Indijas megapolē Kolkatā, prostitūcijas rajonā, vietējie, šajā industrijā cieši iesaistītie iedzīvotāji nodibina kinoveidotāju kolektīvu un sāk uzņemt filmas par savu dzīvi... Tieši tik neparasta ir ekspozīcija šajā dokumentālajā filmā, kas veidota ar Latvijas kinoprofesionāļu līdzdalību.
Indiešu režisora Bipuldžita Basu dokumentālā filma Sarkano lukturu cerību zvaigznes / Redlight to Limelight ir Indijas, Somijas un Latvijas kopražojums, no Latvijas puses sadarbībā iesaistījusies studija VFS Films. Šī kopražojuma ideja dzimusi Āzijas dokumentālā kino platformā DocEdge Kolkata, kur to 2021. gadā noskatījis producents Uldis Cekulis, viesojoties šajā forumā kā pasniedzējs. Novembrī filmu izrādīs arī Amsterdamas starptautiskā dokumentālo filmu festivāla IDFA sadaļā Best of Fests.
Filmas sākuma kadros jaunais režisors Rabins šaurā Kolkatas sarkano lukturu rajona istabā lēni spēlējas ar spoguli un gaismas staru, eksperimentējot ar raibi krāsoto sienu detaļu kadrējumu. Tas šķiet kā metaforisks pieteikums filmas vadmotīvam – vilkmei pārrakstīt ikdienišķās vides attēlojumu, parādīties jaunā gaismā un pašiem būt savu stāstu noteicējiem.
Kaligata, kur filma tapusi, ir sena un pretrunīga Kolkatas apkaime, kur paralēli svētceļotāju plūsmai uz dievietei Kali veltīto templi veidojies arī sarkano lukturu rajons. Kolkatas seksuālo pakalpojumu industrija ir starp lielākajām Āzijā, Kaligata ir tikai viena (un nebūt ne lielākā) no šādām apkaimēm pilsētā, bet arī te strādā ap pusotrs tūkstotis sieviešu. Daudzas šurp no kaimiņu valstīm un blakus štatiem pārveduši un pārdevuši pašu ģimenes locekļi.
Lai ar cik bēdīgu slavu apvīta, šī apkaime, protams, ir arī mājas – filmā redzam, kā te dzīvo dažādu musturu un paaudžu ģimenes, ārpus uzskatāmās mājokļu šaurības notiek ielu dzīve. Te aug arī bērni, kuriem nereti pašiem jāatrod, kur palikt, kamēr mātes savos kambaros pieņem klientus. Un tieši šajā vidē radies filmu kolektīvs Cam-On, kura darbība parāda, cik svarīga stigmatizētā vidē ir pašreprezentācija un alternatīvas mediju prakses.
Kolektīva dalībnieki (ap 30 cilvēku) pašmācības ceļā apguvuši filmu veidošanu un rada gan melodramatiskas īsfilmas, gan apkaimes problēmjautājumiem veltītus darbus un pat šausmenes. Filma Sarkano lukturu cerību zvaigznes seko Cam-On radošajam procesam, turpat apkaimē uzņemot spēles īsfilmu Nupura. Īsfilma balstīta apkaimes reālijās un tiek veidota, izmantojot caurcaurēm vietējos resursus – filmēšanas vietas, aktierus un talantus, arī stāstus filmas pamatā (kad režisors Rabins mēģinājumā iepazīstina ar vienas ainas scenāriju, sanākušās sievietes tūdaļ atpazīst konfliktu no kādas līdzgaitnieces dzīves). Filmas sižets par divām māsām uzskatāmi iemieso bordeļu apkaimes jaunās paaudzes dilemmas – kamēr viena māsa, kā saka Rabins, „pazaudējas bordeļa tumsā”, otra meklē citu ceļu.
Idejiski īsfilmas veidošanas process rezonē ar Žana Ruša etnofikcijas praksi. Dalībnieki dramatizē savu ikdienu un vietējos konfliktus, un fikcija šai gadījumā nebūt nav pretstats patiesībai, bet strādā kā metode, lai atklātu nozīmīgas ikdienas realitātes detaļas un spriedzi. Fikcija pasargā privātumu, ļauj tiešāk izspēlēt varas attiecības un parādīt stigmatizējošu pieredzi drošākā formātā.
Īsfilmas veidošana kļūst arī par iespēju uzklausīt citam cita stāstus, šoreiz kameras priekšā nokļūstot arī pašam režisoram Rabinam. Gaisā jūtama vēlme stāstīt, un ir skaidrs, ka filmēšana dalībniekiem ir nozīmīga. Svarīgs filmas aspekts ir arī paaudžu līdzdalība. Kamēr tehnisko vadību lielākoties pārņem jaunieši, tieši seksa darbinieču klātbūtne piešķir filmai īpašu spēku.
Viņu klātbūtne nav tikai simboliska – sievietes pierunā savus klientus piemest naudu filmas budžetam,
lobē filmas veidošanu vietvaras pārstāvjiem un vienā no epizodēm arī dodas uz policiju maksāt kukuli, lai varētu filmēšanu turpināt. Noprotams, ka ne visi apkaimē bijuši sajūsmā par Nupuras un Sarkano lukturu cerību zvaigžņu uzņemšanu, un ir gana daudz “iekšējo lietu”, ko par apkaimes raksturu neuzzinām.
Sižeta mugurkaulu tomēr veido īsfilmas uzņemšana, kurā attēlotais saspēlējas ar meta-filmā tvertajiem kolektīva dalībnieku ikdienas fragmentiem. Dažbrīd paralēlie stāsti mazliet aizplūst no filmas galvenā pavediena, taču iezīmē kolektīvam svarīgus tematus un parāda gan rīvēšanos ar institūcijām un kontrastus ar vidi ārpus Kaligatas, gan ģimenes situācijas un atklātas stigmas izpausmes. Filmā ieskicēti arī apstākļi, kā filmas galvenie varoņi un viņu tuvinieki nonākuši prostitūcijā. Mātes lomas atveidotāja Mīna pilsētā ieradusies ar zīdaini uz rokām, bēgot no vīra vardarbīgās ģimenes; Rabina māti no Nepālas 12 gadu vecumā bordelim pārdevis onkulis. Šādi pavedieni filmā gan paliek vairāk fonā kopainai, jo filmas veidotāji apzināti izvēlējušies koncentrēties uz stāstu veidošanas kaislību, savstarpējām rūpēm un kopīgo darbu, lai radītu jēgu ārpus ikdienas.
Lai gan kopumā meta-filma vairāk sliecas saglabāt novērojošu stilu, tajā parādās arī izteiksmīgi spēles akcenti – piemēram, augstos toņos aizsvilies strīds tomēr noslēdzas ar režisora izsaucienu “Nofilmēts!”, un dalībnieki izplūst smieklos. Vienu reizi filmā parādās arī režisora Bipuldžita Basu balss – pēc Nupuras ainas filmēšanas viņš izmanto izdevību pārjautāt, kā atainotajā situācijā rīkotos pati mātes atveidotāja Mīna un ko atbildētu saviem bērniem uz jautājumu par savu spēju ar prostitūciju nodrošināt viņiem iztiku. Mīnas atbilde sakrīt ar attēlotās varones izvēli; robeža starp “īsto dzīvi” un fikciju ir plāna.
* * *
“Ir trīs veidu filmas – labas, sliktas un svarīgas. Es dodu priekšroku trešajām,” kādā intervijā apgalvo filmas režisors Bipuldžits Basu. Iepriekš nodarbojies ar mūzikas komponēšanu un sociālo darbu, viņš sevi piesaka kā ietekmes filmu veidotāju (impact filmmaker) un izceļ kino kā radošu katalizatoru pārmaiņām un kopienu stiprināšanai. Basu sadarbība ar Kaligatas kolektīvu sākās viņa pirmās īsfilmas Midnight Blues (2022) veidošanas laikā. Arī šīs hibrīdfilmas stāsts divās paralēlās līnijās risinās Kaligatā, sekojot franču dokumentālistei, kas ieradusies filmēt apkaimes bērnus, un vietējam zēnam; abi nekad nesatiekas. Basu aicinājis kolektīvu kļūt par daļu no filmas tehniskās komandas.
Sākumā pievienojušies jaunieši, vēlāk arī mātes, kopā viņi piedalījušies scenārija un dialogu veidošanā, filmēšanas vietu un aktieru atlasē, darbā ar grimu un tērpiem,
lai veidotu tos atbilstoši apkaimē ierastajam.
Iesaiste turpinājusies un attiecīgi paplašinājusies Sarkano lukturu cerību zvaigžņu uzņemšanā, daļai dalībnieku parādoties kameras priekšā, pārējiem ieņemot citas lomas. Filmā redzamais Cam-On īsfilmas operators Rupešs Čaturvedi apvienojis darbu gan pie Nupuras, gan meta-filmas, kuras titros norādīts kā viens no operatoriem. Šķiet būtiski atzīmēt, ka sadarbība notikusi arī, kopīgi caurskatot un pārrunājot uzņemto materiālu filmēšanas posmā, tādā veidā nodrošinot pastāvīgu Cam-On varoņu atgriezenisko saiti. Arī turpmāk, iestādamies pret dokumentālā kino ekstraktīvo dabu, Basu plāno saglabāt attiecības ar Cam-On un iesaistīt visus trīsdesmit dalībniekus savas nākamās filmas uzņemšanā.
* * *
Sarkano lukturu cerību zvaigznes nav pirmā filma par Kolkatas sarkano lukturu rajonu bērniem. Starptautiski pazīstamākā noteikti ir pirms 20 gadiem ievērību guvusī Born into Brothels (2004), kas saņēma Amerikas Kinoakadēmijas balvu kā gada labākā dokumentālā filma. Arī šajā darbā pacelts līdzradīšanas jautājums, tomēr stāsts veidojies citā trajektorijā. Amerikāņu fotogrāfe Zana Briski kopā ar līdzrežisoru Rosu Kaufmanu sākotnēji ieradās Kolkatā, lai filmētu prostitūciju, taču piekļuves sarežģījumu dēļ sāka darboties ar prostitūtu bērniem Sonagači rajonā, pasniedzot viņiem nodarbības fotogrāfijā. Sadarbībai attīstoties, komanda organizēja bērnu fotogrāfiju izstādes, izdeva grāmatu, izsolīja viņu darbus Sotheby’s, lai vāktu līdzekļus bērnu izglītībai. Tomēr Born into Brothels izpelnījās arī savu daļu kritikas – par seksa darbinieču viendimensionālo attēlojumu bez niansētas izpratnes par viņu rūpēm un motivāciju, arī par nepietiekamu vietējo iniciatīvu izcēlumu, padarot par neredzamu to darbu, kas jau ticis darīts uz vietas. Filma rezultējusies glābēja naratīvā, pozicionējot bērnu izvešanu no apkaimes un ģimenes kā vienīgo iespēju viņu nākotnei. Kā argumentē, piemēram, Pūdža Rangana (Immediations, 2017), šajā gadījumā arī līdzradīšana un “demokratizācijas” ideja vairāk skatāma kā retorisks žests, kas nereti novērojams tieši attiecībā uz bērnu iesaistīšanu dokumentālu darbu veidošanā.
Tādā ziņā Sarkano lukturu cerību zvaigznes ar saviem varoņiem līdzdarbojas organiskāk.
Redzamība šeit ir pašu Cam-On dalībnieku vēlme, un darbs paliek sakņots viņu pašu vidē.
Līdzradīšanas un sadarbības formas dokumentālajā kino var izpausties visnotaļ atšķirīgi, un jautājumi par autorību un reprezentāciju tādās filmās kā Sarkano lukturu cerību zvaigznes veidojas dialogā. Atvērts paliek jautājums, kā filmu un sadarbību redz paši dalībnieki — viņu reakcijas un skatījums būtu būtiska šīs sarunas daļa. Filmu Indijā – ar pirmizrādi Kaligatā – paredzēts izrādīt nākamā gada pavasarī.
Katrā ziņā ir nozīmīgi, kā Sarkano lukturu cerību zvaigznes un citi Basu darbi šo diskusiju izvērš praksē – sadarbība ar Cam-On turpinās kā ilgstošas attiecības un jaunas profesionālas telpas radīšana kopienai. Filmas ietekme nav viegli izmērāms lielums, taču šeit tā atklājas procesā – prasmju nodošanā, lēmumu pieņemšanā un autorības iespējamā paplašināšanā. Kopumā jūtams, ka Sarkano lukturu cerību zvaigznes veidojusies ar svarīgiem kopdarba elementiem, apvienojot dažādas iesaistīto idejas un eksperimentus un rādot gana daudzšķautņainu apkaimes un varoņu tēlu. Savas pasaules atspoguļošana un veidošana radošā procesā šeit ir vairāk, nekā estētisks žests, – tas ir veids, kā dzīvot un radīt jēgu, kā vadīt savu gaismas staru.
Filmas pirmizrāde piektdien, 17. oktobrī, 20:00 kinoteātrī Splendid Palace
