KINO Raksti

Riga IFF. Grupas portrets: ukraiņu jaunais kino

28.09.2022
Riga IFF. Grupas portrets: ukraiņu jaunais kino
Kadrs no filmas "Pamfirs"

Ukrainas programma šāgada Rīgas festivālā, par spīti tās neizbēgami fragmentārajam raksturam, pilnībā atbilst kino iezīmēm mūslaiku Ukrainā. Trīs no četriem darbiem ir režisoru pirmās pilnmetrāžas filmas, tās visas liecina par ukraiņu kinematogrāfistu meklējumiem un tiecas atspoguļot tagadējo dzīvi valstī ar visiem tās izaicinājumiem un traumām.

Daudzu valstu laikmetīgo kinematogrāfiju var iztēloties kā milzīgu grupas fotogrāfiju, kurā, uzskatāmi demonstrējot tradīciju stabilitāti un atjaunotnes klātesamību, redzamas visas kino profesijas un visas paaudzes. Nacionālās programmas starptautiskos kinofestivālos ir gluži kā tāda fotoattēla fragmenti, un, tos komentējot, šīs pašas valsts kritiķim lielākoties ir glīts priekšstats par visa attēlotā mērogu. Tomēr Ukrainas kinematogrāfijā šobrīd notiek tik intensīvas pārmaiņas, ka definēt šāda grupas foto robežas un dalībniekus ir gandrīz neiespējami.

Ukrainas Jaunais kino (diezgan stabils termins, kuru izmantojam mūsu valstī) ir dzimis gandrīz vienlaikus ar 2013.–2014. gadu revolūciju un karu ar Krieviju. Paradoksāla ironija ir fakts, ka šā kino pamati tika ielikti vēl kādreizējā prezidenta Viktora Janukoviča laikā, kad tika izveidota jauna sistēma ukraiņu kino atbalstam. Tomēr izbaudīt tās augļus eksprezidentam un viņa tuvākajam lokam neizdevās, jo tieši protests pret Janukoviča politiku izraisīja Maidanu un 2014. gada februārī viņš aizbēga no valsts. Jauno sistēmu un atbalstu izmantoja galvenokārt ukraiņu kinematogrāfistu jaunā paaudze, jo tie, kuri strādāja deviņdesmitajos gados vai centās palīdzēt nacionālajam kino izkļūt no visai nožēlojamā stāvokļa, kurā tas atradās kopš 2004. gada, lielākoties līdz 2014. gadam nenodzīvoja – vai nu fiziski, vai profesionāli.

Tieši tāpēc Jaunā Ukrainas kino robežas šimbrīžam nav zināmas. Lielākā daļa pēc 2014. gada uzņemto filmu ir debijas, un nebūt ne katrs, kurš jau piesaistījis uzmanību ar spilgtu īsmetrāžas darbu, ir pilnvērtīgi parādījies un atradis sev vietu ukraiņu kino grupas fotogrāfijā. Parādīšanās process turpinās, un tas turpināsies pat par spīti karam un milzīgajiem izaicinājumiem, kas to pavada.
Jauno Ukrainas kino daudzējādā ziņā ir veidojis karš. Ne tikai tematiski. Karš ir it kā sašaurinājis ukraiņu kinematogrāfa uztveres operatīvo logu. Par spīti tam, ka jauno kinematogrāfistu paaudzi veido dažādi cilvēki, kuriem mēdz būt pat pretēji estētiski principi un kuri nepastāv monolītā vienībā, viņu filmas lielākoties ir veltītas tagadējai Ukrainai.

Kadrs no filmas "Pamfirs"


SERHIJS KSAVEROVS:

Pamfirs / Памфір (2022)

Ir liels kārdinājums Dmitro Suholitkija-Sobčuka debijas kinolenti aplūkot caur žanra optiku. Filmas pamatā ir populārs trops – varonis, vārdā Leonīds, ir bijis peļņā Polijā un tagad atgriežas savā dzimtajā ciemā uz Ukrainas un Rumānijas robežas. Apstākļi viņu piespiež atminēties pagātni vēl mežonīgajos deviņdesmitajos, kad viņš, slavenais kontrabandists ar iesauku Pamfirs, atkal un atkal šķērsoja robežu; tagad Pamfiram nākas doties pēdējā darbā; tikai, kā viegli noskārst, viss noritēs ne tā, kā plānots.

Ja gribam, varam šo filmu aplūkot pat kā supervaroņu žanra paveidu. Pamfirs uztur galvenā varoņa un antagonista duālismu, katram no viņiem ir divi vārdi un divas personības. Pat filmas vide ir divēja – tās darbība norisinās dienā pirms Malankas, sinkrētiskiem svētkiem, kuros joprojām saglabājušies pagāniskie ziemas saulgriežu rituāli, kaut arī to tradīcijas kļuvušas par kristīgo Ziemassvētku elementu. Pati vide ar tās unikālo identitāti liek noskārst, ka žanra normas šai filmai nav piemērojamas: tā, šķiet, ir veidota apzinātā konverģencē ar žanra kino. Cilme ir dažāda, taču rezultātam līdz kaut kādai robežai būtu izskatās radniecīgam.

Tikpat netipiska ir arī Pamfira formālā uzbūve. Iepriekš uzņemtajās īsmetrāžas filmās režisors Suholitkijs-Sobčuks apliecinājis talantu un noslieci stāstīt vispirms ar vizuāliem paņēmieniem, būvēt tehniski sarežģītus kadrus un neparasti augstā līmenī izstrādāt savu pasauli. Nevar apgalvot, ka žanra filmām šīs iezīmes nepiemīt, taču

Pamfirs nebalstās uz stabilām vizuālām formulām un izgudro savu estētiku, kurā tiek izmantoti neparasti ilgi, kustīgi kadri.

No rietumnieciskāka skatpunkta šī kinolente droši vien tiktu uztverta kā žanra dekonstrukcija. Pamfirs konsekventi pārbauda, kā darbosies tipveida paņēmieni, un ik reizi izjauc mūsu gaidas. Taču Ukrainā filmu redz kā jautājuma zīmi. Pašiem savu žanra tradīciju mūsu kinematogrāfijā faktiski nav, un nav pat aprakstīta sociālā mitoloģija, kas varētu kļūt par tā pamatu. Pamfiru var nosaukt par vienu no pirmajām ukraiņu kinolentēm, kuras pēta mitoloģiju, kas pastāv valstī, kurā konkrēti, dzīvi cilvēki tiek nemitīgi iespīlēti starp dažādām tradīcijām. Un neviena no šīm tradīcijām nepiešķir “varoņiem” morālu pārākumu pār “sliktajiem”, tās visas ar grūtībām atšķir “likumu” no “noziedzības”, un neviena no tām nespēj nodrošināt ceļu uz mierīgu dzīvi.

Programma Focus on Ukraine, seanss 19. oktobrī 21:00 Splendid Palace Lielajā zālē

Degunradzis / Носоріг (2021)

Oleha Sencova Degunradža parādīšanās uz ekrāniem filmu un arī tās režisoru sastapa gandrīz unikālā pozīcijā. Pēc arestēšanas Krimā 2014. gadā un piecus gadus ilgā ieslodzījuma Krievijā režisors ir kļuvis, nepārspīlējot, par visā pasaulē pazīstamu figūru – taču kā pretestības varonis, nevis kā režisors. Viņa 2012. gada debija Гамер / Gamer gan vairāk vai mazāk kursēja festivālu ekosistēmā, tomēr filma tā arī nekļuva plaši pazīstama. Degunradzim uz ekrāniem bija jāiznāk daudz agrāk par 2021. gadu, Sencovs pie filmas bija sācis strādāt 2013. gadā, taču atgadījās jau minētie notikumi, kuri filmas iznākšanu aizkavēja uz astoņiem gadiem.

Ņemot vērā, ka runa ir par tik ikonisku ukraiņu pretošanās kustības figūru kā Sencovs, Degunradzis droši vien var likties negaidīta filma. Tomēr šī kinolente, kuru Ukrainā sagaidīja diezgan pretrunīga reakcija, brīnišķīgi ilustrē viņa tik tiešām idiosinkrātisko tēlu. Degunradzis ir detektīvsāga par to, kā deviņdesmitajos gados kāds bandīts ar iesauku Degunradzis uzlido mērenā augstumā, un par apšaubāmo baudu, kuru viņš gūst no sava dzīvesveida asiņainajām sekām. Šī faktiski ir pirmā ukraiņu kinolente par dzīvi mūsu valstī deviņdesmitajos gados – laikmetā, kas asociējas gan ar milzīgu brīvību, gan ar tikpat milzīgām traumām. Un šo filmu var dēvēt pat nevis par apjēgšanu, bet drīzāk par durvīm uz to laiku, kas parādīts ar milzīgu talantu vai gaumi (jeb gaumes trūkumu, jo, runājot par deviņdesmitajiem, tas ir viens un tas pats).

Galvenais iemesls pretrunīgajai attieksmei, ar kādu Degunradzis tika uztverts Ukrainā, ir pat ne tik daudz tas, ka šajā kinolentē var saskatīt diezgan pavāju apoloģiju deviņdesmito gadu bandītismam.

Tikpat labi to var arī nesaskatīt, jo Degunradzis ir visai ambivalenta filma un nepūlas no mums izspiest simpātijas pret galveno varoni. Filmas galvenā problēma daudzās atsauksmēs par filmu izrādījās aktieris, kas nospēlēja galveno varoni, – Serhijs Fiļimonovs, publiska figūra, kurā patriotismu ļoti grūti nošķirt no labējā radikālisma. Tomēr, laikam ritot, Sencova izvēle šķiet arvien precīzāka, savukārt aktiera Fiļimonova talants un plašais spēju spektrs tikai izceļ kontrastu starp viņu un viņa varoni.

Degunradzī, filmā par zaudēto paaudzi, kura desmit gadus nesaudzīgi dzina pati sevi nāvē, galveno lomu nospēlēja citas paaudzes pārstāvis, kurš jau nu pilnīgi noteikti rīkojas saskaņā ar saviem ideāliem un ir gatavs to dēļ iet bojā. Šos ideālus dažkārt ir grūti saprast, dažkārt tie šķiet mūsu vēstures traumēti un mūs skaudri sāpina, tomēr tie eksistē. Un Degunradzis, filma par jau tālajiem deviņdesmitajiem, kopš Krievijas totālā iebrukuma sākuma šķiet arvien aktuālāks.

Programma Focus on Ukraine, seanss 18. oktobrī 20:00 Splendid Palace Mazajā zālē


DARIJA BADJORA:

Bezgalība saskaņā ar Florianu / Нескінченність за Флоріаном (2022)

Dokumentālista Oleksija Radinska debija pilnmetrāžas žanrā savā ziņā ir precīzs Kijivas attēlojums laikā pirms 2022. gada 24. februāra. Līdz Krievijas totālajam iebrukumam būtiskākā problēma Kijivā bija visuvarenie būvnieki, kuri, izstrādājot būvprojektus, neievēroja noteikumus un iznīcināja arhitektūras mantojumu un izārdīja pilsētas vaibstus. (Pilnīgi iespējams, ka būvnieki būs problēma Nr. 1 arī pēc tam, kad karš būs beidzies un vajadzēs ķerties pie krievu armijas iznīcināto pilsētu atjaunošanas.)

Pretsparu korumpētajiem attīstītājiem, ierēdņiem un to izpalīgiem, kuri tikai pakalpo būvniekiem un neapzinās, kāds kaitējums ar to tiek nodarīts sabiedrībai, iemieso Bezgalības… galvenais varonis – ukraiņu mākslinieks un arhitekts Florians Jurjevs, kurš, nodzīvojis 92 gadus, nomira 2021. gada septembrī. Viņš bija multidisciplinārs mākslinieks, izstrādājis savu “krāsu mūzikas” teoriju, uzņēma eksperimentālas filmas, aizstāvēja abstrakcionisma principus un 1971. gadā bija radījis ievērojamu modernisma arhitektūras pieminekli (par tādu tas oficiāli tika atzīts tikai 2020. gada oktobrī) – gaismas mūzikas teātri Lidojošais šķīvītis / Літаюча тарілка Ukrainas Zinātniski tehniskās un ekonomiskās informācijas institūtā;

Šķīvis kopā ar Jurjevu ir filmas galvenais varonis.

Pēdējo gadu laikā, kamēr Šķīvis netika izmantots, kā iecerēts, tam apkārt saradās “attīstītāju” projekti, un viens no šiem projektiem bija liels tirdzniecības centrs. Apbūves projektā bija paredzēta arī ēkas “rekonstrukcija”, tās fasādi bija plānots nokrāsot zilu, jo zilā ir attīstītāja mīļākā krāsa. Kijivas aktīvisti, kas apņēmās ēku nosargāt, uzaicināja Jurjevu līdzi uz pārrunām ar tirdzniecības centra īpašnieku, lai mēģinātu viņu pārliecināt Šķīvi neiznīcināt, un Bezgalības pamatakmens ir Jurjeva piedalīšanās sanāksmēs ar ministrijas (ēkas īpašnieces) pārstāvjiem, ar būvnieka izpalīgiem, uzrunas kijiviešiem, arī mākslinieka ikdienas darbs (viņš arī pēc paša skicēm izgatavoja mūzikas instrumentus).

Filma aizsākās, dokumentējot cīņu par ukraiņu padomju modernisma arhitektūras mantojumu, taču režisors Radinskis iet tālāk un parāda, ka šis konflikts izriet no atšķirīgiem pasaules uzskatiem, par kuriem Jurjevs dāsni un trāpīgi dalās pārdomās kadrā. Tādējādi sarunas par kārtējā tirdzniecības centra celtniecību eksistē līdzās mākslinieka pārdomām par visuma nebeidzamību, bet kadrus, kuros ar betonu tiek aizlietas teritorijas tieši blakus unikālam kultūras mantojumam, izceļ avangarda mākslinieka abstraktie darbi. Kapitāla dzelzsbetona loģikas un veselo saprātu piesaucoša mākslinieka konfrontāciju ir ļoti sarežģīti ekranizēt, taču Radinskim tas ir izdevies, un Bezgalība pēc Floriana tāpēc ir ļoti skumjš un skaudrs brīdinājums par pasauli, kurā mēs dzīvojam.

Programma Architect’s Cut, seanss 16. oktobrī 19:00 Latvijas Nacionālajā bibliotēkā

Tauriņa redze / Бачення метелика (2022)

Režisora un producenta Maksima Nakonečnija debija pilnmetrāžas žanrā pasaules pirmizrādi piedzīvoja šāgada maijā Kannu kinofestivāla programmā Īpašais skatiens / Un certain regard.
Galvenā varone Ļiļa (Rita Burkovska) karojusi aeroizlūkošanā ar segvārdu Tauriņš, un tagad atgriežas no gūsta, kurā tika turēta tā saucamās “DNR” (okupētā Doņeckas apgabala) teritorijā. Viņas gūsts kļuva par traumu daudziem tuviem cilvēkiem – vīram, kurš kopā ar viņu bija karā, draugiem, mātei. Pašai Ļiļai gūsts nebeidzas ar izkāpšanu no dēeneriešu mašīnas: ārstu apskatē atklājas, ka viņa ir atgriezusies ar bērnu zem sirds.

Tauriņa redze (kas, tāpat kā visas šāgada ukraiņu filmas, ir uzņemta pirms Krievijas totālā iebrukuma) parāda daudziem jau acīmredzamo faktu – karš nebeidzas šaipus karadarbības līnijas. Kara sekas – ķermeniskās, psiholoģiskās, sociālās – varbūt kādu laiku paliks neredzamas, taču pēc tam izpaudīsies, liks sevi manīt un būs totālas. Grūtniecība šeit var likties pat pārlieku acīmredzama metafora, taču Nakonečnijam pietiek smalkjūtības un empātijas pret savu varoni, viņš nemēģina instrumentalizēt sievietes ķermeni savas režisora ieceres iemiesošanai.

Tomēr Tauriņa redzē Nakonečnijs izpaužas arī kā visai skarbs un ironisks komentētājs. Ukraiņu mediji un soctīklu lietotāji, kuri komentē gan Ļiļas atgriešanos no gūsta, gan citus filmas notikumus, sevi apliecina kā seklus melodramatisku intonāciju un nevajadzīgu spekulāciju cienītājus, un šis mediju troksnis vēl jo vairāk izceļ kluso dzīvi, kuru grib dzīvot galvenā varone.
Ļiļai apkārt ir kara nogurdināti cilvēki – kāds kļūst vardarbīgs, cits klusi sēro par kara atņemto pasauli, kāds sevi atrod jaunajā realitātē, taču visus šos modus Nakonečnijs rāda atturīgi. Brīnum atturīga ir arī pati Ļiļa, un traumas, ko viņa ir pārdzīvojusi, tiek rādītas fragmentāri, bez detalizētiem flešbekiem un grafiskas varmācības. Šis apdomīgums, iedziļināšanās detaļās un sadzīvē nāk par labu filmas tēmai – traumas pieredze ne vienmēr jāizdzīvo skaļi, lai kā to pieprasītu mediji; kara ievainoti cilvēki dzīvo arī klusu dzīvi. Un arī šo klusumu ir vērts saklausīt.

Programma Focus on Ukraine, seanss 17. oktobrī 18:00 Splendid Palace Mazajā zālē

No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan