Režisora Džeimsa Mangolda filma „Bobs Dilans: pilnīgi nezināms / A Complete Unknown” ir salīdzinoši tradicionāls biogrāfisks stāsts par Bobu Dilanu, un ir visnotaļ interesanti paskatīties gan uz to, ko šodien nozīmē šāda veida tradicionāli biogrāfiski darbi, gan uz to, kāpēc šis stāsts par Bobu Dilanu top tieši šobrīd.
Balvas ir tāda nebeidzami pārsteidzoša lieta. No vienas puses, labi zinām, ka tas ir mārketinga un veiksmes jautājums; nereti ar apjomīgu mārketinga budžetu var labi aizmālēt filmas profesionālos trūkumus, tādējādi radot šaubas par to, cik šī atzinību sistēma ir pamatota un pelnīta. No otras puses, šogad paši, elpu aizturējuši, sekojam līdzi balvu sezonas notikumiem, jo ir noticis neticamais un starp daudzmiljonu projektiem ir pamanīta – un novērtēta – arī Latvijas radošās komandas veidotā Straume. Bet šoreiz ne par mums, bet par kādu citu filmu, ar kuru sastopamies balvu sezonas ietvaros, – Džeimsa Mangolda režisēto Bobs Dilans: pilnīgi nezināms / A Complete Unknown, vienu no šāgada balvu sezonas favorītiem, nominētu astoņās Oskaru kategorijās, ieskaitot labākās filmas, labākā režisora un labākā aktiera kategorijas.
Bobs Dilans ir viens no fascinējošākajiem 20. gadsimta populārās kultūras noslēpumiem. Jau tas vien, ka viņš bijis slavas starmešu gaismā kopš 20. gadsimta 60. gadu sākuma, bet par viņu kā cilvēku salīdzinoši maz kas zināms, ir diezgan noslēpumaini. Dilans jau kopš karjeras pirmsākumiem ir bijis vairāk kā simbols, kā zīme; viņa spēja mainīties un iet pa priekšu laikam, nevis fiksēt notikumus retrospektīvā, ir viens no viņa pievilcības elementiem. Vienlaikus tas Boba Dilana tēlu padara saistošu gandrīz visiem, dodot katram iespēju viņa teiktajā saskatīt to, kas tajā brīdī pašam liekas aktuāls, un tas nenoliedzami Dilana karjeras laikā radījis nerimstošu spriedzi starp pašu Dilanu, viņa darbiem un viņa faniem. Šķiet, viens no viņa lielākajiem trumpjiem un vienlaikus šķēršļiem ir spēja skaidri sajust, ko no viņa gaida, un izvēlēties to nesniegt, nemitīgi pārsteidzot un mainoties.
Šeit vietā būs daži piemēri. Kad Bobs Dilans saņēma Oskara nomināciju par dziesmu Things Have Changed, kas sacerēta 2000. gada filmai Wonder Boys, būtu loģiski sagaidīt, ka viņš ieradīsies uz ceremoniju klātienē, tomēr Dilans mierīgi turpināja tūri Austrālijā, un viņa uzstāšanās Oskaru pasniegšanas ceremonijā tika atskaņota ierakstā. Par šo dziesmu Dilans arī saņēma savu pagaidām vienīgo labākās dziesmas Oskaru, un jāpiemin, ka tajā gadā viņa konkurente bija arī Bjorka ar dziesmu I’ve Seen It All no Larsa fon Trīra Dejotājas tumsā / Dancer in the Dark.
Dziesma Things Have Changed precīzi ietver to, ko mēs sagaidām no Boba Dilana muzikālā un tekstuālā ziņā, vienlaikus atklājot arī ko jaunu un dodot Dilanam iespēju iekarot arvien jaunus ceļus. Dziesmas teksts “I used to care but things have changed…” iegūst īpašu nozīmi, kad 2014. gadā uz šīs dziesmas bāzes ar Boba Dilana dalību top viena no leģendārākajām Super Bowl reklāmām (te vietā piebilst, ka Super Bowl ir viens no ASV sporta dzīves gada svarīgākajiem notikumiem un šīs pārraides reklāmlaiks milzīgās auditorijas dēļ ir īpaši iekārots). Kad liekas, ka Bobs Dilans ir saprasts, izanalizēts, pāranalizēts un izrunāts, viņš piedalās Chrysler mašīnu reklāmā, kas slavē Amerikas garu, izdomu un auto radīšanas spējas. Pēc šīs reklāmas Dilanam pārmeta pārdošanos kapitālismam, bet, manuprāt,
nav jābūt īpašam Dilana ekspertam, lai saprastu, ka ne jau naudas dēļ viņš izvēlas, ko darīt vai nedarīt;
drīzāk viņš joprojām, vairāk nekā sešdesmit gadus kopš sava pirmā albuma, atsakās tikt ieslodzīts vienā vai otrā kastītē.
Man ir vairāki personīgi mīļākie brīži, kad Dilans ir salauzis jebkādas kastītes, kurās viņa sekotāji, līdzgaitnieki, draugi un vienaldzīgie mēģinājuši viņu ielikt, un viens no tiem ir visnotaļ pārsteidzošais 2009. gada albums Christmas in the Heart. Līdz tam bija grūti iztēloties, ka Bobs Dilans varētu ierakstīt Ziemassvētku dziesmas, bet tieši tas notika, un pasaule ieguva ne tikai Boba Dilana versijas labi zināmām Ziemassvētku dziesmām, bet arī jautru videoklipu dziesmai Must Be Santa – lielisku ballīti, kas iziet pilnīgi ārpus visiem rāmjiem, un Bobs Dilans tajā visā atsvešināti piedalās, ar cilindru vai Santa Klausa mici galvā dziedot „…must be Santa!”
Dilana karjerā ir bijuši dažādi un pārsteidzoši muzikālie un tematiskie eksperimenti; brīžiem liekas, ka vienīgais, ko viņš varbūt vēl nav mēģinājis, ir repot – lai gan, protams, ir klausītāji, kuri (pamatoti) uzskata, ka Dilana dziesmā Subterranean Homesick Blues parādās labi atpazīstamas repa pazīmes (un kaut kādā ziņā mani nemaz nepārsteigtu, ja kādreiz parādītos iepriekš nezināmi Dilana repa ieraksti).
Visas savas garās un veiksmīgās karjeras laikā Bobs Dilans ir pārsteidzis, reizēm arī pievīlis savus fanus un laikabiedrus, dažādos veidos pretojoties tam, lai viņu ieliktu vienā vai otrā atslēgvārdā, ieslēgtu vienā vai otrā lomā. Viņš ir bijis mesija un nodevējs, pasaules gala dziesminieks, rokzvaigzne, kristīgais mūziķis, folkmūziķis un blūza mūziķis, un viņš nekad nav baidījies pamest lomas, kas viņam vairs neder. Tādējādi atbilde uz to, kas ir Bobs Dilans, vienkārši nav iespējama, jo mainība un pārmaiņas ir viņa kodols.
Un te nu mēs nonākam pie filmas. Pilnīgi nezināms rāda Bobu Dilanu viņa pirmajā publiski nozīmīgajā pārmaiņu brīdī, 1961.–1965. gada periodā; filma saturā ir salīdzinoši tuvu Dilana biogrāfijas notikumiem un balstīta 2015. gada grāmatā Dylan Goes Electric!, kuras autors ir Elaidža Volds (Elijah Wald). Dilans tikko ieradies Ņujorkā, kur folkmūzikas skatuve ir ļoti aktīva un iemīļota, un piesaka sevi sākotnēji kā izpildītāju, vienlaikus palēnām arī izpelnoties ievērību kā oriģināldziesmu autors; viņš sadarbojas ar citiem mūziķiem, tostarp iekaro Džoannas Baezas uzmanību. Filma seko ne tikai karjerai, bet arī privātās dzīves norisēm, ieskaitot attiecības ar Silviju Ruso, mākslinieci un sociālo aktīvisti, kura Dilanu pievērš politiskam aktīvismam (Silvija ir fikcionalizēts Sūzas Rotolo, Dilana tālaika draudzenes tēls), paralēli risinās Dilana romantiskās un profesionālās attiecības ar Baezu. Stāsts noslēdzas ar pirmo lielo pārmaiņu posmu, pārejot no folkmūzikas uz rokenrolu albuma Highway 61 Revisited ieraksta laikā.
Filma Pilnīgi nezināms precīzi iezīmē tēmas un tēlus, kas ir svarīgi Dilana karjerai, – piemēram, viņa attiecības ar folkmūzikas leģendu Vudiju Gatriju. Bobs Dilans bieži redzams uz motocikla, ko tajā laikā var uzskatīt par viņa neatkarības simbolu; vienlaikus motocikla uzkrītošā klātbūtne filmā atgādina par 1966. gada negadījumu, kurā Dilans cieta un pēc tam uz laiku nozuda no publikas acīm; šis negadījums arī atstāja nozīmīgas pēdas Dilana daiļradē, atkal mainot viņa mūzikas stilu.
Režisora Džeimsa Mangolda darbs ir pārliecinošs vēsturiskas vietas, laika un cilvēku atainojums, ļaujot iepazīties ar Ņujorku, kurā šķietami viss ir iespējams, taču vienlaikus pāri sapņiem un cerībām savelkas kodolkara mākoņi (filmas norises laikā ietilpst arī Kubas raķešu krīze), pieaug politiskā spriedze, it īpaši pēc Kenedija atentāta. Filmā nozīmīga loma piešķirta ne tikai Ņujorkai un tās māksliniekiem, bet arī Ņūportas folkfestivālam, kurā uzstājās daudzi ietekmīgi mūziķi.
Protams, biogrāfiskas filmas nekad nevar būt pilnīgi precīzas, tāpēc arī Pilnīgi nezināms demonstrē dažādas nobīdes no vēsturiskiem faktiem, starp kurām kā būtiskākā jāmin slavenās Jūdas epizodes pārcelšana uz citu vietu un laiku. Kad Bobs Dilans izvēlējās spēlēt elektrisko, ne tikai akustisko ģitāru, tādējādi pārejot no viena muzikālā posma citā, krietna daļa viņa līdzšinējo līdzgaitnieku un fanu to nepieņēma. Viens no spilgtākajiem notikumiem, kas ilustrēja fanu neapmierinātību, atgadījās Dilana koncertā 1966. gadā Mančestrā, Lielbritānijā, kad no fanu pūļa atskanēja kliedziens „Judas!”, uz ko Dilans atbildēja „Es tev neticu…”. Tā ir reāla epizode, viens no ikoniskākajiem notikumiem Dilana karjerā, bet filma Pilnīgi nezināms stāsta vienkāršošanas labad šo vārdu apmaiņu pārceļ gadu iepriekš, uz Ņūportas festivālu. Eksperti, kas analizējuši filmas Pilnīgi nezināms atbilstību Dilana biogrāfiskajiem faktiem, uzsver, ka grūti šodien novērtēt, cik patiesībā asa bija fanu reakcija Ņūportas festivālā, jo to apmeklēja aptuveni 17 tūkstoši cilvēku, un katrs varēja dzirdēt tikai to, kas notiek viņam tieši blakus, tāpēc daži dzirdēja skaļu ūjināšanu, citi dzirdēja atbalsta saucienus, bet dokumentālu pūļa reakcijas ierakstu nav (pārsteidzoši detalizēti šī un citas vēsturiskas situācijas analizētas Krisa Vilmana rakstā Variety).
Kopumā filmas atbilstība vēsturiskajiem notikumiem nav pārsteigums, jo režisors Džeimss Mangolds jau iepriekš pierādījis sevi biogrāfisko filmu žanrā ar 2005. gada filmu Sirds robeža / Walk the Line par Džoniju Kešu (lai gan man personiski liekas, ka Džonija Keša versija filmā Pilnīgi nezināms ir daudz interesantāka par to Kešu, kas redzams viņam veltītajā biogrāfiskajā filmā). Tiesa, filmā iekļautā aina, kurā Kešs apmeklē Ņūportas festivālu vienā laikā ar Dilanu, ir izdomāta, tomēr viņu vēstuļu draudzība bija īsta.
Kopumā var teikt, ka Pilnīgi nezināms ir cienījama un laba biogrāfiskā filma par mākslinieka ceļu uz pārmaiņām – neskatoties uz to, ka pārmaiņas nozīmē atteikties no tiem, kuri viņu atbalstījuši pirmo sasniegumu ceļā. Tomēr mani nepamet jautājums, uz kuru vēl nevaru atrast atbildi, – kāpēc šis stāsts un kāpēc tieši tagad? Šī nav pirmā filma, kas mēģina pētīt Boba Dilana fenomenu; par viņu uzņemtas koncertfilmas, arī pats Dilans spēris soļus kinorežijā, 1978. gadā pabeidzot filmu Renaldo and Clara, četras stundas garu darbu, kurā apkopoti koncertu ieraksti, intervijas un Dilana dziesmu dramatizējumi. Renaldo and Clara saņēma skarbas atsauksmes un to nekur daudz neizrādīja, arī šobrīd filma ir salīdzinoši grūti atrodama, bet atsauksmes no tiem dažiem, kuriem izdevies noskatīties Boba Dilana filmu 21. gadsimtā, liek domāt, ka tā, iespējams, bija arī pārāk avangardiska un eksperimentāla savam laikam, savukārt šodienas mediju telpā varētu tikt skatīta citām acīm.
Runājot par Boba Dilana dzīves dramatizējumiem filmu formātā, tādu ir pārsteidzoši maz, un būtiskākais ir Toda Heinsa filma Manis tur nav / I’m Not There (2007). Šo filmu nevaru nepieminēt, jo, vienkārši sakot, Heinsam ir izdevies neiespējamais – viņš atradis veidu, kā atspoguļot Dilana daudzveidīgās un savstarpēji pretrunīgās šķautnes, nenovienkāršojot mūziķa tēlu, viņa nemitīgās pārmaiņas un ietekmi uz līdzcilvēkiem un uz 20. gadsimta kultūru kopumā. Heinsa pieeja ir visnotaļ radikāla – tā vietā, lai Dilana stāstu uzticētu iemiesot vienam cilvēkam, režisors izvēlējies Dilanu sadalīt septiņos dažādos tēlos, kurus ataino seši dažādi aktieri. Heinsa pamatojums ir vienkāršs – lai atainotu radošu dzīvi un tās daudzveidīgos slāņus, radoša cilvēka nemainīgās pārmaiņas, pieejai ir jābūt lauzošai, nevis konsolidējošai.
Turpinot domu – cilvēka dzīve reti ir taisna līnija no punkta A uz punktu B, lielākoties tā tomēr ir neparedzamu ceļu un izvēļu kopums,
ko grūti ielikt vienā vienīgā un pareizā interpretācijā. Tāpēc šāda pieeja – sadalīt Dilana dzīvesstāstu šķietami savstarpēji nesaistītos fragmentos – ir radikāla, tomēr arī ārkārtīgi loģiska un, manuprāt, ļoti veiksmīga.
Varbūt ir mazliet savādi runāt par citu filmu, apskatot Džeimsa Mangolda darbu Pilnīgi nezināms, tomēr jāsaka – Tods Heinss savulaik ir uzstādījis jaunu latiņu, kuru vienkārši nevar neņemt vērā. Vienlaikus jāuzsver, ka nevēlos salīdzināt šīs divas filmas, jo salīdzinājums, vismaz manās acīs, būtu jaunākajai filmai par sliktu, kaut arī autori ir atraduši veidu, kā Dilanu padarīt saprotamāku filmas ietvaros – proti, fokusējoties uz ļoti šauru viņa karjeras brīdi. Cilvēku dzīves patiesi reti ir skaidras un saprotamas, un Dilana pāreja no jauna, daudzsološa mākslinieka, kuru ļoti ātri ieceļ ģēnija kārtā un nosauc par paaudzes balsi, uz atbrīvošanos un jaunas sevis versijas atrašanu ir interesants un spēcīgs stāsts par autentiskumu un palikšanu uzticīgam sev, neskatoties uz to, ko tas var maksāt.
Filmas Pilnīgi nezināms lielākais spēks nenoliedzami ir tās aktierdarbi. Timotijs Šalamē vizuāli kļuvis iespaidīgi līdzīgs attiecīgā perioda Bobam Dilanam ar viņa jauna cilvēka trauslumu un lecīgumu, arī Džoannas Baezas atveidotāja Monika Barbaro paveikusi pārliecinošu darbu. Edvards Nortons kā leģendārais Pīts Singers ir stiprs savā iejūtībā un pārliecībā par folka mūzikas dziedinošo spēku, un arī pārējie aktierdarbi ir spēcīgi. Īpaši jāizceļ tas, ka aktieri paši arī iedziedājuši filmā dzirdamo mūziku, un man liekas visnotaļ skaisti, ka sarakstam ar cilvēkiem, kas ir kādreiz ierakstījuši Dilana dziesmu kaverversijas, nu pievienojies arī pēdējo gadu arthouse kino mīlulītis Šalamē.
Bobs Dilans ir ne tikai viena no iespaidīgākajām 20. gadsimta kultūras personībām ar plašā mērogā jūtamu ietekmi, bet arī ārkārtīgi piesaistošs tēls. Jau no karjeras pirmssākumiem Dilans ir slēpis savas biogrāfijas elementus, melojis un stāstījis dažādas pretrunīgas pieredzes intervijās, jo, vienkāršoti sakot, tam nav nekādas nozīmes – cilvēki paši sevi visu laiku izdomā no jauna, un arī viņš to darījis kameru un žurnālistu priekšā. Viņa biogrāfiskie dati var būt piepušķoti un reizēm izdomāti, bet viņa spēja precīzi ielikt vārdos un mūzikā cilvēciskas pieredzes un sarežģītas idejas ir pavisam īsta. 2016. gadā Bobs Dilans kļuva par pirmo mūziķi, kurš par savu dziesmu tekstiem saņēma Nobela prēmiju literatūrā, un tas ir kārtējais pierādījums Dilana spējai nojaukt robežas un atstāt negaidītu ietekmi arī šķietami nesaistītās jomās. Šie daudzie elementi – Dilana ietekme, viņa spēja izteikties un raksturot pasauli, caur vārdiem to arī mainot; viņa nemitīgās pārmaiņas un spēja arvien pārsteigt, darot to, ko no viņa neviens negaida; – padara Dilanu un viņa dzīvi ārkārtīgi interesantu kinematogrāfiskiem nolūkiem. Tomēr vienlaikus neviena filma, neviena grāmata, nekādi citi darbi par Dilanu viņu tomēr nevarēs padarīt saprotam(āk)u skatītājiem un lasītājiem, jo apzināti radītās neskaidrības ap viņu pašu nevar izskaidrot no malas.
Arī filma Pilnīgi nezināms nesniedz atbildes uz Dilana izvirzītajiem un izdzīvotajiem jautājumiem, jo tas vienkārši nav iespējams, tomēr es ceru, ka šī filma var pamudināt jaunu skatītāju un klausītāju paaudzi iepazīties ar Bobu Dilanu.
Diemžēl liekas, ka viņa 60. gadu dziesmas, kas tapušas gan folka, gan rokenrola periodā, atkal ir politiski un sociāli aktuālas,
un vismaz man pašai gan The Times They Are A-Changing, gan Highway 61 Revisited arī šodien liekas neticami – un sāpīgi – svarīgas.
Noslēdzot stāstu par filmu, gribu pieskarties tematam par to, kā mēs skatāmies kino. Pēdējā laikā daudz – un pamatoti – lepojamies ar mūsu mākslinieku sasniegto un radīto, kopumā Latvijā vērojama plaša radošā aktivitāte, līdz ar to varētu teikt, ka ar radošām spējām un prasmēm izpaust savus talantus mums klājas diezgan labi. Tomēr tas, ar ko mums ir pavisam, pavisam slikti, ir spēja ne tikai radīt un uzstāties, bet arī skatīties. Pēdējā laikā bieži domāju par skatīšanās kultūras zemo līmeni Latvijā, ko diemžēl pamanu regulāri. Viena lieta ir pārāk bieži nepieciešamās diskusijas par to, ka pirātisms tomēr ir zagšana un tā nav pieņemama, it sevišķi situācijās, kad attiecīgie darbi ir legāli pieejami citos veidos (Latvijas statistika par pirātismu kultūrā ir tiešām graujoša). Taču pēdējā laikā es sastopos ar arvien lielākiem pārsteigumiem, apmeklējot kinoteātrus. Pirms kāda laika aizgāju uz filmu Tādi nieki / Small Things Like These, kuras apmeklētāju pulkā bija gan randiņā saticies pārītis, kas gribēja nonākt līdz ļoti tuvam fiziskam kontaktam izdevīgi tumšajā telpā, gan arī pusaudžu grupa, kas uz filmu bija atnākusi normāli aprunāties. Skaļas sarunas un telefona izmantošana jau diemžēl liekas ārkārtīgi pierasta lieta visur – gan kinoteātros, gan teātros un koncertos –, un tas liekas ļoti skumji. Teorētiski varam racionāli saprast, ka dzīvojam laikmetā, kad cilvēku spēja noturēt uzmanību strauji sarūk, bet ir tomēr diezgan šokējoši to piedzīvot dažādās publiskās vietās. Riskējot izklausīties visnotaļ moralizējoši, tomēr domāju, ka par to ir jārunā. Kinoteātri un daudzu cilvēku spēja skatīties kino kopā ir viens no kinematogrāfa pamatpīlāriem, tā pamatā ir kolektīva pieredze, kas vienlaikus sasniedz simtiem, tūkstošiem, miljoniem cilvēku. Šajā laikmetā, kad spēja fokusēties tik strauji sabrūk mūsu pašu acu priekšā, varbūt kinoteātros vērts ieviest starpbrīžus, lai visi mierīgi varētu apskatīt savus telefonus un izrunāties ar līdznācējiem; tad tas nebūtu jādara filmas laikā.
