Pārdomas par fotogrāfijas, filmas un attēla dabu. Raisījušās, skatoties režisores Lailas Pakalniņas un operatora Ginta Bērziņa filmu „Es domāju par kaķi”.
Fotografēšana, pagātnes iemūžināšanas māksla. Katrs kadrs atgādina par mūsu pašu īslaicīgumu šajā pasaulē, katrs klikšķis iemūžina jau pagātni. Cilvēki noveco, ēkas nojauc, tās sagrūst un mainās, attiecības met līkločus, bet bildītē viss iesalis stāv, it kā nekas nebūtu bijis. Viss vēl joprojām ir drošs un stabils.
Mēs fotografējam, jo vēlamies pakavēties. Nu vēl mazliet, nu vēl mazliet, ļauj man paturēt šo brīdi, kas tūlīt jau iet prom. Un fotogrāfija to spēj mums dot. Nemirstību.
Tas, ko attēls nespēj saglabāt, ir nozīmīgums un tās emocijas, kas bijušas tepat blakus, kad tapušas fotogrāfijas. Mūsu vissvarīgākās bildes kādam citam var nozīmēt tieši nulli, un tu nevari neko daudz iebilst – viņš šos cilvēkus nepazīst, ainavu nekad nav redzējis, un šķietami miglainais attēls izskatās pēc tehniskas nemākulības. Līdzko zūd nozīme, zūd arī vērtība, un viss kāda cilvēka dzīvesstāsts, iemūžināts negatīvos, var pēkšņi satilpt plastmasas kulē un nonākt miskastē. Bet šeit brīnumainā kārtā kāds cits tam piešķir savu nozīmi, un bildes dzīvo atkal no jauna. Tā radusies Lailas Pakalniņas filma Es domāju par kaķi.
Operators Gints Bērziņš atrada izmešanai nolemtas fotofilmiņas, un kopā ar režisori tajās saskatīja iespēju veidot filmu. Negatīvos saglabātie uzņēmumi datēti ar laiku no 1968. līdz 1978. gadam, bet mēs nezinām, kas ir šie cilvēki fotogrāfijās. Intervijā ar Marianu Hristovu, kas publicēta portālā Cineuropa, Pakalniņa skaidro, ka tā bijusi apzināta izvēle – attēlotos cilvēkus nemeklēt, bet radīt stāstu no šī mistiskā atraduma, kura robežas ir tikai un vienīgi mūsu iztēle.
Nacionālo pirmizrādi filma piedzīvos Riga IFF pilnmetrāžas konkursa programmā, aicinot pakavēties pie svešiem attēliem un pavērot arī pašiem sevi – cik ātri sākam tajos izdomāt stāstus un cik viegli sajaucam redzēto ar to, ko gribētos ieraudzīt.
Fotogrāfija Nr. 1 no autores arhīva. Lai uzņemtu šo kadru, es apstājos kaut kur Kurzemes laukos uz grants ceļa un izkāpu no mašīnas. Nesen kamerā biju ielikusi jaunu filmiņu un braucot ieraudzīju savvaļas zirgus ganāmies mežā. Sapratu, ka šādu kadru nevaru palaist garām, un ļāvos instinktam.
Lai top gaisma
Filmas sākumā mēs tuvojamies atkritumiem. Kamera aizņemas cilvēka skatienu, pieiet pie konteineriem un pietuvina plastmasas kulīti. Pirms vēl zinām, ko tajā atradīsim, jau skatāmies uz kaut ko tādu, ko kāds cits vairs nav gribējis redzēt vai nav saskatījis tajā vērtību. Visa filma savā ziņā izaug no pavisam vienkāršas darbības; dažreiz viss, kas jāizdara, ir – jāieskatās.
Lai uz filmiņas rastos attēls, nepieciešama gaisma; ja tās būs par daudz, čušiņš vien būs. Filmas sākumā bērns aizkadrā lasa par kameras lietošanu, kamēr rokas darbojas ar fotoaparātu un filmiņu. Pirms var ķerties pie atmiņām un mūžības, jātiek galā ar pašu ierīci. Kā to atvērt? Kā ielikt filmiņu? Ko darīt tālāk? Kā panākt, lai vispār kaut kas sanāktu? Šī tehniskā darbošanās patīkami piezemē visu, ko par fotogrāfiju gribas domāt pārāk cēli. Attēls rodas no konkrētām kustībām, pogām un iestatījumiem. Arī no kļūdām. Pirmās divas filmiņas var vienkārši nesanākt, lai cik svarīgs būtu bijis tas, ko gribējās saglabāt. Ļaujamies attēla veidošanas maģijai un tam, cik burvīgi ir ar kaut ko ķimerēties un domāt.
Tomēr kameras lietošanas pamācība nevar paskaidrot, kāpēc vispār rodas vēlme kaut ko fotografēt. Kāpēc no visas dienas izvēlēts tieši šis brīdis? Kāpēc šis cilvēks, šī māja, šis kaķis? Var panākt, lai seja attēlā būtu asa, bet tas vēl nenozīmē, ka par cilvēku kaut kas kļuvis skaidrāks.
Fotogrāfija Nr. 2 no autores arhīva. Arī te es apstājos. Pie Peipusa ezera satiku jauku kundzi, kura jau gadiem tirgo sīpolu kalnus un dažnedažādus antīkus priekšmetus. Man šis kadrs glabā atmiņu par sastapšanos, bet svešam skatienam tā varētu būt pavisam cita aina. Varbūt kāds tajā saskatītu radinieci, pie kuras esmu atbraukusi ciemos. Arī es Pakalniņas filmā tik viegli sāku iztēloties attiecības starp cilvēkiem, par kuriem neko nezinu. Nez, ko par šo fotogrāfiju izdomātu, ja to nebūtu uzņēmusi pati.
Mērenā attālumā
Ikdienā redzam vismaz pāris tūkstošus attēlu mums visapkārt, sociālajos medijos vēl vairāk – viss zib un ņirb gar acīm. Skatoties svešas fotogrāfijas, prāts ļoti ātri ļaujas iztēles mutuļiem. Rodas iespaids, ka redzamos cilvēkus pazīsti, kaut kas viņos liekas tik tuvs un pieejams. Lai gan tu viņus īstajā dzīvē nekad neesi ne redzējis, ne saticis, esi tikai redzējis attēlu – viņu pašu vai kāda cita konstruētu.
Laila Pakalniņa šo vēlmi iztēloties un ļauties nostalģijai un savai interpretācijai pārvērš dialogā starp statisko un kustīgo attēlu. Atrast fotogrāfijās redzamos cilvēkus, noskaidrot viņu vārdus un atjaunot notikumu secību būtu pavisam citas filmas uzdevums. Viņa izvēlas palikt pie iztēles brīvības. Filmas gaitā mēs neko vairāk neuzzinām par redzamajiem cilvēkiem un viņu dzīvi, kā tikai fragmentārus gabaliņus. Mērenais attālums arī bijusi apzināta izvēle. Cineuropa intervijā režisore skaidro, ka viņas rīcībā bijuši vien fragmenti, bez dzīvesstāstiem un to attīstības, tāpēc viņa nav veidojusi stāstus dziļākus pat tad, ja iztēlē varoņiem izveidojušās krāšņas un daudzpusīgas personības un stāsti. Tāpēc arī mēs šiem cilvēkiem īsti netiekam klāt. Brīžiem gan gribas jūtamāku saikni – viņi parādās un pazūd, pirms esmu paspējusi īsti pietuvoties, kādam gribētos pasekot mazliet ilgāk. Tomēr, ņemot vērā, kā filma dzimusi, šāda stāsta uzbūve šķiet loģiska. Kāds fotografējas, kāds kaut ko pasaka, kaut kur skrien vistas. Kaut kur ir minkas.
Tāda jau ir fotogrāfiju daba. Albumā krājam mirkļus – te ir kāzas, kaķis, māja un cilvēks, kura vārdu vairs neviens neatceras, draugu ballīte, skolas foto, kadrs no sētas. Starp divām blakus noliktām bildēm var būt pagājusi stunda vai vairāki gadi. Tas, ka mēs tās redzam vienuviet, vēl nenozīmē, ka zinām, kas tās vieno. Arī filmā saiknes bieži jāizdomā pašai, un es pieķeru sevi tās meklējam gandrīz automātiski.
Starp fotogrāfijām, teikumiem, kustībām un pauzēm pamazām rodas dīvains sapņa ritms. Reizēm omulīgs, reizēm tomēr pārņem savāda sajūta. Mēs skatāmies uz īstām fotogrāfijām. Uz īstiem cilvēkiem, bet epizodes ir izdomājumi. Kaut kur iekšā urd nemiers. It kā būtu nonākusi pazīstamā mājā, kurā tomēr nevienu nepazīstu.
Tas viss ir ļoti pakalniņiski. Vērīgums pret šķietami nesvarīgo, cilvēku un vides savādajām attiecībām; humors, kas saglabā pilnīgi nopietnu seju. Pakalniņas autorība spīd cauri katrā izvēlē – cik ilgi palikt pie kādas kustības, kurā brīdī pārtraukt sarunu, cik daudz atstāt nepaskaidrotu. Nezināmā fotogrāfa attēlos mēs ieejam caur ļoti atpazīstamu režisores skatienu. Šīs pasaules robežas kļūst tik plašas, cik tālu spējam aizdomāties no viena nekustīga kadra.
Fotogrāfija Nr. 3 no autores arhīva. Pie jūras bija nolaidušies vismaz simts gulbju, piestājot pirms tālā ceļa, lai pārziemotu. Kāds svešinieks stāvēja krastā un baroja tos. Es sēdēju smiltīs, kas bija sabirušas gan apavos, gan džinsu kabatās, un kaut kas tajā visā pamudināja izvilkt savu kameriņu. Ne šajā kadrā, ne iepriekšējos nav nekāda liela notikuma, tikai mirklis, kuru gribēju paturēt. Smiltis kabatās jūs neredzat, un arī sajūtu, kas mani pamudināja.
Nedaudz grauda
Filma Es domāju par kaķi ir arī meditācija par fotogrāfijas defektu maģiju. Par graudu, gaismu, izplūdušām kontūrām un visiem tiem efektiem un defektiem, kas neļauj attēlam būt nevainojamam. Kaut kur gaismas ir par daudz, kaut kur kadra stūri satumst, citur vienam attēlam pāri uzslīd otrs. Skatiens īsti nevar iekārtoties un aizmirst, ka starp mani un redzamo pasauli atrodas kamera.
Šīs nepilnības veido filmas vizuālo valodu. Kustīgais attēls pārņem fotogrāfijas īpašības, līdz vietām šķiet, ka tas tūlīt atkal sastings. Kvadrātiskais, šaurais kadrējums satur cilvēkus un priekšmetus cieši kopā, bet aptumšotās malas vēl vairāk ievelk skatienu vidū. Gribas pieliekties tuvāk, autori mūs aicina ieskatīties šajās iztēlotajās cilvēku dzīvēs.
Melnbaltajā estētikā uzmanība paliek pie gaismas, kustībām, mīmikas un tā, kā cilvēki izvietojušies telpā. Krāsa nevar aizvilināt skatienu kaut kur citur tikai tāpēc, ka ir koša. Tas vēl nenozīmē, ka visu redzu skaidrāk. Reizēm tieši otrādi – jo ilgāk skatos, jo svešāks kļūst attēls.
Gaismas noplūdes un dubultekspozīcijas pastiprina sajūtu, ka skatos jau reiz izsapņotu sapni. Kaut kas ir pazīstams, bet nevaru pateikt, no kurienes. Varbūt no saviem ģimenes albumiem, varbūt no citām filmām, varbūt tikai no priekšstata par to, kā pagātnei būtu jāizskatās. Savukārt skaņa nepārtraukti atgādina, cik daudz dzīves šajā šaurajā laukumā nemaz nav iespējams ietilpināt. Tā turpinās arī tad, kad attēls ir sastindzis, un reizēm šķiet aizkavējamies vēl pēc tam, kad pati epizode jau beigusies. Kāds kustas, kaut kur skan balsis, kaut kas turpina notikt.
Dzīve neievēro fotogrāfijas malas.
Šeit atceros Marsela Ivāņi īsfilmu Vējš / Szél (1996), kas tapusi, iedvesmojoties no Lisjēna Ervē fotogrāfijas Trīs sievietes. Sievietes skatās vienā virzienā, bet fotogrāfija neparāda, uz ko. Ivāņi kamera lēnām griežas, atklājot telpu ap viņām un piedāvājot satraucošu iztēlotu atbildi. Tas, kas sākumā šķitis vienkārši trīs cilvēku attēls, iegūst pavisam citu nozīmi, tiklīdz ieraugām ārpusē notiekošo.
Fotogrāfija nekad nav ietvērusi visu notikumu. Tā ir izgriezusi vienu gabaliņu, un mēs reizēm aizmirstam, cik daudz palicis ārpusē. Taču tieši šeit rodas arī jautājums, kas skatīšanās laikā man īsti neliek mieru. Cik daudz drīkstam šim gabaliņam pievienot, pirms sveša cilvēka dzīve kļuvusi pilnīgi par mūsējo?
Sūzana Sontāga esejā Par fotogrāfiju / On Photography (1977) apraksta agresiju, kas piemīt fotografēšanas aktam, – fotogrāfs ar varu iemūžina to, kā viņš redz pasauli. Tajā brīdī tā ir viena cilvēka interpretācija par to, ko viņš redz un kas viņam ir šķitis svarīgi.
Svešas fotogrāfijas pārvēršana jaunā stāstā man šķiet vēl viens, savā ziņā agresīvāks solis. Ar cilvēka izskatu vairs nepietiek; mēs piešķiram viņam arī situāciju, noskaņojumu, iespējamu dzīvi. Viņš pats šajā sarunā nevar piedalīties. Anonīmie cilvēki viegli kļūst par mūsu nostalģijas tēliem, viņu pagātne sāk izskatīties tāda, kādu mums gribas to ieraudzīt. Vienam attēlam pāri klājas režisores iztēle un pēc tam vēl manējā.
Tomēr Pakalniņas filmā šajā svešās dzīves pārņemšanā jūtu arī rūpes. Viņa velta uzmanību attēliem, kuri kādam jau kļuvuši lieki, un ļauj arī man tajos ieraudzīt kaut ko ievērības cienīgu. Neērtība gan paliek – es iepazīstu režisores iztēlotos cilvēkus, kamēr īstie joprojām ir svešinieki. Varbūt tieši šo atšķirību ir svarīgi neaizmirst, pat ja gribas ļauties filmai.
Fotogrāfija Nr. 4 no autores arhīva. Koku galotnes vizuļoja sarmā. Diena bija saulaina, bet stindzinoši auksta, un es, mēģinot grozīt kameras podziņas, vairs nejutu pirkstu galus. Toties bija skaisti, un es jutos laimīga. Ja šis kadrs nebūtu sanācis, diez vai tagad atcerētos to dienu.
Nemirstīgais attēls
“Man vēl ir tikai trīs, nebildē visu pēc kārtas.”
Domāju par to, cik viegli esam pieraduši netaupīt attēlus. Telefonā vai kamerā var uzņemt desmitiem, simtiem gandrīz vienādu bilžu, vēlāk vienu izvēlēties un pārējās aizmirst.
Vai arī aizmirst visas.
No bildēm salikt kārtējo Instagram dump, nodot to citu skatieniem un jau fotografēt tālāk. Mirkļa saglabāšana ir tik ātra, ka dažreiz tam pat nepaspēju pievērst uzmanību. Vienā ierakstā satilpst daudz – draugi, vakariņas, saulriets, kaķis, es spogulī. Katram attēlam ir savs stāsts, bet skatītājam līdz nākamajam paliek tikai viena pirksta kustība. Arī es pati svešām dzīvēm šādi izslīdu cauri.
Mēs neļaujam attēlam elpot. Tam uzreiz jāiekļaujas nākamajā ierakstā, jāpierāda, ka esam kaut kur bijuši, kaut ko redzējuši, kaut kā jutušies. Pat šķietami nejaušajam jāizskatās pietiekami labi, lai to parādītu. Un, kamēr viena bilžu mape vēl gaida atlasi, jau krājas nākamās. Fotogrāfiju ir arvien vairāk, bet laika pie tām palikt – arvien mazāk.
Esam mazliet kā tās filmā skrejošās klukstes. Kaut kas piesaista uzmanību vienā pusē, tad jau otrā, un jāskrien tālāk. Apsēsti ar ātrumu, un neizskatās, ka īpaši taisītos apstāties.
Būtu ērti šo visu uzrakstīt un pēc tam izlikties, ka manā telefonā neglabājas desmit vienādas kaķa bildes.
Protams, trīsdesmit seši kadri filmiņā paši par sevi nevienu nepadara uzmanīgāku pret dzīvi. Arī agrāk varēja fotografēt aiz ieraduma, un digitāls attēls var būt neizmērojami svarīgs.
Katra fotogrāfija ir memento mori. Brīdī, kad nospiežam slēdzi, notikums jau sāk attālināties, un pat tad, ja saglabāts attēlā, tas ar laiku var zaudēt savu stāstu. Pakalniņas filmā cilvēki fotogrāfijās vēl ir redzami, bet iemeslus, kuru dēļ kāds reiz gribējis viņus iemūžināt, varam tikai iztēloties. Režisore šajos attēlos atrod vietu savai pieredzei un humoram, ļaujot rasties citai dzīvei, kurai ar reiz notikušo varbūt ir pavisam maz sakara. Tomēr viņas skatiens mudina arī mani pie tiem pakavēties. Varbūt fotogrāfijas nemirstībai ar pašu attēlu nemaz nepietiek. Vajag arī kādu, kurš pie tā apstājas.
Post Scriptum
Neatkarīgi no tā, cik daudz kaķu bilžu jau ir manā galerijā, es zinu, ka būs vēl vairāk. Gribas tikai cerēt, ka arī turpmāk pirms katras no tām būs brīdis, kurā es vienkārši skatos un domāju par kaķi.
Fotogrāfija Nr. 5 no autores arhīva. Kaķi
