Filma „Janvāris” noteikti nav režisora autobiogrāfija, bet autobiogrāfiska ir laika izjūta, dzīves detaļas, vides faktūras, elpa, ritmiskā pulsācija.
Viesturam Kairišam ir uz ko atskatīties. Trijos gadu desmitos savā radoša cilvēka ceļā nonācis līdz pašai virsotnei, kļuvis par Dailes teātra māksliniecisko direktoru, Lielās Mūzikas balvas, Spēlmaņu nakts un Lielā Kristapa laureāts. Daudz piedzīvots. Viņš ir cēlies un kritis, ticis pāri neveiksmju gravām un devies tālāk, no kļūdām mācoties.
Mākslā Kairišs virzās pa augšupejošu līkni. Tas ir acīmredzami, īpaši kino jomā. Spēlfilmas Melānijas hronika (2016), Piļsāta pī upis (2020) ir pārliecinoši radošās pilnveides soļi, kas liecina, ka režijas meistarība un mākslinieciskā iztēle, kas rūdīta vērienīgos un spilgtos skatuves darbos (Uguns un nakts NT (2015), Pērs Gints NT (2016), Karalis Līrs Rīgas Krievu teātrī (2017), Klīstošais holandietis NOB (2018), Smiļģis Dailes teātrī (2021)), sintezējusies kino valodas universālismā, vēlmes un iespējas vienojot, stāstījuma ritmiku un vizuālo intensitāti saliedējot daudznozīmīgā vēstījumā. Kalnā uzkāpis, ceļinieks parasti mēdz izvērtēt noieto ceļu, paskatoties arī atpakaļ – savā sākotnē pirms trīsdesmit gadiem.
Par to filma Janvāris (2022). Tā noteikti nav režisora autobiogrāfija, bet autobiogrāfiska ir laika izjūta, dzīves detaļas, vides faktūras, elpa, ritmiskā pulsācija. Skats uz jaunības mirkļiem, ne rafinēti vērtējošs, bet pārceļot skatītāju laikā, jaunos ļaudis ar to iepazīstinot, vecākiem gada gājumiem ļaujot nostalģiski vēlreiz izdzīvot kādreizējo sajūtu viļņojumu.
Padomju laika filmās personības tapšana revolūcijas vai pilsoņu kara bangās bija visai izplatīts stāsts.
No sociālajiem procesiem nomaļus turējies jaunietis tika ierauts, gribi vai nē, līdzdalībā vienā vai otrā ideoloģiskās frontes zonā. Protams, labie gāja kopā ar revolūciju, ar tautu; ja karoja, tad pareizajā pusē, un vai nu krita vai atgriezās kā varoņi. Latvijas jaunlaiku kinematogrāfijā analogs nobriešanas stāsts ir Dvēseļu putenis (2019, Dzintars Dreibergs), kur galvenais varonis, apstākļu pamudināts, iesaistās ellišķīgi smagās cīņās pret tautas mūžseno ienaidnieku.
Varētu domāt, ka Janvāris vēstīs ko līdzīgu. Revolucionārajiem satricinājumiem neapšaubāmi līdzvērtīgs ir tautas atmodas laiks, kas kulminējās, pasludinot neatkarību 1990. maijā, un vispārredzamu sprieguma virsotni sasniedza 1991. gada barikāžu laikā. Nācijas memoriālajā atmiņā tas ir neizdzēšams fakts. Bet Viesturs Kairišs vairākreiz atkārtojis, ka viņam indivīda pārdzīvojumi ir daudz svarīgāki, nekā sabiedrisko procesu bangotne. Tāpēc filma nebūt nav par brīvības cīņām, nav arī par barikāžu aizstāvju apņēmību stāvēt līdz galam, bet par personības kristalizāciju ekstremāli koncentrētā laika sprīdi.
Scenārija pamatā pavisam vienkāršs stāsts. Uz kino mākslu tendēta jaunieša paātrinātas nobriešanas posms. Tarkovska mānija, jaunības azarts, mīlestība, ciešanas, mākslas un sociālo kritēriju pārvērtēšana. Vecāku gadiem ilgi kondensētās idejiskās domstarpības. Paaudžu nesaprašanās. Viss uz 1991. gada janvāra dramatisko notikumu fona. Tas ievelk, ierauj, savērpj dzīvi, neatstāj laiku pārdomām. Nākotne kļūst tik miglaina, nezināma, svarīgu izvēļu pārpilna.
Sinefīlija ir faktors, kas ne mazāk kā nemierīgais, trauksmainais, brīvestības apvējotais laiks caurauž jauniešu apziņu filmā Janvāris, un laiku pa laikam scenāristi mums par to atgādina. Jau pirmajos kadros galvenais varonis Jazis (Kārlis Arnolds Avots), kurš strādā par apkopēju televīzijas mājā, skatās videonomā paņemto kaseti ar Ingmāra Bergmana 1961. gada oskaroto filmu Mīklaini kā spogulī / Through a Glass Darkly, kurā tiek spriests: „Mīlestība ir Dieva esamības pierādījums”. Te zīmīgi ne tikai tas, ka Bergmana kino ir jaunieša interešu topā, bet arī šajās filmās skarto problēmu loks, kas ģeniālajam zviedram ir eksistenciāli visaptverošs. Tās nosaka apziņas apvāršņus.
Skatīšanos pārtrauc drauga Zepa (Sandis Runge) vēsts, ka omonieši ieņem Preses namu: „Ņem kameru un maucam!” Abi pamet, viņuprāt, galīgi nenozīmīgo darbu televīzijas namā un aizskrien filmēt notiekošo. Steigā pamesto kaseti Jazim vēlāk prasīs stacijas tuneļa videonomā, kad viņš gribēs tur paņemt kādu Džarmuša filmu: „Atnesīsi Bergmanu, dabūsi Džarmušu!” „Ej dirst!”, dusmās viņam citi vārdi neatrodas. Bet filmas sākumā Jazis vēl nezina, ka liktenis viņam sagatavojis nopietnus pārbaudījumus. Nāks mīlestība, sāpes, spontāni lēmumi, atskārsmes barikādēs un pieredzētās nāves Bastejkalnā.
Pie sienas Jaža istabā – Mikelandželo Antonioni filmas Fotopalielinājums / Blow-Up (1966) plakāts poļu valodā, nez no kurienes uzradies. Vēl viens kino mīlestības liecinājums. Bet no rīta Jaža māte Biruta (Baiba Broka) jau norūpējusies borē: „Ja neiestāsies universitātē, tevi paņems armijā.” Iet krievos jau neviens labprāt negribēja, īpaši tajā laikā. Tēva Andreja (Aleksas Kazanavičs) replika „armija izmācīs par vīrieti” atsitas pret mātes: „Es negribu, ka tevi aizsūta uz zemi, kuras nosaukumu es pat izrunāt nevaru.” Bija skaidrs, ka no karadienesta jātiek vaļā. Vislabāk, ja mediķi atzina par nepieskaitāmu. Jazim nepaveicās, viņš aizsvilās spītībā un pats devās pieteikties krievu armijā, patiesi izbrīnīts par to bija sirmais kara komisariāta darbinieks (Dmitrijs Palēs). Mēs varam vien minēt, kādas būs tālākās Jaža gaitas pēcfilmas dzīvē, tomēr skaidrs ir viens – krievu armijas rindās viņš nenonāks.
Te jāatgādina. Lai gan Latvija jau bija pasludinājusi neatkarību, reālā vara šai jaundibinātajā valstī joprojām piederēja krievu armijas spēkiem. No Maskavas diriģētā PSRS specvienība OMON ar smaidu uz lūpām, kā var redzēt filmā iekļautajos kinohronikas fragmentos, ieņēma Preses namu, kur koncentrējās visu Latvijas drukāto izdevumu redakcijas un moderna jaudīga spiestuve, kas ikdienu nodrošināja desmitiem tūkstošu eksemplāru tirāžas. Filmas beigās OMON vienība un vēl kāds nenoskaidrots bruņots grupējums izraisa dramatisko incidentu, ieņemot Iekšlietu ministrijas ēku un apšaudot Bastejkalnu, nogalinot vairākus cilvēkus, arī Jura Podnieka kinogrupas operatorus Andri Slapiņu un Gvido Zvaigzni. Skaidrs, ka barikāžu aizstāvjiem nekādas pārliecības par savu un visas valsts drošību nebija. Ja kādam tas patiešām liktos vajadzīgi, lītu asinis, daudz asiņu lītu. Tā nenotika, un mums ir savs nacionālās nenobīšanās, pašaizliedzīgas drosmes mīts. Viesturs Kairišs stāsta par to. Bez patētikas.
Šogad barikādes redzamas arī režisora Armanda Zvirbuļa vairāksēriju filmā Krimināllieta iesācējam, kas veltīta Jaunlatvijas tapšanas perioda ēnas pusēm. 6. sērijā Natālija Nolle (Madara Zviedre), bijusī padomju spiedze, vēlāk Latvijas Saeimas deputāta palīdze un vienlaikus čekas aģente gatavo spirdzinājumu barikāžu sargiem – lielajā ķīniešu termosā ielejot pudeli šņabja un papildinot to ar karstu tēju. Tāda raksturīga detaļa. Kad sākas apšaude Bastejkalnā, sievieti pārņem panika, jo viņa zina, ka uz turieni devās viņas meita Marta (Ņina Saveļjeva). Natālija satraukta stāv pie barikāžu stūra un prašņā pēc meitas; brīdi vēlāk meita laimīgi atrodas it kā Doma katedrālē uz soliņa. Neatceros, cik lielu fragmentu Zvirbuļa filmas mākslinieku komanda bija būvējusi, bet barikādes filmā bija.
Toties Ieva Jurjāne filmā Janvāris ar barikādēm piepildījusi veselu Vecrīgas nostūri, ar īstiem betona bluķiem, baļķiem, metāla režģiem, veciem kravas auto radot tādu atmosfēru, ka masu skatu dalībnieki it kā vēlreiz izdzīvoja barikāžu laiku. Toreiz tur stāvēja viņu tēvi, un arī tagad viss bija pa īstam. Režisoram tika radītas bagātīgas iespējas filmas pasauli sapludināt ar kādreiz filmētajiem dokumentālajiem kadriem.
Jaža ģimene izdomāta tā, lai koncentrētā ietvarā būtu iespējams parādīt sabiedrībā toreiz valdošās pretrunas starp Tautas frontes atbalstītājiem un interfrontistiem, izbijušajiem vai vēl esošajiem komunistiem. Sirsnīga, ar viegli komisku nokrāsu, ir Jaža mātes regulārā mētāšanās pret vīru vērstām replikām, kas gan neizslēdz sirsnīgu buču, vīriņu izvadot uz darbu vai Interfrontes mītiņu. Viņi tik ilgi dzīvojuši kopā, ka mīlestība sniedzas pāri ideju cīņai, kas varbūt ir tikai iedomāta. Daudzveidīgā Baiba Broka atradusi īpašas krāsas saspēlei ar simpātisko Aleksu Kazanāviču no Lietuvas Jaunatnes teātra trupas, aktieri ar starptautisku kino pieredzi; viņa ļoti sievišķīgi uztur tādu kā kažoku berzēšanos, kad ik brīdi var uzšķilties dzirkstele. Bet nē, režisors neļauj laulātajiem izvērsties. Scenārijā iespēlēta epizode – sēžot pie barikāžu ugunskura, Jazis prasa tēvam: „Nu ko tu nestājies ārā no tās partijas?” „Es taču nevaru parādīt, ka mātei atkal taisnība.” Smaids atceļ patētiku.
Mātes rūpes Jazim dažkārt liekas pārmērīgas un dzīves skrējienu kavējošas, bet ar tēvu viņš saprotas. Andrejs, būdams baltkrievs, gadu gaitā pilnīgi integrējies Rīgas dzīvē. Arī interese par kino un kompaktā 8mm kamera Jazim no tēva, kurš savulaik gribējis iestāties kinoinstitūtā Maskavā. „Neaizbraucu. Tu piedzimi,” viņš saka dēlam. Lakoniski, bet ietilpīgi.
Iepazinies ar kino mākslas apsēsto Annu (Alise Dzene) un viņas draugiem, Jazis un citi vakarā nonāk Annas ģimenes ballītē, kur visi neapšaubāmi pieder turīgo ļaužu kārtai, tas arī saprotami – Annas patēvs ir čekists. Turība nepārprotama, pietiek paskatīties, kā ģērbti viesi, kādas uzkodas, kāda savrupmāja ar baseinu. Bet tas netraucē Annai būt brīvdomātājai. Aktrise Alise Dzene temperamentīgi iemieso savas varones radošās dziņas un atsaucīgi ļaujas Jaža pirmatnējam valdzinājumam. Abu sarunā atklājas, ka Annas tēvs pārdzēries un nomiris. Jazis savukārt bilst: „Manējie arī kož. Vecomāti nemaz skaidrā neesmu redzējis.” Te nu skatītājs var minēt – vai Jazis tikai gribēja pieskaņoties meitenes stāstītajam, vai arī vecāki patiešām kož, tikai tas notiek ārpus filmas vēstījuma.
Vēlāk Annas istabā abi klausās skaņu plates, un te autori sniedz vēl vienu sinefīlisku piesitienu. Anna uzliek savu mīļāko skaņdarbu no Džima Džarmuša filmas Dīvaināk kā Paradīzē / Stranger than Paradise (1984), tas iekļauts amerikāņu džezmeņa Alberta Eilera albumā, un Anna ar filmas kontekstā tālejošu jēgu citē: „Sieviete var tevi aizvest citā pasaulē, viņa var tevi tur pamest.”
No brīža, kad Annu uzrunā Juris Podnieks (Juhans Ulfsaks), aicinot viņu par asistenti, sākas Jaža ciešanas, greizsirdība, profesionāla skaudība. Dīkā dabas poēzijas vērojumā, pārprastā Tarkovska estētikā iegrimušajam Jazim sniegā filmētais Annas klips šķiet tīrie nieki. Ulfsaka tēlotajam Jurim Podniekam tā nešķiet. Neapšaubāmi – Jurim patika dinamika, mērķtiecība un arī meitenes. Katrā ziņā Podnieka tēla parādīšanās spēlfilmā ir pirmreizējs fenomens mūsu kino kultūrā. Aktieris nepretendē uz portretisku līdzību, saistību ar prototipu var saskatīt viņa enerģētikā, ārējā skarbumā, kas slēpj sevi komunikatīvu atraisītību un iejūtu. Tas ir Juris Podnieks, kādu to var iztēloties jaunie cilvēki, kuri viņu nekad nav redzējuši.
Kaķu māja Meistaru ielā, kurā toreiz darbojās Jura Podnieka grupa, bija pirmais kino neatkarības vēstnesis. Pēc Anglijas, kur Podnieks noslēdza darbu pie sava grandiozā eposa Mēs / Soviets (1989), viņš atzina, ka pienācis laiks saraut saites ar kinostudiju un strādāt patstāvīgi. Podnieks uzņēmās atbildību nodrošināt ar darbu un iztiku savu grupu – operatorus Andri Slapiņu, Gvido Zvaigzni, asistentu Aleksandru Demčenko, skaņu meistaru Anriju Krenbergu, čaklo montāžisti un asistenti Antru Cilinsku. Jaunajiem kinomīļiem, Jaža un Annas kompānijai, Kaķu mājas studija tolaik bija pieejama vēl tikai baumu līmenī. Tāpat kā nostāsti par kinogrupas darbošanos visur, kur padomju impērijā iedegās kāda nemiera un cerību dzirkstelīte, kā nostāsti par sadursmēm ar čeku. Un Anna tagad būs tur visā iekšā, kino virpuļa epicentrā!
Samērā nelielajās Kaķu mājas puspagraba telpās reizēm bija diezgan biezs. Domāju, ka Annai, tur darbojoties, radās iespēja uzklausīt un mācīties no talantīgiem, godprātīgiem cilvēkiem, tā bija īsta kinoskola vistiešākajā nozīmē. Un Andris Slapiņš ikvienu, kam gadījās viņu uzklausīt, apbūra ar savu enciklopēdiski plašo interešu loku, kurā viņš ar tādu kā alkainu kāri vilka iekšā. Reiz lidojām kopā no Maskavas uz Rīgu, pusotras stundas laikā viņš bija pārsātinājis mani ar stāstiem par ķeltu un baltu folkloru savdabībām un līdzībām (tobrīd Andris bija pārņemts ar Cerību laukiem (1988), kopražojumu ar britiem).
Bet Jazim ar Annu viss sākās tik labi – tieši tad, kad viņa saltā janvāra dienā filmēja savu klipu Daugavas krastā. Vakars gan turpinās ar tipisku, tam laikam raksturīgu situāciju – mūsu seksuālā neizglītotība bieži radīja saspringtus stresa brīžus, ko ne vienmēr pratām pārvarēt. Manā jaunības laikā, kas, protams, ritēja daudz senāk, čaļiem nereti bija kauns ieiet aptiekā un uzprasīt vajadzīgo aizsarglīdzekli. Atceros, kā sarkdams un acis nodūris, ar pūlēm dabūju pār lūpām savu vajadzību; likās, ka pārdevēja neķītri smīn. Samaksāju kapeikas un metos ārā. Tāda nolāpīta kautrība. Gan jau Jaža laikā tas bija daudz vienkāršāk, jaunieši šā vai tā jau bija seksuālās dzīves detaļās ielūkojušies. Tomēr, lai cik arī neveikli pirmajā reizē ir Anna ar Jazi, filmas stāstam nav svarīga viņu līdzšinējā seksuālā pieredze. Nakts gaitā viņi abi ir noģērbušies un sasiluši, un no rīta Jazis pretgaismā filmē puskailo Annu, skaistu un mīlošu. (Bet pie gultas žūstot karājas 35mm negatīvā fotofilma, lai gan fotoaparāta klātbūtne filmā nebija manāma ne mirkli.)
Kāds varētu bilst, sak, ko tu, vecais, tik daudz par to seksu, Janvārī taču nekāda seksa nav. Kā nav, es atbildēšu, viss gaiss ir pilns ar to!
Ne velti režisors Kairišs vairākkārt apliecinājis, ka apkārtējo norišu spriedze tolaik sublimējusies neparasti spēcīgā seksuālā enerģijā. Citdien Jazis gan mulst, kad māte, ienākusi viņa istabā ar tīru gultas veļu, lūdz Annai palīdzēt saklāt gultu. Un te interesants brīdis – režisors nebūt neliek diviem kailķermeņiem mīlēties baltajos palagos, ka tas bieži pieņemts jaunlaiku filmās. Viņi rāmi guļ blakus un domā katrs savu domu. Nākamajā rītā Anna no Jaža kuplajiem matiem uztaisa kārtīgu panku frizūru, un abi, prieka un enerģijas piepildīti, dodas iekšā dzīvē, kas simboliski iezīmēta ar slideno ledu, pa kuru var slidināties, bet uz kura var arī krist.
Pats uzaugu ar vecomāti un vecotēvu, kas bija vienkārši darba cilvēki un izsūtīti netika. Tēvs bija tīts noslēpumā, māte gribēja dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un mani jau kā mazuli pāradresēja vecaimātei, kura man iemācīja mīlēt grāmatas, jo „bez tām dzīvē uz priekšu netiksi”. Grāmatas manā dzīvē palikušas joprojām, tikai vecāsmātes cerības nepiepildījās – ar visām grāmatu gudrībām ne pie kādas turības ticis neesmu. Bet citādi vecāmāte bija ļoti saprotoša – kad meitene atnāca ciemos, viņa labprāt gāja Ziemeļblāzmā skatīties kino, vēlāk arī neiebilda, kad manā istabiņā vēlu vakarā „taisījām bildes” un no rīta kopā ēdām brokastis. Tā ka Jaža mātes attieksme pret Annu man ir ļoti saprotama. Jaunība vienmēr ir tik trauksmaina, mulsinoša, jāiepazīst arī sievietes ķermenis, kas sevī ietver neizsmeļamu kārdinājumu. Tajā vecumā indivīda subjektīvās izjūtas, pasaules redzējums neapšaubāmi ir svarīgāks, nekā vispārīgās lietas. Katram nozīmīgāki ir sevis meklējumi, iekšējās šaubas par savām spējām, par nākotni, par savu vietu tajā. Skatoties Neona pavasari (2022, Matīss Kaža), kļuva skaidrs, ka mūslaiku jaunatnei ar reiva un narkotiku reibtajām naktīm nemaz nav vieglāk, kā tas bija manā un vēlāko paaudžu jaunībā. Tikpat daudz ciešanu, ilgu, trauksmes, tikai seksuālā dzīve, protams, ir daudz straujāka, vienkāršāka, dabiskāka, bez kompleksiem.
Režisora Kairiša nolūkotais Jaža atveidotājs filmā Janvāris, Dailes teātra aktieris Kārlis Arnolds Avots šogad jau redzēts filmā Mīlulis (2022, režisors Staņislavs Tokalovs), tur viņam galvenā, maksātnespējas administratora Matīsa loma. Pietiekami stingri uzbūvētā eiropeiskas ievirzes darbā aktieris Avots izceļas ar savu vīrietisko valdzinājumu un prasmi saspēlēties ar meitenīti Paulu (Paula Labāne). Nevar gan teikt, ka filma būtu īpaši skatītāju iemīļota – dažas dienas pēc pirmizrādes kinoteātra zālē mēs bijām tikai četri cilvēki. Gribētos cerēt, ka Mistrus Media producētajam Janvārim būs lielāka atsaucība, un tam ir visi priekšnoteikumi. Filmas starptautiskie panākumi Traibekas, Romas un Varšavas festivālos, par ko vēstīts medijos, ir laba ēsma skatītājam. Kārlim Arnoldam Avotam vēl īpašs pagodinājums – Romas festivālā atzīts par labāko aktieri. Labs tramplīns vēl salīdzinoši jaunajam talantam, kuru liktenis apveltījis ne tikai ar staltu augumu un pievilcīgu izskatu, bet arī, cik var spriest no intervijām, ar paškritiski analītisku, azartisku prātu. Tas nav bieži sastopams savienojums.
Spriežot par Janvāri, nevar nenovērtēt vizuālās rindas savdabību. Te strādājis pieredzējušais poļu operators Vojcehs Starons, kurš 2016. gadā saņēma Lielo Kristapu par darbu Lailas Pakalniņas filmā Ausma (2015). Tolaik melnbaltais attēls tika stilizēts, tuvinoties pagājušā gadsimta 30. gadu padomju kino estētikai. Arī Janvāris bagātināts ar vizuālu stilizāciju, imitējot gan 8mm filmējumu, gan Betacam TV formātu, un teicamā kārtā tieši šī formātu maiņa, šķiet, piešķir filmai apbrīnojamu autentiskumu.
Noteikti jāpiezīmē, ka Janvāri vizuāli daudzveidīgāku padara Jaža mātes Birutas radu apmeklējumi Latgalē un tos aptverošā vide. Nupat intervijā režisors vēsta: „Nevaru nefilmēt Latgali, bez tā es neelpoju. Filmā ir kadrs – vientuļa Latgales ainava – tas ir, kā es redzu kino. Par šādu redzējumu esmu cietis visus studiju gadus. Varbūt kādam tas ir garš, neko neizsakošs kadrs, bet man – visa pasaule. Tā ir manis kā režisora vispersoniskākā vieta filmā, kuru tur atļaujas kritizēt filmas Juris Podnieks.” (Latvijas Avīze, 11.11.2022.)
Inscenējuma šedevrs, manuprāt, ir tantes Annas bēres un izvadīšana uz kapiem ar traktoru, neaizmirstams ir šunelis, kas izskrējis līdzi. Andžejs Vaida + Federiko Fellīni.
Montāžas virtuozitāte sasniegta ainās Bastejkalnā, kad Jazis un Anna darbībā tiek organiski sapludināti ar jau zināmajiem dokumentālajiem tālaika filmējumiem. Vietām gan tas ir uz riska robežas. Filmas māksliniece mēģina atkārtot neaizmirstamo kadru ar mirušo Andra Slapiņa ķermeni, pārklātu ar baltu palagu, ko vējš grib noraut; vēl slidenāks ir kadrs, kad Jazis Bastejkalna celiņā palīdz balstīt smagi ievainoto Gvido Zvaigzni, kurš nevar noturēties kājās. Vēl pārāk daudz ir cilvēku, kas atceras Zigurda Vidiņa balsi dokumentālajā filmējumā, saucot pēc palīga: „Gvidis ievainots! Nestuves vajag!”
Kopumā Bastejkalna skati ir filmas emocionālā kulminācija un pārliecinoši parāda tur notikušā traģisko raksturu. Bet asaras Annas acīs, apskaidrība Jaža sejā, abiem kopīgi pārdzīvojot notikušo, stāvot klusi līdzās tajā liktenīgajā naktī pie parka sienas, – šī lakoniskā, bet emocionāli ietilpīgā mizanscēna vēsta, ka abi ir izgājuši skarbu iniciāciju un tagad zina, kas viņiem jādara, zina, kur ir viņu vieta šajā mūžam mainīgajā pasaulē.
Laiks pavēris durvis. Ir jāiet. Pēc gadiem, jā, tad varēs atskatīties.
Viesturs Kairišs ir atskatījies.
