Pirmo reizi visā Latvijā tikai tiešsaistē – tas ir pats galvenais, kas šogad jāpasaka par programmu „Kids Weekend” Rīgas starptautiskajā kinofestivālā. Pārējo šeit pateiks divi skatītāji, liels un mazs, kas programmu jau izpētījuši, - Ingmāra Balode, dzejniece un tulkotāja, un Alvis, sešgadnieks ar plašu interešu loku un visai dažādu kino skatīšanās pieredzi. Filmu vērtēšana estētiskās un emocionālās kategorijās vairāk raksturīga pirmajai šī tandēma skatītājai, bet jaunākajam – skaidri ētiskie vektori un taisnības izjūta sižeta risinājumos un personāžu raksturu izveidē. Šīs filmu programmas skatīšanās un pārspriešana viņiem bijusi vērtīga un sirdi sildoša pieredze. Lai brīnišķīgi RIGA IFF rīti un vakari arī citiem skatītājiem!
Romijas salons (2019, Miša Kampa)
Šāgada Kids Weekend programmā Romijas salons šķiet viena no grodākajām un man, it kā pieaugušajam, visinteresantākajām pilnmetrāžas filmām. Romijai ir jāpārvar šķēršļi, kuri neliktos nieks pat pieaugušajiem, – jāsatuvinās ar aizņemto un biznesā iegrimušo vecmāmiņu, kura virtuozi vada savu mazo frizētavu un sākumā gandrīz negrib neko dzirdēt par bērnu, kurš tur nāks daudzas dienas nedēļā pēc stundām. Jāsaprot, ka ar eleganto dāmu kaut kas nav lāgā. Tad jāizdomā, ko darīt, kad esi pietuvinājies, bet ar cilvēku kaut kas nav lāgā. Un vēl kaut kā jākomunicē ar saviem jaunajiem, bet jau nogurušajiem vecākiem.
Bērniem, kuri vēl nav sasnieguši pusaudžu vecumu, šo filmu vajadzētu skatīties kopā ar pieaugušo, lai pēc tam izrunātu filmas sarežģītākās tēmas –
piemēram, aptvertu, kas tad īsti kaitēja Romijas vecmāmiņai, un vai tas var piemeklēt katru. Kādas ir reālās iespējas palīdzēt cilvēkam, kuru paša atmiņa sāk vest neceļos?
Risinājums, ko piedāvā filmas veidotāji, ir bezgala silts un, atkal nākas teikt, visai riskants un ar to arī aizraujošs.
Mazā, pat savam vecumam sīkā Romija ņem un apsteidz vecmāmiņas demenci, palienē vecmāmiņu no aprūpes iestādes un dodas ceļojumā uz vietu, par kuru tik daudz dzirdēts, – akmeņaino krastmalu un māju no gleznas, turklāt pāris valstis tālāk – Dānijā… Vecmāmiņa iegūst dienu, kurā viņas atmiņas, sapņi un iztēle saplūst vienotā ainā un pastāv vienlaikus, – un tā noteikti ir atsvabinoša un laimes pilna diena pasaulē, kura bijusi tik saprotama un strikta (un savā ziņā skaista, frizējot dāmas pašas veidotajā salonā), bet kļuvusi tik sadrumstalota un nedroša, kopš atmiņa sākusi padoties laika un slimības priekšā.
Šajā filmā nevienam nav līdz galam pareiza un gluda dzīve – un varbūt tieši tas ļauj Romijai atraisīt drosmi un pašpaļāvību, iedvesmojot arī skatītājus (cerams, ne tik trakiem piedzīvojumiem, bet atvērtībai un siltumam arī pret mazāk saprotamiem līdzcilvēkiem).
Romijas salons (2019, Miša Kampa) Kids Weekend programmā – svētdien, 18. oktobrī, 13:30 online.rigaiff.lv
Vasaras dumpinieki (2020, Martina Sakova)
Slovāku režisores Martinas Sakovas filma ved vasaras piedzīvojumā kopā ar vienpadsmit gadus veco Jonasu. Puikam mammas iecerētās brīvdienas Vācijā nešķiet gluži laba ideja; viņš ilgojas ne tikai pēc sava tēta, kura vairs nav, bet arī pēc brīvības, dabas un – vectēva Bernarda. Vectēvs dzīvo pārlieku tālu, Slovākijā, un turklāt ir pavisam viens pats – nudien tas nav īstais cilvēks bērna pieskatīšanai vasaras brīvdienās, tā varētu domāt. Tomēr bērnam un man Jonasa vectēvs iepatīkas jau ar pirmo parādīšanos kadrā, mēs arī labprāt pie tāda brauktu – tas nekas, ka māja nav ideālā kārtībā vai ka par ņergāšanos ar ēdienu viņš, kā jau daždien sūrākus laikus pieredzējuši vectēvi, var būt pat ļoti skarbs.
Skatoties šādas filmas, vecākus noteikti pārņem bažas, ka viņu bērni arī kādudien varētu safabricēt pāris e-pastu tuvākajā svešvalodā (man ļoti patika valodu mikslis šajā filmā!) un doties taisni uz vilcienu un pāri robežai pie kāda, kurš ir mazāk noguris un rutinēts, nekā mēs paši. Manas mājas jaunākais skatītājs savukārt, nopietni novērtējis vasaras dumpinieka-bēgļa sagatavošanos ceļam, uzreiz pārceļas sekot darbībai jaunajā vietā – mazliet apbružātajā un skaistajā Slovākijas robežpilsētā. Kaut kas šīs filmas noskaņā man atgādināja pašas bērnības zelta klasiku, tas ir – gan pārdrosmīgus pārbraucienus tuvākā un tālākā piepilsētā un pierobežā, gan, teiksim, Saulessveci, klasisko latviešu filmu.
Jā, tā pati vasaras zeltainā krāsa un gaisa virmojums piemīt arī Vasaras dumpiniekiem. Mazpilsētā uzplaukst vesela draudzību puķudobe –
Jonass iepazīst savu vectēvu, vectēvs neļauj uzreiz manīt, ka ir sapratis zēna manevrus; puika iepazīstas ar kādu spurainu meiteni no tās pašas dzīvojamās mājas, un abi kļūst par īstiem draugiem. Viņu dienas ir pilnas lieliem plāniem, delverībām, savārītām ziepēm, bailēm un strīdiem, tik spilgtiem, cik pieaugušais vairs izturēt lāga nespētu. Un vectēva vientulīgo dzīvi Jonass no visa spēka ciešas kliedēt ar mūsdienīgākajām metodēm pasaulē – iepazīšanās sludinājumiem.
Caur vectēvu un pazudušās tēva laivas sāpīgo tēmu Jonass iepazīst un it kā no jauna apzinās arī savu tēti, iegūst reālāku priekšstatu par to, kur un kā viņš audzis, kā tapis par to supertēti, kādu atmiņās glabā dēls. Arī Jonass aug par vīru lēmumos un atklātībā, ko dumpinieku vasara no viņa prasa. Šī filma lāgiem nešķiet vedam uz viennozīmīgi laimīgām beigām (tā ir pārlieku reālistiska, lai ļautu tādām nepārtraukti ticēt), tomēr, par laimi, ir tādas vasaras, kas sadumpojas un pagarinās, lai tikai mēs saprastu, izceļotu, izairētu savu domu ceļu līdz galam. Un arī filmas varoņiem tas, tā vien šķiet, galu galā izdevās – pat mazliet neticami, kā izdevās!
Vasaras dumpinieki (2020, Martina Sakova) Kids Weekend programmā – svētdien, 18. oktobrī, 16:00 online.rigaiff.lv
Sūne pret Sūni (2018, Jūns Holmbergs)
Sūne – vedējs (2019, Jūns Holmbergs)
Zviedru ceturtklasnieka Sūnes attiecības ar pasauli jau tāpat brīžam ir visai sarežģītas, bet tad uzrodas vēl viens Sūne! Nolāpīts, tas draud izvērsties drāmā, taču, mazpamazām šķetinot pamatskolnieku psihes pinumu radītās situācijas, filmas veidotāji uzbūvē cilvēcisku, gribas teikt – lādzīgu stāstu pat ar komēdijas elementiem. Draudzēties ir milzīga māksla – ko tur liegties, arī pieaugušie to mēdz mācīties līdz mūža galam, tāpat kā sava mugurkaula turēšanu taisni, tāpat kā… visas tās lietas, par kurām, pieaugušie būdami, skatāmies filmās, lasām grāmatās, gudri runājam draugu lokā, domājam bezmiega naktīs, – bet bērniem ar tām nereti ir jātiek galā vēl paralēli skolas mācībām un visam pārējam. Teiksim, ar bailēm būt nesvarīgam, bailēm būt Nekam – tik stiprām bailēm, ka beigās zūd priekšstats par to Kādu, kurš tu biji pirms nedrošības lavīnas. Par sāncensību un atvērtību. Par spēju pieņemt, ka pasaulē kāds var izrādīties gudrāks un asprātīgāks par tevi.
Šī filma noteikti būs piemērota skolas vecuma bērniem – mazākie tajā atainotās attiecību kaskādes var neizprast. Bet vecākiem šis būs kino piedzīvojums, kas liks reizēm pasmaidīt pašiem par sevi un atcerēties, ka spilgtas iztēles nepārvaramā vara attiecas ne vien uz pašiem mazākajiem, bet arī dzejniekiem un pamatskolniekiem – tāpēc varbūt arī uzrunājamas visas trīs ļaužu grupas ir ne vienmēr ar tiem visreālistiskākajiem līdzekļiem.
Bet otrajā filmā par Sūni izskatās, ka viņš kādubrīd apmetis kūleni izaugsmē un kļuvis par tādu kā viens-pats-mājās puišeļa mūsdienīgāku versiju – tiesa, notikumi, kuros iepinas vai ko pats rada Sūne, nav tik asinis stindzinoši un holivudiski kā minētajā bērnu trillerī. Problēma, kas risināta filmā, ir pārlaicīga – kā būt divās vietās vienlaikus, pat ja nevar, bet ļoti gribas?
Sūnes tēls nav nekāds jaunais – filmas režisors Jūns Holmbergs atceras populārās grāmatas par Sūni no savas bērnības. Un izrādās, ka ir iespējams apmest kūleni laikā, nonākot tur, kur tev patiešām jābūt. Lai lieku reizi nesacītu neko par temperamentīgajiem vectēviem bērnu programmā, šeit arī likšu punktu.
Ja laiku pavada ar smaidu, varot dabūt bedrītes vaigos.
Sūne pret Sūni (2018, Jūns Holmbergs) Kids Weekend programmā – sestdien, 17. oktobrī, 13:30 online.rigaiff.lv
Sūne – vedējs (2019, Jūns Holmbergs) Kids Weekend programmā – sestdien, 17. oktobrī, 16:00 online.rigaiff.lv
Kids Weekend animācijas īsfilmu izlase
Tik ļoti augstu / Tout la-haut (2019, Martina Svojīkova) – mīlīga un pamācoša filmiņa par iejušanos, savējiem un svešajiem. Ļoti būtisks atspēriena punkts sarunai ar mazu bērnu par šīm tēmām. Arī par draudzēšanos un atvērtību, par nepadošanos, ja kaut kur neizdodas tikt pieņemtam uzreiz, jo esi pārāk tāds, pārāk šāds vai pārāk vēl kaut kāds. Ja tavas domas vai galva sniedzas tik ļoti augstu, ka nesaprot piezemētākas kaislības un dusmas. Filma, kas raisa spēcīgas emocijas mazā bērnā un atgādina pieaugušajiem, ka spēja pieņemt ir pilnīgi universāla problēma.
Lapiņa / Listek (2020, Aļona Baranova) ir viena no filmām, ko abi ar bērnu skatījāmies vairākas reizes. Te animācija ir grafiski izsmalcināta, metaforas strādā čakli un nevainojami, liekot skatītājam domāt par to, kas ir īsteni būtisks mūsu ceļa galā, lai kādas cilpas mestu ceļš. Ielikt katarsi četrās minūtēs ir apskaužama spēja mākslās. Sajust būtisko četrās minūtēs – apskaužama spēja bērnībā.
Darbnīca / L’atelier (2019, Bianka Mansani). Manā bērnībā šo brīnišķīgo vietu sauca smalki kā filmas oriģinālnosaukumā, par ateljē – ak, kā es gribētu tur padzīvoties, tāpat kā mazā meitenīte šajā filmiņā! Nebiju domājusi, ka tieši auduma, krāsu, prieka, neatlaidības un mūzikas mikslis mazfilmiņā būs tas, kas mūsu mājās skanēs un ies uz riņķi vairākas - četras! - reizes, bet tā tas nudien bij’. Skatoties sava bērna priekā par filmiņas varones aizrautību, vecmāmiņas šūšanas darbnīcā apgūstot arodu par spīti visam, ko darīt nevajadzētu, iedomājos – varbūt pārāk bieži saku viņam, lai nepārvērš māju par džungļiem, kuros neko vairs nevar atrast… Prieks, kas atrodams starp auduma baķiem, un pieaugušais, kurš beidzot padodas un ļaujas spēles mūzikai, – šo atbrīvojošo kombināciju novēlu katram, lielam vai mazam.
Lupatiņu jaunākās filmas (2020, Edmunds Jansons) mans bērns gan uzskata par kaut ko tādu, kas vajadzīgs tikai pašiem mazākajiem, un tā pa īstam gaida parādāmies tikai Kaķi. Taisnību sakot, tas arī atbilst sižetam – bez Kaķa Lupatiņu pasaulē brīžam iestātos pamatīgs haoss (kuru nez kādēļ mēdz piedēvēt pasaulēm ar kaķiem).
Man īpaši patika laika skaitīšanas filmiņa, kas noderīgas zināšanas sniedz neuzbāzīgā veidā, bet bērnam vislabākā likās ceļošanas sērija.
Sensenos laikos, pavasarī, mēs pāris reižu tā arī darījām – ceļojām ar matračiem kā laivām pa pašu istabām, gulējām teltī no palagiem blakus gultai, dzērām kakao uz salas istabā, lai atgūtos pēc peldes ledainajos grīdas dēļu viļņos…
Es pat teiktu, ka tās bija divas dienas, ko bez savādajām ārpasaules pārvērtībām mēs savā pasaulē, divās istabās, varbūt nebūtu gluži tā noorganizējuši.
Toties brokastošanas filmiņa tik ļoti atgādināja bērnudārznieku jezgu ap krēsliem, īstajiem un vienīgajiem, zirgu riksī lēkājošiem vai rāmi stāvošiem, ka bijām vienisprātis – ja Lupatiņu būtu vairāk, nekā stabilie četri, tad pat Kaķis, viedais un cēlais, vairs nezinātu, ko iesākt.
Lūsis pilsētā / Un lynx dans la ville (2020, Ņina Bisjarina), dizainīgi asprātīga filmiņa, parāda mūsu dzīvojamo māju skudriņdzīvi no jauna skatpunkta. Rudais un dzīvespriecīgais, ziņkārīgais zvērs iesoļo pelēkbaltajā pasaulē, kurā glīti sarindoti mazītiņi auto un mazliet lielāki nami, tekalē cilvēciņi… Zvēram tur nav, ko iesākt, – cik gan ilgi spēlēsies ar mazajiem skārda niekiem, kuros skudrām tā patīk braukāt?
Uzsnieg sniegs, sarodas pilsētas iemītnieki ar ragavām un sniega lāpstām, lūsis pamostas autostāvvietā…
Domāju, ka šo filmu atcerēsimies laikā, kad krāsu daudzums apkārtējā vidē būs samazinājies.
(Savukārt tas, ka ar droniem nedrīkst skriet mežā, pat sešgadniekam ir skaidrs!)
Ziemeļblāzma / Au pays de l’Aurore Boréale (2019, Karolina Atia-Larivjēre) ir mākslas darbs, no kura vai ikkatru kadru varētu pārvērst statiskā bildē un ļoti gribēt (apmēram ar tādu aizrautību, ar kādu kaut ko grib bērni) to pielikt istabā pie sienas. Taču ne jau par piesavināšanos jādomā, skatoties filmu. Cilvēku un dabas attiecības – tas skan vienlīdz trausli un draudīgi; trausla un draudīga ir arī ledāju dzīve mūslaikos. Bērna un vectēva ceļojums starp tiem (ar mājiņu, ko velk suņu pajūgs) ir aizraujošs un mazliet smeldzīgs. Bērnam apņēmību dod kāda fotogrāfija, kur viņa tētis redzams pēc vaļu medībām. Bērns redz skaistus un, domājams, arī baisus sapņus, meklējot sevī senču drosmi. Pasaule, kurā viņš pamostas – ledus un klusuma pasaule –, aicina spert pirmos īsti patstāvīgos soļus un sastapties ar skaistumu un briesmām.
Apmēram tajā brīdī, kad stāstu savam bērnam, ka vaļi ir zīdītāji, kuri arī ilgi rūpējas par saviem mazuļiem, filmā ilgi sapņotais vaļa purns parādās virs ūdens. Šis lielais un lādzīgais radījums, kurš senās bildēs ir trofejas lomā, ir ne tikai dzīvs, bet arī līdzjūtīgs, un palīdz cilvēkiem.
Brīnišķīgs animācijas piedzīvojums visām vecuma grupām. Kā lego vai sniegavīri – no 3 līdz 99 gadu vecumam.
Kad bijām piekto reizi noskatījušies filmiņu par šūšanas darbnīcu, acu priekšā iznira darbs, kas ieturēts viscaur manas bērnības vieglo skumju tonējuma tradīcijās, un gandrīz domājām, ka Ezītis miglā būs iekarojis arī Rīgas IFF programmu! Taču šoreiz smalki pastelīgais tonālais risinājums pieder kam citam – Tīģerim bez svītrām / Le tigre sans rayures (2019, Rauls Robins Moraless Rejess). Šī ir ļoti emocionāla pasāža bērniem un vecākiem par sevis pieņemšanu un pieaugšanu – iniciāciju, ja gribat. Tumsā lidojošās gaismiņas vai “blusas”, kā tās priecīgi nodēvēja mans skatīšanās kompanjons, atgādināja kādu vēlēšanos, ko savos bērnības gados pat centos piepildīt – pavadīt kādu nedēļu animatoru darbnīcā, lai radītu mirāžai līdzīgu gleznu, kurā dzīvoties skatienam.
Animācijas īsfilmu izlase Kids Weekend programmā – svētdien, 18. oktobrī, 11:00 online.rigaiff.lv
