Nebūtu nekāds brīnums, ja Mārča Lāča filmas ideju nopirktu kāds amerikānis, – treileru parka atmosfēra un kaņepe podā jau ir!
Kopš pagājušā rudens pa starptautiskiem festivāliem ceļo jauna Latvijas filma, scenārista un režisora Mārča Lāča gabals ar (lokālai publikai) mazliet satraucošo nosaukumu Mūžības skartie. Šis ir otrais Lāča ekrāna darbs, pirmā bija 2022. gada Revolūcija. Abas filmas vieno zināms vizuāls krāšņums, piesātināta krāsu palete un tumši toņi, kā arī vairāki komandas biedri, tai skaitā operators Mārcis Ābele, komponists Toms Auniņš un daži aktieri.
Īsumā par saturu. Ar Čaka poēmu te nav nekāda sakara, tēmas ir vienlaikus fantastiskākas un piezemētākas – tā mūžība nāk caur asins sūkšanu. Nosaukums ironisks un, iespējams, gūs filmai zināmu publicitāti tajās aprindās, kur kāds var sadusmoties par klasikas piesaukšanu tik frivolā kontekstā, taču, kā zināms, arī negatīva publicitāte ir laba publicitāte.
Kriptovalūtas tirgonis Resnais (Andris Keišs) dzīvo treilerī, audzē sev tieši pie treilera durvīm puķupodā marihuānu, spēlē videospēles, pārtiek no mikroviļņu krāsnī pagatavota ēdiena un fano par nemirstībai veltītu raidījumu, kura vadītāju tēlo Kaspars Zvīgulis. Vienu vakaru pie viņa atnāk divi vampīri – Egons (Ivars Krasts) un Karloss (Edgars Samītis), kuri mēģina Resno pierunāt pievienoties vampīru kopienai, kas ievākusies netālajā siena šķūnī. Pēc kaut kādām nevienam nezināmām pazīmēm maģiskais vampīru Dzīvības koks ir izdomājis, ka tieši Resnais ir izredzēts – kā tāds Neo no The Matrix (1999). Egons ar Karlosu Resnajam parāda, kā tās lietas tiek darītas, turpat viņa acu priekšā izsūcot sausu preču piegādes busiņa šoferi, un aicina piebiedroties. Resnais tā kā jā, bet tomēr arī tā kā nē, un filma principā ir par to, kā vampīri viņu cenšas pielauzt.
Filma Mūžības skartie ir kā mazbudžeta mozaīka no pasaulē populārā un diezgan sekmīgā vampīru žanra filmu tēliem un situācijām, šī (pārdabiskā) pasaule uzbūvēta pēc klasiskajiem vampīru principiem. Arī tēli nocelti no attiecīgā žanra plauktiņa, kā jau tas pienākas. Krasta un Samīša vampīriskais sniegums patiesi priecē – ir gana stilīgi. Stils gan vairāk atgādina Arņa Līcīša padomju laikā tēlotos fašistus, nevis, teiksim, Toma Krūza un Breda Pita duetu Intervijā ar vampīru / Interview with the Vampire (1994), taču viņiem tas piestāv un te labi iederas. Abu sadarbība kulminē gej-erotiskā ainā, kurā abi sūc asinis no viena upura un apmainās ar kāša dūmiem, turklāt Krasta vizuālais noformējums, šķiet, piemeklēts kādā intīmpreču veikalā. Jāatzīst gan, ka līdz 2022. gada filmas Ūdens garša erotisko fantāziju vērienam Mūžības skartie nenonāk – varbūt tāpēc, ka Matīss Kaža šeit tikai producē, nevis režisē? (Joks.)
Izņēmums, protams, ir Resnais, jo viņa tēls nocelts no komēdiju plauktiņa. Idejiski un vizuāli Resnais ir īsts kalifornietis, nospiests no Džefa Bridžesa ikoniskā tēla The Dude eksistenciālajā, ironiskajā komēdijā The Big Lebowski (1998). Tāpat kā Džefrijs Lebovskis, arī Resnais ir sabiedrībā neiekļāvies un tai galīgi nevajadzīgs vientuļnieks un sliņķis. Tāpat kā Lebovskis, arī Resnais nekautrējas staigāt šļopkās ar zeķēm, apenēs, maikā un vecā halātā – ar to starpību, ka Lebovskis tomēr mēdz pārģērbties, kad vajag, kamēr Resnais, būdams mazbudžeta tēls, ja vien nav vienās apenēs, tad ir vecajā halātā. Lebovskim ir arī pāris čomi, bet no valsts saņemtos pabalstus viņš tērē savas dzīves lielajai kaislei – boulingam –, kamēr Resnajam, šķiet, nav ne paziņu, ne interešu, ja neskaita Zvīguļa vadīto podkāstu.
Kam tieši viņš tāds varētu būt izredzēts, galīgi nav skaidrs,
taču izvēli izdarījuši pārdabiski spēki ārpus pašu vampīru (tātad arī skatītāju) saprašanas robežām. Vampīru virsvadonis Dzīvības koka izvēli izskaidro ar to, ka Resnais ir izniekojis savu dzīvi tik ļoti, ka kļūstot par vampīru, nekas nemainīsies. “Tu esi sūdīgs cilvēks,” saka vampīrs, un viņam ar to pietiek. Laikam jau nav nekāds pārsteigums, ka Resno šāds arguments diez ko nepārliecina, jo patiešām – nafig vampīriem ar viņu pārdabiskajiem spēkiem tāds lūzeris kompānijā?
Ar vampīru pārdabiskajām spējām viss it kā būtu skaidrs; pārdabiskāk liekas tas, ka pazudušu sievieti meklēt ieradies ments pilnībā ignorē to puķupodu ar kaņepēm visredzamākajā vietā. Filma tiek saukta par komēdiju, un šis savā ziņā ir diezgan labs joks, kuru gan viena daļa skatītāju, ļoti iespējams, palaidīs garām – bet tas kaut kādā ziņā to padara vēl asprātīgāku. Vēl pārdabiskāk šķiet, ka policists strādā viens pats, bez pārinieka.
Drusku mulsina arī šo konkrēto vampīru attiecības ar dienas gaismu – tad tā ir vai nav patiesi bīstama? Runājot par gaismām – gaismotāju darbs ir super, vietām vizuālie momenti izdevušies nenoliedzami krāšņi. Filma, bez šaubām, demonstrē atmosfēriski vizuālu meistarību – sapnim par apses koka mietu jau nu vispār piemīt vecmeistaru gleznas kvalitātes, bet mašīnu lukturu gaismas nofilmētas ar stilīgi gariem, horizontāliem stariem.
No vienas puses – skaidrs, ka gribas zināt, ar ko tad tas viss beigsies; no otras – īsti nav ne spriedzes, ne simpātiju pret varoņiem. Ja godīgi, tad – lai arī no sirds novēlu Keišam ar Krastu Lielā Kristapa balvas par lieliskiem aktierdarbiem, tomēr neesmu līdz galam pārliecināts par Resnā tēla adekvātumu Latvijas lauku kontekstā. Jau minētā Džefrija Lebovska tēls organiski iekļaujas saulainajā Kalifornijā gan vizuāli, gan idejiski, bet pats galvenais – tam ir ticams stāsts un pārliecinoša nostāja. Resnais savukārt ir it kā pietiekami tizls, lai noripotu līdz dzīvei treilerī, tomēr arī pietiekami cēls, lai neklausītu vampīriem uz vārda. Te viņš dzer asinis, te atsakās. Te grib būt nemirstīgs un ēd raugu, kā to iesaka Zvīguļa tēls savā podkāstā (tā varot dzīvot ilgāk), te atkal gražojas, ka tomēr negrib par vampīru kļūt. Tas viss ir forši, tā mierīgi varētu būt, vienīgi – nevienam lēmumam īsti neredz iemeslu. Rodas sajūta, ka viņa rīcības izvēles nav balstītas iekšējā loģikā, pašam tēlam raksturīgās bailēs, vēlmēs vai sapņos. Nu, varbūt Resnais kļūs par vampīru, bet varbūt arī nē – tikai jebkurā gadījumā, šķiet, nevienam no iznākumiem nav īsti nekāda emocionāla svara, tik vien kā sižeta līnijas attīstīšana.
Pirmā cēliena beigās, kad savu piedāvājumu izteikušie Egons un Karloss dodas prom, Resnais prasa: “Jūs te ierodaties, lai ko? Lai parādītu, cik mana dzīve ir bezjēdzīga un kas es esmu?! Es pats zinu, kas es esmu!” Labs moments, laikam dziļākais ieskats Resnā dvēselē, tikai tā arī paliek sarunas līmenī – kāpēc Resnais dzīvo bezjēdzīgu dzīvi? Kas tieši viņš ir? Tas paliek tāds pats noslēpums, kā Dzīvības koka motivācija viņā saskatīt izredzēto, vai kā izredzētā mērķis, vai arī kā paša Resnā motivācija pieņemt tos lēmumus, ko viņš pieņem stāsta gaitā.
Par Resno tā kā būtu izteicies, pieminēšu vēl Oskaru (Miķelis Kreilis), izmērā vismazāko, bet pēc gadiem visvecāko vampīru.
Klasisks horrora žanra tēls – briesmīgais bērns.
Vampīrisma kontekstā, piemēram Intervijā ar vampīru tāda ir mazā meitenīte Klaudija, bet vampīru Makareviču ģimenei no Juliuša Mahuļska Šūpuļdziesmas / Kołysanka (2010) mazo vampīrēnu ir veseli četri, ieskaitot asinssūcēju zīdaini.
Miķelis Kreilis savu lomu nospēlējis teicami, prieks skatīties, vienīgi – aktieris jau var nospēlēt tikai tik, cik iedots tēlam. Filmā Oskars ir būtisks kā vampīru kopienas līderis, pats gudrākais un vecākais, komandē pārējos un pamana to, ko viņa dumjākie kolēģi palaiduši garām. Viss lieliski un iederas, tomēr bez personīgā backstory un motivācijas Oskars tā arī paliek stock character līmenī, tālu no Klaudijas komplicētā, emocionāli niansētā tēla. Klaudija lielā mērā virza Intervijas notikumus uz priekšu, viņa ir kā ķīlis starp Lestatu un Luisu, un lielā mērā tieši viņas dēļ abi te paliek kopā, te šķiras… Pat Šūpuļdziesmas vampīrpuikam Vojtekam Makarevičam ir savas iekšējās problēmas (“Vai tētis ir mans īstais tēvs, vai arī tomēr esmu paša Nelabā dēls?”). Negribu teikt, ka Oskaram arī vajadzīga tikpat svarīga loma vai nozīme, vienkārši ieminos, ka būtu interesantāk, ja tēlam būtu iedots kas drusku vairāk par “izskatās jaunākais, bet patiesībā ir vecākais”.
Lai cik es arī izklausītos kašķīgs un tēlu attīstībai piekasīgs, gribu tomēr atzīt, ka režiju un operatora darbu novērtēju atzinīgi, tāpat kā aktierdarbus. Inesei Pudžai Kalifornijas redneck (lauķu) meitene sanākusi ne sliktāk par Andra Keiša Lebovski, abi lieliski tēlo amerikāņu white thrash tipa tēlus no treileru parka. No tāda viedokļa raugoties, nebūtu nekāds pārsteigums, ja kāds amerikānis nopirktu šo ideju un pārtaisītu priekš amerikāņu skatītājiem un ar amerikānisku vērienu – vide, atmosfēra un kaņepe podā jau ir Kalifornijai atbilstoši.
