Režisora Pāvela Gumennikova filmā „Izdzīvošanas skola” galvenās darbojošās personas un tātad arī liela mērķauditorijas daļa ir skolas vecuma bērni un jaunieši – tāpēc arī filmas recenzents, visai pieredzējušais kinoskatītājs Alvis Zigmunds Lazda šoreiz ir tieši no tās pašas vecuma grupas.
Latvijas un Lietuvas kopražojuma filma Izdzīvošanas skola stāsta par pusaudzi Evu un viņas jaunāko māsu Alisi, kuras dodas pārgājienā mežā, sekojot TV zvaigznes Tīģera Martindeila pamācībām. Alisei sākumā tas izskatās pēc parasta un jautra piedzīvojuma, taču Eva visu ceļojumu slēpj no māsas ģimenes sarežģījumus un, jo tālāk viņas tiek mežā, jo grūtāk noslēpumu noturēt. Šī spriedze pavada māsas gandrīz visu laiku, un arī skatītājs var to just.
Sižets ir labi veidots un arī ticams. Ģimenes attiecības jau filmas sākumā ir sarežģītas un filmas laikā kļūst tikai vēl arvien sarežģītākas. Interesanti, ka pamāte, kas Evai nepatīk, nav ļauna, kā tas bieži parādās daudzos stāstos, bet pārdzīvo par šo situāciju un vēlas rūpēties par māsām. Filma arī parāda, ka iemesls, kas var šķist ļoti loģisks un pašsaprotams, īstenībā var būt pilnīgi citādāks un dramatiskāks.
Filmā mijas aktīvas ainas, kurās ir dažādi izaicinājumi un strīdi, ar lēnākiem brīžiem, kuros uzmanība pievērsta attiecībām starp varoņiem, un tāpēc
stāsts nekļūst ne garlaicīgs, ne pārāk steidzīgs.
Man patika, ka noslēpums netiek atklāts pārāk agri.
Lielākās filmas vērtības ir tēli un stāsts. Eva ir atbildīgā māsa, kura cenšas visu kontrolēt un parūpēties par Alisi, lai gan pati bieži netiek galā ar savām problēmām, savukārt Alise ir ļoti enerģiska un ļoti priecīga par šo ekspedīciju – viņai tā nozīmē pavisam ko citu. Filma var arī iemācīt dažas izdzīvošanas prasmes, kuras var izmantot dzīvē.
Stāstā darbojas arī daži it kā mazāk pamanāmi cilvēki, bez kuriem tomēr notikumi varētu ieņemt pavisam citu virzienu. Krišs ir Evas klasesbiedrs, viņš palīdz Evai un Alisei, piegādājot ēdienu un rūpējoties, vai ar viņām viss ir kārtībā. To darot, viņš sevi arī nostāda bīstamā situācijā, taču rīkojas nosvērti. Dažu Evas draugu drosme bīstamās situācijās izpaužas katram citādā veidā, arī tādā, ko uzreiz negaidītu.
Māsu lomās ir jaunās aktrises Marlēna Sniega un Hanna Bīlmane-Ozoliņa, un viņas abas tiek galā pārliecinoši, ļoti reālistiski atveido tēlus. Citās lomās ir pazīstami latviešu aktieri, arī lietuviešu aktieri, un pieredzējušo profesionāļu sadarbība ar jauniešiem ir dabiska, atšķiras varbūt runas veids un priekšstati par angļu valodu. Valodas barjera, kas ierakstīta jau filmas sižetā, nav lielākais šķērslis, kas filmas varoņiem ir jāpārvar, tomēr tai ir nozīme, un tā arī palīdz veidot dažus jokus. Atsevišķi vārdi un frāzes, ko filmā lieto dažādi varoņi (ne tikai jaunieši), šķiet, neatbilst laikam, kurā šis stāsts risinās (piemēram, apzīmējums “zip lock” par aizvelkamu maisiņu dokumentiem). Vēl arī, meitenēm atrodoties laivā, atskan “ņem ūdeni!” – tādā situācijā laikam biežāk uzsauktu: “smel ūdeni!” Ir vēl dažas šādas vietas, taču tās netraucē saprast filmu vai sekot meiteņu un viņu ģimenes un draugu bīstamajā ceļā.
Izdzīvošanas skola nav tikai stāsts par izdzīvošanu dabā, bet arī par uzticēšanos, atbildību un to, kā cilvēki tiek galā ar grūtībām un zaudējumiem. Filma to ļoti labi parāda, tā der visām auditorijām, īpaši tiem, kam patīk ģimenes attiecību stāsti, piedzīvojumu un spriedzes filmas. Noteikti iesaku.
Par recenzijas autoru (raksta Alvja mamma Ingmāra Balode, dzejniece un tulkotāja):
Alvis Zigmunds Lazda (12 gadi) ir Rīgas Centra daiļamatniecības pamatskolas skolnieks, mācās arī mūzikas skolā un spēlē flautu. Otro gadu ir jaunsargs, tāpēc izdzīvošanas prasmes ārpus pilsētas džungļiem arī Alvim nav svešas. Kopā ar ģimeni mēdz doties gan izbraucienos pa Latviju, gan tālākos ceļojumos. Šovasar, piemēram, mērots garš un līkumains ceļš uz Spāniju, lai vērotu Saules aptumsumu – un šo to no debesu ķermeņu saspēles noķertu arī ar fotoaparātu.
Alvis divus gadus darbojies arī ISSP Jauniešu skolā, tāpēc kameras acs pieradināšana savā ziņā ir sākta, un filmā Izdzīvošanas skola jauki ieliktais fotomākslas elements – māsu mirkļbildes ar īstu aparātu uz īsta fotopapīra – Alvi izbrīnīja daudz mazāk, nekā šī piebilduma autori, Alvja mammu, kura daļu bērnības un pusaudzības pavadījusi filmā attēlotajā laikā, bet pie Polaroid bildes tikusi tikai vienreiz. Pilnīgi skauž!
Protams, laiki mainās, un labi vien ir – arī filmu skatīšanās pieredze Alvim ir daudz lielāka, nekā dažiem no vecāku paaudzes dzīves sākumposmā. Kopā ar tēti (un turklāt – te sanāk gluži negaidīta saspēle ar Izdzīvošanas skolu – visbiežāk arī tēta simultānā tulkojumā) Alvis mēdz skatīties vairākus pavisam citas paaudzes iecienītas filmas un seriālus, kuros arī spriedzes netrūkst (viens no tādiem – leģendārā A–komanda).
Savukārt, pateicoties Kino Rakstiem un Riga IFF rīkotāju ieinteresētībai jauno skatītāju domāšanā, Alvis Zigmunds vairākas reizes bijis arī starp šī starptautiskā festivāla bērnu un jauniešu programmas recenzentiem – sākumā ar ļoti lakoniskiem, vēlāk izvērstākiem tekstiem, kuru centrā visbiežāk ir varoņu rīcības analīze un vēstījuma patiesums vai patiesīgums. Kā recenzents Alvis ikreiz noskatījies visas bērnu un jauniešu programmas filmas, dažas pat pa vairākiem lāgiem; filmām laiks netiek žēlots. (Un varbūt filmas iedod mums papildu laiku? – šo es nebūtu iedomājusies, ja nerakstītu piebildi šeit lasāmajai recenzijai.)
Alvi izsenis interesē arī kino tapšanas process visdažādākajos aspektos – arī Izdzīvošanas skola ļāva domāt par dažādiem filmēšanas un filmēšanās aspektiem un (šito vārdu gan parasti nelieto ne Alvis, ne šo rindu autore) izaicinājumiem.
Alvi aizrauj kino, kura varoņiem ir kaut kas jāsasniedz, jāvar un jāpārvar,
tāpēc Izdzīvošanas skola, tā vien šķiet, viņam arī bija tieši laikā – par paaudzes biedriem (protams, tas tāds vispārinājums atkal no vecāku skatpunkta), par bērniem, kuri zina, ka dzīve ar lielu varbūtību drīzāk ir Eiropas vai pat precīzāk – Baltijas kino, nevis salds gabaliņš, kura varoņus vai varones cukurvates toņos pēcāk var izmantot pidžamu apdrukā.
Mēs tikai nezinājām, kā tikt galā ar spoileru risku. Alvis pie katras idejas, par ko vēl varētu uzrakstīt, sāka uztraukties, ka tad cilvēki pirms skatīšanās (iespējams) sapratīs visu un viņš būs tas spoilotājs, kas atņem citiem pašu galveno – nezināmības prieku. Forši, es arī šitā gribētu attiekties pret dzīvi un pret kino.
