Kristas Burānes muzikāli dokumentārā filma “Visi putni skaisti dzied” (2025), izaugusi no teātra izrādes, mērķtiecīgi kartē Latvijas ainavā klusuma zonas un ieskicē tajās cilvēka attiecības ar dabu.
Kino un teātra režisores Kristas Burānes līdzšinējās dokumentārās filmas portretēja spilgtas teātra pasaules personības – Pasaka par tukšo telpu (2017) atklāja telpas meistara Andra Freiberga scenogrāfijas visumu, Māra (2014) ieaicināja tikpat asredzīgas sava ceļa gājējas režisores Māras Ķimeles pasaulē, savukārt Piektais Hamlets (2009) pavēra priekškaru uz Oļģerta Krodera režiju un personību. Šoreiz Kristas Burānes dokumentāri muzikālajā filmā Visi putni skaisti dzied uzmanības centrā ir ainavas un sugu zūdība, hamletisko jautājumu „būt vai nebūt”, pagānisko Meža mātes balsi un rūpes par visu dzīvo savienojot ar aizvien lielāko tukšumu dabā. Tā ir tēma, kas skan ne tikai režisores un dramaturģes veidotajās dažādu atvērtu un iesaistošu formu teātra izrādēs, bet arī vides aktīvisma izpausmēs. Daļa no performatīvajiem darbiem – no tā laika koki vairs nerunā (2020), Pastaiga pa triumfa arkādi (2021), Sarunas ar kokiem (2024), Viens, divi trīs, un tu esi koks!(2024), Koku ēnā (2025) – tapuši kā mākslinieces komentārs un reakcija uz tuvredzīgiem un pat absurdiem politiskiem lēmumiem mežu politikas laukā Latvijā un populisma piesārņotajā pasaulē.
Šīs dokumentārās filmas priekštece ir Kristas Burānes muzikāli dokumentārā īpašvietas izrāde Visi putni skaisti dzied (Dirty Deal Teatro, 2023), kas apceļoja vairākas Latvijas pilsētas (Rēzekni, Daugavpili, Viļaku, Rīgu, Liepāju), par satuvinošo elementu cilvēku un putnu attiecībās izvēloties dziesmu. Izrāde ar iesaistošiem elementiem, kuras laikā apmeklētāji kļuva par koru dalībniekiem un apguva videi saudzīgas saimniekošanas prasmes, nostiprinot tās ķermeņa atmiņā, priekšplānā izcēla Latvijas savvaļai un folklorai raksturīgu putnu – mežirbes, griezes, baltmugurdzeņa, dzeltenās cielavas, lauku cīruļa – populāciju dramatisko lejupslīdi, ko gadu no gada skaitļos fiksē ornitologi.
Dokumentārā filma, pieteikta kā ceļa filma / road movie, izrādes vēstījumu paplašina telpā – režisore šo ornitoloģisko stāstu, caur kuru modina ekoloģisko apzinātību cilvēkā, ieliek šodienas Latvijas ainavā. Filma no izrādes mēģinājuma bezpersoniskajā melnajā kastē izved teātra māksliniekus, putnu iemiesotājus Elīzu Dombrovsku, Artūru Čukuru, Rūtu Holenderi, Annu Klišāni un Armandu Siliņu-Bergmani, laukā no mākslas pasaules, tur, ārā.
Ainavu skatītājs ierauga putna acīm. Kameras acij lēnām slīdot pār to, lēnām arī nāk atskārsme, cik plaša ir šī monotonā teritorija. Nerodas jautājums, vai te kāds vēl mīt. Filma iedod šim stāstam vēl vienu slāni – skatu no putna lidojuma, ko izrādē var tikai iztēloties. Skatītājam ir ļauts pamīšus pienākt tuvu putna dzīvei, ieraugot tajā gan ikdienas rūpes par jaunajiem putniem, gan pat spalvu faktūru un knābju spicumu, bet citbrīd atkal atkāpties tiktāl, lai ieraudzītu ainavu un tās ģeometriju jau no putna lidojuma. Te skatam paveras munkveidīgs bezskaņas kliedziens izcirtumu ekspresionismā. Citviet – sērkociņiem līdzīgo, krāvumos sazāģēto koku tievo stumbru impresionisms. Kadri, kuri izrauti no konteksta, bet izteiksmīgi ilustrē patērniecisko attieksmi pret dabu, pat nevilšus valdzina ar savu ritmiskumu – šie kadri top par cilvēka iekomponēto mēmo dziesmu ainavā. Kustība notiek, bet dzīvības te īsti nav.
Raksti, kas paveras skatam no kiborgputna jeb drona lidojuma, šķiet teju etnogrāfiski savā ritmiskumā, simetrijā – līdz saprotam, ka tā ir tuksnesim līdzīga ainava. Tukša, vienmuļa, izgrauzta. Tie ir raksti, ko uz noplicinātās zemes iekasījuši ne jau vientuļi arkli un ecēšas, bet gan automatizēti kombaini, nospiedumus zemē atstājušas nevis mežirbes, bet lielgabarīta tehnikas riepas. Šajos novērojuma brīžos kiborgputns lido un neiejaucas ar komentāriem. Jo vārdam te nav vietas. Ir gari kadri, kas lēnām slīd pār garlaicīgo ainavu, kurā nav dzīvības. Taču kā trauksmes signāls kaut kur no vēl augstāka punkta laiku pa laikam aizskan gājputnu koris. Nakts aizsegā te gail spožu spuldžu acis. Kā medījumu aprijušas čūskas ainavā aizlokās smagnējas fūres. Jūras ērģļa dzeltenajiem nagiem līdzīgs mehāniskās, stingrās ķetnas satvēriens iekrampējas koku stumbros. Šo ainu tuvplāni bez aizkadra tekstiem ir fiziski mokoši. Koka mizas noraušana no tievajiem, slaikajiem priežu stumbriņiem atgādina vardarbīgu izvarošanas ainu, kas atbalsojas paša ķermenī teju fiziski.
Šī vairs nav cīņa par ideju vai teritoriju – kam pieder mežs un kas vispār ir mežs –, te dokumentēta mērķtiecīga pakļaušana, tikai ieroču vietā skatītājs ierauga anonīmu lauksaimniecības un mežsaimniecības tehniku. Mēs neredzam, vai un kurš cilvēkveidīgais vada šos tehnoloģiju monstrus, taču redzam aukstasinīgu (vai drīzāk emisijkarstu) ainavas pārveidošanu, ko pētnieki mēdz dēvēt arī par ekoloģisko vandālismu, runājot par dzīvotņu izpostīšanu, padarot tās neapdzīvojamas.
Tai brīdī atceros, ka uz pirmo acu uzmetienu Toma Burāna filmas grafiski noformētais nosaukums – horeogrāfiski izkārtotie burti un vārdi “Visi putni skaisti dzied” – atgādina trīdeksni jeb eglīti, žvadzināmu latviešu tautas mūzikas instrumentu. Taču vienlaikus izvēlētais gotiskais, kaulveidīgais burtveidols neko labu nesola, īpaši krusta jēgu nesošais T burts, kam apakšā kā ceļš mūžībā aizvijas guļošie baļķi un līdzās tiem – kā sauciens pēc dzīvības – kostīmu mākslinieces Pamelas Butānes apritīgi darinātie izrādes performantu-putnu tērpi, kuros ir gan tautiski elementi, gan mītiski vaibsti.
Eko-kino zonā
Domājot par filmu un meklējot žanra plauktiņu, maldos noskaņu brikšņos un taustos pēc vārdiem. Posthumānā drāma? Lēnā traģēdija? Antropocentriskā melodrāma? Elēģiskā ceļa filma? Katrā ziņā filmu Visi putni skaisti dzied var ierindot pēdējās divās desmitgadēs definētajā ekoloģiskā kino / eco-cinema sadaļā.
Desmitgades laikā no idejas par to, ka eko-kino ir filmas, kuru pamatā ir vides vēstījumi[1] un pētnieki skata filmās atainotās vides problēmas nacionālos un reģionālos griezumos, jēdziens ir evolucionējis līdz kinovalodā izteiktām posthumānisma idejām, ekocentriskam pasaules skatījumam un ētisku jautājumu uzdošanai. Mērķtiecīgi pirmoreiz jēdzienu “ekoloģiskais kino” jeb “eko-kino” (eco-cinema) savā akadēmiskajā rakstā Toward an Eco-Cinema 2004. gadā lieto kinokritiķis Skots Makdonalds[2], pēcāk jau atsakoties no defises, kas šķir eko no kino un jēdzieniski sapludinot abas daļas. Makdonalds uzsver ekokino kā kino, kas piedāvā skatītājam citu skatpunktu uz dabu un ļauj kritiski pārvērtēt patērniecisko, antropocentrisko dzīvesveidu.
Savukārt pētnieks Šeldons Lū[3] vienu desmitgadi vēlāk no jēdziena rašanās brīža to definē jau kā ekoloģisko apzinātību veicinošu kino, kas atsperas no biocentriska pasaules skatījuma, kur centrā ir dzīvība. Tiešai šai pozīcijā nostājas arī Kristas Burānes autorfilma Visi putni skaisti dzied, kurai piemīt elēģiska intonācija. Izrādes intonācijā dzirdējām pašironisku trauksmainību, bet filma ienāk jau citā – klusinātākā zonā. Tur, kur autore nerunā dabas vārdā, bet portretē kliedzošas pārmaiņas ainavā, ļaujot runāt tām pašām. Tieši klusumu par vienu no mērķtiecīgiem paņēmieniem ekokino jomā izvirza pētnieks Makdonalds – klusuma izmantošanu viņš uzskata par filmu veidotāju paņēmienu, lai sekmētu skatītājā ekoloģisko apzinātību pacietīgā, mērķtiecīgā vērojumā. Lai arī Burānes filmas vadmotīvs ir balsis un dziesmas – kā putnu, tā cilvēku –, tomēr līdzās tām saspringumu filmas skatītājā rada tieši mēmie kadri. Tie, kuros vienīgā kustība ir robotizēta jeb mākslīgi iedzīvināta. Arī lēnums, lēns vērojums ir vēl viens iezīmīgs paņēmiens, kas raksturo ekokino. Taču Burānes izvēlētā pieeja caur šo lēnumu vēl izteiksmīgāk iezīmē problēmas mērogu – ieraugām, ka ar atkritumu kalniem Latvijas dabā mēroties var arī nogāzto vai drīzāk izravēto koku kalni.
Dzīvās izrādes laikā ekoloģiskās apziņas veidošanā svarīga bija izvēle caur skatītāju iesaistošu kustību izprast dabu, bet filmā būtisku lomu spēlē kadri no putna lidojuma. No vienas puses, skatītājā tas rada distanci no ainavas, no otras puses, izceļ ainavas vienmulību un mēmumu. Lauki un meži ir tukši un klusi. Šis ir ass klusums, ko atstāj pēkšņi zaudējumi. Mēmo ainavu vērošana kļūst par savdabīgu sērošanas rituālu. Kā tāda autoimūna saslimšana pasaules plaušās kailcirtes vai apokaliptiskās cirtes ar dažiem vientuļiem ekoloģiskajiem kokiem – ir pietuvojušās pavisam klāt ne tikai viensētām, bet arī lielceļiem. Šodien bērniem varam mācīt skaitīt ne jau kokus vai putnus mežā, bet gan izcirtumus ceļmalās.
Šodien, kad pasaule dzīvo multikrīžu laikmetā, kur līdzās klimata pārmaiņu ietekmēm ģeopolitiskā tuvredzība īsteno ekocīdu, ekokino ir viens no paņēmieniem, kā aktivizēt ekoloģisko jūtīgumu (ecological sensibility). Jēdziens “ekokino” laika gaitā ir izaudzis un attiecināms ne tikai uz dokumentārām filmām par dabu un vides aktīvismu, bet arī uz visplašāko žanru spektru – ekoloģijas jautājumi ienākuši animācijā, šausmu filmās, komēdijās, klimata fantastikas spēlfilmās, trilleros un ģimenes filmās. Augot kritisko teoriju piemērošanas mākslu analīzē, caur ekokritisku prizmu varam uzlūkot teju jebkuru filmu.
Ekologi reizumis spēlfilmu veidotājiem pārmetuši paļaušanos uz skatītāja ekoloģisko analfabētismu – piemēram, paviršu pieļāvumu, ka spēlfilmā dzirdamās putnu balsis skatītājs neatpazīs, līdz ar to izvēlētā putna suga nav tik būtiska. Filmā Visi putni skaisti dzied skaņainavā saplūst Jēkaba Nīmaņa ritmizētās un dinamiskās kompozīcijas no izrādes un zinātnisku faktu un putnu balsu fragmenti ar kadriem, kas apklust un klusē. Filmas montāža, ko veidojusi Krista Burāne un Paula Ločmele, krusto cilvēkveidīgo performantu sasaukšanos ar putnveidīgajiem ainavas iemītniekiem. Tikai putnu kadri nav dabiski uzfilmēti dokumentālās filmas tapšanas laikā – šo putnu sugu dzīve dabā nav acīmredzama un pašsaprotama. Mežirbe, zem kuras spārniem patvēries kupls cāļu pulks. Resnāku koku dobumi, no kuriem ziņkārīgus knābjus izbāž dzeņi un dzilnas. Dzeltenā cielava, kas kukaini cieši knābī satvērusi lokās līdzi vējam. (Tas, kur skatītājs ierauga dzelteno saules krāsu šodienas Latvijas ainavā, nav vis cielavu spalvas, bet gan bezgalīgi rapšu lauki.)
Daudzi no putniem, par ko vēsta filma, mīt tikai ekskluzīvos tuvplānu kadros, kurus Krista Burāne iepludinājusi savā filmā, bet kurus ir palaimējies piedzīvot un iemūžināt pacietīgiem operatoriem. Viens no tiem ir arī neatlaidīgākais dabas vērotājs starp pašmāju operatoriem – Māris Maskalāns. Tieši viņa kā rūdīta dabas pazinēja operatordarbs savulaik kopā ar režisoru Andi Mizišu filmā Jumta likums (2001) pievērsās cilvēka un putnu attiecībām pilsētā, atklājot pilsētnieku attieksmi pret tobrīd Eiropā lielāko zīriņu koloniju, kura ligzdošanas vietai bija izraudzījusies Preses nama jumtu. Pavisam dzīva ainava atklājās arī Māra Maskalāna un Lailas Pakalniņas dokumentālajā īsfilmā Leiputrija (2004), kur tobrīd lielākajā sadzīves atkritumu poligonā operatora acs novēroja visnotaļ rosīgu dažādu citbūtņu sadzīvi. Māra putnu vērojumi ieraugāmi arī kopā ar Kristīni Garklāvu veidotajā dokumentālajā filmā Melnā stārķa kungs (Latvijas kods, LTV, 2020), kas pietuvinājumā izgaismo ornitologa Māra Strazda darbu un melnā stārķa dzīves (vai drīzāk izdzīvošanas) apstākļus, un kopā ar Latvijas Dabas fondu tapušajā filmā Mazie ērgļi Latvijā (2021). Savukārt pērnruden Rīgas starptautiskajā kinofestivālā pirmizrādi piedzīvoja Māra Maskalāna filma Beigas (VFS Films, 2024), kas tapa kopdarbā ar dabas pētnieku Ilmāru Tīrmani, pievēršoties dažādiem skatpunktiem uz nāvi dabas ciklos.
Bez izlikšanās
Monokultūru laukos kāds kadrs iecentrē diženu, bet vairs nezaļojošu ozolu. Pasaules koks, kas balsta dzīvības ciklus, zaudē spēkus. Mēs redzam, kā filma Visi putni skaisti dzied vēro ainavas un attieksmes, konstatē un fiksē situāciju, ieliek punktu sugu un dzīvotņu zūdībā. Režisore fragmentāri, kā garāmejot, izgaismo svarīgus jautājumus – dzīvotņu iznīcināšana, ainavas pārveidošana un noplicināšana, monokultūru uzkundzēšanās, intensīvā mežsaimniecība un lauksaimniecība. Raugoties uz dramaturģisko līdzsvaru filmas plūdumā, tas ir mainīgs. Izrāde ir kalpojusi par impulsu uzkavēties dabas apklušanas laukā, pavisam minimāli atklājot dažādu paaudžu redzējumu. Līnija, ko būtu gribējies izritināt vēl tālāk, ir filmā portretēto cilvēku attieksmju jautājums.
Taču, tāpat kā izrādē, arī filmā Krista Burāne neizmanto dalījumu “mēs” un “viņi” ne attiecībā uz citbūtnēm (non-human beings), ne uz cilvēkiem ar atšķirīgiem viedokļiem par cilvēka vietu dabā. Filma no izglītojoši muzikālās putnu dzīves izzināšanas ieved pašu performantu mikrovidēs – to personīgajās telpās un tiem personīgi svarīgās, vietām jau izzudušās ainavās, kur tie atgriežas filmas veidošanas laikā. Un kamera neliekuļojot uzklausa vaļsirdīgas atzīšanās par savu pieredzi, arī neglaimojošu, bet godīgu – tādu, kur pašiem nācies mākslas vārdā norēķināties zaļā zelta dukātos.
Filma neidealizē nevienu, neliek skatītājam nostāties nevienā pusē.
Tā no kadra neizgriež un neslēpj arī koristu kioskā paķertās trijstūrmaizes, vienreizlietojamos plēves mēteļus, līdzņemamo maltīšu baltās kārbas, personīgās atzīšanās par savas ģimenes lēmumiem iemainīt mežu pret dzīvokli vai mākslu un to, ka “mēs nedomājam par dabu”. Filmas izskaņā redzam no ostas atejošu kuģi, kam mastā lepni plīvo Latvijas karogs, bet uz klāja rindojas koku stumbru sērkociņi un šķeldā sasmalcinātie Latvijas meži, ko pavada (cilvēka ausīm klausoties) satrauktu putnu balsu ņirboņa.
Kristas Burānes muzikāli dokumentārā filma Visi putni skaisti dzied, kuras pamatā ir operatoru Mārtiņa Jansona, Leldes Gobas, Māra Maskalāna un Renāra Muskara kadri, ir vērojošs ekokinodarbs, kurā vienuviet savijas zinātne, folklora, paaudzes un ainavas, bet nozīmīga loma piešķirta skatītājam pašam. Izmantojot tuvplānu un kopplānu dramaturģiju un mākslas un dzīves krustpunktus, filma piedāvā iekšupvērstu vērojumu, kas aizved pašam savā ceļojumā – savās attieksmēs pret mainīgo ainavu, rīcībā vai tās trūkumā. Aizved uz vietām, kuras pašam ir bijušas svarīgas bērnībā. Iekāpšana sev svarīgā ainavā kļūst par atgriešanos pie saknēm un pie savu maņu atmodināšanas. Autobusā, kurā uz izrādēm reģionos dodas performanti un koristi, skatītājs ierauga snaudošus cilvēkus, kam aiz loga kā nerimstošā zootropā garām slīd un slīd, un slīd izcirtumi. Taču nē, atsakos domāt, ka tā ir metafora vienaldzībai vai aklumam. Tas drīzāk ir nogurums. Un vienlaikus tomēr arī cerība, ka šī filma pamodinās savus skatītājus.
