KINO Raksti

„Karote”. Caur perfekcionisma prizmu

22.10.2019

Lailas Pakalniņas filmu „Karote” pieņemts attiecināt uz dokumentālo kino, un patiešām – te nav ne inscenētu ainu, ne arī lomu atveidotāju. Tomēr dokumentālistikai vēlamā dzīves patiesība, lai gan šajā gadījumā neizsauc nekādas šaubas, izrādās izcelta aiz iekavām.

Mākslas darba formālie raksturlielumi tik pašpietiekami veido stāstījumu, ka pareizāk būtu dēvēt Karoti par eksperimentālu filmu, un tas, manuprāt, filmas izpausmju kontekstā ir neapšaubāms sasniegums.

No Vertova līdz Markeram

Runājot par Karoti, ir vērts atcerēties Lailas Pakalniņas iepriekšējo filmu Zirdziņ, hallo! (2017). Domāju, nebūs pārspīlēts, ja apgalvošu, ka šajā 20 minūšu darbā izmēģinātie paņēmieni un izteiksmes līdzekļi atraduši filmā Karote tālāku attīstību jau stundas formātā. Abas šīs filmas it kā met izaicinājumu konvencionālajai dokumentālā kino uztverei – ar tādu stingrību, sajūsmas vērtu nūģību un nesaudzīgu sekošanu izvēlētajai stratēģijai šajās filmās notiek kaut kas tāds, kam uz ekrāna vairs nevajag vārdu (tik spēcīgs kopējā iespaidā ir tieši vizuālās iedarbības komponents).

Un patiesībā arī vārdus, lai aprakstītu redzēto, nav viegli piemeklēt – ja meklējam parastajā gultnē, kur visbiežāk plūst sarunas par dokumentālo kino.

Gan Zirdziņ, hallo!, gan Karote pirmajā acu uzmetienā šķiet filmas bez sižeta un pat bez īpaša satura. Tomēr šo (mānīgo) iespaidu ar uzviju līdzsvaro tas spēks, ar kuru pat katra sekunde ekrāna laikā pievelk skatītāju – gan rūdītu, gan vienkārši tikai uzmanīgu un šablonos neieciklējušos vērotāju. Un galu galā šis pievilkšanas spēks rada jaudīgu iespaidu par to, ka visā redzētajā nav nekā nejauša un veltīga, tas liek ja ne burtiski lasīt attēla dziļāko jēgu, tad vismaz pieskarties tai sajūtu līmenī.

Svarīgi piebilst, ka abās filmās ir ne tikai līdzības, bet arī nopietnas atšķirības, un runa ir ne tikai un ne tik daudz par krāsu (Zirdziņ, hallo! ir krāsaina filma, bet Karote melnbalta). 2017. gada filmu ar tās vieglumu, kas dzimst no pašas esības matērijas, pareizāk būtu dēvēt par poēmu, kas vedina domāt par Dzigas Vertova eksperimentiem – arī tur montāžas radīti sižeti veido atsevišķu semantisko lauku. Divus gadus vēlāk pabeigtajā filmā redzam vairāk piezemētības konkrētos kadru salikumos un pārdomās; tas savukārt atsauc atmiņā Krisa Mārkera nopietnos un novatoriskos pētījumus. Protams, šādi salīdzinājumi (Vertovs – Mārkers) ir svarīgi, tomēr tajā pašā laikā variatīvi un pat neobligāti.

Paņēmieni un spēja redzēt

Lieta tāda, ka filmā Karote Laila Pakalniņa realizē kādu jaunu vizuālo kvalitāti, pie kuras noved bezkompromisu formālisms, uz ekrāna iemiesota stingra pārliecība par izvēlēto pieeju, kas balstās visu kinodarbības komponentu superprecīzā izskaitļošanā, un par to, ka tāda pieeja ir šajā gadījumā vienīgā iespējamā metode.

Nav viegli formulēt šīs jaunās kvalitātes rašanās mehānismu, tomēr virkne radošo uzdevumu, ko atrisinājusi režisore, apliecina, ka tāda patiešām radusies.

Ir saprotams, ka filmās, kur jēdzieniskā slodze koncentrējas nevis naratīvā, bet nepastarpinātā saskarsmē ar vizuālajām formām, kas bieži principiāli netiek verbalizētas, vissvarīgākā loma ir montāžas zīmējumam. Precizitāte, ar kādu filmas kadru maiņa seko ekrāna darbības loģikai, visi šie transportlīdzekļu kustības fiksējumi ar savu virzību, kas pārsniedz montāžas frāzes robežas, šī kontrolētā tīksmināšanās par skopo, bet brīžiem ļoti jaudīgo darbību, un vēl daudzi citi elementi rada sajūtu par montāžas darbu, kas nopulēts līdz katram no 24 kadriem sekundē (montāžas režisore Silvija Vilkaite). Dabiski, ka no šāda rezultāta izriet arī Pakalniņas demonstrētā perfektā ritma izjūta. Lielāko filmas daļu skatītājs dzird tikai fona trokšņus un sinhrono skaņu (skaņu režisori Anrijs Krenbergs un Saulius Urbanavičius), taču, pateicoties sarežģīti organizētajai, bet valdonīgi klātesošajai ritmiskajai uzbūvei, skatītāja acs paplašina savas sensorās iespējas un atrod attēlā muzikalitāti.

Nevar neuzsvērt arī filigrāno telpas organizētību, kādā kārtojas kinokameras ieraudzītā pasaule (operators Gints Bērziņš). Katra kadra kompozicionālais risinājums atrasts ar neticamu estētisku negrozāmību, un tas ir īpaši vērtīgi, ja atceramies, ka redzeslokā ietverto priekšmetu savstarpējais izkārtojums nekādi nav pakļaujams režisores gribai – autori vienkārši fiksē pašu izvēlētās tēmas fizisko dotumu.

Pat visnecilākie materiālās realitātes fragmenti – dzelzceļa vagonu sastāvi, pieticīgas kafejnīcas apmeklētāji maltītes laikā, naftas ieguves aprīkojums un tamlīdzīgi – pārtop sajūsminātas vērošanas cienīgā vielā.

Dažādas pazīmes ļauj spriest, ka filmas kadri uzņemti Latvijā, Lietuvā, Norvēģijā, Honkongā un Azerbaidžānā; šie visai primitīvie ražošanas procesi, ļaudis darbā un ne tikai, askētiskās industriālās un urbānās ainavas kārtojas izkaisītās epizodēs, kuras saista tieša vai pastarpināta sakarība ar dažādām cilvēka dzīvības procesu norisēm. Pakalniņa acīmredzami izvairās no globāliem vispārinājumiem, tomēr šajās sakarībās ir saskatāms kāds nesarežģīts meta-sižets, kaut vai tajā, kā savstarpēji sabalsojas filmas sākuma kadrs caur ēstuves logu, aiz kura bērns negribīgi kaut ko smalsta pa šķīvi, ar pirmsfināla svētku epizodi, kurā Latvijas bērneļi priecīgi liek lietā vienreizlietojamās karotītes, ēdot kaut ko neapšaubāmi garšīgu; arī tajā, kā parādītas dažādas stadijas naftas ieguvē un turpmākajā „melnā zelta” pārstrādāšanā līdz to pašu karotīšu monotonajai štancēšanai, šķirošanai un iesaiņošanai. Ir acīmredzami, ka šis sižets, kurš pats par sevi nav pārāk uzkrītošs un tikai ievelk skatītāju zināmā azartā, mēģinot interpretēt un minēt uz ekrāna notiekošo darbību savstarpējās sakarības, īstenībā piesedz formas meklējumu būtības dabu.

Atgriežoties pie filmas Karote kadru kompozicionālās uzbūves perfekcijas, gribētos nelielā atkāpē piebilst, ka salīdzinoši nesen Laila Pakalniņa savus Facebook sekotājus sākusi iepriecināt ar telefonā uzņemtām fotogrāfijām, kuras atgādina dienasgrāmatu kā atskaiti par notvertiem dzīves mirkļiem. Neskatoties uz tehnisko nepretenciozitāti, šiem attēliem tomēr piemīt ārkārtīgi augsts vizuālās kvalitātes līmenis, kas iedvesmo Lailas sajūsminātos draugus ilgoties pēc šo attēlu apkopošanas grāmatā (šo rindu autors karsti vēlētos iegūt tādu fotoalbumu). Bet pats galvenais – šīs fotogrāfijas vēlreiz apliecina to satriecošo prasmi redzēt, kāda piemīt režisorei viņas kinokarjeras pašreizējā stadijā un, ja mazliet ļaujamies emocionalitātei, nebūt nav dota visām šābrīža radošajām personībām, kas vien stājas aiz kinokameras. 

No pretstatu gūsta

Jau uzskaitītās pazīmes, kas apliecina Pakalniņas pieeju savu ieceru realizācijai uz ekrāna, daudz stāsta par to, kāds stilistikas virziens izkristalizējies režisores šābrīža radošajā darbībā. Vēl viens, īpaši svarīgs šīs pieejas raksturojums jāatzīst par patiesu stila atslēgu abām jaunākajām filmām – gan Karotei, gan Zirdziņ, hallo!

Kadrs no Lailas Pakalniņas filmas "Zirdziņ, Hallo!" (2017)

Runa ir par filmas kadru skrupulozo statiskumu – skatoties Karoti, pat tādā kā komforta mākonī ietin stingra pārliecība, ka nekāda nejaušība un vēl jo vairāk likumsakarība nevar izsaukt pat ne milimetra nobīdi tajā, ko redzam. Lai kas notiktu uz ekrāna, kadra robežas ir nesatricināmas.

Vairāk nekā pirms pusgadsimta izveidojušās divas atšķirīgas pieejas tam, kā kinematogrāfisti strādā ar redzamo telpu.

Pirmajā gadījumā runa ir par strukturēšanu, filmas vizualitātes veidošanu stingrās kadra robežās, kam, kā likums, pakļauts arī atbilstošs montāžas princips – skaidra ainu un kadru nošķiršana rada ilūziju par to, ka viss notiek tikai tur, kur skatītājs to redz. Tādējādi režisors stingri nosaka redzamo realitāti – ārpus kadra robežām nekādas viņa filmas izpausmes nav iespējamas.

Otrā pieeja paredz, ka filmas autors uztver visu, kas optiski ietērpj viņa darba sižetu, kā zināmu kontinuitāti, kaut ko tādu, kas eksistē neatkarīgi no režisora aktivitātēm. Kamera it kā notver atsevišķus fragmentus no kāda veseluma, aiz tām robežām, ko aptvēris operatora redzeslauks, paliek vēl kāds dotais lielums, un ar to tad arī strādā režisors, ar spontānas iztēles palīdzību paplašinot kadra telpu līdz attēla pilnībai. Šādā gadījumā parasti montāža nav uzkrītoša, palīdzot virtuāli izkliedēt kinokadra ierobežojošo formātu.

Protams, ja kinokamera ir nekustīga, kā tas redzams Lailas Pakalniņas filmā, ja netiek izmantota panoramēšana vai manipulācijas ar operatora krānu un transfokatoru, būtu loģiski runāt par pirmo no minētajiem paņēmieniem. (Iepriekš minētie filmas kompozicionālie un ritmiskie risinājumi arī atbilst šai loģikai). Taču, skatoties filmu Karote, nekādi nerodas iespaids, ka realitāte pakļautos režisora gribai. Vēl vairāk – izskatās, ka nupat aprakstītā opozīcija šajā konkrētajā filmā, šeit un tagad, vispār nav noderīga nekādiem interpretācijas pūliņiem. Kaut kādā nesaprotamā veidā (un man liekas, tas ir īsts kinematogrāfiskais brīnums) kinodomāšanas pamatos ieliktais pretstatījums šeit tiek pārvarēts – strikti ierobežotajā kadra taisnstūrī pasaule tomēr elpo un pilnvērtīgi dzīvo, samierinot radošos meklējumus ar pašas dzīves neapstrīdamo gaitu.

Apstādināt mirkli

Iespējams, tieši tāpēc katrs no pārdesmit mini-stāstiņiem mudina uzmanīgi un savaldzināti iedziļināties tajā, kas notiek uz ekrāna, pat ja ne visu var uzreiz atšifrēt standarta jēdzienu kategorijās. Te pat nerodas jautājums par to, cik atbilstošs īstenībai ir kadrā redzamais (tas pat šķiet apriori neapšaubāms) – tik spēcīgi šie ekrāna laika nogriežņi ar iekšējo, nenaratīvo dramaturģiju iedarbojas uz skatītāju. Gan puisis, kurš citu pēc cita iztukšo plastikāta izejvielu maisus, gan iespaidīgā smago kravasmašīnu deja ap cilvēku ar slotu, gan slinki neskaidrās darbinieku pļāpas naftas stacijas vadības zālē, gan rutinēti ierastās un grafikam pakļautās, bet neiesvaidītai acij diezgan mīklainās operācijas, ko veic divi uniformās tērpti darbinieki noslēpumainā būdiņā un ap to naftas ražotnes teritorijā...

Interesanti, ka paskaidrojumi nesaprastajam vairumā gadījumu nav nepieciešami – visām šīm darbībām un tam kopumam, kurā tās nostiprina autoru radošā doma, ir kaut kāds sākotnējs, neverbālā līmenī uztverams un ļoti spēcīgs īstais cēlonis, no kura izriet šajā filmā nenošķiramā ētiskā un estētiskā vienotība.

Ja būtu ļauts vēl kāds salīdzinājums, es piebilstu, ka maksimālā bezkaislība, ar kādu Laila Pakalniņa vēro ainavas, priekšmetus, cilvēkus, viņu kustības, pārvietošanās un savstarpējās sakarības, tuvina viņu Otaram Joseliani –

vairākās viņa filmās daudzas epizodes būvētas līdzīgā veidā. Tomēr šī bezkaislība zināmā mērā ir ambivalenta. Var teikt, ka šeit tā nav iedomājama bez apelācijas pie spēles ar visaugstāko spriedzi, pie spēles, kurā likmes ir maksimāli augstas, bet aizslīdošie mirkļi fiksēti ar eksistenciālu piepildījumu.

Filmā Karote, kurā tik skrupulozi izmantots vizuālais potenciāls, kas piemīt pašai kinematogrāfa dabai, papildu attīstību iegūst jau minētais vektors, kuru veido ārēji bezrūpīgs, bet būtībā tik piesātināts apcerīgums. Patiesībā kaut vai tādēļ, lai kā Pakalniņas filmā mēģinātu eksistenciāli fiksēt un pat materializēt mūsu esības temporālās koordinātas (nemaz nerunājot par filmas konstruktīvajiem ieguvumiem tajā plaknē, kur cēloņu un seku sakarības tiek apjēgtas ar īpaši nebanāliem kinematogrāfiskiem paņēmieniem, un vēl citu, līdzīgu meklējumiem) ir vērts ielaisties tamlīdzīgos eksperimentos un kārtējo reizi bagātināt kinomākslas iespēju spektru ar jaunām nokrāsām un niansēm.

Karote - ceturtdien, 24. oktobrī plkst. 18:00 Splendid Palace Mazajā zālē

No krievu valodas tulkojusi Kristīne Matīsa

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan