KINO Raksti

Negudrā, negudrā dzīve. Aritmija

08.09.2017

Latvijas kinoskatītājs savu priekšstatu par Krievijas aktuālo kinodzīvi pamatā spiests veidot, balstoties uz pastulbām komēdijām kinoprodukcijas hipermārketos, jo labākās filmas no krievu kinomākslas teritorijas Latvijā parādās ārkārtīgi reti. Tāpēc nedrīkst laist garām Borisa Hļebņikova filmas “Aritmija” vienīgo seansu Rīgas starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) programmā svētdien, 10. septembrī.

Dzīve-dzīvīte tā vien vērpjas mums garām. Katrs savos ikdienības tuneļos brienot, pat nedomājam, cik tā gudra vai negudra. Mums ir savs darāmais, sava redzēšana un gribēšana. Tikai retais ieklausās sāpju kliedzienos kaimiņu sētā. Varbūt vienīgi policijas vai ātrās palīdzības mašīnu sirēnas dara nemierīgus. Ja nu mana tuneļa sieniņas ir pārāk plānas un ierastību izārdīs Neparedzamais?  

Un tiešām reizēm tā notiek – kā ikdien dodies uz darbu, ņemies tur, nervozē rūpēs par padarāmo, un tad velcies mājās, noguris kā suns. Lai noņemtu iekšējo spriedzi, pēc darba ieņem kādu stiprāku malku, citādi nervi čupā. Mājās ir prieks, redzot savu mīļo un iejūtīgo sievu, ir atelpa, tad pienāk nakts, mēs mīlējam viens otru, un no rīta atkal viss no gala, dienu pēc dienas, gadu pēc gada... Un pēkšņi, kā spēriens no skaidrām debesīm, tava brīnumjaukā, iecietīgā, mīlošā sieva pavēsta – mums jāšķiras.

Visa dzīve sāk likties nejēdzīga un stulba. Harmoniskais dienu ritums izjaukts, tā vietā sāpīga aritmija.

Režisora Borisa Hļebņikova jaunākā filma tā arī saucas – Aritmija (2017). Ātrās palīdzības ārsts Oļegs (Aleksandrs Jacenko) darbam nododas pēc labākās sirdsapziņas, bez cēlām domām par cilvēku glābšanas misiju viņš dara savu darāmo. Sieva Katja (Irina Gorbačova) arī ir ārste kādas slimnīcas uzņemšanas nodaļā. Abiem bērnu vēl nav. Ir vienistabas dzīvoklis.
Kad Katja paziņo savu lēmumu šķirties, Oļegs ir kā no laivas izmests, apjucis bez gala. Vēsts ir negaidīta, neizprotama. Katja tomēr saprot, ka Oļegam tā uzreiz nav uz kurieni iet, un vienojas, ka pagaidām viņš uz piepūšamā matrača varēs gulēt virtuvē. Protams, ir neērtības, šaurība, neizbēgama saskaršanās, satikšanās, un tik ierasta bijusi kopā būšana, ka abiem nav viegli pārvilkt tam pāri svītru.
Visā filmas gaitā pāris vibrē starp pievilkšanos un atgrūšanos. Taču arī tad, kad Katja kārtējo reizi atgādina, ka Oļegam pēc iespējas ātrāk jāsameklē dzīvoklis, ka tāda šķirta kopdzīve nav izturama, mēs jūtam – viņā nav vienaldzības, jūtas nav izdzisušas, tās nepāriet, gruzd un dzirkstis tā vien skrien pār viņu ķermeņiem. Tā ir smalka saspēle.

Aritmijā galvenokārt runā un vainu sevī meklē Oļegs, Katja vairāk klusē. Neaizmirstama ir aina, kad Oļegs kārtējo reizi žēlojas par savu neveiksminieka stāvokli, savu nožēlojamo ātrās palīdzības ārsta eksistenci, kas ir un paliks viņa mūža zemie griesti – Katja burtiski eksplodē, izlec no mašīnas ielas vidū un aizskrien.
Kādu vakaru, pēc saspringtas darba dienas, Oļegs atnāk mājās un redz, Katja sakrāmējusi mantas, lai dotos prom. „Es atradu dzīvokli,” viņa saka. Oļega acis pielīst asarām: „Es nevaru bez tevis, nevaru...” Filma ļauj cerēt, ka jūtām atvērta sirds spēj pārvarēt negudrās dzīves aritmiju.

Hļebņikovs un Zvjagincevs

Krievijas kino nav pārāk biežs viesis mūsu kinoteātros, arī sabiedriskā televīzija ārkārtīgi reti pievēršas lielās kaimiņvalsts kino aktualitātēm. Tāpēc plašākam Latvijas skatītāju lokam mazzināmā Borisa Hļebņikova filmas Aritmija iekļaušana Rīgas Starptautiskā filmu festivāla programmā Riga IFF Selection noteikti jāvērtē kā kultūrapvārsni paplašinoša akcija.

Filma pirmizrādi piedzīvoja šā gada jūnijā Soču Kinotaurā – vienā no prestižākajiem Krievijā notiekošajiem kinofestivāliem. Aritmija saņēma Grand Prix kā festivāla labākā filma, skatītāju simpātiju balvu un balvu par labāko vīrieša lomu (Aleksandrs Jacenko). Mēnesi vēlāk par šo lomu tādu pašu apbalvojumu Jacenko saņēma starptautiskajā festivālā Karlovi Varos. Aritmijas starta panākumi tai nodrošinājuši vietu pasaules kinofestivālu programmās – pirms neilga laika Toronto, tagad arī Rīgā. Krievijas kinoteātru tīklā filmu sāks izrādīt tikai oktobrī.

Aleksandrs Jacenko - Oļegs filmā "Aritmija"

Režisors Boriss Hļebņikovs (1972) neapšaubāmi ir viena no spilgtākajām parādībām mūsdienu krievu kinomākslā. Viņš beidzis Maskavas kinoinstitūta scenāriju / kinozinātnes fakultāti, uzņēmis dažas dokumentālās filmas, bet ievērību guvis jau ar savu pirmo pilnmetrāžas spēlfilmu Koktebele / Коктебель (2003), pie kuras strādājis kopā ar savu vienaudzi un draugu Alekseju Popogrebski. Koktebele XXV Maskavas Starptautiskajā kinofestivālā ieguva Speciālo žūrijas balvu Sudraba Georgijs un FIPRESCI balvu par talantīgu debiju. Spriežot pēc abu režisoru nākamajiem darbiem, filmas Koktebele īpašajā estētikā izpaužas galvenokārt Hļebņikova rokraksts, ko paši veidotāji apzīmējuši kā aizmirsto kameru, kad realitāte it kā tiek uz brīdi apturēta, ietverta nesteidzīgā vērojumā, darbībai aizvirzoties ārpus kadra robežām. Tā ir īpaša, filmas autoru radīta noskaņa, spējot noturēt vienotu laika plūsmu nesteidzīgajā vēstījumā par 40 gadus veca alkoholiķa un viņa desmit gadus vecā dēla it kā bezmērķīgo klaidonību cauri pusei Krievijas līdz Melnajai jūrai – izbrienot cauri dzīvei, lai atrastu ceļu vienam pie otra.

Kadrs no filmas "Koktebele" (2003)

2003. gads Krievijas kinematogrāfijai bija īpašs. Koktebele iezīmēja divu jaunu talantīgu režisoru parādīšanos pie kino horizonta, taču nekādu skatītāju atsaucību neguva, paliekot tā sauktā festivālu kino ietvaros, toties Pjotra Buslova Bembis / Бумер tajā pašā gadā kļuva par vienu no pirmajām jaunlaiku Krievijas filmām, kura tās producentiem atnesa solīdu peļņu, kļūstot par publikas grāvēju. Venēcijas filmu festivālā togad triumfēja Andreja Zvjaginceva debijas filma Atgriešanās Возвращение, kurā tāpat kā Koktebelē, stāsts ir par tēva un dēlu attiecībām.

Interesanti, ka arī šogad Hļebņikova Aritmija un Zvjaginceva šāgada Kannu festivālā žūrijas balvu saņēmusī Nemīlestība / Нелюбовь ir it kā par vienu un to pašu – ģimenes saitēm un to stiprumu. Un tāpat kā tēvu-dēlu gadījumā debijas filmās, arī šoreiz risinājumi ir diametrāli pretēji – kā diena pret nakti, cerība pret bezcerību, gaisma pret tumsu. Stipri atšķirīga ir arī abu režisoru pazīstamība – kino pasaule zina Zvjagincevu, viņa filmas gaida un atzīmē prestižākajos festivālos.

Hļebņikovs galvenokārt ir Krievijas kino mākslā cienīta figūra, nozīmīgs ar savu īpašo dzīves lūkojumu. Gan tikai speciālistu un kolēģu vidū, skatītājiem viņa klusie vērojumi vairumā gadījumu ir vienaldzīgi.

Divas nākamās Borisa Hļebņikova filmas Brīvais peldējums / Свободное плавание (2006, festivālā Kinotaurs balva par labāko režiju) un Neprātīgā palīdzība / Сумасшедшая помощь (2009), lai gan katra ar savu stāstu, tomēr vieno sajūta, ka tiek meklēta dzīves jēga negudrā, nesakārtotā, vienaldzīgā pasaulē, kurai nospļauties par mūsu sāpēm, bezizeju un izmisumu. Abu filmu operators ir tas pats Koktebeles filmētājs, pieredzējušais Šandors Berkeši. Izrādās – apturot skatienu, pasaule ir tik savāda, ka atliek vien pabrīnīties. Šoreiz kamera netiek aizmirsta, tā vērīgi ielūkojas it kā visparastākajās lietās, realitātes fragmentos, kuriem parasti nepievēršam uzmanību.

Kadrs no filmas "Brīvais peldējums" (2006)

Operatora Berkeši darbs kārtējo reizi apliecina, ka izšķiroša filmas estētikā ir režisora mākslinieciskā izjūta. Klasiķu gadījumā labi var redzēt, cik milzīgas mākslinieciskā potenciāla atšķirības ir Eduarda Tisē filmētajos darbos ar Eizenšteinu un ar citiem režisoriem. Arī Berkeši darbs pie dažādiem režisoriem atšķiras – viņš pārliecinoši realizējis Hļebņikova iecerēto kino redzējumu, bet, piemēram, pieredzējušā Aleksandra Proškina filmā Paradīzes stūrīši / Райские кущи (2015) vizuālais risinājums nepārsniedz vidējo šīs mākslas līmeni, jo acīmredzot režisoram nekas vairāk no operatora nav bijis vajadzīgs.

Kliedzēji un klusētāji

Absolvējot institūtu kinozinātnes specialitātē, Boriss Hļebņikovs rakstīja diplomdarbu Klusētāji un kliedzēji, par dažādiem izpausmes veidiem kino mākslā. Sākot darbu kinorežijā, pats sevi viņš ieskaitījis klusētājos. Un patiesi, Hļebņikova filmas nav skaļas, savādo dzīvi viņa darbos caurauž klusa sāpe, kluss smaids, tās nekliedz par netaisnību. Vairākās intervijās režisors ir atgaiņājies no viņa darbiem piedēvētās sociāli aktīvās lomas. Dzīvē gan Hļebņikovs nav malā stāvētājs, viņš ir viens no 2011. gadā nodibinātās Krievijas kinosavienības iniciatoriem – tobrīd vairāk nekā simts Krievijas kinematogrāfistu, to starpā Eldars Rjazanovs, Aleksejs Germans tēvs un Aleksejs Germans dēls, Jurijs Noršteins, Vitālijs Manskis un citi, izstājās no Ņikitas Mihalkova vadītās Kinematogrāfistu savienības, protestējot pret tur pastāvošo autoritāro režīmu. Boriss Hļebņikovs visus gadus ir jaunās biedru kopas vadītāju vidū.

2013. gadā Boriss Hļebņikovs uzņēma filmu Ilgā laimīgā dzīve / Долгая счастливая жизнь, kas togad tika iekļauta Berlīnes kino festivāla konkursa programmā. Šoreiz gan vairs nebija runa par klusu filmu. Tas ir stāsts par jaunu fermeri (lomā tas pats Aleksandrs Jacenko), kurš, aizstāvot savu zemi, ar ieroci rokās cīnās ar varas pārstāvjiem. Ciemata iedzīvotāji, kuriem viņš devis darbu, pierunā viņu nepiekāpties, taču visai drīz viens pēc otra no fermera nodevīgi aiziet.

Kadrs no filmas "Ilgā, laimīgā dzīve" (2013)

Sāpīgajā, neierasti niknajā protestā pret naudas varu un korupciju Hļebņikovs iedvesmu guvis no Freda Cinemana klasiskā vesterna Tieši pusdienlaikā / High Noon (1952). Arī tur Gerija Kūpera maršalam Vilam Keinam biedri cits pēc cita gļēvi atsakās palīdzēt cīņā ar pārspēku.
Vesternā varonim tradicionāli jāuzvar. Tāda ir kārtība. Krievijā varonis gan uz brīdi uzvar, pieveic savas bailes, līdzcilvēku nodevību, neticību taisnīgumam, bet tam ir jāiet bojā. Par savu taisnību var lepni stāvēt un krist. Sistēmu uzvarēt nevar.

Šim darbam vajadzēja citādu, daudz enerģiskāku vizualizāciju, tāpēc par filmas operatoru Hļebņikovs uzaicināja pazīstano dokumentālistu Pāvelu Kostomarovu, ar kuru pirms dažiem gadiem bija sekmīgi sadarbojies režisora pagaidām vienīgajā filmā, kas pievērsusies Maskavas jaunlaiku elitei, – asprātīgajā, pat rotaļīgajā Kamēr nakts mūs šķirs / Пока ночь не разлучит (2009).

Sociāli skaļo Ilgās laimīgās dzīves iekliedziena rezonansi drīz vien aizēnoja Andreja Zvjaginceva parādītā valsts varas zvēriskā seja filmā Leviatāns / Левиафан (2014, Kannu festivālā balva par labāko scenāriju, Zelta globuss labākajai ārzemju filmai). Atkal sadūrās Hļebņikova un Zvjaginceva kino pasauļu mērogi.

Gudrāki par dzīvi

Pieredze kinorežisora darbā, šķiet, ir mainījusi Borisa Hļebņikova mākslinieciskos uzstādījumus, atsakoties no sevī slēgta, hermētiska, lai gan jēgpilna pasaules tvēruma, tā meklējot ceļu pie skatītāja.

Hļebņikova filmas nekad nav bijušas pārāk sarežģītas, piesātinātas ar simboliskiem kodiem. Bet tās gaidīja, lai vērīgi ielūkojamies vienkāršajās dzīves patiesībās.

Šodienas publika meklē asākus kairinājumus, dinamiskākus risinājumus, nepārprotamību, spriedzi. Tāpēc Aritmijā režisors atradis savai daiļradei gluži svaigu pieeju – spriedzi nodrošinājis, prasmīgi miksējot irstošās ģimenes dzīves ainas ar dokumentālā manierē fiksētām ātrās palīdzības darba epizodēm. Gandrīz vai ikreiz pacienta dzīvība ir ārsta rokās, kurš dara visu iespējamo, lai glābtu. Par spīti jaunievestajai kārtībai, kuras amorālo būtību pārliecinoši izskaidro priekšnieks (Maksims Lagaškins) – galvenais, lai slimnieks nenomirst, tev klātesot; ved to uz slimnīcu, un, kas tur ar viņu notiks, tas tevi vairs neskar. Domāju, ka antihumāna medicīnas birokrātija nav tikai Krievijas īpatnība. Gan jau pie mums ir tāpat un varbūt vēl sliktāk. Paldies Dievam, ka pagaidām nav nācies ar to sadurties.

Uzņemšanas grupa rūpīgi iepazinusies ar ātrās palīdzības brigāžu darbu, tāpēc redzamās situācijas tiešām pārliecina. Filmas scenāriju Boriss Hļebņikovs rakstījis kopā ar Natāliju Meščaņinovu, dokumentālisti, kura 2014. gadā izteiksmīgi debitēja ar visai skarbu spēlfilmu Kombināts „Cerība” / Комбинат «Надежда». Sākotnējā iecere abiem bijusi TV seriāls, situāciju komēdija par precētu pāri, kas nevar un nevar izšķirties. Taču, kad līdzautoriem ienākusi prātā ideja par ātro palīdzību, domas aizgājušas citā virzienā.
Medicīniskajām epizodēm dokumentalitāti nodrošina arī starptautisko festivālu laureāta operatora Ališera Hamihodžajeva kamera. Atgādināšu, ka tieši viņš uzņēma savulaik sensacionāli skaudro dokumentālo filmu Maizes diena / Хлебный день (1998, rež. Sergejs Dvorcevojs), kas tika izrādīta arī kādreiz pastāvējušajā Starptautiskajā kinodokumentālistu simpozijā Rīgā.

Aritmijai piemīt vairākas īpašības, kas varētu patikt skatītājiem. Proti, skaidrs, nepārprotams stāsts, savijot cilvēku attiecības ar darbu, kas savukārt parādīts daudzveidīgi, spriegi un pārliecina, ka ārstu pašaizliedzība vienmēr būs, tai ir jābūt stiprākai par birokrātijas stulbumu. Bet pats galvenais – filma ir gaiša, cerību svece tajā nenodziest ne brīdi.

Jā, nav šaubu - cilvēki ir un tiem jābūt gudrākiem par pašu negudrāko dzīvi. Ja tā nebūtu – vai ir jēga dzīvot?

Filmas seanss svētdien, 10. septembrī, 19:00 kinoteātra Splendid Palace Lielajā zālē.

Kataloga informācija par filmu un iespēja iegādāties biļetes – ŠEIT.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan