Vai atceraties 2018. gada romantisko komēdiju "Jaungada taksometrs"? Kas tur spēlēja un kas tur notika? Ar "Jaungada taksometru 2" viss ir tāpat un vēl vairāk, turklāt pilnīgi skaidri izsekojama gan amerikāņu, gan krievu komēdiju tradīcija.
Reti notiek tā, ka sīkvels pavelk līdzi pirmajam gabalam, – lai atceramies kaut vai Matrix vai nesenos centienus atdzīvināt Terminatoru. Parasti pret filmām, kur jau dzirdētam nosaukumam pielikts cipars galā, skatītāji izturas ar šaubām un kinobiļeti pērk tikai pēc tam, kad sīkvelu ir noskatījušies un par to ieblogojuši tikai paši uzticamākie, neuzpērkamākie influenceri.
Ko lai dara, mūsdienās skatāmo filmu skaits pieaug pa minūtēm, bet filmas taču vajag ne tikai skatīties, bet arī par tām tvītot un instagramēt,
līdz ar to ierindas patērētājam dzīvē laika ir mazāk kā jebkad. Šādas aizņemtības kontekstā patērētājam būtisks jautājums ir – vai tērēt laiku un iet skatīties kārtējo sīkvelu, vai vienkārši tāpat kaut ko onlainā noburkšķēt no sērijas “redzējis neesmu, bet viedoklis ir”? Un, ja runa ir par vieglajiem žanriem, kārdinājums burkšķēt neredzējušam ir īpaši spēcīgs – arī augšminēto žanru pierastās paredzamības dēļ.
Vai atceraties 2018. gada romantisko komēdiju Jaungada taksometrs (JGT)? Kas tur spēlēja un kas tur notika? Ar JGT 2 viss ir tāpat un vēl vairāk. Pat operators dabūjis izlidoties ar dronu pār Rīgu naktī vairāk, nekā iepriekšējā filmā, un ir sanācis skaisti – bezmaz vai līdz Pepsi Max salduma pakāpei.
Divreiz vairāk, divreiz ātrāk, tā pirms pirmizrādes solīja režisors un scenārists Māris Martinsons, un te nu tas ir. Divas vai vairāk reizes. No tā izriet – ja jums pirmā nepatika, tad no otrās vispār sametīsies niezīgas pumpas, un no šī raksta vajag steigšus klikoties ārā un atpakaļ drošākos internetos. Bet, ja paliekat…
Tāpat kā pirmā JGT filma, arī otrā skandina dzimtzemnieku un lumpenproletāriešu mīļāko pasaku morāli – ja tu esi naivs, izpalīdzīgs un smaidošs, tad beigās viss būs labi. Sižets īsumā – trešais tēva dēls Andrejs (Lauris Reiniks) nevienam neatsaka palīdzīgu roku. Rezultātā sanāk piedzīvojumi un pārpratumi, taču varonis pārslīd visiem dzīves izaicinājumiem pāri kā uz pārgriezta kartupeļa uzsēdināts skapis (reāla lieta, kas strādā smagu mēbeļu pārbīdīšanā), viņš dabū grūtniecei viņas īpašo fantāziju ēdienu un pat iepatīkas sievasmātei no pirmā acu uzmetiena. Tātad – viss tas pats, un šo sajūtu pastiprina arī scenārista izvēle citēt pašam sevi no iepriekšējās filmas, tā atgādinot, ka tu skaties otro filmu tāpēc, ka tev patika pirmā.
Ar ko atšķiras JGT no JGT 2?
Bez jau pieminētā “ātrāk un vairāk” ir arī vairāk oriģinālās mūzikas (pirmajā filmā varēja vairāk dzirdēt vecus latviešu gabalus, te ir četri jauni). Ir arī kārdinājums spekulēt, ka par otro filmu galvenās lomas attēlotājs varētu būt paprasījis lielāku honorāru, tikai scenārists atradis, kā noturēt budžetu līdzsvarā, jo mēs redzam un dzirdam no Reinika mazāk kā iepriekš. Pirmā filma bija pamatā stāsts par taksistu Andreju, kuram līdzās tecēja dažas sižeta apakšlīnijas, bet šoreiz daudzmaz vienmērīgi attīstīti stāsti par gandrīz visiem iepriekšējiem personāžiem, un tas it īpaši atļāvis uzplaukt Baibas Sipenieces-Gavares un Ievas Florences-Vīksnes talanta izpausmēm.
Interesanti, ka no visiem JGT 1 varoņiem otrajā filmā ekrāna laiks noīsināts tieši galvenajam un sliktajam, pārējiem, gluži otrādi, dota iespēja uzziedēt un uzplaukt ar savu individualitāti, turklāt visnotaļ veiksmīgi. Bet tie divi – Andrejs un Dzintars – jau paši par sevi ir viens otra absolūts pretstats, gandrīz kā Dillī Dallī un Perpendikuls Saules dārzā. Andrejs Reinika interpretācijā no sevis emanē tādus dzīves nesamaitātā un nevainīgā zēna fluīdus, ka
sievasmāte viņa priekšā nevis uzsēžas uz slotas, bet izkūst kā jaungada laimēm kausēta alva pirms liešanas aukstā ūdenī.
Savukārt neuzticīgais krāpnieks Dzintars, kuram pirmajā filmā bija pamatīgi attīstīta sižeta blakuslīnija, tagad tik ļoti neiederas šajā piparkūku mājiņu pasaulē, ka viņam iedots tikai samērā īss kameo – JGT universs savā bezgalīgajā mīļumā nepieļauj, ka ļaundari pārāk izpaustos. Žēl. Man sliktie varoņi vienmēr vairāk patikuši, turklāt cīņa starp pareizo varoni un antagonistu vienmēr piešķir vairāk dinamisma.
Visādi citādi režisors un scenārists Māris Martinsons turpina sekmīgi slaukt pasaules tautu folkloras neizslaucamo govi, par stāsta centrālo tēlu izmantojot pozitīvo vientiesi – to pašu, ko klasiskajās Billija Vaildera filmās tēloja Džeks Lemons un mūsdienu amerikāņu komēdijā pārņēmuši Ovens Vilsons un Ādams Sandlers. Reinika aktierspēlei ir minimālistiskāks stils, taču ideja paliek tā pati.
Komēdijai un humoram piemīt īpaša starptautiska kvalitāte, un pasaules komēdijas ir cita citai tuvākas nekā pasaules šausmu filmas. Latviešu kino neatšķiras no citām tautām ar to, ka ietekmējamies no lielākām valstīm savās radošajās izpausmēs.
Krieviskums un amerikānisms JGT 2 ir dozēti visnotaļ profesionāli – tā, lai atbalstītu un izceltu, nevis nomāktu latvisko smeķi. Pavārs savu lietu prot.
Nupat pieminēju amerikāņu komēdiju tradīciju, kuras klātbūtni JGT 2 jebkurš dīvāna kulturologs varēs ar popkornā nosmērētu pirkstu parādīt ekrānā vēl vairāk, nekā bija JGT 1. Ir gan līnijdejas, gan Santa Klauss, kura vārds pieminēts biežāk nekā termins „Salavecis”, uzrodas pat latviešu folkloru līdz šim neapdzīvojušais ķeltu elfs (Jānis Skutelis). Ir arī tik amerikāniskā beigu morāle – dzīvē galvenais ir ģimene. Tas viss tā ir, taču rokot tikai pavisam nedaudz dziļāk, atklājas bijušajai LPSR tuvākas saknes – vecās labās Eldara Rjazanova un Leonīda Gaidaja ietekmes.
Šaubu nav, ka filma raisīs pazīstamas izjūtas tiem skatītājiem, kuri, tāpat kā es, aizvadījuši savas dzīves gaišāko, nevainīgāko posmu vēl PSRS laikos. Un ne tikai tāpēc, ka filma rosina iepriecinošu ticību – arī mums, pusmūža cilvēkiem, ir iespējams sekss. JGT konceptuālajā universā asociācijas un alūzijas ar krievu komēdisko tradīciju plūst pāri malām, un tas ir kompliments, nevis pārmetums. Pats par sevi koncepts “taksists volgā” turpina Rīgā dzimušā Arkādija Raikina padomju laika klasiku Cilvēki un manekeni / Люди и манекены (1975),
taksista Andreja pašaizliedzīgais pareizums un zināmā naivitāte atgādina Šuriku no Gaidaja filmām (1965, 1966, 1997).
Izslēgšanās ārpus dzīvokļa pēc dušas rosina atcerēties inženieri Ščukinu no Divpadsmit krēsliem / Двенадцать стульев (1928, krievu filmas 1971 un 1976), tirdzniecības centra darbiniece Aiga (Zane Dombrovska) ar saviem femīnajiem nervu sabrukumiem un cīņu ar pašas morāli izsauc atmiņā Tatjanu Dogiļevu filmā Blondīne aiz stūra / Блондинка за углом (1984). Pat Nauris Brikmanis kaimiņa-policista Jēkaba Garšiņa lomā nez kāpēc atgādina Andreju Tutiškinu jaunībā.
Kā jau mazbudžeta kino mēdz gadīties, ne visas ainas spēj tikt galā ar suspension of disbelief funkciju, un tad palīgā tiek aicināta aizkadra balss tradīcija, bet – lai velns par stenderi, ja tas neizraisa asociācijas ar Jurija Jakovļeva lasītajiem aizkadra tekstiem mākslas filmā Sargies auto! / Берегись автомобиля! (1966).
Manai paaudzei un vecākiem tas būs tāds kā sena sapņa piepildījums – abas JGT filmas ir kā vecās labās krievu padomju komēdijas, tikai viss „pa latviski”, tātad Imants Parādnieks, cerams, nedusmosies un neko nepārmetīs. Faktiski tā sauktajam „Maskavas laikam” un dažu Latvijas iedzīvotāju tradīcijai atzīmēties pēc Kremļa kurantiem filmā ir negatīva konotācija, jo tieši šāda nepatriotiska salūta dēļ dzīve ar vienu no varonēm izspēlē ironisku joku, un rezultātā viņa jūtas slikti par sevi. Viss ir nacionāli pareizi.
Vispār jau šāda budžeta, šāda temata un šāda žanra filmai skatīties zobos un pieprasīt jebko vairāk par pūkainu mīlīgumu būtu negodīgi un neatbilstoši, tāpēc – vai tur vispār vajag ko kritizēt? Tā tak komēdija, neņemiet to nopietni.
Man gan, ja godīgi, zobu griešanu izsauca aina ar volgas iebuksēšanu uz līdzeni nobērtām smiltiņām būvlaukumā – iestrēgusi mašīna tā neizskatās. Izskaidrojumi var būt tikai divi – vai nu uzņemšanas grupā visi ir perfekti braucēji un nekad mūžā nav nekur iestrēguši, vai arī JGT konceptuālajā universā pat iestrēgšana notiek tikai ļoti sakārtotās, līdzenās vietās ar klāt piebrauktu ceļamkrānu, kas aptīts ar svētku lampiņām. Otrais izskaidrojums protams, ir pareizāks un tuvāks īstenībai.
Varbūt tieši par to arī gribas piebilst – reizēm salduma ir tik daudz, ka gribas elpas atvilkšanai nu vismaz bomzi kadra maliņā... Protams, JGT 2 ir feel good filma un tās varoņi dzīvo perfektā Visumā, bet tomēr… Dzīvē taksists Andrejs noteikti būtu normāls un patīkams cilvēks, taču filmā tas ir nedabīgi perfekts sinemātiskais cukurgailītis, kas no tautasdziesmas izkāpis un tinies baltā nevainības linu palagā, lai dejotu līdzi dāmām, kas jau nogurušas alkt pēc vīriešu dzimuma deju partnera. Īsts mājsaimnieču seksa simbols, viņš brauc uz veikalu un iznes miskasti (nu labi, miskaste kadrā neparādās, bet mēs visi zinām, ka atteikt miskastes iznešanu šāds tēls vienkārši nebūtu spējīgs).
Bet ko nu es par atkritumiem, JGT pasaulē vispār nav vietas nekam nešķīstam vai nesmukam. Piemēram, romantiskais mīlētājs Jānis (Andris Bulis) notur savu pričeni nevainojami perfektu pat pēc pirmā, pēc dialoga spriežot, lieliskā seksa, un vēl pēc kāpšanas kailam pa mājas sienu. Rodas jautājums, cik daudz grima un pūdera uzņemšanas laukumā prasa gaumīgi sacirtotas krūšu spalvas, kas pūkojas virs pēcdušas dvieļa, taču tās vismaz piešķir autentiskuma sajūtu un apliecina, ka Jānis ir nevis kaut kāds tur Kens, bet vienkārši tēls, kas labi izskatās.
Nav nekāds brīnums, ka filma vienlaikus ir arī instrukcija, kā būt vīrietim:
kas ir pirmā lieta, ko darīt, pārnākot mājās (nomazgāt rokas), kā atvērt gurķu burku (ar pirmo piegājienu), kā izvēlēties zemenes (paostot kastīti). Visas pasaules vecmāmiņas par to varēs tikai priecāties.
Savu feel good faktoru JGT 2 vēl pastiprina ar pornhub laikmetam raksturīgu bezbailību, runājot par seksu. Šajā jomā filma it kā sūta tekstu un vēl zemtekstu, un katrs var koncentrēties uz savējo. Kad Andrejam pajautā, vai viņam nekad nav gadījies izdarīt kaut ko, no kā vēlāk kauns, bet ir arī ļoti forši, viņš ietur strikti misionārisku pozu un cietu seju saka – nekad! Nu, kā jau perfektam vīrietim viņam tā noteikti nav bijis, toties kaimiņam policistam gadās regulāri, un šoreiz pat kopā ar skaistumkopšanas profesionāli. (Tā, protams, ir spekulācija, bet būtu tikai loģiski pieņemt, ka stilizētās lesbiešu S&M ainas sagādās filmai vairāk noskatīšanās reižu internetā.)
Filma iet līdzi laikam arī tajā, kā tā ataino ģimenes izpratni mūsdienu Latvijā. Andrejs un Ilze nedzīvo celibātā. Laulībā arī ne. Bet par policista Jēkaba Garšiņa un viņam pazīstamo dāmu dzimumdzīvi labāk vispār nedomāt, ja neesat no tiem, kas savā brauzerī lieto incognito funkciju.
Policists, kas nodarbojas ar S&M un prezervatīvus aizņemas no kaimiņa – vai tas neatgādina Džimu Beluši no Īstajiem vīriem?
Bet pietiks te meklēt analoģijas. Noskatījos pats un citiem iesaku. Vienkārša, sirsnīga, nobērta ar pūdercukuru un vietām piesūcināta ar seksšopa erotiku, ar saknēm senā un cienījamā komēdiskajā tradīcijā, filma JGT 2 sagādās komēdiju “bez tās amerikāņu nežēlības”. Toms un Džerijs vai pat padomju Vilks un Zaķītis te netiek ielaisti, kamēr nebūs iemācījušies uzvesties. Kā perfekta Ziemassvētku kūciņa ar biezu glazūras kārtu, JGT 2 piesūcinās un pārsātinās jūsu sezonālās feel good prasības, ja nemētāsiet no sevis snobu, kam uz apgrauztas hipsteru kafejnīcas paplātes jāpadod Vudijs Allens vai Marks Zaharovs.
Pabeidzu rakstu un tagad iešu jūtūbē paklausīties kādu blekmetāla pleilisti, lai tas saldums noskalojas un organisms atgriežas līdzsvarā. Priecīgus svētkus un laimīgu jauno!