Starptautiski veiksmīgais ukraiņu kinorežisors un producents Aleksandrs Rodņanskis ieradās Rīgā uz savas filmas „Īsta noziedznieka piezīmes” seansu festivālā „ArtDocFest / Riga”, tikmēr Krievijā viņam draud aizmuguriski piespriests cietumsods.
Dokumentālā kino festivāla ArtDocFest/Riga programmā bija iekļauta ukraiņu režisora un producenta Aleksandra Rodņanska filma Īsta noziedznieka piezīmes / Notes of a True Criminal (2025). Filma ir savā ziņā grēksūdze – „noziedznieks” ir pats Rodņanskis, kurš Krievijā notiesāts par kriminālnoziegumu „viltus ziņu izplatīšana par karu”. Sods viņam, kā rūgti joko pats producents, ir kinematogrāfisks — 8,5 gadi.
Aleksandrs Rodņanskis, iespējams, ir visveiksmīgākais kinoproducents starp tiem, kas nākuši no bijušās PSRS. Viņš ir kijevietis, kinodinastijas pārstāvis, līdz 90. gadu sākumam bija dokumentālo filmu režisors, pēc tam veiksmīgs mediju menedžeris, tad kļuva par spēlfilmu producentu starptautiskā līmenī. Rodņanska darbu sarakstā ir vairāk nekā 30 filmu un 20 seriālu, viņš ir Eiropas un Amerikas kinoakadēmiju biedrs. Viņa filmas ir saņēmušas daudzas starptautiskas balvas, tostarp Zelta globusu, Cēzaru, Kannu festivāla balvu, arī četras nominācijas Oskaram. Šodien viņa filmās piedalās pasaules zvaigznes, piemēram, Džesika Alba, Eimija Adamsa, Džesikа Česteinа, Berijs Kjogans.
20 gadus Rodņanskis strādāja Krievijā, bet palika Ukrainas pilsonis. Kā pats stāsta, uz Maskavu aizbraucis tad, kad tur bija daudz vairāk brīvības nekā viņa dzimtenē. Bet viss mainījās. 2022. gadā, pēc pilna mēroga kara sākuma, Rodņanskis pameta Krieviju un slēdza visus ar to saistītos starptautiskos projektus. Šodien viņš neredz iespēju sadarboties ar kādu no krievu režisoriem. Pat ja runa ir par Andreju Zvjagincevu – lielu mākslinieku un cilvēku, ar kuru Rodņanskim ir radošas un personiskas attiecības daudzu gadu garumā.
Savu pēdējo dokumentālo filmu Ardievu, PSRS / Прощай, СССР jūs kā režisors uzņēmāt 1994. gadā, kopš tā laika nodarbojāties tikai ar producēšanu. Kāpēc nolēmāt atgriezties režijā?
Es negribētu pārāk skaļi runāt par atgriešanos režijā. Es vienkārši uzņēmu filmu, kas man personīgi bija svarīga. Dokumentālais kino man vienmēr ir bijis dialogs ar sevi, visas manas pēdējās filmas veidotas kā dienasgrāmatas, esejistiskā formā un ļoti atklātas saturā. Starp citu, es nekad pie tām neatgriežos – man nepatīk pārskatīt filmas, kurās esmu tā atkailinājis dvēseli. Bet pašreizējais karš radikāli mainīja manu dzīvi. Krievijā es tagad esmu noziedznieks, notiesāts aizmuguriski uz 8,5 gadiem cietumā, un mana ģimene ir izrādījusies sadalīta. (Rodņanska dēls dzīvo Kijevā un ir Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska padomnieks, bet viņa vedekla, aktrise Janīna Studilina ar mazmeitu palika Krievijā. – Aut.). Tāpēc Īsta noziedznieka piezīmes man kļuva par sava veida psihoterapiju, kas ļāva uzdot sev pašam dažus svarīgus jautājumus un mēģināt uz tiem atbildēt.
Kam šī filma ir paredzēta?
Vispār es to veidoju iekšējai lietošanai – savai ģimenei. Domāju – paies 20, 30, 40 gadi, mani mazbērni un mazmazbērni noskatīsies šo kino un kaut ko sapratīs par mūsu dzīvi. Tā kādreiz arī es pats pārskatīju materiālus, kurus bija uzņēmis mans vectēvs (Zinovijs Rodņanskis, scenārists un Ukrainas hronikas un dokumentālo filmu studijas galvenais redaktors. – Aut.), lai uzzinātu par viņa paaudzes dzīvi. Filmu mēs veidojām kopā ar režisoru un pazīstamu ukraiņu kinokritiķi Andreju Alfjorovu – man bija vajadzīgs cilvēks no malas. Kad pabeidzām darbu, Andrejs mani pārliecināja, ka filmu vajag parādīt arī plašākai auditorijai. Tobrīd tuvojās Venēcijas festivāls, un es uz savu risku nosūtīju filmu turp. Man par pārsteigumu filmu pieņēma, un tā sākās tās ekrāna liktenis.
Jūsu senajā filmā Ardievu, PSRS padomju armija aiziet no Afganistānas, un jūs kā autors jautājat – vai viņi dodas uz mierīgu dzīvi vai uz jaunu karu? Šodien tas izklausās gandrīz pravietiski.
Toreiz bija grūti iedomāties, ka tie paši karavīri 30 gadus vēlāk varētu pavērst ieročus cits pret citu, bet tieši tas, kā mēs zinām, notika. Mēs domājām, ka padomju impērija var sabrukt ātri un bez asinīm. Taču, lūk, – pa šo laiku izaugušas jaunas paaudzes, bet vecās aizvainojuma sajūtas nekur nav zudušas, tās atgriežas ar jaunu spēku. Tieši par to ir Īsta noziedznieka piezīmes.
Bet mana filma nav politiska. Tā ir par bezgalīgā kara lāstu, kas ir kritis uz vairāku paaudžu cilvēku likteņiem Krievijā, Ukrainā un visā postpadomju telpā. Es nolēmu apvienot kadrus, kurus pats filmēju 80.–90. gados PSRS norieta laikā, mana vectēva filmējumus no Pirmā un Otrā pasaules kara laikiem, kadrus no mana skolotāja filmām un hroniku par to, kas notiek Ukrainā šodien.
Filmā Īsta noziedznieka piezīmes ir epizode, kur krievu karavīrs, būdams gūstā, zvana mātei un paziņo, ka paliks Ukrainā; ir arī citi ļoti atklāti, no ētikas viedokļa sensitīvi kadri.
Tas puisis pats padevās gūstā, lai pārietu pretējā pusē, un tagad karo par Ukrainu. Viņš zvanīja mātei, lai viņu nomierinātu un paskaidrotu, ka Ukrainā ar viņu nekas slikts nenotiks. Atļauju filmēt viņš mums deva.
Bet es saprotu jūsu jautājumu. Par ētikas robežām dokumentālajā kino runā jau daudzus gadus; cik sevi atceros, mūsu ģimenē vienmēr par to strīdējās. Atceros diskusijas par filmu, kas bija uzņemta pilsoņu kara laikā Āfrikā, kur operators gandrīz jau stiprināja kameru pie ložmetēja, kas šāva uz nemierniekiem. Jā, jāatzīst, ka ļoti daudzas filmas ir iekarojušas pasaules uzmanību tieši tāpēc, ka pārkāpj kādas svarīgas ētikas normas.
Bet vai jūs pats filmētu dumpinieku nošaušanu, ja jums būtu tāda iespēja?
Nē. Es vienkārši kā cilvēks uz to neesmu spējīgs. Turklāt man ir ļoti pieticīgs viedoklis par kino lomu cilvēces mērogā. Es uzskatu, ka neviena filma nav tā vērta, lai sabojātu kāda konkrēta cilvēka dzīvi.
Venēcijā jūsu filma tika rādīta vienā programmā ar filmu, ko veidojis Aleksandrs Sokurovs – viens no retajiem režisoriem, kurš, lai gan dzīvo Krievijā, joprojām tiek aicināts uz starptautiskiem festivāliem. Viņam ir tik nevainojama reputācija?
Pirmkārt, Sokurovs ir ārkārtīgi talantīgs cilvēks ar savdabīgu, dziļu māksliniecisko skatījumu. Otrkārt, jā, viņam ir reputācija kā godīgam cilvēkam, kurš jebkurā situācijā iestājas par žēlsirdību, viņš ir īsts kinematogrāfijas humānists.
Es nevaru iedomāties nevienu citu Krievijas režisoru, kurš šobrīd, turpinot dzīvot Krievijā, varētu nonākt kāda liela festivāla programmā. Jā, labi režisori Krievijā ir. Un ir režisori, kas nepiekrīt Putina režīmam un nav sevi aptraipījuši, sadarbojoties ar to. Bet viņi uzņem apolitiskas filmas — labākajā gadījumā tās ir filmas tā sauktā „mazā cilvēka” aizstāvībai, nekādu politisku komentāru tajās nav. Šādas filmas diez vai spēj ieinteresēt starptautisku auditoriju.
Venēcijas kinofestivālā 2024. gadā izcēlās liels skandāls par Anastasijas Trofimovas filmu Krievi karā / Русские на войне, kas uzņemta no Krievijas frontes puses. Vai esat to redzējis?
Protams. Un biju par to ārkārtīgi sašutis, pat uzrakstīju par to dažus rakstus Rietumu presē. Karš jau rit pilnā sparā, bet man rāda, kā šie krievu vīri ierakumos cieš, slimo, pārdzīvo un raud, kad iet bojā viņu biedri. Filma cilvēcisko Krievijas karavīrus, radot skatītājā simpātijas pret viņiem. Manī tas toreiz izraisīja iekšēju protestu. Bet nu jau ir pagājis pusotrs gads, un es atceros šo filmu līdz vissīkākajām detaļām. Tātad tā mani ir aizķērusi. Bez šaubām, tas ir apdāvināta cilvēka darbs, filma ir veidota ļoti spēcīgi un talantīgi. Neskatoties uz to, ka varoņi ir cilvēciskoti, tu tik un tā saproti, ka tie ir slepkavas, kuri par naudu devušies karā, lai nogalinātu cilvēkus. Tu redzi šo ļaunuma banalitāti, un šajā ziņā filma Krievi karā ir noderīga lieta. Domāju, tā paliks vēsturē kā šī kara hronika. Kādreiz nākotnē šī filma, tāpat kā līdzīgi kinodarbi no Ukrainas puses, palīdzēs radīt apjomīgu ainu par šodienas traģēdiju.
Kā jūs skaidrotu filmas Misters Nekas pret Putinu / Mr. Nobody Against Putin fenomenālos panākumus?
Es priecāšos, ja viņi dabūs Oskaru (Saruna notika pirms 15. marta, un filma patiešām saņēma ASV Kinoakadēmijas balvu kā labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma. – Red.). Rietumu auditorijai tas ir ļoti noderīgi – ieraudzīt, kā Krievijā notiek propagandas zombēšana. Mēs, kas esam auguši padomju skolās, to zinām, mums tas nav nekāds pārsteigums. Mēs paši esam gājuši uz visām tām pionieru un komjauniešu sapulcēm, cēluši rokas un uzstājušies ar politinformāciju. Bet Rietumiem tā ir eksotika, gandrīz kā Ziemeļkoreja. Protams, amerikāņi no šīs filmas neko nesapratīs. Kāpēc Krievija uzbruka Ukrainai? Kāpēc tai bija vajadzīgs šis karš? Tas viss paliek neskaidrs. Bet viņi ieraudzīs tehnoloģiju, kā bērniem tiek kompostrētas smadzenes, pārvēršot viņus par fašistiem. Un daudzi amerikāņi tajā saskata analoģiju ar to, kas notiek tagad ASV. Demokrāti redz, kā republikāņi zombē cilvēkus ar savu Make America Great Again, bet republikāņi redz, kā demokrāti iedzen jauniešiem galvā visu to Free Palestine! Tāda pati smadzeņu kompostrēšana.
Viens no strīdīgajiem jautājumiem šajā filmā attiecas uz ētiku – par cilvēku filmēšanu bez viņu piekrišanas.
Jā, mani arī tas mulsina. Es domāju par cilvēkiem, kas nonāk kadrā, nezinot, ka tas ir dokumentāls kino, ko skatīsies visā pasaulē. Es personīgi kā režisors ar to iekšēji netiktu galā. Man būtu neērti. Bet tā ir mana personīgā attieksme, šīs filmas producenti izlēma citādāk.
Bet vēlreiz, kāpēc šī filma ir tik veiksmīga? Tā taču nav spēcīgākā dokumentālā filma šogad, nevar pat salīdzināt, piemēram, ar ukraiņu filmu 2000 metri līdz Andrijivkai / 2000 Meters to Andriivka.
Jā, no kino viedokļa Andrijivka ir daudz spēcīgāka, jaudīgāka un baisāka. Es vispār apbrīnoju režisoru Mstislavu Černovu – cilvēku, kurš filmē tieši frontē un nebaidās iegrimt visā šajā murgā. Vienkārši viņam ar šo filmu nepaveicās – lai gan laikam tā nevar teikt par Oskara ieguvēju (2024. gadā Mstislavs Černovs saņēma Oskaru par filmu 20 dienas Mariupolē / 20 Days in Mariupol. – Aut.). Nu, vienkārši nav pieņemts tik bieži dot balvas vienam un tam pašam cilvēkam, tāpēc viņa filmu šogad atstāja malā. Lai gan Andrijivka tomēr saņēma vairākas prestižas balvas.
Vai varbūt pasaule vienkārši nogurusi no Ukrainas tēmas, lai cik ciniski tas izklausītos?
Un tas arī. Starptautiskā auditorija, arī profesionālā, jau visu par Ukrainu ir redzējusi. Viņiem te viss ir skaidrs. Bet par Krieviju viņiem joprojām ir jautājumi. Kā un kāpēc it kā civilizēti cilvēki kļuva par fašistiem? Kur ir šīs agresijas saknes?
Vai piekrītat apgalvojumam, ka kinofestivālu žūrijas vienmēr vadās pēc konjunktūras motīviem?
Esmu bijis žūrijās lielos festivālos un zinu, kā tas notiek. Piemēram, programmā ir divdesmit ļoti labu filmu, no tām piecas vienkārši izcilas. Kā no tām izvēlēties labāko?
Kā var salīdzināt sarkanu ar plakanu vai zaļu ar kvadrātisku?
Tas nav iespējams. Tāpēc izvēlas filmu, kas ir ne tikai profesionāli vislabākā, bet arī aktuāla, rezonējoša pēc tēmas. Kāpēc tik ļoti izcēlās Pola Tomasa Andersona Cīņa pēc cīņas / One Battle After Another? Tāpēc, ka tā ir par šodienas Ameriku — par sabiedrības polarizāciju, ekstrēmistu parādīšanos gan no kreisās, gan labās puses, par iekšējo neapmierinātību, dusmām, šķiru konfliktu Amerikas sabiedrībā. Tā ir lieliski uztaisīta, turklāt trāpa sāpīgā punktā.
Latvijā izcēlās skandāls ap franču režisora Olivjē Asajasa filmu Kremļa burvis / The Wizard of the Kremlin. Izskanēja viedoklis, ka šī filma atbalsta Kremļa naratīvus, dažs vispār uzskata, ka tā ir uzņemta par Krievijas naudu un ir Kremļa maigās propagandas ierocis. Ko jūs par to domājat?
Es pazīstu šīs filmas producentus, pazīstu režisoru Asajasu un zinu, kā šī filma tapa. Vēl vairāk, man arī piedāvāja tajā piedalīties, bet es atteicos, jo man tas nebija interesanti. Nekādas krievu naudas šajā filmā nav, un arī grāmatai, pēc kuras tā uzņemta, nav nekāda sakara ar krieviem. Šāda sazvērestības teorija pastāv, bet es tai neticu. Tā vienkārši ir ļoti neveiksmīga filma, kurā primitīvi vienkāršota pietiekami sarežģītā Krievijas vēsture. Galvenais varonis, kura prototips ir galvenais Kremļa ideologs Vladislavs Surkovs, sanācis galīgi plakans un neizteiksmīgs, lai gan viņu spēlē liels aktieris Pols Dano. Ārkārtīgi naivi izskatās arī melodramatiskā mīlas līnija starp Surkovu, viņa sievu un Hodorkovski… Kas šajā filmā var nākt par labu Krievijas tēlam, izņemot to, ka Putinu spēlē Džūda Lovs? Nekas. Un filma ir pārāk izsmalcināta, lai būtu, kā jūs sakāt, Kremļa “maigās varas” produkts. Viss, kas nāk no Krievijas propagandas mašīnas, ir briesmīgs, bezgaumīgs mēsls! Tāpēc es neticu šim Krievijas pavedienam.
Kāpēc vispār šī filma bija vajadzīga tieši tagad?
Rietumniekus, īpaši frančus, un it īpaši kreisos frančus, ļoti interesē, kas tad īsti noticis ar Krieviju. Francijā Krievija tradicionāli ir ļoti populāra, šīm divām valstīm ir senas vēsturiskas un kultūras saites. Un tagad franči uzdod jautājumu – kā tad tā, Krievijā taču bija tik inteliģenti cilvēki, kas brauca uz Kannu festivālu, un pēkšņi šī valsts uzbrūk Ukrainai! Kāpēc tā notiek? Kā tas funkcionē? Kas ir tas Putins? Frančiem gribas to saprast. Un es domāju, ka tā nav pēdējā filma par Putinu.
Jūs sakāt – saprast. Bet, ja spriež pēc kinofestivālu laureātiem, tad tieši vēlmes saprast nav. Pēdējā Berlīnes kinofestivāla programmā bija divas filmas par palestīniešiem. Viena filma — dziļi cilvēciska, empātiska, mierīga. Otra — absolūti plakana un vienpusēja, tīra aģitācija. Balvu saņēma otrā.
Nu ko es varu teikt? Tas ir mūsdienu Eiropas kreiso radikāļu pamatvirziens. Viņi ir stingri apņēmušies atbalstīt palestīniešu diskursu, jo tas ir viegls veids, kā paust nepatiku pret saviem galvenajiem ienaidniekiem. Un viņu galvenais ienaidnieks ir amerikāņu kapitālisms. Viņi ienīst Ameriku, Amerikas korporācijas. Un viņi ienīst arī Amerikas satelītus. Izraēla ir ideāls Amerikas satelīts, kuru viegli vainot aparteīdā, genocīdā, imperiālismā un visos citos grēkos.
Parunāsim par Ukrainas kino. Vai var teikt, ka karš tam ir devis impulsu?
Dokumentālajam kino – noteikti. Dokumentālais kino Ukrainā šobrīd ir ļoti spilgts, daudzveidīgs, spēcīgs, to arī novērtē un atbalsta Rietumos. Lai gan jāatzīst, ka daudzas Ukrainas sabiedrībai sāpīgas tēmas joprojām tiek apietas. Busifikācija (vardarbīga mobilizācija, kad iesaukuma vecuma vīriešus ar varu iesēdina mikroautobusos, lai nogādātu iesaukšanas punktos. – Aut.), vārda brīvības apspiešana, dezertēšana – to visu mūsdienu Ukrainas filmās neatradīsiet.
Kas attiecas uz spēlfilmām, pēdējās ievērojamās ukraiņu filmas iznāca pirms četriem gadiem – 2022. gadā Kannās tika demonstrēta Maksima Nakonečnija Tauriņa redze / Butterfly Vision un Dmitrija Suhoļitkija-Sobčuka Pamfirs / Pamfir. Šīs filmas bija paralēlās programmās, konkursā nekā no ukraiņiem nebija, izņemot Sergeja Lozņicas filmu. Bet Lozņicu Ukrainas kinoindustrija nemīl, lai gan viņš uzstāj, ka ir tieši ukraiņu režisors.
Vai karš vainojams, ka Ukrainā šobrīd nav skaļu spēlfilmu?
Drīzāk tāpēc, ka
Ukrainā šobrīd nav kinoindustrijas. Ir kino process, un nevajag jaukt šos divus jēdzienus.
Ir profesionāļi, talantīgi cilvēki, kas uzņem filmas, bet nav industrijas – nav spējas ražot kino, demonstrējot filmas kinoteātros, atgūstot naudu un ieguldot to jaunās filmās.
Latvijā pēc pilna mēroga kara sākuma ieradušies diezgan daudz ukraiņu aktieru. Daži no viņiem iepriekš strādāja Krievijā.
Zinu daudzus gadījumus, kad aktīvi un veiksmīgi ukraiņu izcelsmes aktieri, kas filmējās Krievijā, kara dēļ pārtrauca visus kontaktus ar Krievijas industriju un nonāca situācijā, kad nav pieprasīti un nav darba. Ja kāds no viņiem strādā pie jums Rīgā, tas ir lieliski.
Vai jūs kā producentu interesē politiski projekti?
Gan jā, gan nē. Es droši vien labprāt nodotos kādiem mūžīgiem, pārlaicīgiem stāstiem, bet man tas neizdodas. Es tomēr esmu nācis no dokumentālā kino, tāpēc meklēju stāstus, kas kaut kādā veidā rezonē ar laiku. Šogad mums iznāks seriāls High Value Target pēc bijušā CIP analītiķa Džona Niksona grāmatas, viņš bija pirmais amerikānis, kurš pratināja Sadamu Huseinu. Šie divi cilvēki, vairākas nedēļas atrodoties vienā telpā, nu ne gluži kļuva par draugiem, bet atrada kaut kādu kopīgu valodu. Un pamazām mūsu varonis sāk saprast, kādu sprādzienu nesīs karš Irākā un kā tas ietekmēs globālo politiku.
Vēl viens ļoti politisks projekts bija filma Of Dogs and Men (2024), kas uzņemta Izraēlā uzreiz pēc 7. oktobra slaktiņa. Tā ir hibrīdfilma – gan dokumentāla, gan spēlfilma vienlaikus, uzņemta tajos kibucos, kur tas viss notika. Manuprāt, tā ir ļoti talantīga filma, kurā ir vieta empātijai un līdzjūtībai pret upuriem abās pusēs. Esmu pārliecināts, ka par mieru šajā reģionā varēs runāt tikai tad, kad arī no arābu puses parādīsies filmas ar simpātijām vai vismaz iespēju saprast, sadzirdēt Izraēlas loģiku, nevis tikai ar aklu vēlmi visus nogalināt.
Kādas vēl filmas ir jūsu producēšanas portfelī?
Es taisu spēlfilmas ar lieliem režisoriem, kuru vīziju atbalstu un talantu apbrīnoju. Nesen mēs uztaisījām otro filmu ar Mišelu Franko, brīnišķīgu meksikāņu režisoru, kurš ne reizi vien apbalvots Venēcijā un Kannās. Mūsu pirmā filma Dreams (2025)ar Džesiku Česteinu piedalījās Berlīnes kinofestivāla konkursā. Tagad mēs uztaisījām jaunu filmu, par kuru vēl pāragri runāt. Tā ir ļoti politiska, balstīta mūsdienu aktuālajos stāstos un, es domāju, var nobiedēt pat lielos festivālus.
Vēl viens mans mīļākais autors ir ungāru režisors Kornēls Mundruco, mūsu filma Pie jūras / At the Sea ar Eimiju Adamsu šogad bija atlasīta Berlīnes konkursam. Tagad mēs ar viņu pabeidzam filmu Place to Be, kurā spēlē leģendāra 94 gadus veca amerikāņu aktrise, Skorsēzes filmu zvaigzne Ellena Bērstina, arī Taika Vaititi un Pamela Andersone. Noslēdzam filmu ar Kantemiru Balagovu – šī ir viņa pirmā filma angļu valodā, tur spēlē Berijs Kjogans, Harijs Mellings un Railija Kio, Elvisa Preslija mazmeita. Un visbeidzot mēs producējām jaunās un ļoti talantīgās austrāliešu aktrises Tilas Kobhemas-Hērvijas debiju režijā It's All Going Very Well No Problems At All, aizkustinošu un asprātīgu filmu par meiteni, kura cenšas sevi realizēt laikmetīgajā mākslā, strādājot par medmāsu vecoļaužu pansionātā.
Šajā sarakstā nav Andreja Zvjaginceva pēdējās filmas. (Aleksandrs Rodņanskis bijis producents trim Zvjaginceva filmām – Jeļena / Elena (2011), Leviatāns / Leviathan (2014), Nemīlestība / Loveless (2017). – Aut.). Vai jums nav žēl, ka ar šo režisoru vairs neesat kopā?
Nu, kā neesam kopā? Mēs ar Andreju esam pastāvīgā kontaktā, esam tuvi draugi. Vienkārši viņa jaunajai filmai es nekādi nevarēju būt noderīgs. Manā pašreizējā situācijā es nevaru taisīt filmas krievu valodā. Filmas angļu valodā es vēl varu ar kādu necilvēcīgu piepūli uzlikt uz kājām, bet ar krievu filmām tas nav iespējams. Man taču nav valsts, kurā aiz muguras stāvētu liela kinematogrāfija un es varētu saņemt atbalstu, kā tas, piemēram, notiek pie frančiem. Jebkurš nopietns franču producents viegli varētu savākt Zvjaginceva filmai trīs vai piecus miljonus, un arī es tā agrāk varēju – Krievijā. Bet tagad tas nav iespējams. Ar mani nerunā neviens iepriekšējais investors — visi baidās. Vai arī šie cilvēki paši ir pakļauti sankcijām, un es nevaru ar viņiem kontaktēties. Protams, es ar prieku pastrādātu ar Andreju, bet pagaidām tas nav iespējams. Tomēr es par viņu ļoti priecājos, man nav pat nekādu domu par rūgtumu vai aizvainojumu. Esmu pārliecināts, ka viņam būs brīnišķīga filma.
Vai jums izdevās Rīgā satikties ar Andreju?
Godīgi sakot, es lielā mērā uz festivālu atbraucu tieši tāpēc, lai satiktu viņu. Vakar runājām līdz dziļai naktij, kā vecajos laikos, atceroties smieklīgus brīžus no mūsu iepriekšējās dzīves. Kas būs tālāk — es nezinu. Varbūt vēl kaut ko kopā izdarīsim.
