Kopš veļu laika straumēšanas platformā Tet TV+ atrodams jauns oriģinālseriāls, kas galvenokārt veidots atbilstoši šausmu žanram – retam viesim Latvijas „mazajos ekrānos”.
Seriāla nosaukums Briesmīgi stāstiņi ir tieša atsauce uz kulta seriālu Kapeņu stāstiņi / Tales from the Crypt (1989–1996), kas deviņdesmito gadu beigās kalpoja par biedējošu sapņu materiālu daudziem Latvijas Televīzijas skatītājiem; abi darbi veidoti antoloģijas formātā un vienotā tematiskā ietvarā pulcē gan jau labu laiku strādājošus kino režisorus, gan aktierkino režijas debitantus. Seriāla producenti piesaka – scenārijs esot balstīts latviešu mitoloģijā, un tas ir līdz šim TV seriālu formātā maz izmantots radošais izejmateriāls (scenārija autori – Māris Broks un Naidžels Līdbiters, kurš līdz šim Latvijā strādājis pie TV3 dokumentālajiem raidījumiem Pēdas un Ārpus Zonas: Polārais loks).
Arī pats antoloģijas formāts Latvijas kinematogrāfijā ir kļuvis aktuāls samērā nesen – par tā redzamākajiem mūsdienu piemēriem varētu uzskatīt dokumentālo īsfilmu ciklu Latvijas kods (kopš 2015. gada) un Dziesmu un deju svētkiem veltīto antoloģijas seriālu Kolektīvs (pirmā sezona – 2023. gadā, tiek solīts turpinājums). Vēsturiskas precizitātes labad būtu jāmin arī Latvijas Kultūras akadēmijas audiovizuālās mākslas pirmo studentu diplomdarbs, īsfilmu antoloģija Komēta Latavio jeb Dzīve nr. 2 (1997), un antoloģijas formāta filmas Es mīlu tevi, Rīga (2011) un Rīga-2041 (2015), kuras pārlieku atzinību nav guvušas, par spīti antoloģijas formāta tālaika popularitātei (pasaulē bija jau izskanējušas, piemēram, pilsētas rajonu mīlasdziesmu kolekcija filmā Parīze, es tevi mīlu / Paris, je t’aime (2006) un Pona Čunho, Mišela Gondrija un Leo Karaksa īsfilmu omnibuss Tokija! / Tokyo! (2008)).
Tiesa, varētu arī apgalvot, ka antoloģijas formāts nekad nav "izgājis no modes”, sakņojoties vodeviļas teātra tradīcijā, kas vienā izrādē savieno vairākus tematiski daudzveidīgus priekšnesumus vai etīdes, un organiski pārplūstot 19. gadsimta nikelodeonos, kas ASV skatītājiem par piecu centu (nickel) ieejas maksu piedāvāja dažādu žanru īsfilmas vienā seansā.
Televīzijas antoloģijas formāta veiksme ir tieši saistāma ar pagājušā gadsimta 30. gadu radiolugām, kas klausītājiem katru nedēļu piedāvāja dažādus vienotas tematikas vai žanra uzvedumus; īpašu popularitāti baudīja tieši mistērijas un šausmu žanra stāsti, kurus tostarp varēja pielāgot tābrīža kriminālziņu vai sabiedrībā valdošu strāvojumu un spiedienu aktualitātei[1]. Par hitu kļuvušais raidījums Alfrēds Hičkoks piedāvā / Alfred Hitchcock Presents (1955–1962; līdz 1965. gadam turpinās ar nosaukumu Alfrēda Hičkoka stunda / The Alfred Hitchcock Hour) iedvesmoja virkni līdzīga formāta seriālu, kurus vienoja tematiska interese par savādo, biedējošo un fantastisko. Šādā formātā nozīmīgs ir arī harizmātisks vadītājs, kurš lauž ceturto sienu, kontekstualizē redzēto skatītājam un pilda ceļveža funkciju seriāla pasaulē, – no nesenākiem šīs tradīcijas piemēriem minams meksikāņu kinorežisora Giljermo del Toro veidotais Netflix šausmu antoloģijas seriāls Dīvainību skapis / Guillermo del Toro's Cabinet of Curiosities (2022). Seriāla “vadītāja” iekļaušana tāpat mazina risku, kas pastāv, ja antoloģijas seriālā iekļautiem darbiem ir pārāk lielas stilistiskās un tematiskās atšķirības, kas skatītājā var radīt apjukumu.
Lai arī Briesmīgi stāstiņi tiek pieteikti kā balstīti latviešu mitoloģijā vai folklorā, šis darbs drīzāk atrodas tradicionālās un populārās kultūras pētnieka Maikla Dilana Fostera piedāvātās folkloreskas / folkloresque teritorijā[2] – tie neatsaucas uz konkrētiem folkloras faktiem, drīzāk mēģina konstruēt autentiskuma sajūtu, atsaucoties uz virkni tēlu un motīvu, kas mīt mūsdienu skatītāja apziņā. Šī nav “pūrismā” balstīta kritika, taču jāatzīmē, ka Briesmīgajos stāstiņos, ar tik vieglu roku aizņemoties tēlus no tautas stāstniecības tradīcijas, ir zuduši daudzi konteksti un vēsturiska pieredze, ko sev līdzi nes, piemēram, Lietuvēna jeb nospiedošā spēka un Vadātāja tēli; seriāla veidotāji arī neizrāda īpašu interesi par šo kontekstu meklējumiem, “folkloras” elementus drīzāk ieaužot filmas estētikā un publicitātē.
Šī darba tapšana spoguļo globālajā kinematogrāfā reanimēto interesi par lauku šausmām / folk-horror, ko spilgti pārstāv, piemēram, Roberta Egersa Ragana / The Witch (2015), Ari Astera Saulgriežu kults / Midsommar (2019) vai Aika Karapetjana Sema ceļojumi (2022). Šo gan nevar saukt par apakšžanru, drīzāk stāstniecības modalitāti – visbiežāk šo filmu galvenie varoņi, “urbānās pasaules” pārstāvji, nonāk vidē, kas darbojas pēc citiem – paražās, rituālos, dabas likumos – balstītiem noteikumiem, spoguļojot skatītāja bailes svešos apstākļos zaudēt drošības ilūziju, ko sniedz sabiedrības pieņemtās konvencijas (cilvēktiesības, ķermeņa autonomija u. tml.). Kā atsevišķs ekrāna tēls šajos darbos darbojas flora un fauna, kas vienlaicīgi iemieso gan pastorālu skaistumu un estētisko baudījumu, gan neizsakāmas šausmas; te vietā būtu slavenais Vernera Hercoga citāts par džungļu vidi no dokumentālās filmas Sapņu nasta / Burden of Dreams (1982): “(..) Mums jābūt pazemīgiem šī pārņemošā izmisuma, pārošanās, augšanas un kārtības neesamības priekšā.”[3]
Briesmīgi stāstiņi iekļauj sešus stilistiski un konceptuāli atšķirīgus darbus. Dažos no tiem, piemēram, Vadātājs (režisors Reinis Ūbelis) un Lietuvēns (režisore Tīna Pankūka), spilgtāk iespējams ieraudzīt lauku šausmu iezīmes, citi vairāk paļaujas uz šausmu žanra tropu iedzīvināšanu vietējā dekorācijā – Ugunsvakts (Elīza Jordane) un Pīķa dāma (Gatis Ungurs). Tikmēr Jāņa Ābeles Tukšuma aicinājums vairāk sliecas uz abstraktu, eksistenciālu šausmu attēlojumu, bet Ieva Aleksa filmā Dimanta jumprava piedāvā vizuāli ekspresīvu un feministiski virzītu stāstu.
Lai arī antoloģijas seriāla formāts sniedz labu iespēju redzēt dažādus režisorus strādājam vienota žanra ietvarā, šis ir viens no gadījumiem, kur paredzētā tematiskā līme, “latviešu mitoloģija”, nespēj saturēt seriālu kā kopumu un rada īsfilmu kolāžas efektu. Varbūt ar Vadātāja un Lietuvēna tēliem vēl var saprast kādas sakarības, turpretī tā arī netop skaidrs, kāds sakars ar folkloru ir filmas Ugunsvakts mežsargam uz nervu sabrukuma robežas.
Seriāla formāts uzkrītoši akcentē režijas kvalitātes amplitūdu, turklāt režisoriem ir sagādāts vēl arī diezgan nopietns formāls izaicinājums. Minēšu, ka tā bijusi producentu izvēle – katrā sērijā iekļaut arī kādu vietējo slavenību, turklāt ne vienmēr ar vislabākajām ekrāna dotībām –, un tas režisoriem dažkārt rada vēl papildu grūtības tikt galā ar notiekošā ticamību (angliski plaši tiek lietots termins “suspension of disbelief”). Filmā Lietuvēns Valtera Krauzes un Māras Slejas atpazīstamība tiek apzināti izmantota komiskam efektam, padarot viņus par neopagānistisku kaimiņu pāri; līdzīgu domu gājienu var saskatīt filmā Ugunsvakts, kur aktrise Agnese Zeltiņa ir vientuļa mežsarga fantāziju tēls, bet filmā Vadātājs, sastopot Baibu Sipenieci-Gavari kā meža veču ar aizdomīgu mutes higiēnu, krietni zūd filmas šausmināšanas potenciāls.
Uzkrītoša šķiet seriāla veidotāju izvēle sava stāsta mītisko tēlu vai briesmoni pārsvarā nerādīt, biežāk par briesmu klātbūtni signalizējot ar rokas kameras piefilmējumiem, kas novēro filmas varoņus no kādas pakrūmes. Vienīgais izņēmums ir vizuāli iespaidīgā, horeogrāfes Sintijas Skabes attēlotā Vadātāja (kostīmu māksliniece Ilze Kaša, grima māksliniece Vita Bringule), uz kuru ir patīkami skatīties, pat ja tēls brīžiem iesprūst negaidītā mūzikas video un ir uzskatāmi iedvesmots no spāņa Alberto Mielgo īsfilmas Jibaro (2022) animācijas antoloģijas seriālā Mīla, nāve un roboti / Love, Death & Robots (no 2019).
Filmā Lietuvēns ir uzskatāms metaforiskais slānis – “ļaunais gars” pieņemas spēkā, pastiprinoties uz laukiem pārbraukušā pāra sadzīves spriedzei, savukārt slasher apakšžanra vingrinājumā Pīķa dāma liekas, ka visi aktieri ir gribējuši pabūt gan vajātāji, gan vajātie, tādēļ cirvis padots pa riņķi – kas nebūt nav slikti, jo to ir jautri skatīties. Šajā kontekstā vismulsinošākā ir filma Ugunsvakts, kas, tāpat kā Pīķa dāma, operē ar šausmu kino tropu par augstprātīgu vai pārāk pašpārliecinātu pusaudžu ierašanos vidē, kas ir krietni vecāka par tiem un cieņas trūkumu visbiežāk soda, taču šis meža stāsts neizmanto mistikas elementus.
Seriāla kontekstā interesantākā šķiet sērija Dimanta jumprava, kas piedāvā vīziju par hiperstilīgu raganu-vampu pāri (lomās brīnišķīgas ir Samira Adgezalova un Daniela Vētra), – viņas, lai izdzīvotu mūsdienu pasaulē, nodarbojas ar krāpniecību. Filmas antivarones ir interesanti skatīt kvīrā lasījumā, jo tās apzināti atsakās no iederēšanās “normālo” pasaulē, kurā viņām, iespējams, būtu „jāstrādā par baristām”; šīs raganas bez sirdsapziņas pārmetumiem izlemj apzagt divus ļoti atšķirīgus brāļus (lieliski Rūdolfs Apse un Armands Berģis), kuri diez ko labi nepieskata no mātes mantotās bagātības, taču krāpšanas mēģinājumā iejaucas ietekmīgās matriarhes gars. Otrajā daļā filma gan tematiski mazliet pašmērķīgi pietur Psiho / Psycho (1960) Beitsa motelī un paflirtē ar atriebības žanra instrumentāriju, taču viss kopums atstāj nemainīgi spilgtu iespaidu.
Jāņa Ābeles režisētā īsfilma Tukšuma aicinājums, manuprāt, ir seriāla spēcīgākais darbs, vienkāršā, taču pārdomātā formā iedzīvinot psiholoģisko vēlmi pazust, nogrimt, nebūt. Īsfilmas aktierdarbi, dramaturģiskie uzsvari un ritms rada pārliecinošu iespaidu, varbūt neizceļoties ar formas meklējumiem, taču pierādot filmas veidotāju amatprasmi. Tas nenozīmē, ka filmā trūkst radošuma, tieši otrādi – pateicoties gludajai formai, par daudzām mākslinieciskām izvēlēm nerodas jautājumi. Pateicoties antoloģijas uzstādījumam, ir tapis, šķiet, viens no režisora spilgtākajiem darbiem, un to, kā nu redzam, ir novērtējusi arī Lielā Kristapa žūrija, apbalvojot Tukšuma aicinājumu kā 2024. gada labāko spēles īsfilmu.
Kinokritiķis un kurators Robins Vuds savā slavenajā esejā Apspiesto atgriešanās / Return of the Repressed (1973)[4], min, ka šausmu žanrs vienmēr kalpo par mānīgi izklaidējošu audeklu, uz kura skatītājam transformētā veidā dota iespēja uzlūkot savas individuālās un sabiedrības maskētās bailes (Vuds to gan interpretē freidiski – kā primāri apspiestu seksuālu enerģiju, kas apdraud “sabiedrības pamatu” – ģimenes un monogāmijas institūtus). Īsfilmu antoloģija Briesmīgi stāstiņi izgaismo dažādas kolektīvās neirozes, taču atstāj ļoti daudz komatu un daudz iespēju mest tiltu starp folklorizētām un mūsdienīgām šausmām. Jācer, ka šim potenciālam būs iespēja šādā vai citādā formātā attīstīties arī nākotnē.
