Uzrakstīt filmu ar dubultvaroni galvenajā lomā nav nemaz tik vienkārši, bet „dubultscenāristam” Skorobogatovam-Rupenheitam tas ir izdevies, turklāt ieceļot lingvistiski autentiskā šodienas Latvijas vidē vairākus senus cilvēces mītus. ("Spoiler alert!")
Beidzot arī pie mums! – lai arī ar ne tik episku vērienu, kā britu Only Fools and Horses (septiņas sezonas un sešpadsmit atsevišķas filmas no 1981 līdz 2003) vai ukraiņu vienas sezonas desmit sēriju Шулер (2013), tomēr beidzot arī Latvijā ir pašiem savs seriāls un filma, kas radīti pikareskas (blēžu) žanrā. Seriālā ietilpst piecas pusstundīgas filmiņas, kas pilnmetrāžas filmā īsinātā versijā saspiestas divās stundās – Uzticības persona (2022). Scenārija autors un režisors – Jurijs Skorobogatovs, ar visnotaļ jūtamu Oskara Rupenheita klātbūtni.
Var teikt, ka radošais duets Skorobogatovs-Rupenheits veiksmīgi turpina kaldināt to dzelzi, ko Rupenheits iesāka Kriminālās ekselences fondā (2018), tikai šoreiz ar lielāku vērienu. Premisa vienkārša un tāpēc efektīva – večiem korporatīvās pasaules virsotnēs vajag viltus firmas, caur kurām bez lieka riska mazgāt un bīdīt naudu. Par šādu viltus firmu direktoriem piemeklē cilvēkus no sabiedrības pašiem zemākajiem slāņiem (Ilfs un Petrovs Zelta teļā (1931) tādus sauca par zicpriekšēdētājiem). Mahinācijas lieliski strādā un viss darbojas, līdz kārtējā afēra tomēr uzkaras – tiek nobloķēts konts ar miljonu un divsimt tūkstošiem eiro. Konta atbloķēšanai vajag, lai zicpriekšēdētājs personiski ierastos bankā – Baltic Opportunity Bank, saīsināti BOB. Atbloķēšanas mēģinājumi cits pēc cita izgāžas, paralēli notiek trakas lietas, un beigās viss kulminē ar… noskaties, tad redzēsi.
Viens no teorētiķu iecienītiem veidiem stāstu dalīšanai divās grupās ir tā saucamie “sižeta bīdītie” (plot driven) un “tēlu bīdītie” (character driven) gabali. „Sižeta bīdīšana” nozīmē, ka lielāka nozīme ir notikumiem, kas ienāk varoņu dzīvēs no ārpuses; „tēlu bīdīšana” nozīmē, ka vairāk uzmanības veltīts varoņu iekšējiem pārdzīvojumiem un notikumus ģenerē tēlu vēlmes un vajadzības. Stipri vispārinot un ignorējot hibrīdvariantus, varētu teikt – tādus žanrus kā detektīvs, spiegu romāns vai trilleris visbiežāk uz priekšu bīda sižeta notikumu domino efekts, savukārt romantiskos romānus vai Bildungsroman parasti uz priekšu kā lokomotīvju kolektīvs velk tēli un to iekšējā motivācija. Pikareska, lai gan radījusi tik spilgtus tēlus kā Žils Blāss (Gil Blas, 1715) un Ostaps Benders (Двенадцать стульев, 1927, un Золотой теленок, 1931), tradicionāli vairāk koncentrējas uz sižetu. Ne Žils, ne Ostaps savu stāstu laikā neko daudz nemainās, mainās tikai viņu izdomātās mahinācijas un apčakarēšanas shēmas. Tā tam arī jābūt, jo blēžu stāstos viena no galvenajām intrigām ir uzzināt, kā tad viņi tur cits citu apmānījuši. Par apkārtējo Lielo Kombinatoru paņēmieniem uzzināt vienmēr ir noderīgi – skatītājs būs vai nu sagatavots atpazīt mahinācijas un nekļūt par upuri, vai arī pats turpmāk zinās, kā apčakarēt citus. Potenciāls labums atrodams jebkurā pozīcijā, tāpēc blēžu gabali ir visnotaļ populāri.
Filma Uzticības persona ir interesanta ar to, ka šķietami sižeta bīdītajam gabalam tomēr ir feini izstrādāti, bet galvenais – izlīdzsvaroti varoņi. (Vispār jau uzrakstīt filmu ar dubultvaroni galvenajā lomā nav nemaz tik vienkārši, bet dubultscenāristam Skorobogatovam-Rupenheitam tas ir izdevies.)
Visvairāk filmā priecē iekšējā harmonija. Var jau būt, ka kļūdos, bet izskatās – scenāristi ir pastudējuši dramatikas likumus un tad uzzināto likuši lietā. Tādēļ tūlīt pēc filmas noskatīšanās man uznākusi milzīga vēlme apsieties pumpainu tauriņšlipsi, uzvilkt tvīda žaketi ar melniem ovāliem uz elkoņiem, nostāties pie lekciju podija kā kārtīgam Prinstonas akadēmiķim un izklāstīt savas pārdomas no akadēmiskāka leņķa, nekā Lācītim tas pierasts. Šo izvēli attaisno divi apstākļi: 1) kādam topošajam scenāristam šīs pārdomas var likties noderīgas; 2) es nelietošu PowerPoint.
Visvairāk gribas parunāt par to, kādu pieeju scenāristi izmantojuši, strādājot ar tēliem un to dinamiku. Filmā Uzticības persona lielākā daļa ekrāna laika veltīta nodokļu speciālistam Artim (Jurijs Djakonovs). Intervijās pats Djakonovs pielīdzinājis Arti Ostapam Benderam, tikai man personīgi liekas, ka pārāk jau nu sīkburžuāzisks ir Artis un pārāk liela viņa cieņa pret kriminālkodeksu, lai tāda paralēle patiešām būtu adekvāti novelkama. Ja jau runājam par klasiku, tad funkcionāli un situacionāli šis tēls vairāk sasaucas ar Trufaldino no Bergamo (Il servitore di due padroni, 1746), Greiemu Džonsu (Take a Letter, Mr Jones, 1981) vai Edmundu Melno Čūsku II, III un IV (Blackadder, 1986, 1987, 1989), tikai daudz mierīgākā, korporatīvi uzpumpētā versijā ar uzvalku un glaunu Porsche. Pārliecinošs un dabisks šinī lomā, Djakonovs izstaro šarmu, kas, manuprāt, nav pa spēkam pat viņa līdziniekam Oskaram Aizekam (par daudz jau nu Aizeks cenšas, kamēr Djakonovam ir tāds presence factor, ka pat ar minimālu sejas muskuļu kustināšanu sanāk lieliski).
Tikpat daudz ekrāna laika aizņem nevaldāmā, 22 gadus jaunā un Līvānos uzaugusī Vecrīgas tusētāja Jana Zīlīte (izcili dinamiskā Marija Linarte), kuras neprognozējamā uzvedība rada Artim problēmu pēc problēmas. Vai Linartei paveicies ar Zīlītes tēlu, vai arī Zīlītes tēlam paveicies ar Linartes interpretāciju, nav svarīgi. Galvenais, ka es tādus skuķus pazīstu un esmu ar viņām tusējis vēl tad, kad Veldzes skvērs bija reāla tusiņu vieta, nevis tūristu slaukšanai domātais Līvu laukums. Par tēla autentiskumu un ticamību man līdz ar to šaubu nav, bet izpušķošana un amplificēšana ir viens no iemesliem, kāpēc skatītāji dzīves vietā dod priekšroku mākslai.
Jana ir tieša un agresīva, Artis ir diplomātisks un lojāls. Linartes komiskais potenciāls ir viņas Neglītā Pīlēna izpausmes smalku restorānu un atturīgu bankas filiāļu pasaulē. Djakonova komiskais potenciāls strādā tieši pretēji – brīžos, kad viņa tēlu, kas tik lieliski iekļāvies sociumā, vai nu no augšas ar kājām mīda darba devējs, vai no apakšas baksta tupi, alkatīgi lumpenproletārieši.
Janai un Artim ir katram pa tā saucamajam foil character, ko var latviskot kā “kontrasta tēls”, – viņa uzdevums galvenā tēla prezentācijā ir stāvēt blakus kā kontrastam, lai svarīgākais tēls vairāk izceltos. Šo kontrasta principu vizuāli un literāli ikoniskā duetā iemiesojis Servantess – jo resnāks un īsāks Sančo Pansa, jo tievāks un garāks izskatās dons Kihots (1605). Uz Arti nepārtraukti spiež (un tādējādi darbojas kā bumba ar laika degli) viņa līgava Ilona (Zane Aļļēna), kura nevar vien sagaidīt, kad mīļais ieradīsies pie viņas uz kāzām Seišelu salās. Savukārt Janas dzīves izvēles negatīvi ietekmē brālītis, narkotiku tirgotājs Toļiks (Mārcis Lācis), kuru pašu spārda kreditors Edvīns (Kaspars Gods). Kas Janai ir Toļiks, tas Artim Ilončiks – nepatīkama spiediena un problēmu avots no vienas puses, kontrastējošs fons no otras. Jo nelietīgāks ir Anatolijs Zīlītis, jo vieglāk mums ieraudzīt labo Janā Zīlītē. Jo vairāk naudas grib Ilončiks, jo uzskatāmāks fakts, ka Artis tikai zaudē pats savu piķi uz visu šo BOB afēru.
Un, pats par sevi saprotams, Artis un Jana nevarētu būt vēl kontrastējošāki, vēl tālāk viens no otra – kā divi poli tai pašai planētai. Vienīgais, kas viņus vieno, ir biznesa vajadzības (un tas, ka abi ir bioloģiski reproduktīvā vecuma pašā labākajā stadijā – bet to mēs tā pa īstam ievērojam tikai filmas pēdējā minūtē).
Arti un viņa ambīcijas finanšu pasaulē it kā virza, bet patiesībā tikai čakarē autoritatīvais miljonārs no Krievijas Boriss Sergejevičs (Igors Čerņavskis), kurš izrauj savu „uzticības personu” no līgavas skavām un liek tam skraidīt apkārt, izpildot despotiskas pavēles. Kā tas iederas vismaz kopš 1963. gada, kad Ernsts Stavro Blofelds sāka kasīt aiz auss balto persiešu kaķi bondiānas otrajā filmā From Russia with Love, kārtīgam ļaundarim spēka pozīcijā vajadzīgs kāds mazs, spalvains dzīvnieciņš un peldbaseins, kurā slīcināt nepaklausīgos. Borisam Sergejevičam tas viss ir, tāpat kā divi miesassargi-idioti (Vitālijs Jakovļevs un Mihails Samodahovs).
Vēl viens būtisks tēls ir lietuviešu blēdis Voiteks (Egons Dombrovskis), Rīgas kriminālās pasaules pārzinātājs, kas strādā uz citiem, bet pirmajā vietā vienmēr patur sevi. Voitekam visur līdzi staigā dūšīgs izsitējs bez vārda, bet ar pistoli (Ritvars Gailums).
Protams, katram tēlam ir savas vēlmes, īpatnības un vajadzības, un to savstarpējā berze un konflikti tad arī rada līniju tīklu, kas būvē filmas kopējo sižetu. Pat tradicionālie “noliktavas tēli / stock characters” – kā Boriss Sergejevičs, plakanāks par divdimensionālu papīra lapu, un viņa vēl plakanākie (ja kaut kas tāds vispār iespējams), tik klišejiskie miesassargi, klēpja sunītis un peldbaseins, – šeit joprojām labi strādā. Tas tāpēc, ka tie ir savas tēlu šķiras simboli, nevis pārstāvji. Ja gribat tiem pārmest oriģinalitātes trūkumu, atbilde ir vienkārša – viņiem to nemaz nevajag, šie tēli kalpo kā stutes, kā fons un žanra marķieri. Lai radītu tik advancētus ļaundaru tēlus, kā Gass Frings (Breaking Bad, 2009-2013) vai Vadims Kaļagins (McMafia, 2008), ļaundariem vajadzētu dot vairāk laika un vietas, bet šeit jau tā pietiek materiāla piecām pusstundīgām sērijām, nemaz nerunājot par filmu. Un nav, par ko piesieties.
Interesanti, ka romantiskā līnija, lai arī parādās tikai pašā pēdējā filmas minūtē, tik un tā nostrādā pēc klasiskās romantiskās komēdijas formulas – lai sasniegtu harmoniju un kļūtu par pāri, abiem tēliem jāiziet cauri sava statusa nomaiņai. Un tā Artis krīt, apčakarēts kā tāds Ostaps Benders, par kuru spēcīgāki izrādījušies rumāņu robežsargi, toties Jana izaug no zemas izcelsmes bratty tramp girl par sievieti, kas paceļas pāri zaņķim. Janas arka izpauž stāsta cilvēcisko pusi, it sevišķi tāpēc, ka viņas tēla kontā ir arī sāpīgi upuri, vistuvākie radinieki. Sākotnēji sociāli nepieņemama un līdz implantu vajadzībai nolaistiem zobiem, Zīlītes jaunkundze pieaug kā cilvēks un to pierāda ar darbiem – viņa ir ar mieru atdot visu naudu no konta apmaiņā pret Arti, kuru pirms tam sūtīja uz visām rupjākajām vietām, kādas vien piedāvā Greatest Hits lamuvārdu izlase no latviešu, krievu un angļu valodām.
Šai Pelnrušķītei galvenā prīze ir viņas pašas uzlabota versija, līdz ar to šis ir arī Bildung stāsts.
Viņa ieklausījās Artī, kad tas izpildīja Džozefa Kempbela identificēto mītiskās Dievietes funkciju un sniedza Janai padomu: “Tu vari man nepiekrist, bet tava ģimene tevi velk uz leju.” Jana to liek aiz auss, mainās uz augšu un dabū divas balvas uzreiz: naudu un princi (nu, labi, ne gluži, bet dzīvoklis un poršs arī nav slikti). Ar ko viņa to nopelnīja? Ar to, ka mainīja savu pasaules redzējumu un uzvedību. Noieta pilna varoņa iekšējās attīstības arka.
Vai no tā mums būs mācīties, ka pārliecinošam tēlam vienmēr vajag iekšēji mainīties, lai mēs to izjustu kā labi uzrakstītu? Nē. Artis, par spīti tam, ka kamera visvairāk fokusējas uz viņu, ir jūtami plakanāks un nemainīgāks tēls, vienīgi filmas gaitā no krutā čaļa ar poršu noripo līdz mīnus 1,15 eiro bankas kontā, taču pats kā bija Artis sākumā, tā arī paliek līdz filmas beigām. Tomēr savā nemainīgumā Artis nav mazāk interesants par Janu. Viņš ir no tiem, kas ar savu esamību spēcīgi iespaido pārējos savā orbītā, – galvenais, ka viņa nemainības dēļ mainās citi.
Autori savā labvēlībā Artim stāsta beigās iedod gan naudu vairāk, nekā viņš bija gribējis, gan arī meiteni labāku par to, kuru viņš taisījās precēt. Un ar ko viņš nopelnīja savas balvas? Ar to, ka nenodeva savus principus un nemainījās. Neaizmirsīsim, ka filmas sākumā viņš bija otrais vislabāk situētais tēls aiz Borisa Sergejeviča, pamatoti par sevi pārliecināts jauns vīrietis ceļā uz kļūšanu par Borisu Sergejeviču-2. Stāstā Artis pilda tradicionāli maskulīno funkciju un velk visus notikumus aiz sevis, jo viņa līnija ģenerē to, ko sauc par sižetu, – kāds kaut ko grib, bet nevar dabūt. Janai, piemēram, arī ir kaut kādi mērķi dzīvē, taču tie ir vai nu sekli un tuvredzīgi, vai arī pārāk izplūduši un nereāli, kā “man miljardu, lūdzu”.
Tas, kas šeit labi strādā, sevišķi filmā, ir līdzsvars starp tēliem. Janas un Arta tēlu arkas darbojas kā šķēres – kur Artis iet no augšas uz leju, tur Jana iet no lejas uz augšu. Beigas veiksmīgi sapin kopā divus no senajiem cilvēces mītiem – Arta stāsts ir par viltīgo kalpu, kam jāvelk no ķezām vecāks, bagātāks (un parasti arī resnāks), negodīgs tips, kurš izbauda kunga statusu, savukārt Jana, kas līdz tam šķita esam gandrīz vai Arta antagoniste, patiesībā izrādās Pelnrušķīte, kuras attālās radinieces ir Elīza Dūlitla no Bernarda Šova Pygmalion (1913) un Viviāna no Pretty Woman (1990). Tādējādi situācijas ar dārgas kleitas pirkšanu vai sociālo blamāžu ar molusku ēšanu restorānā (Viviānai “slidenie” vīngliemeži, Janai “puņķveidīgās” austeres) filmas beigās atklāj līdz tam veikli slēptu faktu – tas, ko mums iebaroja kā stāstu par apčakarēto blēdi O. Henri vai Andreja Skaiļa stilā, patiesībā ir stāsts par Pelnrušķīti!
Vēl parunāsim par valodu. Jāatzīst, ka vai nu vienam, vai abiem no dueta Skorobogatovs-Rupenheits ir izcili laba auss uz sarunvalodu. Atšķirībā no tajā pašā žanrā uzņemtās, bet krietni neveiklākās filmas Maiņa (2020), Uzticības persona izklausās tiešām autentiski. Šeit viscaur, gan piecu sēriju, gan pilnmetrāžas filmas garumā, svaigi un dzīvi skan Latvijas Republikas de facto lingvistiskais mikslis. Kā slenga un necenzūras fanam mana sirds vienkārši kūst, dzirdot īstu lamāšanos, no sirds un no rajona, kā reiz trāpīgi teicis Ozols. (Arī ar Ozola dziesmu Uzticības personā, manuprāt, ir trāpīts desmitniekā.) Slinkums mērīt ar hronometru rokā, taču liekas, ka pat katras valodas klātbūtnes ilgums uz ekrāna ataino tās reālo pielietojuma daudzumu augšminētās Republikas teritorijā. No stiprākā uz vājāko – latviešu, krievu, angļu. Konkrētajā gadījumā Latvijas krievu aktieru klātbūtne piešķir plusu autentiskumam, kurā milzu robus savulaik izkoda bāleliņu interpretācija British English izrunai seriālā Sarkanais mežs (2019), nemaz nerunājot par to apvainojumu elokūcijas mākslai, kas ir gandrīz vai katrs krieva attēlojums lielākajā daļā Rietumu kino produkcijas. Šeit tādu problēmu nav. Pat pirmajā brīdī it kā nesaderīgais fakts, ka galvenajam varonim ir latvisks vārds un krievisks akcents, patiesībā lieliski nostrādā. Parakājos atmiņā un atradu uzreiz vairākus paziņas, kuriem šinī jomā ir kaut kas līdzīgs.
Filmas veidotāji diezgan veikli izmanto valodu humora ģenerēšanai, un kā jau pikareskā filmā pienākas, Uzticības personā humors ne tikai vijas cauri, bet pat dominē.
“Atgādiniet, kāds ir viņas vārds?” – “Jana Zilīte.”
Šāds prikols var nostrādāt tikai tad, ja autoram un recipientam pazīstami gan latviešu slengs, gan tās mokas, ko Latvijas krieviem sagādā tik biežās un neizprotamās гарумзимес lietošana (krievu valodā nav garo patskaņu). Tāpat arī „Эй, красотка!” tulkojums kā „Ej dirst!”, lai arī paredzams, tomēr nostrādā.
Nu, labi, pietiks slavināt. Ja kāds noalgo Vili Lācīti artiķeļa rakstīšanai, tad ne jau slavas dziesmām.
Ko varētu pateikt mazāk pozitīvā noskaņā?
Pienācis brīdis runāt par to aspektu, kas manā skatījumā mazliet gremdē seriālu, bet filmā lieliskā kārtā šie fēleri pārsvarā izšķērēti ārā. Seriālā vietām rodas iespaids, runājot angļu tautas gudrībās, ka čaļi nokodušies vairāk, nekā spēj sakošļāt. Runājot Anatolija Zilīša – atvainojiet, Zīlītes! –, vārdiem, “A huļi vajadzēja durvis izlauzt?”
Tiešām, a huļi? A huļi dauzīt Toļika kaimiņu ar degunu pret galdu? A huļi vajadzēja ainu ar viesnīcu, ja varēja braukt pa taisno pie Arta drauga Ivariņa (Niklāvs Kurpnieks)? A huļi Ivariņš kož viens pats savā nepabeigtajā Jebeņciema mājā nakts vidū? A huļi Artis nakts vidū brauc no Jebeņciema velns zina cik tālu pēc kebaba bez ķiploku mērces un atstāj tik dārgo (un bīstamo!) Janu žūpas uzraudzībā? (Šis, starp citu, ir mans pirmais jautājums par kebabu – skat. raksta nosaukumu). A huļi Jana ignorē to, ka Ivariņa mājā uzstādītas kameras? A huļi cilvēks ar ortopēdiskajiem zābakiem tos atstāj nozieguma vietā, ja skaidrs, ka viņu pēc tiem atradīs viens un divi?
Nu, kas attiecas uz to paņemšanu aiz matiem un – ar degunu pret galdu, vienreiz, otrreiz, vēlvienreiz! –, to es vēl varu saprast, tāpat kā nevajadzīgo durvju laušanu. Tādas lietas labi izskatās uz ekrāna, tādus kadrus katram Tarantino fanam būtu žēl griezt ārā. Emocionāli saprotama izvēle. Uz pārējiem jautājumiem atbilžu varianti varētu būt divi: vai nu tas, ko angliski sauc par lazy writing, vai arī – scenāristam tā vajag notikumu attīstībai! (Pēc būtības tas gan ir viens un tas pats.) Varoņi dara to, ko vajag autoram sižeta bīdīšanai, nevis to, ko viņiem liktu darīt iekšējā motivācija vai ārēja spiediena apstākļi.
Veiksmīgā kārtā filmā lielākā daļa šo fēleru ir izgriezti, un viss ne tikai rit raitāk, bet arī sanāk ticamāk. Filmai arī ļoti palīdz tas, ka (atšķirībā no seriāla) tajā nav flešbeku. Man nav iebildumu pret flešbekiem kā tādiem, taču šeit tie reizēm radīja to a huļi sajūtu, ko mēs ar Toļiku jau pieminējām.
Nu, labi, bet kas ir ar to otro jautājumu par kebabu? Šis nav nekāds a huļi jautājums, drīzāk skaudība. Ja kādreiz iepazīšos ar Juriju Djakonovu, mans jautājums būs – kāda ir sajūta, kad tev maksā par to, lai tu kameras priekšā šķaidītu kebaba (laikam jau ķiploku?) mērci pa Porsche Panamera salonu? Man arī gribētos...