunojošam dialogam. Tas var būt dialogs, kurā “dzimuši Sibīrijā” vairs nenozīmē tikai traumu, bet arī dziedināšanu un dziedināšanas radīto spēku un enerģiju; kur izsūtītie dzīvo ģimenes atmiņā, nevis tikai nacionālajā atmiņā; kur deportācijas nozīmē ne tikai pašviktimizāciju, bet arī kritisku pašrefleksiju gan personiskā, gan nācijas mērogā.
Publikācija sagatavota VPP projekta “Latvijas 20.-21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi” (Nr. VPP-IZM-Vēsture-2023/1 -0003) ietvaros
