Tuvojoties kārtējām vēlēšanām, Jura Podnieka studija brīvpieejā (portālā filmas.lv un YouTube kanālā) izlikusi dokumentālo filmu “4. Maija republika” (2014, režisore Antra Cilinska, scenārija autors un aizkadra balss – Jānis Domburs). Kinorežisors Pēteris Krilovs un Kino Rakstu līdzredaktore Elīna Reitere šķetina dažādus pavedienus, kāpēc noskatīties šo filmu būtu aktuāli pirms katrām vēlēšanām.
Elīna Reitere: – Antras Cilinskas un Jāņa Dombura kopā veidotā filma uzņemta jau vairāk nekā pirms desmit gadiem. Ko mums tā liek secināt tagad, vēlreiz skatoties ar laika distanci?
Pēteris Krilovs: – Es teiktu, ka domāt un secināt mudina ne tik daudz pati filma – tās saturs, uzbūve vai struktūra –, bet gan tās aktualitātes fenomens, kas liek domāt par Latvijas sabiedrību. Galu galā mums praktiski nav citu filmu, ko nosaukt blakus šai, kas runātu par tādu tēmu – Latvijas valsts pārvaldes un Latvijas pilsoņu pašvērtējums no politiskā viedokļa; kā mēs sevi redzam, kā mēs sevi uztveram, kā mēs sevi pasniedzam un kā realizējam. Ir bijušas dažas portretfilmas par politiķiem – Vairu Vīķi-Freibergu, Gunti Ulmani, bet tās īsti nav sociāli un politiski vērtējošas filmas.
Kad tapa 4. maija republika, man likās – nu tagad ir maisam gals vaļā, nu tik sekos citas, līdzīgas filmas par šo tēmu. Bet nekas nesekoja! Es nezinu, varbūt tu vari nosaukt kādas filmas, kas varētu stāties līdzās šai?
Elīna: – Lai gan ne tik visaptveroša, bet kā filma, kuras izejas punkts ir 90. gadu peripetijas, man nāk prātā Ievas Ozoliņas Mans tēvs baņķieris (2015).
Pēteris: – Tā ir portretfilma, kas runā arī par sabiedrību. Es jau it kā esmu daļēji vainīgs pie šīs filmas tapšanas, es Ievu pierunāju taisīt to kā savu diplomdarbu, jo redzēju tur lielisku materiālu – gan Ievas kā personas drāmu, gan viņas tēva milzīgo drāmu, pat traģēdiju, un es redzēju, cik labi tas reflektē uz Latvijas politikas fona, viens otru papildinot – tik personisks stāsts, bet ar tik precīzi iešūtu politisko oderi!
Taču 4. maija republika tā arī ir palikusi kā tāda vientuļa sala Latvijas politiskās un sociālās dzīves neaptveramības okeānā. Kāpēc tā ir noticis?
Elīna: – Man liekas, te svarīgas ir divas lietas. Pirmkārt, filma ļoti labi tiek galā ar milzīgo faktoloģisko slāni – divās stundās bija jāietilpina Latvijas vēstures fakti vairāk nekā divdesmit gadu garumā. Lai gan, es domāju, skatīties filmu vienā gabalā ir diezgan grūti, jo informācijas bagāža ir milzīga. Tomēr fakti ir ļoti labi sastrukturēti un konceptuāli sakārtoti, kinematogrāfiski autori ar to ir veiksmīgi tikuši galā; viņi ne tikai rāda konkrētos faktus, bet nonāk arī pie vispārinājumiem par Latvijas sabiedrību. Bet otrkārt – vai nav tā, ka sabiedrībai vajag zināmu drosmi, lai vispār šo filmu uzdrošinātos skatīties, jo tas, ko šis spogulis rāda, nemaz nav patīkams?
Pēteris: – Es šo filmu tiešām vērtēju ļoti augstu, tā ir kinematogrāfiski labi uztaisīta, interesanti ir arī animācijas iestarpinājumi, kas it kā nošķir atsevišķas nodaļas. Taču viens iemesls, kāpēc varbūt šī filma ir palikusi vientuļa, – autori nerēķinās ar to, ka sabiedrība nav īsti gatava šādai nesaudzīgai analīzei, cilvēki savu dzīvi un savas attiecības ar politiku uztver tikai anekdošu vai mazu, sensacionālu notikumu līmenī. Nesen man kaut kur trāpījās izlasīt atgādinājumu, ka pagājuši 14 gadi, kopš Zatlers atlaida Saeimu, un es nodomāju – jā, šo spilgto anekdoti jūs atceraties – vai dieniņ, iznāk prezidents un atlaiž parlamentu! Bet to, cik vājprātīgi 90. gados sākās Latvijas privatizācijas kampaņa, kurai es arī biju liecinieks, jo darbojos Vidzemes priekšpilsētas Tautas frontes nodaļā, – to neviens neatceras. Es redzēju, kā tas notika, kad nostabilizējās jaunā neatkarīgās republikas vara un varēja sākt nojaust vismaz virzienu, kurā dosies ekonomika – lietot vārdu stratēģija te nebūtu vietā –, kā visi tie Tautas frontes idejiskie līderi ieņēma zemo startu, lai iesaistītos privatizācijā. Tas bija ļoti smieklīgi, bet arī ļoti traģiski reizē. Un tik bezcerīgi bezideoloģiski – par to varētu taisīt simts filmas, un tās visas būtu gan portretfilmas, gan traģikomēdijas, gan tautas pašanalīzes iespēja. Bet tādu filmu nav!
Elīna: – Iznāk, ka principā mēs kā tauta un kā vēlētāji savu jaunāko laiku politikas vēsturi atceramies tikai kā anekdotes?
Pēteris: – Jā. Ļoti labs piemērs ir manas topošās filmas Sarkanais šķūnis varonis mākslinieks Raimonds Staprāns. Viņš gan ar savu literatūru, gan izteikumiem vienmēr mudina domāt par Latvijas vēsturi globāli, un arī es vienmēr esmu centies saskatīt, kāpēc mums tā neiet, tīri konceptuāli. Un tad mēs paskatāmies vairāk nekā 100 gadus senā vēsturē un ieraugām tādu romānu, kas saucas Mērnieku laiki… Padomā par to atsvešināti! Kas ir mērnieku laiki? Tas ir stāsts par diezgan svarīgu ekonomisku pārstrukturēšanos valstī, šīs pārmaiņas attiecas uz katru pilsoni, uz katru zemnieku, uz katru latvieti, jo lielākā daļa bija ar zemniecību saistīti. Brāļu Kaudzīšu romānā tas izstāstīts tādā piedzīvojumu žanrā, mazliet arī anekdotiskā stilā, un to mēs visi atceramies – acīmredzot šī ir tāda kā mūsu tautas psiholoģiskā paradigma, kā domāt par vēsturi un par to, kas ar tevi notiek.
Elīna: – Ulda Ģērmaņa grāmata Latviešu tautas piedzīvojumi par mūsu vēsturi arī ir ar humoru vēstīts stāsts.
Pēteris: – Jā, tāpat arī, piemēram, Dzintars Sodums reflektē par latviešiem savā romānā Jauni trimdā – tā galīgi nav dokumentāla proza, bet viņš raksta par sevi, par Otrā pasaules kara laiku, par piedzīvojumiem, kas saistās ar pārbraukšanu uz Zviedriju; tas ir tāds izvērtējums par notikušo un par to, kas notika ar latviešiem. Bet kurš tad šodien zina un lasa Sodumu?!
Atceros, ko teica manas filmas Uz spēles Latvija varone Valentīna Lasmane, kuru mēs intervējām Zviedrijā. Tā bija ļoti gara intervija, no kuras filmā gan ļoti maz iegāja, taču es mūsu sarunu atceros gandrīz no galvas. Pēc tam, kad viņa bija izkļuvusi cauri ļoti sarežģītām peripetijām – bēgšanai uz Zviedriju, lielām bailēm un lielai bīstamībai, skarbiem nosacījumiem bēgļu uzņemšanai Zviedrijā –, Valentīna sākusi pārdomāt agrāko dzīvi un visu, kas noticis ar starpkaru Latviju, un nonākusi pie domas, ka visu laiku dzīvojusi valstī, kurai ir pilnīgi diletantiska valdība. Bet Lasmane arī jau Latvijas laikā bija ļoti patstāvīgi domājošs cilvēks, ar ļoti skarbu viedokli.
Visi šie dažādie aspekti man liek domāt, ka mēs nemākam aktuālo notikumu vērtējumu noķert aiz astes, mēs joprojām maļamies pa mērnieku laikiem, pa piedzīvojumu žanra peripetijām.
Elīna: – Mani savukārt filmā 4. maija republika ļoti aizķēra Dombura mēģinājumi parādīt valsts nozagšanu kā sistēmisku parādību. Pētot Latvijas kino nozari 90. gados un arī tagad, skatoties filmu, mani interesē jautājums par sociālajām saitēm – ir vājās un ciešās sociālās saites, to dažādās izpausmes un īpatnības ietekmē mazas kopienas un arī palielina, piemēram, korupcijas riskus valstī. Jo valsts izzagšanas un prihvatizācijas pamatā 90. gados bija ļoti cieša pazīšanos starp dažādiem cilvēkiem, un tas veicināja dažādus korporatīvos procesus. Latvijā pētījumi par šo tēmu vēl neesot tapuši, bet mani interesētu pētīt vēl tālāk, kā šāda Latvijas kā mazas kopienas iezīme ir ietekmējusi mūsu sabiedrības attīstību līdz pat mūsdienām. Galu galā savstarpējo atkarību ķēdes kļūst tikai ciešākas, un ne jau tikai politikā, arī kultūras jomā. Visi visus kaut kā pazīst, cits ar citu saistīts kādām radnieciskām saitēm, citiem bērni iet kopā skolā, vēl citi darbojas ietekmīgā pozīcijā kaut kur ekspertos, un tad mēs tepat Kino Rakstos arī nonākam līdz situācijām, ka profesionāls cilvēks, kurš varbūt ir vislielākais tēmas speciālists, nav gatavs par kādu filmu rakstīt, īpaši kaut ko negatīvu, jo ir personīgām saitēm saistīts ar filmas autoriem. Es to uztveru kā strukturālu jautājumu, jo sociālo saišu īpatnības ietekmē arī demokrātiskas pilsoniskās sabiedrības kvalitāti.
Pēteris: – Te ir tas paradokss, ka viena filma atsevišķi neko nevar ietekmēt un izmainīt, tā var tikai uzrādīt kopainu vai veikt kādas frakcijas analīzi, iezīmēt, kur ir kaut kāds iekaisums. Taču mums ir jāveicina domāšana kopumā. Piemēram, laikmetīgā teātra festivāls Homo Novus šoruden svinēs 30 gadus, un šī vēsture man atgādina, par ko brīnījos, skatoties dažādu valstu izrādes, cik nu esmu redzējis un zinu to kopējo bildi, – visur pasaulē, īpaši 90. gados, bija vairāk vai mazāk izteikts politiskais teātris, bet Latvijā šādas tendences nebija!
Elīna: – Varbūt pēc padomju perioda mums bija alerģija pret politisko mākslu, jo to uzreiz saistīja ar propagandu?
Pēteris: – Nē, kāpēc? Bija taču pilnīga brīvība izteikties un reflektēt, varēja visu ko teikt, taču nebija pat nekādu iemaņu to darīt. Mēs redzējām, ka pasaule vārās, bet pie mums... Piemēram, tepat blakus Lietuvā tāds teātris bija – tiesa, viņiem tas izpaudās diezgan metaforiski un simboliski. Iestudē, piemēram, Hamletu, un izrādē ir pilnīgi skaidrs, ka tas nav par Šekspīra un renesanses laika Angliju, bet gan par šodienas Lietuvu. Un zālē sēdēja galvenokārt jaunatne, kamēr Latvijā uz teātri gāja galvenokārt sirmgalvji.
Elīna: – Kā tev šķiet, ja 4. maija republikai izdotos sasniegt plašāku skatītāju loku, vai filma varētu izraisīt arī kādu nozīmīgu efektu šobrīd?
Pēteris: – Es domāju, ka šai filmai noteikti pienāktos uzmanība, un ļoti labi, ka jūs to tagad pievēršat. Jo šī ir vienīgā filma par attiecīgo periodu, tāda kā augstiene klajumā, un tajā redzamās parādības nav novecojušas – ne korupcija, ne personiskās intereses un politika caur pazīšanos… Tāpēc vajag izcelt šīs filmas labās īpašības, tomēr nākotnē vajag iet tālāk un runāt vēl atklātāk, vēl košāk un skaidrāk. Būtu labi, ja pēc šīs filmas noskatīšanās cilvēki sadūšotos un domātu – johaidī, kāpēc mēs klusējam?! Re, vienam ir šāds stāsts, citam vēl citādāks, kāds savā dzīvē ir sastapies ar šo vai to... Par to vajag runāt!
Elīna: – Man liekas, laika distance ir ļoti svarīga – kopš 2014. gada ir izaugusi jauna vēlētāju un arī jauna kinoskatītāju paaudze. Un jaunākajā paaudzē ir cilvēki, kas ļoti atbildīgi izturas pret to, kas notiek šajā valstī.
Pēteris: – Man ap 2007./2008. gadu bija viens kinorežijas bakalaura programmas students, kurš izveidoja mācību darbu – filmu par jaunajiem Latvijas politiķiem. Viņš bija kaut kā saticies ar Nacionālās apvienības jauniešu nodaļas biedriem, vecumā apmēram līdz 29 gadiem; tuvojās atkal kādas vēlēšanas, viņi piedalījās kaut kādos mītiņos un diskusijās, organizēja izbraukuma akcijas, Mežaparkā pat kaut kādā talkā strādāja, un mans kinorežijas students visur brauca līdzi un filmēja. Un filma beigās iznāca diezgan briesmīga, jo tā parādīja, ka arī šai jauno politiķu paaudzei nav nekādu ideju, tas ir viens vienīgs merkantilisms. Skaidrs, viņiem ir nauda, filmā bija pat viens kadrs, kur kādas akcijas beigās viens no līderiem vienkārši izņēma no kabatas žūksni naudas un dalīja visiem saviem palīgiem, kas stāvēja līdzās. Bet visas runāšanas bija ārkārtīgi paviršas un vulgāras; pat, ja tika pieminēta kāda ideja, tad uzreiz paši arī pašironiski atrunājās – jūs taču saprotat, ka mums tā tas jāsauc...
Uz mani šī filma atstāja graujošu iespaidu. Autors pēc tam diemžēl pameta studijas, jo nesaskatīja sevi kinorežijā, bet es šo filmu centos rādīt saviem nākamajiem studentiem kā piemēru – varbūt filma kā mākslasdarbs nav īpaši veiksmīga, taču tai ir trāpījies tāds filmas varonis, kur acīmredzami režisoram ir izdevies izveidot absolūti uzticēšanās pilnas attiecības ar viņu, jo mans students ir varējis filmēt lietas un tekstus, kurus parasti politiķi negribētu rādīt. Taču varoņi režisoram ir uzticējušies, tur nav bijis nekādas aiztures, un filmas varoņiem likās, ka viņi visu dara ļoti pareizi.
Elīna: – Tu teici, tas bija 2007. vai 2008. gads, tagad ir izaugusi vēl viena paaudze.
Pēteris: – Bet tie jaunieši, kuri pirms piecpadsmit, septiņpadsmit gadiem darbojās kā jaunie politiķi, ir tā paaudze, kas tagad ir pie varas, – teiksim, Evikas Siliņas līdzgaitnieki!
Es atceros, mans vectēvs bija ļoti politisks, viņš cauriem vakariem klausījās brīvības raidītājus, Amerikas balsi un BBC, un tā tālāk, arī citās valodās; viņš par politiku bija ļoti labi informēts un daudz sprieda par to, diezgan bieži arī ņirgājās… Un mūsu ģimenei bija daudz radu ārzemēs, bieži brauca ciemiņi no Vācijas, no Zviedrijas, daudz apsprieda arī politiku. Un es diezgan bieži dzirdēju tādu pateicienu – cik dīvaini, ka, tikko pienāk vēlēšanas, tā mēs vienmēr ievēlam idiotus! Man toreiz likās – kā gan tas var būt?! Bet arī tagad, dzīvojot neatkarīgā Latvijā, es šad un tad atceros, kā atbrauca tante no Rietumberlīnes un teica to pašu – mēs vienmēr ejam uz vēlēšanām, un beigās kaut kā vienmēr ievēlam idiotus!
Elīna: – Vai šāds skatījums nerosina vispārīgu pesimistiskuma tendenci, ka uz vēlēšanām iet nemaz nav vērts?
Pēteris: – Es negribētu teikt, ka tas ir pesimistiski, lai gan ASV aktuālā pieredze ir graujoša. Taču mums par to ir jādomā. Un nevis tāpēc, lai nolaistu rokas, bet gan lai atzītu, ka demokrātiskā vairākuma princips ļoti nonivelē detaļas, nevēlas saskatīt niansētību un smalkumus. Ja nepadomāsi un nepiestrādāsi, ja skrupulozi neskrubināsi katru dienu no rīta līdz vakaram to mūri ar asiņainiem pirkstiem, tad valdības vietā atkal dabūs idiotus, to tendenci nebūs iespējams izsist. Tas ir baigais darbs, bet man liekas, tie cilvēki, kas Latvijā aiziet politikā jau kopš Tautas frontes laikiem, domā, ka tad, kad viņus ievēlēs, tad nekāds mūris vairs nebūs jāskrāpē, nebūs vairs ne par ko jācīnās – tad varēs atnākt baltos kreklos ar sarkanām šlipsēm un apliecināt savu idejisko skaistumu, tad viņi būs cēli un tautai ļoti patīkami pieķemmēti politiķi – ar mazliet naudas kabatās, lai var arī visu ko atļauties, jo viņi taču ir pie varas! Tas rada šo cinisko, vulgāro klimatu, un 4. maija republika to arī attēloja – visi tie politiķi, kuru darījumi filmā tiek apskatīti, taču atstāj ļoti pašapmierinātu cilvēku iespaidu.
Elīna: – Tātad mūris ir jāskrāpē katram, ne vien tikai nākamajiem vai jau esošajiem politiķiem.
Pēteris: – Ja, bet iespējams, ka ir jābūt arī kādai personīgai ieinteresētībai, kuru mūsu sabiedrība ļoti reti identificē ar sevi. Es, piemēram, varu izstāstīt savu gadījumu. Kad sākās Rail Baltica apoteoze, tad parādījās tāda projekta skice, ka no lidostas uz Rīgas Centrālo staciju grib būvēt metro – kuru, paldies dievam, padomju laikā neuzbūvēja, turklāt tas ir nenormāli dārgi un grūti, jo Rīgas smilšainā grunts un Daugava prasa milzu ieguldījumus, lai to visu pārvarētu! Projektā metro bija paredzēts no lidostas pa virszemi, bet tad kaut kur ap manu māju, netālu no Zasulauka, to iedzītu tunelī zem zemes, un manu māju šajā projektā bija paredzēts nojaukt. Es, jāsaka, pilnīgi salēcos! Tad uzzināju, ka ir nodibinājusies Pārdaugavas aktīvistu biedrība, kas protestē pret šo tuneli, biedrībā aktīvi darbojās arī viens startējošs politiķis. Mēs toreiz tikāmies ar satiksmes ministru, vēl daudz ko darījām, un starp citu – no tā, kā šo projektu prezentēja ierēdņi, no tā ko, šajā procesā redzēju, lasīju un uzzināju, es jau toreiz būtu varējis droši prognozēt, ka viss šis Rail Baltica saies pilnīgā dēlī. Jo tā attieksme bija acīmredzama – hei, mums būs Eiropas nauda, nu tik viss būs, un kā mēs vēl uzvārīsimies pa visām līnijām!
Mēs, Pārdaugavas biedrība, izcīnījām, ka šo metro ideju atceļ, bet es tad sapratu, cik svarīga ir arī cilvēku personīgā ieinteresētība. Lūk, es negribu, lai nojauc manu māju, un tas man liek ļoti aktīvi darboties, iet uz sanāksmēm, balsot, rakstīt petīcijas, vienreiz parakstīties, vēl desmit reizes parakstīties, visu laiku darīt visu, kas vajadzīgs. Tā ir tā skrāpēšana, kas ir jādara, tur nevajag kautrēties un arī nevajag sūkstīties – vai dieniņ, tas tik grūti! Nu okei, nedari, bet ja tad tavu māju nojauks, tad neraudi! Un tas ir tas, ko latviešu sabiedrība ļoti slikti apjēdz.
Elīna: – Vēl jo vairāk tāda aktivitāte vajadzīga šajos ģeopolitiskajos apstākļos...
Pēteris: – Tieši tā! Es, piemēram, ļoti sekoju tam, ko dara Inga Vanaga, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītāja, kā viņa jau desmit gadus cīnās par pedagogu tiesībām un par izglītības kvalitāti. Domāju – lūk, cilvēks strādā, kā tas kārtīgam politiķim būtu jādara! Viņa zina, ko grib panākt, zina arī instrumentus, kā to panākt, un dara, cik vien ir iespējams konkrētajos apstākļos. Lai gan viņu kritizē no pilnīgi visiem galiem, un, ļoti iespējams, viņa arī kļūdās. Bet nosauc man kaut vienu politiķi vai ministru Latvijā pa visiem šiem gadiem, kurš būtu šādā intensitātē kaut ko ir panācis vai vismaz nav ļāvis lietām notikt pašplūsmā, kā tas bija Rail Baltica sākumposmā. Lūk, mērnieku laiku tematika!
Te es atkal atceros Raimondu Staprānu, viņš runā par zemnieku domāšanu un mīl citēt tādu teicienu, runājot par latviešu politisko pašapziņu, - līdz 20. gadsimtam latvieši bija „aploka tauta”, kas dzīvo aploka interesēs. Tātad ir aploks ar savām robežām, kur tu vari ganīt savu govi, bet, ja tev nav šāda aploka, tad tu nemaz neeksistē, tu neesi vispār nekas un tālāk nemaz nedomā. Man šis aploka domāšanas termins ļoti iepatikās, jo es domāju, ka mēs nekur tālu arī šodien neesam aizgājuši, turklāt runa ir par aplokiem, kuri nes katram tikai un vienīgi personīgo labumu. Rodas jauni aploki, bet tie tad ir jāierobežo, jānoslauc no viņiem kaut kas tāds, kas nes kādam personīgi lielus ienākumus. Tā mēs nekur tālāk arī netiekam par šo aploku domāšanas paradigmu, nav nekādu liela mēroga izaicinājumu, ko mēs kā valsts un tauta varētu uzstādīt un realizēt. Un 4. maija republika visu to demonstrē – visu to korupciju, šmaukšanos, solījumu neizpildīšanu un melošanu, tukšu runāšanu, un tas acīmredzot ir tas, kas mūs kā tautu raksturo.
Elīna: – Bet, ja mēs mēģinām ielikt 4. maija republiku kādā Latvijas kino tradīcijā, tad jāsecina, ka tādas politiskā kino tradīcijas mums nemaz nav, tā nekādi nespēj izveidoties. Ir tikai atsevišķi gadījumi – no pēdējā laika filmām varētu minēt Kārļa Lesiņa Nord Express par Rail Baltica, bet tas arī viss. Protams, tas ir saistīts ar to, par kādām tēmām režisori paši grib veidot filmas, neviens nevar viņus piespiest veidot kino par politiskiem tematiem. Lai gan, piemēram, Ivara Zviedra kino ir politisks šī jēdziena paplašinātajā izpratnē. Bet kāpēc mums neveidojas politiskā kino tradīcija klasiskā izpratnē?
Pēteris: – Ivars Zviedris, tēlaini runājot, ir kā patologanatoms, kas parāda, kā sabiedrība pārvērš normālus, dzīvus cilvēkus par miroņiem – pārnestā, nevis tiešā nozīmē; par to, kā sabiedrība nobendē personības. To arī ir ļoti svarīgi rādīt. Bet jā, man ļoti gribētos, lai Latvijā taptu politisks kino. Ne jau velti es minēju to studenta darbu par jauniešu organizāciju, man ļoti gribētos, lai mums būtu filma, piemēram, par jauna politiķa tapšanu un karjeru. Varbūt pat nevajag to rādīt ļoti ciniski un kritiski, taču būtu ļoti pamācoši redzēt, ar ko visu jaunam topošajam politiķim jāsastopas, lai viņš politikā vispār ieietu.
Elīna: – Otra filma, kura man nāk prātā, runājot par daudzmaz politisku kino, ir Dāvja Sīmaņa Mūris (2018). Kad filma iznāca uz ekrāniem, man tas nelikās veiksmīgs darbs, jo estētiski tā ir ļoti sadrumstalota.
Pēteris: – Jā, tur ir viss kaut kas.
Elīna: – Es toreiz kolēģu lokā smējos, ka filmai vēl nebija beidzies ētera laiks, kad režisoram jau beidzās darbalaiks, un viņš aizgāja. Taču pēc 2022. gada 24. februāra šai filmai ir pilnībā mainījies recepcijas koncepts. Skatījos to atkārtoti tā gada pavasarī, un biju šokā, ka tie teksti, ar kuriem Krievija 2022. gada sākumā pamatoja savu iebrukumu Ukrainā, patiesībā izskan jau Dāvja filmā vairākus gadus iepriekš. Filmai manās acīs radās pilnīgi cita relevance, nekā tās iznākšanas brīdī. Un tas arī ir raksturīgi politiskajam kino, ka tas varbūt ne vienmēr būs ārkārtīgi aktuāls filmas pirmizrādes laikā, bet var aktualizēties kaut kad vēlāk. Varbūt uz to arī ir jābūt gatavam?
Pēteris: – Starp citu, cik nu es klausos Putina un viņa domubiedru leksiku, kā viņi runā, tas ir tieši tas, ko esmu lasījis sava tēva čekas pratināšanu protokolos – kā tiek formulētas lietas, kā tiek veidoti teikumi! Tāda sajūta, ka tas tiek atražots nebeidzamā plūsmā, tā ir čekas stilistika no sākuma līdz galam. Šobrīd Andrejs Ēķis sāk uzņemt spēlfilmu Tumšā robeža par 1939./40. gada notikumiem uz Latvijas-Krievijas robežas, es kā eksperts Nacionālā Kino centra komisijā mazliet viņu konsultēju un ieteicu, ka to nevajag veidot kā spraiga sižeta piedzīvojumu filmu, tādējādi komercializējot. Jo situācija ir absolūts mūsdienu ekvivalents, arī toreiz tā bija mīksta robeža, kuru pāriet varēja jebkurš. Zinu pētījumus par to, ka 30. gadu beigās Latvijā ieplūda simtiem cilvēku, kuriem bija viens uzdevums – iekārtoties Rīgā. Par sētniekiem, par pavāriem, par sanitāriem, sievietes par sētniecēm – ir pat konkrēti stāsti, kā sieviete ierodas Rīgā, legalizējas kā no Latgales nākusi, nejauši sāk strādāt par sētnieci tieši tajā mājā, kur dzīvo Saeimas deputāts, un viņu galu galā apprec. Ir stulbi par to nezināt un nerunāt, jo mūsdienās tas notiek tāpat.
Mēs varbūt pārāk maz šobrīd runājam konkrēti par 4. maija republiku, bet šie visi ir saistīti temati. Filmu es augsti vērtēju kā ļoti precīzu darbu, un, kā jau teicu, kad filma iznāca, mani ļoti interesēja, kas notiks tālāk. Vajadzētu kaut kam notikt...
Elīna: – Vajadzētu kaut kādu aktīvu pretdarbību reālajā vidē?
Pēteris: – Protams! Bet Latvijas politika šobrīd, man šķiet, tā kā blazējas, ja to var lietot kā darbības vārdu. Diezgan nepieejama formulējumos, viss diezgan gludi, politiķi atbild uz jautājumiem un konstatē problēmas, bet tie ir pilnīgi tukši vārdi! Es arī kā pedagogs pievēršu lielu uzmanību tam, kādu leksiku lieto politiķi vai kā raksta politikas dokumentus, un tas man liekas tik briesmīgi primitivizēti! Un galvenais – šis primitīvisms liecina nevis par runātāju garīgo līmeni, bet par viņu pārliecību, ka tauta nav pelnījusi neko vairāk. Viņi uzskata, ka runā ar muļķīšiem, un ko tad muļķītim daudz vajag... Tas ir visciniskākais – ka politiķi tos cilvēkus, kuru priekšā viņiem būtu jābūt atbildīgiem par savu darbību, uzskata par muļķīšiem.
Elīna: – Tātad mēs ar šo sarunu piedalāmies mūra drupināšanā un ceram, ka to varbūt izlasīs kāds jaunais režisors vai režisore un nolems, ka savu jauno filmu gribētu veidot tieši par aktuālo Latvijas politiku.
Pēteris: – Jā, tas ir ļoti vajadzīgs. Jo citādi – tas vienmēr ir bijis tāds Latvijas mākslas fenomens, arī prozā, ne tikai Rīgas poētiskā dokumentālā kino darbos, – ja ir iespēja izsprukt no asas sociālas analīzes, tad to dara, aizejot poētiskā estētikā. Jo – es taču esmu mākslinieks, es to redzu tā, skaisti! Un tas vienmēr aizved atpakaļ mērnieku laiku sižetos. Tie mums tā arī nav beigušies – mērnieku laiki nevis kā parādība, bet gan kā realitātes atspoguļojums mākslā.
Elīna: – Modalitāte, kā runāt par Latvijas realitāti un politikas notikumiem…
Pēteris: – Jā! Un pēc tam nākamās paaudzes skatīsies filmu un teiks – es jau gan zinu, ka patiesībā viss notika pilnīgi citādāk, bet redz, viņi par to runā šādā formā! Un mēģinās tajos piedzīvojumu vai romantisma sižetos saskatīt, kur tur kaut nedaudz lien ārā kaut kādas realitātes liecības…
Dokumentālā filma 4. maija republika (2014) pieejama NKC portālā filmas.lv ŠEIT un Jura Podnieka studijas YouTube kanālā ŠEIT.
