Režisora Edmunda Jansona un mākslinieces Elīnas Brasliņas pilnmetrāžas animācijas filma „Laimīgie” tapusi īstas ilustratoru fantāzijas lidojumā, un filmas varoņi Elizabete un Leo paši izvēlas, kam savā pasaulē ļaut kļūt par patiesību.
Filma iesākas, kameras skatam no mākoņiem nolaižoties pār pilsētu ar debesskrāpjiem un palmām. Dzīvīgajās ielās bariņos izkliedētas meitenes skolas formās, noslēdzies mācību gads. Skan viegla un priecīga mūzika, auto dūkoņa, balsu čaloņa, strūklakas šļaksti, un saulainās Karakasas ielas un laukumi, stilizētu piecdesmito gadu automašīnu un apģērbu raibuma izkrāšņoti, liecina par modernu un pulsējošu dzīvi. Meitenēm ierodas pakaļ vecāku automašīnas, bet tad – rāmi idillisko atvadu gaitu pārtrauc propellera burkšķi, gaisā saceļas lapas, smiltis un papīri, frizūras izjauc vējš, pat “kamera”, caur kuru skatītājam tiek rādīta šī aina, pāris reizes sasvērdamās notrīs. Pašā strūklakas laukuma vidū nolaižas maza lidmašīna. Caur virpuļiem skan sauciens “Zizī!”, un Elizabete, aiz kauna seju aizsegusi ar grāmatu, dodas pie mammas, kas atlidojusi viņai pakaļ.
Elizabete nemaz nav sajūsmā par izjaukto omulību un mammas skaļi lietoto, ak, cik bērnišķīgo iesauku. Un viņa ir patiesi sāpināta, ka tiek atrauta no draudzenēm, kuras paliek mutuļojošajā pilsētā un vasarā kopīgi dosies uz kino un atrakciju parku. “Es taču arī esmu tava draudzene,” saka mamma pie lidaparāta stūres. “Mums ir savas atrakcijas,” viņa mierina, un lidmašīnīte gaisā apmet cilpu. Manevrs gan izkustina, bet neizkliedē Elizabetes nepatiku – viņa nespēj pārdzīvot, ka jādodas uz „kaut kādu nekurieni”, kur nez kāpēc dzīvo viņas ģimene; skatītājs uzzina, ka to sauc par Orhideju salu.
Režisors Edmunds Jansons un scenārija autores Lote Eglīte un Līga Gaisa spēj ar brīnišķīgu pašironiju rādīt vecāku un bērnu attiecību brīžus, kur pat aizraujošas un neparastas lietas bērna skatījumā acīmredzami ir negribētas un izved no pacietības. Filma jau sākuma ainās nostājas Zizī pusē – piedzīvojums vēl nav piedzīvojums tikai tāpēc, ka pieaugušie tā domā. “Man būs garlaicīgi,” meitene izsaka kā fatālu pareģojumu par gaidāmo vasaru. Un pirmais vakars uz salas apstiprina visnepatīkamākās aizdomas – pie ugunskura skan pasaku un mītu piepildītas dziesmas, tētis grib spēlēt kādas māžīgas spēles, visi apkārt ir pavisam citā pasaulē, nekā Elizabete šobrīd gribētu būt.
Ģimenē piederība džungļiem izpaužas dažādās pakāpēs. Tēvs un dēls Leo vizuāli veidoti līdzīgi – iesauļoti, gaišmataini, mazliet mežonīgi –, savukārt Zizī un mamma labāk saprot viena otras ilgas pēc pilsētas dzīves. Elizabetei vajadzīgas draudzenes un grāmatas, mamma atceras operu, kamēr tēva priekšstats par ideālu bērnību ietilpst lakoniskā formulā “flora, fauna un minerāli” (sic!). Šis ģimenes dalījums sasaucas ar reālā Aleksandra Laimes biogrāfijas datiem un filmas iedvesmai kalpojušo Luīzes Pastores grāmatu Laimes bērni, kur nošķirts, ka Leo ir Aleksandra bioloģiskais bērns, dzimis un visu līdzšinējo mūžu pavadījis džungļos, bet meita ienāk ģimenē no pilsētas kopā ar mammu. Viena no scenārija autorēm, Lote Eglīte, sarunās pirms filmas preses seansa apstiprinoši stāsta – filmas komanda redzējusi materiālā un Aleksandra Laimes ģimenes dinamikā vairākus iespējamus stāstus, katrs no tiem ļautu šķetināt kādu būtisku pavedienu, bet viņi izvēlējušies filmai to, kas visprecīzāk atklāj bērna pieredzi.
Laimīgie vienlaikus ir bērni ar uzvārdu Laime, un vienlaikus – bērni, kuru pašu rokās ir iespēja definēt savu pieredzi.
Arī filmas angliskais nosaukums Born in the Jungle atstāj iespēju vairāknozīmībai, ļaujot raksturot bērnus vai kādu notikumu / noslēpumu, kas piedzimst džungļos. Kā atklāj filmas režisors Edmunds Jansons un māksliniece Elīna Brasliņa, vārda došana filmai ir līdzīgi kā bērnam – vispirms ir jāierauga, jānopēta, un tad jādēvē atbilstoši.
Preses seansā kinoteātra Splendid Palace Straumes zālē filmu skatos jau ceturto reizi, bet pirmoreiz uz lielā ekrāna. Līdzīgi Elizabetei filmā, es vēl skeptiski izsveru maģijas iespējamību – šajā gadījumā gan runa ir par kino maģiju, par to, kā lielais ekrāns un dalīšanās piedzīvojumā mainīs manu skatījumu uz filmu. Ekspozīcija pirmajā vakarā pie ugunskura iezīmē turpmāko notikumu un attieksmju maiņu Elizabetes pasaulē. Skatītājs uzzina gan mītus par gariem Velna kalnā un dimanta acīm, gan plānu rātnai ģimenes ekspedīcijai vecāku uzraudzībā. Par laimi, te sižeta pavērsiens ļauj vecākiem tomēr pietiekami drīz pazust no skatuves un pietiekami ilgi kavēties, lai bērni netraucēti izblandītos pa džungļiem. Vecāku iecerētā ekspedīcija tiek atcelta, kad tēvs, cenzdamies žonglēt starp olu, vistu un fotoaparātu, sasit roku, kas tāpēc jāparāda ārstiem Karakasā. Apsolījuši atgriezties uz vakariņām, vecāki dodas prom, un filmas laiks tālāk sadalās divās plūsmās: viena ir lēna diena uzgaidāmajā telpā pie ārsta, un otra – džungļu laiks, kas ar katru soli veras plašāks un arvien neparedzamāks. Arī džungļu pasaulē veidojas darbības ritmu kontrasti, jo katrs bērns džungļus satiek pēc saviem uztveres un fantāzijas noteikumiem. Tā kā filmas emocionālais loks saistās ar Zizī jautājumiem par piederību, tad viņas pieredzes valoda ir gan vairāk uzsvērta, gan niansētāka.
Lasīt džungļu zīmes
Katram bērnam džungļos veidojas sava pasaule un savi noteikumi. Leo ir jaunāks, viņa pasaulē fizikas likumi ir vaļīgāki un fantāzija daudz vieglāk pārveido notikumus. Kad māsa negrib ar viņu spēlēties, Leo mētā bumbu nepārredzamajā zālē, un tālākie notikumi izskatās pēc viegli atpazīstamas situācijas, kurā vientuļam bērnam rodas iedomu draugs – bumba lec atpakaļ, zāle sakustas, kaut kas viņu sauc. Zēnam uzrodas neredzēts kompanjons, lidojošs un pūkains zvēriņš, kam ļoti patīk spēlēties un gulēt. Ar viņu brīvi notiek fantastiskais, Pūkainītis darbojas pēc bērna rotaļu vēlmēm – viņš var lidot, ienirt zālē, pacelties, kur deguns rāda; paslēpju spēlē var ielīst vienā ligzdā un izlīst no citas. Abi filmas vizuālās pasaules veidotāji ir ilustratori, un arī Pūkainītis tapis pēc īstas ilustratoru fantāzijas loģikas – Elīna Brasliņa un Edmunds Jansons atklāj, ka iedvesmojušies no svešzemju dzīvnieku attēlojumiem, kuros mākslinieki nekad neredzētās radības konstruējuši no sev pazīstamām ķermeņa daļām. Tā nu Pūkainītis ir tāds… truškāmis ar pērtiķa pēdiņām.
Arī turpmāk Leo bieži pats nepamana dažādus apdraudējumus (piemēram, krokodilus), un apkārtējā pasaule viņu iznes tiem cauri – atšķirībā no Elizabetes, kura pretojas džungļu impulsiem vai mēģina tos izprast, pirms ļauties. Leo attiecības ar vidi ir ļoti tiešas un rotaļīgas. Dzīvnieki un fantastiskās būtnes vienkārši dzīvo ar viņu vienā realitātē, nav vietas jautājumiem, vai tas ir īsts vai izdomāts. Elizabetes pasaule ir skeptiskāka un konkrētāka. Viņa ir vecāka, tāpēc arī viņas piedzīvojumā vairāk parādās priekšmeti, izvēles un atbildība. Elizabetei turklāt ir ļoti būtiski saprast, kas ir viņas un kas nav, tāpēc objekti, kas var viņai piederēt, kļūst par svarīgu identitātes orientieri.
Divi svarīgākie no tiem ir grāmata un apelsīnu limonādes pudele, kas sākumā palīdz viņai uzturēt saikni ar pilsētu un savu identitāti, bet piedzīvojuma gaitā pamazām maina funkciju. Džungļi sākumā Elizabetei ir vide, kas pārkāpj robežas – neliek mierā viņas mantas, uzmanību, apģērbu, ķermeni un plānus. Dzīvnieki ķeras pie grāmatas, Leo grib limonādi.
Grāmata sākumā ļauj pašidentificēties – tā pieder pilsētai, lasīšanai, domāšanai, arī viņas priekšstatam par sevi kā vecāko bērnu. Filmas sākuma strūklakā, pie kuras Zizī ar draudzenēm lasa grāmatu, ir skulptūra – lasoša nāra un lasošs bērns –, kas ļauj nojaust, ka pilsētas telpa jau nemainīgi savieno fantastisko ar intelektuālo, taču Zizī vēl jāizdara izvēle, kā savu pasauli ierāmēt. Grāmata ir skepses atribūts; ar to Zizī uzsver savu atšķirīgo statusu, kad, atstāta brāli pieskatīt, sauc sevi par “māsu”, kurai “tagad jālasa”. Piedzīvojuma laikā grāmata jāglābj no visādiem tās kārotājiem, līdz tomēr meitene atstāj to ļodzīgā klintsbluķī, noteikdama, ka tāpat jau no tās neko īsti nesaprot.
(“Kas tā varēja būt par svarīgu un nesaprotamu grāmatu?” es prasu filmas veidotājiem. Viņi ar diezgan lielu pārliecību esot iekšēji vienojušies par Rolāna Barta Mitoloģijām.)
Otrs vērtīgais objekts Zizī somā ir limonādes pudele, kas saņemta kā draudzenes dāvana, – atlikta bauda, pārdomāts prieks, kaut kas no pilsētas dzīves, ko Zizī grib saglabāt „īstajam brīdim”. Kad šis brīdis beidzot pienāk, viņa jau grib nevis dzert viena, bet dalīties ar citiem – taču piedzīvojums to atkal pārtrauc. Trešajā reizē pudele pavisam transformējas, lai pārvērstos par līdzekli, ar kuru Zizī apmāna malumedniekus, kas dzenas pakaļ bērniem.
Filma ļoti smalki individualizē bērnu attiecības ar pasauli, to cilvēku grupas, kas vajadzīgas piedzīvojuma sižetam, atstājot daudz shematiskākas un pieļaujami izdomātas – bīstamie malumednieki un templī dzīvojošie gari ir teatralizēti un pārspīlēti, bet ne līdz pakāpei, kas tos kā Pūkainīti padarītu par tīru ilgošanās un fantāzijas piepildījumu. Malumednieki parāda Elizabetei, ka ne visiem cilvēkiem un ne visiem pieaugušajiem drīkst uzticēties, pat, ja viņa sākumā to gribētu. Un ceļā uz šo atziņu Zizī virza un pavada, sakot Laimes vārdiem, “flora, fauna un minerāli”.
Kalniem ir dimantu acis
Džungļi ir dzīvi. Tie nepārtraukti reaģē uz bērnu kustību, brīdina, palīdz, traucē un virza. Kaza iestumj laivu, papagaiļi palīdz noturēt līdzsvaru, vardes izstumj no sēkļa un palīdz airēt, putns un čūska attur Zizī no uzskriešanas malumedniekiem. Kad bērni nonākuši pie malumednieku sagūstītiem dzīvniekiem, sliņķis parāda krātiņu atslēgas, bruņurupucis paceļ Zizī un pienes tām klāt. Starp bērniem un džungļu iemītniekiem veidojas ļoti loģiska filmas pasaules iekšējā likumsakarība – džungļi palīdz Elizabetei, bet vienlaikus prasa, lai Elizabete palīdz džungļiem.
Arī brīžos, kad vide nevirza sižetu, tā turpina dzīvot. Fons čab, pakšķ un kustas, augi elpo, ziedi cikliski atveras un aizveras, lidinās kukaiņi, ūdens ņirb, gaisma met atspīdumus un koši iekrāso laukumus (māksliniecei Brasliņai filmas veidošanā palīdzējuši vēl vairāki fonu mākslinieki). Daba nemitīgi pārvēršas zīmēs un raida zīmes – no tiešā veidā lasāmiem luksoforpāviem un putniem, kas kļūst par izsaukuma zīmēm, līdz skudru ceļiem uz pūku klātas takas. Bērni mācās šīs zīmes atpazīt, lasīt un izmantot savā labā.
Filmas kustība noteikti aktivizē kaut ko pazīstami maģisku, nesot skatītāju cauri paša kino-atmiņai. Skatītāju zālē vērots, lidojums uz baltā Pūkainīša man aizkustinoši atsauca Bezgalīgā stāsta / The Neverending Story (1984) laimes pūķi Falkoru, bet jāšana uz putniem liek atcerēties Simbas nepacietību kļūt par džungļu karali filmā Karalis lauva / The Lion King (1994). Šādu bērnības kinopiedzīvojumu sajūtu uztur arī citas kustības epizodes – Zizī un mammas lidojums un nolaišanās stalti stāvošā tēva priekšā, brauciens augšup no Velna kalna dzīlēm, putnu nestais laupījums filmas izskaņā. Nu, un ja atļaujamies būt īpaši sentimentāli, tad baltā upe, kas grafiska kadra centrā tek lejup pa karmīnsarkanu klinti.
Filma necenšas noslēpt plakni. Bērnu grāmatas ilustrācijai raksturīgais frontālais sānskats brīžiem rada diorāmas vai marionešu teātra skatuves kastes iespaidu, bet dažādie attēla plāni un kustība starp tiem šo šķietami plakano vidi atkal atjautīgi pārvērš telpā. Piemēram, situācijā, kur, maldīdamies pa džungļiem, Zizī un Leo jau iepriekš pārstaigātajā laukumā izbrien no biezokņa dziļuma pret kameru.
Filmas tehnika ir divdimensiju digitālā animācija, kas veidota ar Moho programatūru; tā ļauj zīmētam tēlam izveidot digitālu skeletu, noteikt savienojumus, kustību hierarhiju un deformācijas, un pēc tam animatoram šo konstrukciju kustināt. Režisors Edmunds Jansons uzsver – tas palīdzējis saglabāt tēlu nemainību, arī nododot daļu animēšanas darba kopproducentiem Polijā (Letko) un Čehijā (Hausboot) – šādā darba plūsmā katrai komandai ir viens galvenais animators – kā Mārtiņš Dūmiņš Latvijā – un nepieciešamais skaits citu piesaistīto animatoru.
Grafiskā stilizācija ir skaidra un pastāvīga, taču forma lielākoties netiek izmantota kā patstāvīgs transformācijas notikums – atšķirībā no Edmunda Jansona autoranimācijas, kur viņš ļauj kustībai un plaknei pulsēt starp abstrakciju un tēlu. Tāpēc arī tie daži izņēmumi, kur filma uz brīdi pārkāpj savas stabilās tēlu pasaules noteikumus un tuvojas brīvākai grafiskai metamorfozei, kad putni pārvēršas izsaukuma zīmēs, tek karoga upe vai klintsbluķi pret debesīm izveido Latvijas kontūru, kļūst pamanāmi.
Salīdzinot Laimīgos ar režisora Edmunda Jansona un mākslinieces Elīnas Brasliņas iepriekšējo filmu Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi (2019), var secināt – ķermeņi kustas diezgan dinamiski, sejas reaģē, pozas mainās, bet zīmējuma identitāte saglabājas stabila. Plakanums un pārspīlējums izskatās daudz mērķtiecīgāki un ieaužas kopējā bērna fantāzijas pasaules valodā kopā ar kustības un laika tīšajām deformācijām.
Vairākus piedzīvojumus var ļoti labi iztēloties kā bērna stāstījumu par to, kādi brīnumi nupat notikuši,
tur būtu „bija tas...”, “un tad tas…”, “bet tad tas…”, “un tad vēl tas…”. Vecāki pa visu šo laiku, ja kas, vēl risina vienu un to pašu sarunu uzgaidāmajā telpā pie ārsta.
Tēlu grafiskā viengabalainība un smalkums rada iespaidu par ļoti sirsnīgi un kopā apdzīvotu pasauli – daudzskaitlīgā animatoru komanda saudzīgi uztur tēlu dizainu, it kā stāstot vienu kopīgu stāstu, kur neviens negrib pārāk ļoti kaut kam nodarīt pāri. Varbūt te mazliet citā veidā sentimentāli sāku domāt par latviešu animācijas vēsturē savukārt pazīstamo nepieradinātību, ko Rozes Stiebras filmās ienesa dažādie mākslinieku rokraksti un prasmju robežas. Šis pavisam jūtami ir pavisam atšķirīgs laiks.
Stabilajiem, viegli nolasāmajiem tēliem pretī filma liek daudz kustīgāku un taktilāku vidi, kur gandrīz nekas nepaliek nolikts tāpat vien vai pilnīgi nekustīgs. Katrai pulsācijai un ņirboņai ir savs ritms, katrai plaknei sava tonālā nianse, un tajā, cik detalizēti šo horeogrāfiju var pētīt, ir maņām tīkama veldze. Džungļi ir dzīvi – tie kustina dzīvniekus, bērnus, attēla plānus. Un, jā, arī sirsniņu.
Paucināt klēpī
Lai arī Luīzes Pastores grāmata Laimes bērni filmai kalpojusi vien kā iedvesmas avots un recenzijā nav vajadzības abus darbus sistemātiski salīdzināt, tomēr, skatoties filmu, mazliet tā kā pietrūkst kādas grāmatā skanošas stīgas – nošķirtības un citādības sajūtas, ko Pastores darbā rāda bērnam reizēm uzliktais pieaugušā glābšanas slogs. Pastores Laimes pasaulē daudz neviennozīmīgāks ir jautājums par to, kur beidzas piedzīvojums un sākas aizbēgšana; grāmata pārstrādā optimistisko dēkaiņa leģendu, atrodot tajā arī plaisas, savukārt filma, dzīvojot blakus jau daudz sarežģītākai šī stāsta interpretācijai, no tās pašas dēkas atkal izvelk drošu, gaišu piedzīvojuma telpu bērniem. Protams, kāpēc gan ne.
Šī drošība ir daļa no filmas sirsnības, taču tieši tur piedzīvojums reizēm zaudē spriegumu – filma rada briesmas, bet ļoti rūpīgi sargā bērnus no to neatgriezeniskajām sekām. Elizabete mazliet vīzdegunīgi saka, ka ies „jau piektajā” (paši taču saprotat, ka nav jāatkārto vārds “klasē”), bet, kad mazais Velna kalna cilvēciņš parādījis atjautību praktiskās iemaņās, Zizī jau strauji secina, ka īstās zinības nav vien skolā un grāmatās, un atjautīgi ievieto grāmatu klintsbluķī. Tad, kad putni un čūskas viņu attur no tuvošanās malumednieku ugunskuram, meitene pamazām saprot, ka tur ir bīstami. Nebūtu jau slikti, ja visu varētu iemācīties tik ātri! Bet nebūtu slikti arī ekrānā redzēt atpazīstamas šaubas un grūtākas izvēles.
Filmas kulminācijā draudu ir milzum daudz un izvēles varētu kļūt smagas, tomēr situācija ir organizēta tā, lai Elizabetei nenāktos nest nepanesamu vainu. Leo gandrīz krīt aizā, Zizī viņu nespēj noturēt, bet vienlaikus darbojas tik daudzi citi sižeta spēki, ka viņas rīcība nekad īsti nenonāk liktenīga lēmuma svarā. Ne uz mirkli nav iespējams noticēt, ka varētu sekot kas cits kā maģiska izglābšanās. Šo drošības pakāpi, protams, nosaka arī ļoti konkrētais bērnu vecums, kuram filma veidota, tomēr adresāts pats par sevi neatceļ iespēju ļaut varonim ilgāk palikt neziņā. Filma pret saviem bērniem izturas ar tādu maigumu, ka brīžiem šķiet – arī pats stāsts viņus paucina klēpī, un tas ne vienmēr padara stāstu pārliecinošāku.
Laimīgie ir filma, kas ļoti mīl savu pasauli un tās bērnus. Dažbrīd tik ļoti, ka neļauj tiem īsti sasisties. Taču tur, kur tā vienkārši ļauj skriet, lidot, maldīties un lasīt džungļu zīmes, šī mīlestība kļūst par vienu no lielākajiem filmas spēkiem. Filmas beigās abi bērni ir tikuši pie mazliet citas valodas, kā savu pasauli nosaukt, – Elizabete vairs negaida, lai kāds viņai pasaka, kas ir mīts un kas ir īsts, un pati izvēlas, kam savā pasaulē ļaut kļūt par patiesību. Arī Leo attiecībās ar vārdiem ir kas jauns – un tas ir noslēpums.
