Kad man bija 12, es pirmo reizi iznomāju videokaseti ar nosaukumu “Kliedziens”. Skatījos to kopā ar draugiem savas mājas viesistabā, laikam bija ziemas nakts. Man vajadzēja uz tualeti, bet es cietos. Neviens saprātīgs bērns neiet nokārtoties uz vietu, kur gaida ļaundaris. Jā, filmā patiesi kliedza, viss šķīda un plūda asinis. Nostalģijas un pirmatnējās ķermeniskās pieredzes iespaidā, ko nezin kādēļ neizdodas reanimēt, palieku uzticīga šai Holivudas „slešera” franšīzei, kas svin apaļus 30, – arī tad, ja kinozālē esmu vienīgais pieaugušais.
Tētis kādam zēnam stingri aizliedza iet garām kapiem. Bet, kā vienmēr, viņam to gribējās.
Un vienreiz arī zēns nenocietās un gāja kapiem garām.
Te pēkšņi kapos kaut kas sāka spīdēt. Zēns devās uz spīdošo vietu.
Tur no zemes izbrauca zārks, izkāpa zils skelets un teica:
- Sēdies iekšā, brauksim!
Zēns, domādams, ka tas ir tikai sapnis, iesēdās zārkā.
Tad skelets viņam sasēja rokas, kājas un aizveda.
Jānis Matutis, 10 gadi
No Māra Runguļa stāstu krājuma
Spoku un joku stāstiņi, 1996
Katrai paaudzei ir savs šķaidāmfilmas jeb slasher antivaronis. Man tas ir Spokuseja jeb Ghostface. Jo briesmīgāks, jo labāk. Tāds, kas gļēvulīgi slēpjas pašgatavotā maskā, un ne jau nu saķepinātā pamatskolas tirdziņa variantā no izgrebta kartupeļa, kam acis uzspraustas uz sērkociņa.
Maska, no visa cilvēcīgā atbrīvotais TAS ar savu anonīmo veidolu biedē tumsā. Maska var būt filigrāni pašūta no „cilvēka ādas” (amerikāņu grima un kostīmu mākslinieks Bobs Bērnss 1974. gadā radīja savu Ādasseju / Leatherface ikoniskajai filmai Texas Chainsaw Massacre, izmantojot mākslīgo un dabīgo ādu un stiklu), maska var būt pārformēta no kāda slavena aktiera sejas vaibstiem (1978. gadā filmas Halloween vajadzībām amerikāņu grima mākslinieki Diks Verloks un Debora Hila kopā ar režisoru Džonu Kārpenteru modificēja suvenīru veikalā iegādātu Star Trek aktiera Viljama Šetnera masku) vai paķerta vietējā suvenīru veikalā (slavenā Spokusejas maska 1996. gadā atrasta Helovīna suvenīru veikalā un kļūst par oficiālo Kliedziena franšīzes zīmolu). Paslēpies zem gultas, TAS gaida pusnakti, kad varēs aizķert aiz siltas kājas potītes un ievilkt melnā pekles caurumā.
Tik spilgtas sajūtas var notvert tikai kā deviņdesmito gadu bērns, kurš kopā ar draugiem noskatījies šausmeni iznomātā videokasetē (šodien to tāpat darītu ar straumēšanas platformu starpniecību). Bērns, kurš ieiešanu pieaugušo pasaulē meklē nevis caur rātniem mājasdarbiem algebrā, bet caur vecmāmiņas spoka izsaukšanu mājas ballītē[1]. Zem angliski ietilpīgā teiciena “slumber party / pārnakšņošanas vakara” lietussardziņa savietojami tik daudzi un dažādi bērnu aktivitāšu elementi, piemēram, Ouija dēļa kustināšana, Baltās dāmas vai Asiņainās Mērijas izsaukums. Visu šo neformālo uzdevumu galvenā būtība beigu galā ir nakšņot ciemos pie kāda vienaudža un emocionāli nošķirties no vecākiem, lai pašu kūrētajā drošajā vidē sastaptos ar citu nezināmo.
Iedomājieties.
Ir vasaras brīvlaiks, vēl nav pat Jāņi. Skola jau aizmirsta līdz rudenim. Internets vēl nav pienācis, ir tā kā drusku vientuļi un garlaicīgi. Varbūt pat zaļojošos kokus nākas vērot pa bērnu slimnīcas logu, kurā vienīgais viesis ir mamma ar konfekšu kulīti. Bet te, vietējā bibliotēkā, no šķietami drošajiem bērnu literatūras plauktiem rēgojas Māra Runguļa Spoku stāsti (Zīlīte, 1991), plāno vāku grāmatiņas vāciņā nešpetni ņirdz skelets, izlīdis no daudzdzīvokļu mājas ķieģeļsienas. Vēderā savelkas baiss čokurs, un bērns saprot, ka stāstiņos notiekošais ir tiklab fantāzija, kā patiesība. Vēl reālistiskāku šo iespaidu padara fakts, ka krājumā iekļautie bērnu folkloras pastāstiņi ir pārmantoti “no mutes mutē”, sava veida pilsētas leģendas. Un arī tās taču dzimušas no realitātes tvēruma, nojautas un pusdzirdētām baumām pagalmā. Runguļa stāstiņos visbiežāk parādās kapi, zārki un skeleti, bet tikpat bieži “tētis piedzēries nāk mājās”, un tad seko kaut kas neiedomājami ārprātīgs.
Tātad – kapi naktī ir pārbristi, un baidīšanās amats ir rokā. Bet turpat 90. gadu Latvijā savu kasešu produkciju izplata rietumu producentu kompānijas. 80. gadu beigās puslegālā Rīgas pagrabiņā vēl var ierasties pusnakts pornoseansā, varbūt kāds nepilngadīgais mēģinājis arī to – cita starpā, ASV 70. gados uzplaukst lēto kinoteātru jeb grindhouse kustība. Nedaudz vēlāk, ar nepilna gada nobīdi, Miramax studijas pārstāvniecībā var iznomāt Latvijā nevienam nezināmā ASV režisora Vesa Kreivena Kliedzienu (1996).
Audio un video kasešu medīšanas periods ir sācies gan lielajiem, gan mazajiem, taciņa uz nomas punktu ir iestaigāta. Nomas darbinieks izskatās kā izkāpis no reiva mūzikas video. Sāpīgi savilcis maigi paģiraino seju, viņš izsniedz ar skoču apvilktu, nobružātu video kaseti, kas reiz piedzīvojusi labākas dienas. Uz tās ir nosaukums Scream un bariņš stilīgu Holivudas aktieru.
Tas der.
Kamēr vecāki zaļumballē vai zemessardzes dežūrā, vietējie bērni sapulcējas pie kāda mājās, sastumj kopā gultas un taisa popkornu. Kasete ir ierunāta izļodzīgajā, pārspīlētajā krievu valodas manierē, kuru bez īpašas iedziļināšanās atpazīs jebkurš tālaika video patērētājs. Savādais piedzīvojums iesākas ar aizdomīgu līdzību šai nupat uzrīkotajai bērnu situācijai – Keisija Bekere (Drū Berimora) piepilsētas mājā viena gatavo popkornu un grasās skatīties šausmeni. Pa mājas tālruni piezvana kāds vīrietis un jautā Keisijai, kas ir viņas mīļākā “bailīgā filma”, – apmēram kā tad, kad piezvana Radio Skonto un gaida, ka nosauksi savu mīļāko raidstaciju. Keisija domā, ka tas ir kāds jokdaris, tolaik visi muldēja pa mājas tālruni stundām vien, un arī viņa rotaļīgi iesaistās sarunā. Drīz viņa saprot, ka ir ievilkta groteskā viktorīnā par slešeru vēsturi – ļaundaris min visus žanra klasikas gabalus – un nepareizas atbildes gadījumā tiks sodīta ar nāvi. Spēlīte Keisijai noslēdzas bēdīgi vispārzināmi un ekstrēmi asiņaini, apvēršot skatītāju gaidas vēkšpēdus. Pirmajās filmas minūtēs bojā iet slavenas aktrises atveidota varone. Bet– kā?! Drū Berimora taču tiek reklamēta Kliedziena plakātos!
Skatītājiem tūliņ top skaidrs, ka iepriekšējās dekādēs izkaltie slešera žanra noteikumi tiks norauti pa vienam vien. Ierasta Helovīna tipa šķaidekļa vietā Vess Kreivens un oriģinālā scenārija autors Kevins Viljamsons ir radījuši “filmu par filmu”. Tuvināti vērtējot, tas ir ķecerīgs Kventina Tarantīno un Roberta Rodrigeza apdzīvoto pasauļu atspulgs ar kaislīgu asiņu jūru, blīvu metateksta slāni, atsaucēm uz šausmu kino vēsturi, franšīzē ievadot ne vien melnā humora vaibstus, bet pasauli iepazīstinot ar drosmīgu galveno varoni Sidniju Preskotu (lomā Nīva Kempbela) – tēls, kas kinoteorētiķu definējumos ieguvis apzīmējumu “final girl / izdzīvotāja” (ASV kino pētniece Kerola Klovera 1992. gadā izdevumā Men, Women, and Chain Saws (1992, Princeton University Press) atvasina “final girl” koncepciju, analizējot vairāk nekā 100 slešera un ekspluatācijas filmu vēstījumu caur dzimtes un feminisma skatījumiem attiecībā pret galveno varoni).
Tātad, bērnu ballīte uz visiem laikiem paliek atmiņā ar nepieradināti naturālistiskām cilvēku uzšķērduma versijām un oriģināliem variantiem, kā sadalīt līķi. Iniciācija pieaugušo pasaulē ir notikusi ar tam laikam negaidīti skaļu blīkšķi, piesaistot bērnības atmiņām ar instinktīvu, ķermenisku “pirmo reizi” pasaulē, kas nav dzīvībai, brīvībai un draudzībai droša.
Kliedziena franšīze (1996–2026) ir iecementēta tolaik augošās šausmu kopienas kolektīvajā apziņā līdzās lēnam interneta ēras plaukumam, arvien pieaugošām skatītāju prasībām un producentu ambīcijām pelnīt. Neviens no filmas komandas 90. gadu pirmajā pusē īsti neparedzēja Kliedziena milzīgos panākumus,
kur nu vēl cerēt, ka kaut kas tik margināls kā salīdzinoši sarežģīta pusaudžu traģikomēdija nokļūtu kinoklasikas plauktos.
Bet notika tieši tā un vēl vairāk.
Kliedziena franšīzei šogad aprit 30 gadu. Iemesli tam, ka filmu sērija nodzīvojusi tik ilgi, ir dažādi. Tā ir apstākļu sakritība un finansiāla veiksme, gudri režisoriski un producentiski izgājieni, arī savam laikam netradicionāls mārketings un interneta mikrokopienu atbalsts, ko tik bieži min “kulta filmu” sakarā. Proti, šī blogeru un forumu kopiena, kas pati sevi mīļprāt uztver par “savādniekiem”, spēj būt toleranta pret visu devianto, vairāk tuvojoties tieši subkultūru vērtībām, ne tik daudz vadošajām Holivudas tendencēm, kādas nāk un iet, kamēr kino teātros cits pēc cita mainās vienīgi filmu nosaukumi. Taču tas, kas, manuprāt, izceļ šo dažbrīd arī viduvējo Kliedziena piedāvājumu, ir banāli vienkāršā sižetā iekodētā nostalģija. Tā ir neracionāla, tai ir liela emocionāla vara un potenciāls atgūt ķermenisku, pirmatnēju pieredzi no “tiem laikiem”, kad vēl nebija jāaudzina bērni un sienas rotāja East 17 plakāti. To saprot arī producenti – ne velti 2026. gada Holivudas kinoprodukcijā dominē prīkveli, sīkveli, rebūti un arī dažādi citi mēģinājumi iedarbināt laika mašīnu turp vai atpakaļ, izmantojot jau izmantota materiāla pārstrādi, kā arī aplaimojot senos fanus un neaizmirstot par 18–35 gadus vecu skatītāju.
Starp citu, par Kliedziena oficiālo demogrāfijas atbilstību es nebūtu tik droša. Kinoteātrī ar pāris izņēmumiem esmu skatījusies visas Kliedziena daļas, ieskaitot jaunāko, septīto. “Mēs šeit esam vienīgie pieaugušie,” teica mans vīrs, pametot acis uz filmas Kliedziens 7 apmeklētājiem un secinot, ka pamatā te ir 11–14 gadus jaunas meitenes, kuras ieradušās draudzeņu grupās.
Ir 2026. gads.
Iniciācija pieaugušo pasaulē turpinās – ar videokasetēm vai bez.
Kā tas sākās un attīstījās
Šķietami neveselīga tieksme redzēt bezpalīdzīgu sievieti bēgam no maskēta miesnieka ir aktuāla visos laikos. Atbilstoši kinematogrāfa vēsturei un tehnoloģiskajām iespējām – lētākas amatierkino kameras –, vardarbība uz ekrāna tikusi dozēta tiešā atkarībā no industrijas regulām, kā galveno minot Heiza kodeksa darbību (1934–1968), vēlāk izstrādājot filmu skatīšanās vecuma ierobežojumus un tādējādi radot norobežotu teritoriju vardarbībai un seksam kinematogrāfijā.
Šis ir labs brīdis pārrunāt žanra vēsturi. Raksta finālā atgriezīšos pie “dzimšanas dienas gaviļnieka”, manis izvēlētās pirmās Kliedziena daļas un, cerams, detalizētāk atbildēšu uz jautājumu, kas tad šo filmu padara tik īpašu.
Protams, šī nav vienīgā populārā šausmu kino franšīze mūsdienās, gluži pretēji – šausmu pasaule šķiet kā 2026. gada lielveikala analogs. Ceļa gals, Zāģis, Helovīns... straumēšanas pakalpojuma abonements, suvenīri, kinobiļetes, videospēles, T-krekli, VIP ballītes un kas tik vēl ne. Viens no Kliedziena pirmās daļas leģendārajiem aktieriem Metjū Lilards, Stjū lomas atveidotājs, pat ieguvis atļauju ražot Spokusejas degvīnu par nieka 150 ASV dolāriem, bet Spokusejas maskas zīmols pieder ASV lielākajam kostīmu ražotājam Fun World. Maskai ir acīmredzama līdzība ar Edvarda Munka gleznu Kliedziens (1893) un, lai darba lietošanā izvairītos no autortiesību ķildām, maska turpmāk saukta par Raudošo spoku.
Vēl pirms Kliedziena (1996–2026) slešera žanrs guva popularitāti 70.–80. gados, ko ASV kinovēsturē sauc par “zelta periodu” ar atbilstīgām ļaundaru masku evolūcijām un to nozīmēm. Kloveras definētā final girl / izdzīvotāja tad vēl ir nepieredzējusi, nevainīga jauna sieviete, acīmredzot prevalējot kristietībā balstītām konservatīvajām vērtībām.
Filmās mirst netikles, teicamnieki, pamuļķi un tie, kuri nodarbojas ar seksu vai lieto narkotikas, bet izdzīvo jaunava, šķīstīta ar draugu asinīm, –
tāds būtu vienkāršots galvenās varones morālais karkass. Tuvojoties jaunai tūkstošgadei, varones ampluā mainās. Sieviete-izdzīvotāja ir progresīva un dumpīga, viņa nevairās paust savu viedokli, runāt pretī un nodarboties ar seksu. Kā Bafija pret vampīriem. Tādēļ Sidnija Preskota iemieso deviņdesmito gadu mūsdienīgo sievieti, sava likteņa kalēju, savukārt septītajā filmā viņas stafeti šķietami pārņem Sidnijas meita Teituma (Izabela Meja), kura nu jau ir pilnīgi emancipēta 2026. gada “nākotnes slešera” varone.
Iezīmējot 21. gs. 20. gadu šausmu kino pārvērtības, absolūtajā topā ir autorkino pārstāvji, kuri spēj savienot psiholoģiskās šausmas ar dziļi ekstrēmu, provokatīvu vizualitāti, neaizmirstot par vecajiem labajiem aukstajiem ieročiem, piemēram, kūtsmēslu dakšām. Likumsakarīgi, ASV ir izaugusi jaunā režisoru paaudze, kas ietekmējusies no sava aroda vecmeistariem. Starp žanra turpinātājiem ir Roberts Egerss (Ragana / The Witch, 2015), Ari Asters (Saulgriežu kults / Midsommar, 2019), brāļi Filipū (Runā ar mani / Talk to Me, 2023) un, protams, Tai Vests, kaut kādā ziņā apkalpojot neatkarīgās producentu kompānijas A24 estētisko un ideoloģisko pieprasījumu pēc visa jauna, svaiga, šokējoša – viņa rokās slešera žanrs piedzīvo vēl nebijušu vizuālu, saturisku un eksperimentālu baudījumu, atkal apgriežot final girl ideju un ne vien padarot šo tēlu morāli spēcīgu, bet arī pārvēršot viņu pašu par slepkavu un, teiksim, porno-aktrisi, kura izdzīvo, spītējot šķērslim. Tai Vesta triloģijā (X, 2022; Pearl, 2022; MaXXXine, 2024) galvenās lomas izpilda jaunās paaudzes šausmu ikona, britu aktrise Mia Gota, kurai šī triloģija atnesa pasaules slavu.
Gotas izpildījumā fināla izdzīvotāja iegūst agrāk minēto, vārdos netveramo devianci, galvenokārt uzdrīkstoties apvienot tādas rakstura iezīmes, kuras sievieti drīzāk pašu padara par neaprēķināmu, psiholoģiski nestabilu “ļaundari maskā”. Tikai šajos gadījumos maska ir emocionāli traumētas varones mēģinājumi izdzīvot tādā patriarhālā sabiedrībā vai pat pašas ģimenē, kas viņu negaida atplestām rokām un nav arī sevišķi gatava saudzēt.
Tātad žanrs uzņem kursu, pastāv un pārmainās, bet – kā tad ar pirmsākumiem?
Slešers, tāpat kā daudzi citi kinovēstures procesi, ir saistīts ar sava laika sabiedrības un politiskajām aktualitātēm, ko citiem vārdiem dēvētu par dominējošo laikmetu. Tātad, 70.–80. gados tiek uzņemti neskaitāmi slešeri, organiski izrietot no 20. gadsimta sākuma ekspluatācijas kino un propagandas, kas radoši apgāja Heiza kodeksa ierobežojumus – uz ekrāna nav pieļaujama vardarbība, seksa ainu demonstrēšana. Pieminama Luija Ganē propagandas filma Reefer Madness (1936) ar darba nosaukumu Tell Your Children, tās mērķis ir atbaidīt jauniešus no marihuānas lietošanas, apgalvojot, ka tā noved pie psihiskām saslimšanām un vardarbības.
Tāpat ASV režisoru fantāzijās ieplūst Eiropas kino atsauces vai parādās tiešs oriģināla pārstāsts – kā “izvarošanas / atriebības” apakšžanra paraugs I Spit On Your Grave (Meirs Zarči, 1978), kas par pamatu ņēmis Ingmara Bergmana viduslaiku atriebības sāgu Jaunavu avots / The Virgin Spring (1960). Lielu lomu spēlē itāļu giallo[2] uzplaukums ar tā redzamākajiem pārstāvjiem Dario Ardžento (Deep Red, 1975; Suspiria, 1977) un Mario Bavu (Blood and Black Lace, 1964), fokusējoties uz gotiskas noskaņas un vizuāli dramatiskas vides radīšanu. Jāņem vērā, ka arī Itālijas politiskais noskaņojums 70. gados bija visai nemierīgs, uzdarbojās dažādi ekstrēmistu grupējumi. Pilsētvide izpletās, līdz ar to auga noziedzība.
ASV “zelta periodā” iekļaujas arī saturiski mazāk kvalitatīvi darbi, budžeta trūkuma dēļ nodarbinot neprofesionālus aktierus vai izmantojot režisora darba improvizāciju. Arī tehniskais izpildījums mēdz būt neviendabīgs, kinoprofesionāļu rokās nonāk vieglākas un lētākas 16mm kameras ar iespējām uzņemt intīmus tuvplānus un brīvāk pārvietoties telpā, tomēr Holivudā zināmākās žanra filmas lieto 35mm filmlenti.
Nepavisam nav obligāti šādu kino uzņemt studijas telpās – slešera vajadzībām der kā piepilsētas mežs, tā brīvs divstāvu savrupnams vai jauniešu kempings.
Lielākoties šie piemēri mūsdienās klasificētos kā B klases filmas ar zemu budžetu un citām profesionālām mazrocībām; šajā spektrā kopš 50. gadiem iekļaujas arī vesterns, zinātniskā fantastika. Tomēr būtiskākos paraugus, kas pašlaik uzskatāmi par klasisku slešeri, gribētu pašķetināt mazliet vairāk. Arī Kliedziena pirmā filma 1996. gadā ir tiešs slašeru “zelta klasikas” pēctecis, gan apstiprinot, gan graujot žanra noteikumus.
Visa pasaule iepazina Čārlza Mensona un viņa līdzgaitnieku pastrādātās zvērības, 1969. gadā divu dienu laikā nogalinot vairākus cilvēkus, tostarp Romāna Polaņska sievu Šāronu Teitu, kas gaidīja bērnu. Slavenākais sērijveida slepkava jeb „Zodiaka killers” kopš 1960. gadu beigām tā arī nav notverts, kalpojot par bagātīgu augsni sazvērestību teorijām. Tikmēr ASV autorkino pārstāvis Deivids Finčers šo odiozo, anonīmo ļaundari iemūžinājis jau vēlāk, filmā Zodiaks / Zodiac (2007).
Vjetnamas karš beidzas 1975. gadā, dzīvi palikušie kareivji atgriežas mājās ar smagām psiholoģiskām traumām. Niksons atkāpjas no amata pēc Votergeitas skandāla, 1973. gada vispārējā naftas krīze veicina inflāciju, padziļina bezdarbu, palielinot nevienlīdzības plaisu starp lauku un pilsētu reģioniem. Tātad droši nav ne uz ielas, ne mājās, ne viensētās; ļaunuma klātbūtne ikdienišķās, atpazīstamās situācijās šķiet tik taustāma un reāla. Ak, jā, es taču aizmirsu pieminēt Sātanistu baznīcas dibināšanu 1966. gadā un sekojošo krīzi sabiedrībā, arvien vairāk apritē ienākot “velna” videospēlēm, smagajai mūzikai, televīzijai (šeit pieminams Romāna Polaņska Rozmarijas bērns / Rosemary’s Baby (1968) un Viljama Fredkina Sātana izdzinējs / Exorcist, 1973). 70. gados attīstās ekonomiskās klases kinoteātri, tā saucamie grindhouse – piemēram, slavenas zāles atrodamas Ņujorkas 42. ielā. Tur tad visu diennakti tiek rullētas visas iespējamās vardarbības un seksa filmas; nav grūti iedomāties, ka uzturēties šādā zālē sievietēm ir sevišķi bīstami.
ASV laukos “aklo zonu” skaits tolaik ir ievērojami lielāks, nekā tas būtu mūsdienās, – ne lielveikalu ķēdes, ne lielceļi vēl nekalpo par piesaistes asinsriti apdzīvotām vietām. Šāds viensētu princips tik milzīgās un grūti pārvaldāmās teritorijās rosina iztēloties ļaunāko, nošķirot no civilizācijas vietējos iedzīvotājus un kultivējot noslēgtas kopienas destruktīvākās iezīmes – incests, vardarbība, alkoholisms, un tā tālāk.
Loģiski, ka skaudrs liktenis piemeklē tūristu grupiņu vienā no slavenākajiem slešeriem – Teksasas motorzāģa slaktiņā / Texas Chainsaw Massacre (Tobs Hūpers, 1974, iekļauta ASV Kongresa bibliotēkas Nacionālajā filmu reģistrā, viens no ienesīgākajiem neatkarīgā kino darbiem ASV). Laukos viņus pievāc kanibālu ģimene, kas dzīvo izolācijā un bez darba, reprezentējot vietā un nevietā lietoto apzīmējumu “baltie atkritumi / white trash”. Interesanti, ka šajā ģimenē katram ir sava funkcija stāstā, tāds kā ģimenes uzņēmums. Proti, leģendārās Leatherface maskas nēsātājs ir ģimenes galva, viņam palīdz omīte un opis, Stopētājs ieņēmis ļaunā āksta lomu, bet Pavārs gatavo maltītes no upuriem.
Hūpers arī turpmāk piekopj līdzīgu stāsta radīšanas metodi, scenārija pamatam izmantojot reālu noziegumu motīvus. Šajā gadījumā režisora uzmanību saistījis Viskonsinas štata bēdīgi slavenais sērijveida slepkava un nekrofils Eds Geins (1906–1984) un viņa patoloģiskās, līdzatkarīgās attiecības ar māti, kura acīmredzot ienīda netiklas un morāli pagrimušas sievietes. Pēc vēstures avotiem spriežot, Eds Geins kopis smagi slimo māti visu laiku, līdz viņa mira 1945. gadā, un tā arī palicis viens, attīstot savu ekscentrisko hobiju – sašķērēt mātei līdzīgās sievietes. Eda Geina darbība iespaidojusi arī Normana Beitsa tēlu Alfrēda Hičkoka filmā Psiho / Psycho (1960) un daudzas populārās kultūras parādības, ieskaitot Jēru klusēšanu / The Silence of the Lambs (Džonatans Demme, 1991).
Dažus gadus pēc Teksasas motorzāģa šausmu pasaulē parādās režisors Vess Kreivens, 1977. gadā uzņemot filmu Pakalniem ir acis / The Hills Have Eyes, kas uzskatāma par tiešu Motorzāģa pēcteci, turklāt Kreivens intervijās atzīst, cik ļoti šis darbs iespaidojis viņa radošo rokrakstu. Motorzāģa sakarā ir vērts pieminēt vizuāli neaizmirstamo, grotesko scenogrāfiju, kas būtu vērtējama kā autonoms vizuālās mākslas darbs; daļa rekvizītu ir veidoti no īstiem dzīvnieku kauliem un citiem organiskiem materiāliem. Saliekot kopā ar necilvēcīgiem filmēšanas apstākļiem +40 grādu karstumā – nu, jūs saprotat, ka aktieriem tā nebija viegla pastaiga parkā.
Centrālā loma slešeru vēsturē ir Halloween pirmajai daļai (1978), to visbiežāk min kā visu šķaidekļu leģendu – arī, pateicoties maskētā slepkavas Maikla Maijersa mitoloģijai. Proti, Maijersa maska atvasināta no Star Trek varoņa Džeimsa Kērka sejas veidola, un beigu galā Maijerss kļūst par anonīmu “nekustīgās sejas” slepkavu, apstiprinot žanrā bieži darbināmo ideoloģiju par ļaunuma nekonkrēto dabu un tā mazzināmo izcelsmi. Patiesi, Maijers darbojas bez motīva, viņa varonis neatbilst dramaturģijas principiem; skatītājs neuzzina, kas viņš ir, ko vēlas, kādi ir viņa sapņi un dziļākās traumas, kāpēc viņš nogalināja savu māsu un nokļuva psihiatriskajā klīnikā.
Galvenās “izdzīvotājas” Lorijas Strodes lomas atveidotājai Džeimijai Lī Kērtisai šis darbs, saprotams, atnesa atpazīstamību. Ņemot vērā žanra salīdzinoši marginālo būtību, reti kad galveno lomu izpildītājām turpmāk tiek nodrošināta karjera lielajā Holivudā, taču Kērtisai tas ir fantastiski izdevies. Saņēmusi Oskaru par otrā plāna aktrises sniegumu filmā Viss visur vienlaikus / Everything Everywhere All at Once (Daniels Kvāns, Daniels Šeinerts, 2022), šobrīd aktrise iejūtas savdabīgā un ietilpīgā raksturlomā pēdējo gado aprunātākajā pavāru seriālā Lācis / The Bear (2022-2026, 21 Primetime Emmy balvas), par sniegumu saņēmusi Primetime Emmy statueti.
Šona Kaningema Piektdiena, trīspadsmitais / Friday, the 13th (1980) laikam ir visbiežāk citētā žanra filma, kura, līdzīgi kā Halloween, savu mūžzaļo aktualitāti nodrošina ar Džeisona Vorhesa ļaundara hokeja masku; vienu epizodisku lomu te spēlē Kevins Beikons. Ievērojiet, visas minētās maskas šajā rakstā saista tematiska līdzība – tie ir gandrīz vai garāžā atrasti un aizgūti sadzīviski priekšmeti, turklāt ļaundaru arsenālā ir tikai aukstie ieroči – naži, asmeņi, šķēres, zāģi. Zēna vārds Maikls / Džeisons ir tieši tikpat ikdienišķa un gandrīz banāla parādība, viņi taču varētu būt mūsu kaimiņu puikas. Tīri aizraujoši sekot līdzi režisoru spēlēm ar “visu parasto un atpazīstamo”, lai pēcāk iegrūstu skatītāju ellē.
Vesa Kreivena filmu Šausmas Gobu ielā / A Nightmare on Elm Street (1984) pēc savas žanru miksa piederības, joka klātbūtnes un pārnestajām nozīmēm varētu nolasīt kā Kliedziena priekšvēstnesi. Šeit autors sižetā ievieš sirreālus elementus, melnu humoru un psihedēlisku virzienu. Fredijs Krīgers, kura maska ir viņa paša ugunsgrēkā sadegusī seja, jau ir miris, bet atgriežas dzīvo pasaulē caur sapņiem. Tos Fredijs var pārvērst par murgiem un nogalināt aizmigušo, kas nozīmē nāvi arī īstenībā. Ģērbies Kurta Kobeina estētikā, ikoniskajā zaļi-sarkani svītrainā džemperī un hūtē, cimdu vietā Fredijs uzvelk asmeņu uzparikti, tātad šeit skatītājam ir darīšana jau ar vizuāli blīvu, grotesku brāļu Grimmu noskaņojuma autorkino ar fantāzijas elementiem.
Galu galā, turpat drīz iznāk mūzikls Labirints / Labyrinth (Džims Hensons, 1986) ar Deividu Boviju Džareta lomā – filma, kas arī šogad svin apaļu jubileju. Ko es varu pateikt – ja nu kas mani bērnībā smagi satrieca, tad tā bija Sāras brālīša nozagšana. Starp citu, zīdainīša lomas atveidotājam Tobijam Frodam šī bija pirmā parādīšanās brīnumainajā fantāzijas kino pasaulē; viņa vecāki bija Labirinta filmas leļļu mākslinieki, un šo arodu turpināja arī pats Tobijs, kļūstot par pieprasītu stop motion animācijas profesionāli.
Vārdu sakot, esmu nonākusi pie atziņas, ka pēc mūsdienu standartiem Šausmas Gobu ielā varētu būt filma bērniem, jo tajā netrūkst dažādu mošķu, aizraujošu zvērastību un pārvērtību. Laikam likumsakarīgi, ka deviņdesmitajos arī Kliedziens un vēl citas pieaugušo filmas liriski iekļāvās ierobežojumu kategorijā 7+. Un nebija jau tā, ka vecāki ļoti uztrauktos, lai bērni nekādā gadījumā šo visu neskatās pirms miega.
Un tad piedzima Kliedziens
Ironiskā kārtā Kliedziena rašanās bija diezgan smaga – vairākas producentu kompānijas atvairīja autoru iecerēto eksperimentālo pieeju, bet, saprotams, vēlāk koda pirkstos, uzzinot, ka ar 15 miljonu ASV dolāru budžetu filma nopelnīja 157 miljonus un nodrošināja franšīzes turpinājumu līdz šim brīdim.
Tātad, ir 1995. gads. Vess Kreivens iepazīstas ar scenāristu, akadēmiski skolotu teātra aktieri Kevinu Viljamsonu, kurš jau sadarbojas ar tolaik vēl ne tik bēdīgi slavenā Hārvija Vainstīna uzņēmumu Miramax, tādēļ tiek lemts atdzīvināt pagurušā slešera reputāciju. Jāteic, scenārija tapšana precīzi atbilst Kliedziena meta-raksturam – Viljamsons filmas vajadzībām pārstrādā situāciju no paša dzīves. Proti, kad reiz TV demonstrēja dokumentālu filmu par sērijveida slepkavu Geinsvilā, kurš nogalinājis koledžas studentus. Viljamsons dzirdējis dīvainus trokšņus mājā, piezvanījis draugam un abi pasākuši šausmu filmu viktorīnu. Tas viss pēcāk kļūst par ikonisku Kliedziena scenāriju, kuru Viljamsons rakstījis ar Halloween filmogrāfiju fonā.
Tomēr tas ir fakts, ka 90. gadu vidū publika visus slešera principus ir atskatījusies, vajag piedāvāt ko jaunu.
Šis ir seriālu, filmzvaigžņu plakātu, Backstreet Boys un MTV laikmets, meitenes jūsmo par glītiem aktieriem un mūziķiem – arī šī romantiskā aina ir daļa no pieaugušo iniciācijas, testējot jaunatklāto sajūsmu no droša attāluma. Televīzijās masu sajūsmu izraisa Beverlihilza / Bewerly Hills 90210 (1990–2000), Glābējzvans / Saved by the Bell (1989–2001), X-Faili / The X-Files (1993–2002).
Kliedziena vadošie aktieri ir jau sevi pierādījuši – Drū Berimora, Nīva Kempbela un Kortnija Koksa sapelnījušas atzinību populāros TV seriālos; aktieru grupai pievienojas Skīts Ulrihs, kurā Kreivens saskatījis Džonija Depa līdzību un slavas potenciālu – un viņam bija taisnība.
Šajā laikā jaunieši – un tas nebūt nebija pašsaprotami – ir kļuvuši par būtisku TV un kino auditoriju, viņiem svarīgā problemātika un tēmas arvien vairāk parādījās uz lielajiem ekrāniem. Tā bija izglītota publika ar savu iekšējo joku loģiku, spēju ironizēt un pamanīt sarkasmu, ar gaumīgi nihilistisku attieksmi pret pieaugušajiem, sabiedrību un politiku. Viljamsons vienmēr pastāvēja uz to, ka sižetā jājūt parodijas, satīras un metateksta klātbūtne. Filmas varoņi pārzina kinovēsturi un citē Tarantīno, viņi apzinās, ka ir varoņi filmā un ka pastāv slešera noteikumi.
Nekad nesaki “es tūliņ atgriezīšos”, kad dodies paskatīties, kas trokšņo pagrabā.
Nepārguli ar draugu ballītes laikā. Nebēdz no slepkavas uz mājas otro stāvu. Nelieto alkoholu. Un nebrīnies, ja slepkavas izrādās vairāki, turklāt ļaundaris ierodas ar motivāciju, kas izstrādāta Erkila Puaro “kurš-ko-izdarīja” mistērijas līmenī un allaž sakņojas senos pāridarījumos.
Atsauču blīvums visā franšīzē ir tik gigantisks, ka satura ziņā droši mērojas apjomā ar Troņu spēlēm un Harija Potera sāgu. Šis ir viens no iemesliem, kādēļ Kliedziens ierindojas kulta filmu statusā un ir svarīga interneta kopienas sastāvdaļa. Priekšnosacījumi, kas filmu padara par kulta objektu, būtu atsevišķi apskatāmi citā rakstā, taču nevar noliegt simpātisko iespēju kļūt par kādas ekskluzīvas pagrīdes kopienas daļu, kur tikai īsti fani saprot, kas ir patiesas, laika pārbaudi izturējušas kino vērtības ārpus Holivudas pamatstraumes.
Kreivens savos darbos nekad nav vairījies būt sociālpolitiski kritizējošs. Viņa filmās jaunieši nereti nāk no disfunkcionālām ģimenēm, saskaroties ar izolāciju, identitātes krīzi un citu gana aktuālu pusaudžu problemātiku, tādēļ runa nav tikai par izklaidējošas filmiņas karkasu. Filmā Kliedziens 2 ir tāda atmiņā paliekoša aina. Žurnālistei Geilai, tātad otrai vadošajai varonei, palīdz afroamerikāņu operators Džoels (Duans Mārtins), tomēr tad, kad Spokuseja jau uzņem apgriezienus, atsakās strādāt ar žurnālisti, argumentējot apmēram šādi – tu zini, kas šausmenēs notiek ar tumšādainajiem čaļiem? Viņus apvāc pirmos! Pilnīgi nemanot kadrā parādījusies diskrēta atsauce uz stereotipiem, ar kādiem sastopas aktieri, kam gadījusies cita ādas krāsa vai etniskā piederība.
Jāteic gan – tas, kas pašlaik notiek ASV, diži neliecina, ka tuvākajā nākotnē no visām pusēm ielidos miera baloži un Holivuda kļūs par iekļaujošāko mikrosabiedrību planētas vēsturē, lai gan lēnas pārmaiņas tomēr notiek. Konteksta labad vēlreiz noklausos Maikla B. Džordana pateicības runu, kurā viņš piemin no Ganas atlidojušo tēti un uzsver, ka uz Oskaru skatuves viņš stāv vienīgi savu priekšgājēju ietekmē, nosaukdams tos tikai dažus tumšādainos kolēģus, kuri saņēmuši gada labākā aktiera balvu kopš 1964. gada; viņu vidū Denzels Vašingtons, Džeimijs Fokss, Forests Vitakers…
Bet Kliedziena franšīze savā turpmākajā ceļā piedzīvo pasaules turbulences un cilvēcīgas radošās komandas ķildas.
Šī evolūcija nav atraujama no pasaules norisēm – tehniski, organizatoriski un saturiski to ietekmēja gan 11. septembra terorakti 2001. gadā, gan Kolumbainas masu apšaude 1999. gadā, kad tika nogalināti 13 cilvēki un raisījās diskusijas, vai arī Kliedziena filmās nebūtu jācenzē vardarbības atainojums.
Savukārt aktrise Nīva Kempbela jau kopš 1997. gada otrās daļas parādīšanās uz ekrāniem sāka cīnīties par lielāku samaksu, jo kases ieņēmumi bija rekordaugsti, tikai aldziņa, redz, tā pati. Medijos plaši izskanēja ziņa, ka sestajā daļā Kempbela, nespēdama izcīnīt atbilstošu atalgojumu, no franšīzes izstājās, bet nu jau ir atgriezusies. Tikmēr filmas Kliedziens 6 vadošā aktrise Džena Ortega no turpinājuma atlaista, jo publiski izteikusi atbalstu Palestīnai Tuvo austrumu konfliktā. Ļoti iespējams, ka Kliedziena garais stāsts tā arī nepiedzīvos Jēzus vecumu un to neizglābs ne nostaļģiski fani, ne jaunie, spriganie skatītāji – jo septītā daļa, par spīti scenārista Viljamsona iesaistei, ir kļuvusi pliekana un zaudējusi savu unikālo metateksta bagātību. Tīri vai žēl, ka žanrā, kas it kā varētu atļauties lielāku drosmi, tomēr ir iets garlaicīgais ceļš ar daudzsološām aktrisēm un mazsološu turpinājumu. Varbūt franšīze vienkārši ir nogurusi, neizbēgami zaudējot visu to nepieradinātās liminālās telpas spozmi – ļaujot varoņiem bēgt no Spokusejas caur pamestām rūpnīcām, teātra aizskatuvēm, mājokļiem un pat policistu automašīnām, lūdzot neatņemt dzīvību un tā arī neatrodot izeju. Protams, izdzīvojusī sieviete mums, skatītājiem, sola cerīgu finālu, jo kaut kādai kārtībai uz šīs pasaules ir jābūt.
Labais uzvar un sliktais tiek atmaskots arī septītajā Kliedzienā. Kinozālē dienas seansa beigās ieslēdzas gaisma. Tālrunī lasu steidzamu ziņu no bērnudārza audzinātājas – dēlam pacēlusies temperatūra. Atceros, ka esmu pieaugusi, un steidzos ārā no tik mīļās un ērtās eskeipisma zonas, kur popkorns bija garšīgāks un dienām nebija gala.
