Rīgas Starptautiskā kinofestivāla programmā šoruden būs iespēja dažādu gidu pavadībā izceļot Parīzi, bet skatītājam jābūt modram, lai atšķirtu divas īsfilmu antoloģijas, katrā sešas īsfilmas. Kino Rakstos šoreiz – par „Parīzes sešinieku” (1965), kura režisori nāk no slavenā franču „Jaunā viļņa”.
Pasaulē ir dažas pilsētas, kurās nonākot, samērā grūti ieraudzīt pašu pilsētu. Respektīvi, ierodoties konkrētā ģeogrāfiskā vietā un skatoties uz celtnēm, ielām vai parkiem, nesaprotam, kā īsti paši to visu izjūtam, jo tas, kas atrodas acu priekšā, jau pārāk daudz reižu redzēts citu interpretācijās – un atļaušos apgalvot, ka lielā mērā pie tā vainīgs kino. Šādu pilsētu sarakstā visnotaļ droši varētu iekļaut Parīzi – stereotipu migla ap šo pilsētu ir tik bieza, ka pagājušā gadsimta 80. gados japāņu psihiatrs Hiroaki Ota, kurš Francijas galvaspilsētā strādāja Svētās Annas slimnīcā, definēja Parīzes sindromu. Viņa
pētījuma pamatā bija ekstrēmais kultūršoks, ar kuru bieži sastapās japāņu tūristi, ierodoties Parīzē, –
japāņu kultūrā bija kultivēts romantizēts stereotips par šo Rietumu kultūras centru, un Parīzes viesi sagaidīja kaut ko līdzīgu pilsētai, kāda tā izskatās seriālā Emīlija Parīzē / Emily in Paris. Tā vietā viņi ieraudzīja žurku pūļus Sēnas krastos, nelaipnus oficiantus un pie metro pieturu ieejām gulošus bezpajumtniekus, kas bļauj uz garāmgājējiem.
Pieļauju, ka ar romantizētiem stereotipiem sirgst ne tikai japāņi. Paši francūži un ne mazāk arī amerikāņi ir saražojuši gūzmu skatījumu uz šo pilsētu, un tie beigu beigās ar suvenīru industrijas palīdzību izkristalizējušies stereotipos. Franču lielo literatūras klasiķu darbos šāds virziens aizsācies jau krietni pirms kino dzimšanas vai Eifeļtorņa uzbūvēšanas; dažu režisoru filmogrāfijās šī pilsēta ir teju viena no galvenajiem varoņiem – par piemēriem var minēt gan klasiķi Marselu Karnē / Marcel Carné, gan mūsdienu autoru Sedriku Klapišu / Cédric Klapisch. Pa vidu viņu abu spožākajām filmām savu skatījumu uz Parīzi, protams, piedāvāja arī banda, kas stāv aiz franču Jaunā viļņa / La Nouvelle Vague.
No Rīgas starptautiskā kinofestivāla piedāvātajām iespējām var pat apjukt, jo arhitektūras filmu sadaļā atrodamā īsfilmu seansa nosaukums Parīze, kādu to redz… ir gandrīz tiešs tulkojums no otras īsfilmu antoloģijas oriģinālnosaukuma Paris vu par…, kas savukārt Riga IFF programmā atrodama kā Parīzes sešinieks. Šī antoloģija ir Jaunā viļņa tiešākais veltījums Parīzei, lai gan filmā notiekošais tikpat labi varētu risināties jebkurā citā pilsētā, jo īsfilmu varoņi vairāk laika pavada dzīvokļos, nevis tūrisma pieturpunktos. Skatītājiem, kas no Parīzes sešinieka sagaida Mulenrūžu, Romas brīvdienas vai Amerikāni Parīzē, var gadīties vilties.
Īsmetrāža ir kino formāts, kas šodienas kinoindustrijas realitātē organiski pārceļojis uz straumēšanas platformām, biežāk veidojot antoloģiju seriālus, nevis filmas, tomēr šeit sešu īsmetrāžas darbu antoloģija apvienota pilnmetrāžas filmas seansā. Franču Jaunā viļņa apogejā un Francijā briestošo pārmaiņu priekšvakarā tapušais Parīzes sešinieks vienā komplektā apvieno gan klasiķus – Žans Liks Godārs, Ēriks Romērs, Klods Šabrols un Žanrs Rušs –, gan arī piemirstākus autorus – Žans Dušē un Žans Daniels Polē. Četri Žani, Ēriks un Klods aptvēruši lielpilsētu stāstos, kur katras filmas nosaukums un darbība piesaistīta kādai Parīzes apkaimei.
Iespējams, šajā gadījumā tikpat nozīmīgs, kā minētie seši režisori, ir antoloģijas producents Barbets Šrēders. Var likties savādi, ka autorkino triumfa ēras filmā uzsveru tieši producentu, tomēr omnibusa darbā viņam ir īpaša radoša nozīme, jo tieši viņš šo režisoru kompāniju saveda kopā (un, starp citu, Šrēders ir arī viens no galvenajiem aktieriem Žana Ruša īsfilmā Ziemeļu stacija).
Barbets Šrēders ir viens no interesantākajiem producentiem kino vēsturē, leģendārās studijas Les Films de Losange tēvs. Irānā dzimušais, Centrālāfrikā un Kolumbijā augušais, Francijā par kinoveidotāju tapušais Šveices pilsonis un amerikāņu kino apbrīnotājs ar vācu izcelsmi savu karjeru sāka kā Jaunā viļņa filmu producents, lai vēlāk pats aktīvi pievērstos režijai. Studijas Les Films de Losange paspārnē tapušas daudzas hrestomātiskas filmas un turpina tapt joprojām.
Parīzes sešinieka gadījumā Šrēders ne tikai vienā seansā kopā savedis autorus, no kuriem lielākā daļa vēlāk tapa par klasiķiem; viņam azotē bijuši arī daži producēšanas triki. Visas sešas īsfilmas tika uzņemtas uz 16mm kinolentes – tas bija lētāk un atviegloja dažādu atļauju saņemšanu filmēšanai. Tomēr kinoteātriem tika izveidota 35mm projekcijas versija (blow up process), un Parīzes sešinieks kļuva par pirmo Francijas pilnmetrāžas spēlfilmu, kur izmantots šāds tehnisks gājiens.
Profesionālajā kinematogrāfijā 16 milimetru lente vairāk bija saistīta ar dokumentālo kino vai mazbudžeta darbiem, un arī šeit – lai gan Parīzes sešinieks ir tīrs spēles īsfilmu savirknējums, tomēr viena no galvenajām filmas kvalitātēm ir tās dokumentālisms. Šīs īsfilmas ne tikai vairās no sīrupainiem Parīzes tūrisma objektiem, meklējot dramaturģiju pilsētas ikdienā, – filma kļuvusi arī par sava veida laikmeta dokumentu, fiksējot metropoles ikdienas dzīvi 60. gadu vidū. Kamēr Jaunā viļņa autori dauzās un filmē savus stāstus, uz ielām statistu vietā ir parasti Parīzes iedzīvotāji, kas tek savās ikdienas gaitās. Un dokumentēšana attiecas ne tikai uz autentiskām ielām, pilsētas iedzīvotājiem un mūžam augošās Parīzes būvlaukumiem. Sešu režisoru kopāsanākšana mums sniedz daudzpusīgu un vienlaikus koncentrētu laikmeta garu jeb, ja gribam izklausīties smalkāki, – Zeitgeist.
Pirmā īsfilma Senžermēndeprē / Saint-Germain-des-Prés ieved mūs Parīzes un visa omnibusa pasaulē ar gandrīz vai viltus dokumentālas filmas sākuma sekvenci; arī mums, kā svešiniekiem Parīzē, tā ir organiska ienākšana pilsētā. Iespējams, šis arī ir zināmākais režisora Žana Dušē kinodarbs, tīrs savā stāstā un noskaņā. Stāsta galvenā varone ir amerikāņu studente, kura pieredz franču jaunekļu valdzināšanas trikus, bet šķietami nepretenciozajā romantiskajā komēdijā ir vairāki interesanti elementi. Ja pairdinām robežu starp mani kā kino aprakstītāju un mani kā kinoveidotāju, tad varu atzīties, ka no Žana Dušē paņēmieniem šo to esmu aizņēmies, kad veidoju dokumentālo esejfilmu 81 metrs (2023).
Parīzes sešiniekā piedalās arī īsts dokumentālists – Žans Rušs, kurš pazīstams kā cinéma-vérité virziena aizsācējs kopā ar sociologu Edgaru Morānu; viņi uz mūžiem iekaluši savus vārdus kinovēstures annālēs, uzņemot 1961. gada Vasaras hronikas / Chronique d'un été. Žana Ruša “sešinieka” īsfilma Ziemeļu stacija / Gare du Nord ir viena no tām, kurās pilsētvide piedalās visvairāk, – filmas lielākā daļa tiek aizvadīta indīgā sadzīviskā strīdā starp jaunu sievu un vīru, tomēr sākums šim konfliktam ir būvdarbi aiz loga pie Ziemeļu stacijas. Lai gan stāsts ir par attiecībām, tajā iezīmējas arī Parīzes pārtapšana – jaunā pāra skatu uz Svētās Sirds baziliku Monmartra kalna galā drīz aizsegs jaunceltne, un celtniecības trokšņi ir arī pamatīgi uzkarsējuši mikroklimatu dzīvoklī.
Ziemeļu stacija ir spēles kino darbs, saglabājot daudz no cinéma vérité vizuālā patiesīguma. Filma sastāv vien no četriem kadriem, sekojot dzīves ainiņai šķietami nepārtrauktā laikā. Lai gan tieši šo filmu mēdz minēt kā spilgtāko no sešinieka darbiem, tai tomēr piemīt vairāki trūkumi, kas zināmā mērā arī sakņojas metodē uzņemt filmu (gandrīz) viena kadra uzstādījumā. Tādā veidā autors palaiž garām iespēju radīt emocionālus uzsvarus ar montāžas palīdzību, tā vietā mēs tikai vērojam strīdu. Jāatzīst, gana interesantu un dramaturģiski izveidotu strīdu, bet, kad galvenā varone Odile iznāk no mājas pēc strīda un sastop svešinieku, kurš ir viņas vīra pilnīgs pretstats, filmas stāsts kļūst didaktisks un vairāk atgādina fabulu, nevis patiesu dzīves vērojumu, kā filma sevi pieteikusi sākumā. Ruša spēks, iespējams, ir un paliek īstās dzīves tveršanā un dokumentēšanā, nevis tās inscenēšanā.
Pēc pirmo trīs īsfilmu noskatīšanās omnibusā varētu domāt, ka Parīzes sešinieks ir vēstījums par stiprām sievietēm lielpilsētā. Tomēr tad izrādās, ka tā ir tikai sagadīšanās, kas izriet no īsfilmu secības, un šis nu ir temats, kurā gribētos apšaubīt producenta Šrēdera izvēles. Viss omnibuss noslēdzas ar drūmāko stāstu, kardināli saduļķojot iedibināto noskaņu, – noslēdzošā ir Kloda Šabrola īsfilma Muete / La Muette, kas aizrit kādā dzīvoklī Parīzes dārgākajā arrondissement jeb apkaimē. Kā jau bieži tas mēdz būt, tur, kur ir bagātība, ne obligāti vienmēr ir laime.
Tomēr vienmēr interesantāk ir domāt par Ēriku Romēru, nekā par Šabrolu. Romērs šajā smalkajā kompānijā radījis liderīgāko no īsfilmām – Šarla de Golla laukums / Place de L’Etoile, stāstu par kādu manierīgu kungu, kuram ik dienu, dodoties uz darbu Parīzes dzīvākajā 12 bulvāru krustojumā, ir jāizvēlas, pa kuru pusi Triumfa arkai šķērsot bulvāru gājēju pārejas. Teju čapliniskajā īsfilmā lielpilsētas portretu kopā ar šo kungu uzburs žūpa un divas bulvāru tenkotājas; tā ir komiska rotaļa par izdzīvošanu milzīgā pilsētā.
Protams, nākas pieminēt, ka smalkajā kompānijā ir arī Žans Liks Godārs, kurš vienkārši radījis Godāra filmu – neko vairāk, bet arī neko mazāk. Tiem skatītājiem, kas savas izziņas gaitas kinovēstures labirintos vēl tikai sāk, īsfilma Monparnasa-Levaluā / Montparnasse-Levallois varētu būt intriģējoša iepazīšanās. Visiem pārējiem tā būs Godāra atkalsatikšana, bet diezin vai kaut kā jauna atklāšana.
Rezumējot – Parīzes sešinieka vērtība neslēpjas vienā vai otrā īsfilmā. Ja es tomēr mēģinātu meklēt, kur īsti rodams unikālais Francijas kino tradīcijā, tad teiktu – tas ir mēģinājumā uzmanīgi palūkoties aiz šķietami ikdienišķā, ieraugot tajā kaut ko vairāk. Ieraugot tajā visu dzīvi. Tas izgaismojas arī šajā omnibusā. Parīzes sešinieks ir aizmirsto un mūžam slaveno režisoru tikšanās, iespējams, šarmantākajā aizgājušā gadsimta desmitgadē – sešdesmitajos –, un notiek pilsētā, kura ir ne tikai stereotipu skatlogs. Ja mēs meklētu pilsētu, kur parastas darbdienas vidū var nejauši atrast kādu Mūrnava vai cita autora mēmās filmas seansu, tad Parīze būtu starp šīm pilsētām, un citur tādu vietu būtu maz. Visticamāk, šis ir interesantākais piedāvājums ceļojumam laikā un telpā, ko Rīgā varēs atrast 20. oktobrī.
Filmas seanss Riga IFF programmā – pirmdien, 20. oktobrī, 18:00 Splendid Palace Mazajā zālē
