Sešu Eiropas valstu kopražojuma filma „Putina spēļlaukums / Putin’s Playground” Latvijas skatītāju sasniedz īstajā laikā – līdz vēlēšanām vairs tikai mēnesis… Tāpēc lieti noder īss, hronoloģisks, košiem citātiem ilustrēts atskats uz to, kā tā saucamā “Gerasimova doktrīna” jau kopš 2014. gada tiek darbināta, lai šķeltu, musinātu un baidītu ļaudis, lai iegūtu politiskās varas sviras un ietekmi, lai grautu normālībā slīgstošo politisko kārtību virknē Eiropas valstu, arī Latvijā. Jā, filma ir par hibrīdkaru un tā emisāriem, profesionālo žargonu atstājot ārpus kadra.
Filma precīzi uzrunās tos skatītājus, kuru ikdienas ziņu listē reti parādās izmeklējošās žurnālistikas pētījumi par informācijas un ietekmes operāciju dažādo dabu, par Krievijas specdienestu plānotām un īstenotām operācijām Eiropā, vai arī raksti, kas salīdzina dažādu Eiropas valstu populistus un viņu tik nevainojami vienādo retoriku. Turklāt filmas režisors, poļu dokumentālists Konrāds Šolaiskis izvēlējies, šķiet, īsto metodi – viņš Kremļa propagandas lakstīgalu tekstus ritmiski rimti sadala pirmreizinātājos un apzināti atsakās no hibrīdkara pētnieku profesionālā žargona; tas varētu būt labs paņēmiens, lai uzrunātu to nedaudz vīlušos un diezgan sabozušos vidējās un vecākās paaudzes vēlētāju, kura balsi pirms katrām vēlēšanām cenšas nomedīt kāds jaunatdzimis populists. Filma ļaus katram pašam sadzirdēt, cik patiesībā neliela ir atšķirība starp to, ko runā šie “mazo, elites apčakarēto cilvēku interešu aizstāvji” Polijā, Čehijā, Bulgārijā, Latvijā vai Moldovā, un cik precīzi šo politiķu retorika kopē to, ko dzird skanam no Kremļa.
Vai tiešām?
Sabiedriskā, vidēji aritmētiskā interese par ārvalstu (lasi – Kremļa) informācijas un ietekmes operācijām (lasi – hibrīdkaru) būtiski pieauga 2022. gadā, līdztekus Krievijas pilna mēroga iebrukumam Ukrainā, lai gan patiesībā Kremļa ietekmes operācijām ir daudz, daudz senāka vēsture. Piemēram, jau laikā no 1921. gada līdz 1927. gadam Krievijas drošības dienesti īstenoja niansētu un daudzšķautņainu (dez)informācijas operāciju (Operāciju Trests), kas lēni „no iekšpuses” sagrauza krievu emigrācijas centienus gāzt boļševiku valdību; cita starpā, tika izveidota fiktīva “monarhistu pretošanās kustība emigrācijā” un izplatīti viltus “ziņojumi” par padomju armijas militāro kapacitāti. Vēsturnieki to sauc par pirmo vērienīgo padomju propagandas operāciju, bet mēs pat šodien tajā atpazīstam Kremļa iecienītas apmāna metodes. Bet tas tā, neliela vēsturiska atkāpe no manas puses. Filma Putina spēļlaukums propagandas tīklu sāk šķetināt, atmiņā atsaucot 2014. gadu.
Netrūkst tādu, kas 2014. gadu sauc par pagrieziena punktu. Krimas aneksija, “zaļie cilvēciņi” Donbasā un Malaysian Airlines reisa 17 notriekšana, Lielbritānijā pirmo reizi valsts vēsturē vēlēšanās uzvar labēji-radikāla populistu partija (UK Independence Party) un publiskā debate bruģē ceļu uz Brexit, bet Google kiberdrošības analītiķi pirmo reizi publicē tehnisko ziņojumu, kurā pierāda “augsti koordinētu, valsts apmaksātu kiberoperāciju norisi ar mērķi ietekmēt informācijas vidi bijušajās PSRS republikās, NATO valstīs un citās Rietumeiropas valstīs”.
Atliekot malā profesionālo žargonu, filmas veidotāji stāstu sāk, rekonstruējot Polijas vēsturē lielāko noklausīšanās skandālu jeb Polijas Waitergate. Tolaik kādam labi zināmam sensāciju medniekam tiek nopludināti vairāk nekā 700 stundu gari Polijas valdošo politiķu un amatpersonu sarunu ieraksti no diviem Varšavas restorāniem. Atsevišķi sarunu fragmenti lika šaubīties par tobrīd valdību vadošās liberālās partijas līderu politisko ētiku; seko skaļi mediju virsraksti, publiska kaunināšana un taisnošanās, šķelšanās un pikējoši sabiedrības uzticības reitingi valsts institūcijām. Rezultāts – 2015. gada parlamenta vēlēšanās pārliecinošu uzvaru svin konservatīvā partija Likums un Taisnīgums, skarbi polarizēta kļūst publiskās informācijas telpa.
Tiem, kuri savulaik rūpīgi sekoja līdzi Polijas Waitergate, tās rekonstrukcija šajā filmā liksies nedaudz bērnišķīga un virspusēja, taču jāatceras – filmas pamatauditorija ir cita. Tai noteikti būs interesanti apskatīt tuvplānā, kāds noklausīšanās aparāts varētu būt bijis izlikts smalkajos restorānos, kā iespējams atpazīt noklausīšanās ierīci un kā sensāciju mednieks skaidro savā īpašumā nonākušās noklausītās sarunas. Turklāt svarīgi – lai cik “interesantas” būtu notikušā detaļas, filmas veidotāji sižetam (un tātad arī skatītājam) neļauj nomaldīties sānceļos. Sauss faktu apkopojums skaidri nosprauž virzienu – tiesa par vainīgu nelikumīgā sarunu ierakstīšanā atzina ogļu ieguves industrijas biznesmeni, kurš, kā ziņo filmas veidotāji, tolaik bija vairākus miljonus parādā Krievijas ogļu ieguves kompānijai. Tātad pēdas Maskavas virzienā veda diezgan pārliecinoši. Turklāt retrospektīvi skatoties, filmas veidotāji un viņu sarunu biedri ļauj skaidri saprast, kāpēc Maskavā meklējams arī šī skandāla lielākais ieguvējs.
Nākamā pietura – sprādzieni un Novičok
Poliju 2014. gadā satricināja informatīvs sprādziens, bet turpat kaimiņos, Čehijā un Bulgārijā, pa īstam sprāga īstas noliktavas, kurās glabājās īsta munīcija. Tās arī ir dokumentālistu nākamās pieturas, kurās, starp citu, skatītājs atpazīs vēl vienu FSB rokraksta pazīmi – indēšanu, izmantojot “Novičok tipa vielu”. Jā, to pašu nervus paralizējošo gāzi, kuru 2018. gadā Solsberijā (Lielbritānija) izmantoja pret bijušo Krievijas izlūkdienesta aģentu Sergeju Skripaļu un viņa meitu Jūliju; to pašu, ar kuru 2020. gadā Tomskā saindēja Alekseju Navaļniju.
Kāpēc šie dramatiskie notikumi risinājās tieši Čehijā un Bulgārijā un kāpēc tos svarīgi atcerēties arī propagandas kontekstā, nav grūti uzminēt. Abām valstīm ir spēcīgas militārās industrijas, abas jau kopš 2014. gada spēlē nozīmīgu lomu Ukrainas armijas apgādē, bet abu valstu militārās industrijas biznesa līderi diez ko nepakļaujas ārējai ietekmei. Piemēram, Čehijā ražotie vidējā un mazkalibra automātiskie ieroči, tāpat arī lielkalibra munīcija ir tikpat augstu vērtēta eksporta prece kā Bohēmijas porcelāns, bet Bulgārija jau kopš 2014. gada ir viens no atslēgas posmiem Ukrainas armijas apgādē ar izsīkstošo padomju gados ražoto kaujas munīciju un teju neaizstājams palīgs kaujās cietušās militārās tehnikas remontēšanā.
Filmas autoru rimti “tīrais” stāstījums gluži kā skolas grāmatā secīgi seko notikumu ķēdei – „sprādziens – aģents – Novičok”. Vispirms 2014. gada oktobris – divi sprādzieni munīcijas noliktavās netālu no Vlahovices ciema Čehijā. Izmeklēšanā noskaidrots – munīcijas krājumi bija paredzēti Ukrainas armijas atbalstam Donbasa frontē, bet sprādzienu organizēja tie paši divi FSB aģenti, kuri 2018. gadā ar Novičok centās noindēt Skripaļus. Gluži kā kopēts ir Bulgārijas scenārijs – laikā no 2010. gada līdz 2022. gadam notikuši desmit sprādzieni munīcijas noliktavās, bet mediķi no drošas nāves pēc saindēšanās ar vielu, kas līdzīga Novičok, izglābj vienu no ietekmīgākajiem Bulgārijas ieroču ražotājiem. Filmā fakti izklāstīti, veiksmīgi izvairoties no didaktikas, autoriem neļaujot detaļām aizēnot virziena vektoru. Savukārt populistu propagandas salīdzinošā autopsija pavisam uzskatāmi – ar citātiem no dažādu publisku kampaņu runām – sāk ieskicēt pārsteidzošās līdzības visu triju valstu “miera un mazā cilvēka aizstāvju” publiskajos lozungos un vāji slēptajā sazvērestību teoriju propagandā.
Viedokļu evolūcija – anti-vakseri, Krimas “novērotāji” un miera apoloģēti
“Anti-establishment” aktīvisti un “deep-state” apkarotāji politiskajā ainavā ir labi pamanāmi jau kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem, vislabāk tie redzami otrpus Atlantijas okeānam. Ja kādu interesē vēl senāki “paranojas un konspirāciju politikas” piemēri, var palasīt ASV vēsturnieka Ričarda Hofstadera 1964. gada publikāciju. Taču politiskajam meinstrīmam “globālo sazvērestību atmaskotāji” palēnām sāka pietuvoties tikai ap gadsimtu miju, kad strauji paplašinās interneta pieejamība un anonīmas digitālās tērzētavas (piemēram, 4chan) aug gluži kā sēnes pēc lietus. Un tad nāk Covid-19, kad sazvērestības teorijas kļūst par asu un efektīvu politiskās cīņas instrumentu.
Filmas autori eleganti atklāj šīs pandēmijas sociālpolitiskās blaknes evolūciju. Ir pamācoši dzirdēt (un redzēt), kā tās pašas politiskās figūras, kuras Covid-19 laikā aktīvi aģitēja pret vakcināciju, tagad stingri stāv uz pseido nacionāl-patriotiskā pjedestāla, sludina mieru un biedē ar “mūsu bērnu nosūtīšanu uz fronti Ukrainā”.
Tāpat ne viens vien no intervētajiem aktīvistiem ir pamanījies “novērot demokrātiskās vēlēšanas Krimā”, “satikt nacistu bataljonus Donbasā” un, protams, zina visu par “fašistu kara noziegumiem”. Tikai viena nianse – neviens no viņiem tā arī nespēj atbildēt filmas režisora Šolaiska naivajam lūgumam iedot kādu kontaktelefonu vai parādīt kādu fotogrāfiju, kas pierādītu viņu teikto, un nevienu no viņiem nemulsina fakts, ka šie lozungi vārds vārdā atkārto teikumus, kas iepriekš dzirdēti no Kremļa aģitatoriem, piemēram, Solovjova vai Peskova.
Kāpēc ticēt un uzticēties?
Šis bieži vien ir svarīgākais no jautājumiem, kuru sev uzdod skatītājs, redzot dokumentālās filmas par informācijas un ietekmes operāciju anatomiju. Skeptiķis gribēs šaubīties – vai tiešām „visi fakti” ir izklāstīti „pareizi”, vai anti-varoņu teiktais nav „izrauts no konteksta”, vai tiešām „kāda alternatīva versija” nav tuvāka “patiesībai”?
Šaubu kliedēšanai filmas autori izvēlējušies samērā drošu paņēmienu – komentāru, ko sniedz vispārēji cienīti viedokļu līderi. Piemēram, Kremļa propagandas globālās nianses un
to, kādās kategorijās domā Putins, Latvijas epizodē skaidro bijusī prezidente Vaira Vīķe-Freiberga;
par to, kā padomju drošības aģentu tīkla taustekļi turpina graut demokrātiskās institūcijas, Bulgārijā stāsta bijušais prezidents Rosens Plevnelijevs, bet to, kā Maskava cenšas paturēt Moldovu savā “ietekmes zonā”, atklāj rietumos izglītotais drošības politikas eksperts, bijušais vicepremjers Vladislavs Kulminskis. Šo un citu viedokļu līderu teiktais izsvērti un argumentēti nostiprina filmas veidotāju izvirzītās hipotēzes, ļaujot skatītājam vēlreiz un vēlreiz pašam ieraudzīt (un sadzirdēt) dokumentālistu apmeklētajās valstīs fiksēto ietekmes operāciju līdzīgos scenārijus; liekot pārdomāt to radītās vai potenciāli iespējamās sekas.
Otrs tehniskais elements, kas veiksmīgi izmantots filmā, stiprinot stāsta ticamību, ir saruna vai, precīzāk sakot, režisora un producentes pārdomas un piezīmes, pētot propagandas verbālos un vizuālos elementus. Brīžam gan šķiet, ka producente gluži kā piektais ritenis tikai staigā līdzi režisoram no objekta uz objektu, no intervijas uz interviju, taču patiesībā viņas loma IR SVARĪGA. Viņa uzmanīgi uzklausa režisora pārdomas, reizēm ko pajautā, reizēm ko piebilst, tā dažās epizodēs gluži fiziski personificējot to mazliet skeptisko, ne vienmēr ieinteresēto radinieku vai paziņu, kurš vienkārši “tags along / bezpersoniski nāk līdzi”. Bez viņas režisora pārdomas draudētu pārtapt nogurdinošā aizkadra tekstā, kurš biežāk atgrūž, nevis ieinteresē.
Tāpēc tiešām – iesaku šo filmu tiem, kuri šaubās; tiem, kuri sabozušies un meklē jaunus glābējus. Filma Putina spēļlaukums kā precīzs skaidrojošais palīglīdzeklis derēs arī tiem, kuri ne reizi vien līdz pagurumam centušies saviem “Rietumu kolēģiem” skaidrot Kremļa naratīvu invazīvo dabu. Jo filmas spēks ir tās vienkāršībā un spējā atteikties no emocionālas didaktikas, tā vietā mudinot partiju solījumus lasīt globālā kontekstā. Filma skubina dzirdēt, vērtēt un pārvērtēt, un pats galvenais – iedrošina nekļūt par bandinieku Kremļa režisētā šahā. Bet tiem, kas novērtē asprātīgu, profesionālu trollingu, filmas pēdējās minūtes būs īsts saldais ēdiens. Atstājot intrigu, noslēgumā vien teikšu – prasmīga spēle ar AI (mākslīgo intelektu) rada lielisku materiālu vatņiku bonkingam!
