Trīs mēnešus LTV platformā REplay.lv būs pieejama viena no pēdējo gadu svarīgākajām dokumentālajām filmām “Nav citas zemes / No Other Land”. Tā ir oskarotā un ar daudziem desmitiem citu kino balvu cildinātā dokumentālā filma, ko veidojuši aktīvisti – palestīnieši un izraēlieši –, stāstot par palestīniešu ciemu māju graušanu Rietumkrastā un ļaujot vienā filmā satikties abām konflikta pusēm.
Dokumentālais kinodarbs Nav citas zemes ir neparasta filma daudzu iemeslu dēļ, bet pirmkārt jau tāpēc, ka to veido vairāki režisori, kas savas izcelsmes dēļ pārstāv abas puses šajā konfliktā. Palestīniešu aktīvists Bēsils Adra un izraēliešu žurnālists Juvals Abrahams abi kopā ir cilvēcības balss. Patiesībā filmas veidotāji, režisori ir četri – arī izraēliešu operatore Reičela Szora un aktīvists Hamdans Balals.
Neliela politģeogrāfiska atkāpe, pirms pievēršos pašai filmai. Darbība norisinās Rietumkrastā; šī teritorija ir daudz lielāka, nekā šobrīd asiņainā Gazas josla, no kuras Rietumkrastu šķir Izraēlas teritorija. Gazu kontrolē teroristu grupējums Hamas, bet Rietumkrastā civilo palestīniešu dzīvi daļēji kontrolē palestīniešu pašpārvalde, tomēr de facto tā ir Izraēlas okupēta zeme. Filmas Nav citas zemes stāsts ir par šo Rietumkrastu, nosacīti mierīgāko teritoriju – tur šobrīd nenotiek kaujas, vismaz ne tādas kaujas, kā bombardēšana Gazā. Taču konflikti un cilvēktiesību pārkāpumi Rietumkrastā ilgst gadu desmitiem.
“Es filmēju,” filmā vairākkārt izskan Bēsila balss, apliecinot kameras kā sava vienīgā instrumenta, vienīgā ieroča spēku pret Izraēlas armijas un buldozeru pretspēku. Četru gadu garumā – no 2019. gada līdz 2023. gadam (filma tika pabeigta pirms asiņainā Hamas uzbrukuma Izraēlai 2023. gada oktobrī) Bēsila un citu aktīvistu kamera dokumentē savu dzimto ciematu ikdienu. Šī ikdiena okupētajās teritorijās ietver ļoti biežas Izraēlas armijas operācijas, burtiski nošķūrējot ciemata mājas, jo “te ir militārā zona”.
Ja esi ziņu patērētājs, tad filmas aktualitāte šobrīd ļoti atkarīga no tā, kādus medijus lieto. Šajā pavasarī ir dienas, kad pasaules respektablo ziņu milžu BBC, NYTimes, Deutsche Welle pirmajās lapās izvērš stāstus par Gazas joslā notiekošo, bet Baltijas, arī Latvijas ziņu lapas tam nevelta pat ne rindu. Filmā Nav citas zemes ir līdzīgi novērojumi. “Ziņās nav ne vārda par māju nojaukšanu, it kā nekas nebūtu noticis,” secina Juvals pēc kārtējās Izraēlas spēku operācijas. Bet palestīnietis Juvals pavelk uz zoba viņa pārmērīgo entuziasmu ar cerībām 10 dienās izbeigt okupāciju – te neko ātri nevar izdarīt.
Daļu filmas veido mierīgas, novērojošas, vizuāli noslīpētas ainas ar sarunām starp Bēsilu un Jūvalu, ciemata iedzīvotāju “parastā” ikdienas dzīve (cik nu parasta tā var būt, iekārtojot dzīvi alā pēc mājas zaudēšanas). “Beidz spēlēt spēlītes telefonā,” vakara nogurumā saka mamma mazajai meitai, kā tūkstošiem citu mammu visas pasaules mājās, bet pati pievēršas satraucošu ziņu lasīšanai savā telefonā.
Šie mierīgie kadri kontrastē ar raupji dokumentālām ainām no protestiem, sadursmēm starp palestīniešiem un Izraēlas spēkiem, emocionāliem dialogiem starp sievietēm un karavīriem. Vairākkārt ekrānā kustībā zibinās zeme un akmeņi, jo Bēsilam kārtējo reizi ar kameru jāmūk; citreiz nakts jāpavada ārpus savām mājām, lai izvairītos no aresta. Ko tu darītu Bēsila vietā, cik ilgi tev būtu spīts filmēt aizliegto?.
Filmā iekļautas arī epizodes ar senākiem Bēsila ģimenes video arhīviem. Piemēram, maza epizode par to, kā Tonijs Blērs, britu ekspremjers, septiņas minūtes pastaigājies pa ciemata ielu, gandrīz absurdi noslēdzas ar paskaidrojumu, ka šī Rietumu politiķa mikrovizīte pasargājusi ciemata skolu no nojaukšanas – tā kā tur savu kāju spēris Blērs ar pavadošo komandu un apsardzi, tad vismaz uz kādu laiku ēka kļuvusi neaizskarama. Starp citu, paralēles varam vilkt ar šāgada maiju – pēc tam, kad Izraēlas spēki raidīja brīdinājumu šāvienus Rietumu diplomātu kolonnas virzienā, Rietumkrasts atkal nokļuva ziņās. Šoreiz kā vieta, kur nav cieņas pat pret diplomātu neaizskaramību.
Žurnālistiem, kas ziņo par konfliktu, kurā paši iesaistīti, profesionālās, ētiskās un cilvēciskās dilemmas un lēmumi ir daudz sarežģītāki, nekā tiem reportieriem, kas migrē no vienas karazonas uz nākamo. Hagara Šezafa / Hagar Shezaf ir izraēliešu senākā laikraksta Haaretz žurnāliste. Viņas atbildības lauks ir Rietumkrasts, uzdevums sarežgīts – ziņot par kolonistiem, apmetņu veidošanu, ciematu nojaukšanu, pašai pārstāvot vienu no konflikta pusēm, līdzīgi kā filmas veidotājs Juvals. Pagājušā gada jūlijā Hagara publicēja nelielu pētījumu Reuters Institute paspārnē, meklējot atbildi uz jautājumu “Kā žurnālisti var kritiski atspoguļot konfliktu, ja paši tajā iesaistīti caur savu identitāti?” Pētījumā atklājās, ka žurnālisti, kuri strādā ar konflikta tēmām un cieši sadarbojas ar skartajām kopienām, bieži nonāk lomā, kur jābūt tilta veidotājiem – starp redakciju, dominējošo naratīvu un alternatīvo skatījumu. Savā pētījumā viņa arī atgādina, ka bieži vien palestīnieši Izraēlas žurnālistus redz kā daļu no okupācijas spēkiem.
Šo mūžīgo spriedzi Nav citas zemes risina ar daļēji inscenētām sarunām starp galvenajiem filmas veidotājiem – palestīnieti Bēsilu un izrāelieti Juvalu. Sarunās parādās sākotnējā neuzticība, Juvalam sava iesaistīšanās jāpierāda arī praktiski – iesaistoties celtniecības darbos un atjaunojot sagrautās ēkas –, bet vārdos jāpamato, kāpēc viņš te vispār ir. “Arābu valodas apguve mainīja manus pasaules uzskatus,” viņš nepaguris skaidro, kāpēc izlēmis rakstīt par nelikumīgajām kolonistu apmetnēm un ciematu nojaukšanu, nevis pievienoties Izraēlas armijas izlūkdienestam. Kā rīkotos tu, ja tev būtu šāda izvēle – dienēt savas valsts armijā vai izgaismot tās pārkāpumus?
No aktīvisma var nogurt, it īpaši, ja tas jāpiekopj gadu desmitiem un vairākās paaudzēs. Bēsils jau no mazām dienām vērojis, kā viņa tēvs un māte cīnās pret buldozeriem, un nepazīst citu dzīvi, kā vienīgi aktīvista ikdienu. Taču arī Bēsila izturība un apņēmība kādreiz izsīkst, viņa nogurums notverts kadrā, guļot uz sāniem, bet fonā tālumā kustas buldozers, pret kuru Bēsilam jau vairs nav spara cīnīties ar savu kameru, kas nolikta turpat blakus uz zemes. “Everything is art, everything is politics” – to savā mākslā savulaik atgādināja ķīniešu disidents Ai Weiwei, un šis sauklis precīzi atbilst filmai Nav citas zemes. Tas ir gan emocionāls dokumentālais kino, gan skaļš protesta sauciens.
Kāpēc Nav citas zemes ieguva Oskaru kā labākā dokumentālā filma šogad? Noteikti viens no iemesliem ir laiks – lai gan šī filma vēsta par citu konfliktu, Oskaru ceremonija notika vēl trauslā pamiera pēdējā dienā un 11 nedēļu blokādes pirmajā dienā, turklāt filma saskārās ar lielu pretestību izrādīšanai ASV kinoteātros. Filmas režisoru pateicības runa tajā vakarā laikam bija vienīgā politiski nozīmīgā atsauce uz aktuālajiem notikumiem.
Manuprāt, Oskara cienīga bija arī 2011. gadā nominētā filma 5 salauztas kameras / 5 Broken Cameras. Pirms diviem gadiem tepat Kino Rakstos iepazīstināju ar 11 svarīgām filmām par Izraēlu un Palestīnu, tās savu nozīmi saglabā arī šodien. Man diemžēl nav gadījies pašai savām acīm redzēt Izraēlu vai Palestīnu, bet šīs filmas ir kā durvis, lai sajustu un saprastu, kā veidojies liktenis cilvēkiem, kurus esmu satikusi citur. Manā apziņā palestīniešu portretu veido Jordānijā un Sīrijā sastaptie palestīniešu bēgļi, trešās paaudzes palestīnieši Ņujorkā – tostarp mana arābu valodas skolotāja, pie kuras mācījos The New School universitātē ASV – augstskolā, kura tolaik ievēroja arī tradicionālās ebreju brīvdienas, lekcijas nenotika Rosh Hashana un Yom Kippur laikā.
Nav citas zemes ir ne tikai dokumentāla filma, bet arī aktīvisma forma ar asu un tiešu jautājumu skatītājam: “Kā tu rīkotos, ja būtu manā vietā?”
