Režisors Gatis Šmits savu Simtgades filmu „1906” publiskajā telpā definē kā „džeku filmu”, bet kinozinātniece Inga Pērkone saskata, ka tā būvēta kā brīnumpasaka, kura precīzi iederas Latvijas brīvības cīņu melodrāmu rindā.
Vēl pirms TV seriāla Sarkanais mežs veidotāju diskriminējošajiem paziņojumiem par to, ka “faktiski Sarkanais mežs ir veču filma, veču stāsts”, režisors Gatis Šmits, informējot par savu filmu 1906, jau bija Latvijas sabiedrību brīdinājis: “Tā būs īsta džeku filma (..). Tas ir stāsts par puišu piedzīvojumiem un briesmām, draudzību un nodevību, kas risinās Belle Époque laikā, kuru vēl nav pārrāvis Pirmais pasaules karš.”[1]
Publiskajā telpā 1906 definēta arī kā “puišu filma”[2], “dēku stāsts vai sentimentāla vīriešu dziesma”[3], stāsts par “džekiem, kuri nebaidās rīkoties”[4] un tamlīdzīgi. No šiem un citiem līdzīgiem izteikumiem ir pilnīgi skaidrs, ka
21. gadsimta Latvijā (vismaz filmdaru vidē) sievietes joprojām netiek uzskatītas par vēstures subjektu, vēsture joprojām ir tikai VIŅA stāsts: "HIStory".
Tomēr ne no Gata Šmita, ne TV seriāla darinātāju tekstiem nekļūst skaidrs, vai sievietes vispār drīkst skatīties šos veču/džeku stāstus, vai arī tie domāti tikai vīriešu dzimumam. Filmas 1906 gadījumā vienīgā nepārprotamā norāde ir, ka filma paredzēta auditorijai no 16 gadiem. Iespējams, latviešu vēsturisko filmu veidotāji, gluži saskaņā ar Loras Malvijas (Mulvey) 1975. gada fundamentālo eseju Vizuālā bauda un naratīva kino / Visual Pleasure and Narrative Cinema (1975), ir pārliecināti, ka ikviena dzimuma skatītājs kinozālē automātiski pieņems vīrišķo skatienu un tā varēs kaut uz brīdi sajust baudu būt vīrietim kā aktīvas rīcības subjektam, savukārt no sieviešu pasivitātes vērošanas gūs mazohistisku vai sadomazohistisku tīksmi. Tas nekas, ka no Malvijas raksta tapšanas pagājuši gandrīz 45 gadi, mainījušās un attīstījušās ne tikai teorētiskās koncepcijas, bet (pasaulē) arī vēstures izpratne un pat kino.
Līdz ar šiem neatbildētajiem jautājumiem tālākā teksta rakstīšana, protams, ir problemātiska. Vai vispār drīkstēju skatīties, vai drīkstu ko domāt un izteikties, ja neesmu identificējama ar džekiem, bet drīzāk ar tēlu, kuru raksturo Džeks Reja Čārlza dziesmā Hit the road, Jack!: “You're the meanest old woman that I've ever seen...”?
Nu, bet – kamēr nav (kā filmā) pienācis mazais džeks un teicis “Dodiet to naudu (lasi: rakstu) man, kundze!”, jāraksta vien ir.
***
Filma 1906 sākas kā brīnumpasaka – ir puisis, un ir ceļš.
Esmu jau citur[5] pieminējusi to, ka krievu filologa un folklorista Vladimira Propa (Пропп, 1895-1970) savulaik konstatētā
brīnumpasakas shēma un varoņu funkcijas ir lieliski saskaņojamas ar Latvijas brīvības cīņu melodrāmām – no filmas Es karā aiziedams (1920) līdz Rīgas sargiem (2007).
Nacionālo melodrāmu uzbūvē ir zīmīgi, ka Pirmais pasaules karš ir tikai izejas punkts, īstās un izšķirošās cīņas latvju varoņi izcīna, savu māju (dzimto sētu vai Latviju) atstājot otrreiz – 1919. gada novembra kaujās. Tāpat kā brīnumpasakās, arī nacionālajās melodrāmās varoni mēs varam pazīt pēc pletnes vai zobena iecirstas rētas sejā; parasti rēta ir uz labā vaiga, kā to redzam, piemēram, Jāņa Vanaga sejā filmā Lāčplēsis. Rēta ir apliecinājums varoņa iniciācijai – parasti vīra kārtā viņš iecelts jau pirms izšķirošās cīņas –, rēta ir gan pazīšanas zīme, gan pierādījums varoņa drosmei un spēkam. (Iezīmēto latvju varoņu rindā gan ir viena atkāpe – Lapiņš Gata Šmita filmā Seržanta Lapiņa atgriešanās (2010); pēc rētas iegūšanas Andra Keiša varonis nedodas izšķirošā kaujā, bet palaiž pasauli pa vējam, tā kļūstot par simbolisku noslēguma figūru visai latvju cīnītāju rindai.)
Rēta (faktiski – divas svītras) uz labā vaiga ir arī filmas 1906 galvenajam varonim Pelēkajam (Mārtiņš Kalita). Šāds filmas pirmais kadrs – seja ar rētu – skatītājam ne tikai precīzi norāda, kurš (un kāds – to vislabāk sapratīs kino vēstures zinātāji) būs filmas varonis, bet arī to, ka faktiski atrodamies jau stāsta vidū – daļa svarīgu notikumu jau ir aiz muguras. Ir skaidrs, ka ceļš, kuru redzam, varonim nav pirmo reizi zem kājām, un daži pūķi jau ir uzvarēti.
Atšķirībā no Latvijas brīvības cīņu stāstiem, izrādīsies, ka šajā filmā varonis un viņa palīgi no mājas otrreiz iziet nevis, lai dotos pēc brīvības, bet gan pēc naudas. Un šajā otrajā iziešanā viena pēc otras kritīs nevis pūķa galvas, bet gan varoņa draugi, kaut arī filmā grūti identificējamā pretspēka pārstāvji (cara patvaldība? vācu muižniecība? kapitālisti?), kareivji un policisti, būs stulbi un naivi kā zābaki – kā jau pasakās.
Brīnumpasaku kā filmas žanru balsta vēl vairāki motīvi. Jau sākumā redzam pavisam īstu pili, kuras pašā tālākajā kambarī paslēpta princese – barona ārlaulības meita[6] Violeta Morica (Inese Pudža), kuru maskētais varonis atbrīvo, turklāt iededzot princeses sirdī revolūcijas jūsmu. Tāpēc beigās tieši princese būs tā, kas izšķirošajā brīdī varoni izglābs.
Interesanta ir gan abu tēlu raksturu, gan arī viņu vārdu saspēle – Pelēkais un Violeta...
Kalitas varonis diezgan ātri atklājas kā mazizglītots un visai prasts, taču viņam piemīt, kā Augusts Sukuts teiktu, fleksibilitāte, tāpēc viņš spēj ātri aptvert situāciju un novērtēt cilvēkus, piemērojoties tiem. Aktierim dotie tuvplāni vienmēr ir dinamiski, ļaujot atklāt tēla emociju nianses un pretrunīgumu, turklāt, tā man šķita, saglabājot arī zināmu distanci – mūsdienu cilvēka skatu no malas.
Ineses Pudžas varonei paredzētās darbības, izņemot finālu, gan nesniedzas daudz tālāk par brīnumpasakās princesēm atvēlēto kariķēto un dekoratīvo funkciju (atcerieties princesi Zeltīti filmā Sprīdītis (1985)!), un tikai dažos tuvplānos (kafejnīca, krāpnieciskā saruna ar ārstu, vēl pāris ainas) viņai atļauts atklāt nevis padumju un patētisku, bet patīkami šķelmīgu jaunu cilvēku, tieši šajā šķelmīgumā radniecīgu Pelēkajam.
Interesanti, ka vienā no tālākajiem sižeta pagriezieniem, kad varonim nav īsti skaidrs, vai princese viņu pazīst kā savu atbrīvotāju, Violeta uzsver, ka negrib dzīvot pelēkā pasaulē...
Filmā runātais teksts, kaut ir samērā lakonisks, vispār ir neparasti aizraujošs tieši ar dažādām intelektuālām vārdu rotaļām, un arī kopumā ir lielākoties dzīvs un asprātīgs. Zināms strupceļš parādās vien Violetas un Pelēkā sarunā kafejnīcā, kad tiek runāts tas, kas jau tāpat visiem skaidrs, un arī Violetai atnākot pie Kristīnes (Inese Kučinska). Līdzjūtību viņa apliecina ar mūsdienīgo un latviešu valodas kontekstā idiotisko anglicismu “Man ļoti žēl!”. Taču varbūt tas domāts kā vēl viens pierādījums varones manierīgumam.
Pretrunīgs ir plašais tēlojamā laikmeta terminoloģijas lietojums filmā – no vienas puses, tas valodai pievērš uzmanību, valoda ir daudzkrāsaina, vienlaikus sulīga un mīklaina, no otras puses – atsvešina no varoņiem, padarot tos ironiskus vai komiskus.
Liekas gan, ka tāpat kā filmā Homo novus, arī 1906 neliela stilizācija un atsvešinājums izmantoti apzināti.
Svarīgi piebilst, ka līdzās Gatim Šmitam minētas vēl divas scenārija autores – Inga Rozentāle un Marta Elīna Martinsone. Tātad pavisam īsā laika posmā (tikko iznākusi Alises Zariņas filma Blakus) Martinsones vārds jau otro reizi parādās dialogos veiksmīgas filmas titros!
Kā jau pasakā, princese Violeta vēlāk nonāks viltvārža varā (izdevējs Dancītis Vladislava Nastavševa atveidojumā), un viņu vajadzēs glābt atkal. Izdevēja aukstā māja un viņu pavadošais (ilustrējošais?) tītars atsauc atmiņā Kerenski un pāvu Ziemas pilī Petrogradā, kā to rāda Sergejs Eizenšteins savā filmā Oktobris (1928). No padomju montāžas kino tēlu galerijas pārņemta šķiet arī no Pēterburgas atvestā anarhiste un šāvēja Stroinaja (Dana Bjorka) – interesants veids, kā tomēr parādīt arī sieviešu aktīvo līdzdalību revolūcijā, vietējās meitenes neaizskarot. Baltietes filmā nav ne šāvējas, ne prostitūtas - piemēram, portāla Delfi tēlu galerijā (bet ne filmā!) atrodama informācija, ka Kaspara Dombura tēlotā Svilpes draudzene esot “ungāru bordeļa darbiniece” Monika.
Ja Dancīša tēls ir atminams Eizenšteina kontekstā, stilistiski tas šķiet rosinoši, taču no idejiskā viedokļa gan tas ir diezgan dīvaini, jo pilnībā atbilst padomju traktējumam par 1905.–1907. gada revolūciju kā inteliģenci un māksliniekus atmaskojošu norisi; tāda bija arī Andreja Upīša un filmas Ja mēs visu to pārcietīsim (1987) vēstures interpretācija. Gandrīz viss, kas filmā 1906 saistīts ar intelektu un mākslu, respektīvi, dzeju, ir izsmiets, parādīts kā dekadence, falšums un pamats nodevībai.
Kāpēc filmas veidotājiem, kas taču paši ir mākslinieki, tas bijis vajadzīgs, nudien nav saprotams.
Te ar skumjām jācitē Jānis Akuraters, kurš savā revolūcijas atmiņu grāmatā Dienu atspīdumi raksta: “Savāds liktenis ir mākslai revolūcijas laikā. Bet vissavādākais bija Rīgā pāris gadus pēc revolūcijas. Likās, ka taisni māksla un rakstnieki būtu vainīgi pie visa tautas posta. (..) Mēs bijām melnāki par melniem, lielākie reakcionāri, jaunības un jaunatnes pavedēji, orgiasti un – neņemos nosaukt visus tos “epitetus”, ar kādiem mūs apzīmēja.”[7]
Personāžu pārģērbšanās un maskēšanās arī ir brīnumpasakām tipiska iezīme, taču 1906 gadījumā tā ir arī draudzīgs mājiens priekštecei – Oļģerta Dunkera filmai Uzbrukums slepenpolicijai (1974, pēc Alberta Bela romāna Saucēja balss), kurā Ģirta Jakovļeva tēlotais Jānis Luters / Ādolfs Karlsons / Roberts Štrauss maina ārējo apveidu gluži tāpat, kā vārdus un dokumentus. Un droši vien nav nejaušība, ka Pelēkā īstais vārds, pēc viņa paša apgalvojuma, ir Vilhelms Ģirts Štrauss un vienu reizi viņš filmā tiek nosaukts par Ģirtiņu (kā veco drūmo dāmu paaudzei zināms, tā vismaz agrāk mēdza dēvēt tautā dievināto aktieri Ģirtu Jakovļevu). Filma 1906 turpina tālāk stāstu, kas Uzbrukumā slepenpolicijai noslēdzas ar galvenā varoņa, tobrīd Roberta Štrausa, aizbraukšanu uz Helsinkiem. Viņa biedri paliek Rīgā.
Šmita un Dunkera versijas vieno arī skatījums uz revolūciju kā uz jaunu cilvēku pārgalvīgu spēli,
tāpēc abās filmās ir krāšņs aktieru ansamblis, kam dota iespēja izdzīvot daudzveidīgus raksturus. Dunkera filmā, atbilstoši sava laika prasībām, galvenais, protams, ir revolucionārā pārliecībā nešaubīgais varonis Karlsons, Šmita filmā centrtiece ir mazāka. Ir skaidrs, ka tajā stāstā, ko skatītājs redz tikai kā prologu, galvenais idejiskais ļaužu vadonis bijis cīnītājs ar izteiksmīgo uzvārdu Šausmāns. Tieši viņa sastindzinātā figūra iezīmē 1906. gada sākumu Latvijā – soda sotņas zvērību, reakcijas un pagrīdnieku terora laiku.
Neierasts revolucionāra tēls ir Kaspara Zvīguļa atveidotais Orators – trausls, nervozs, uzbudināts sociāldemokrāts, kurš, iespējams, stāsta slēptajā daļā pārcietis Dunkera filmā mazliet rādītās un Alberta Bela romānā aprakstītās Gregusa izsmalcinātās nagu maukšanas metodes. Gluži pretējs ir Kaspara Dumbura Svilpe – cilvēks, kam revolūcija ir nepieciešama asinsritei, adrenalīnam, dzīves garšai.
Filmas kulminācija risinās uz džeku uzbūvētās mājas jumta. Šeit, protams, vietā atcerēties arī Larsa fon Trīra Māju, kuru uzcēla Džeks – māju no filmas personāža mirstīgajām atliekām. Jumta aina, kondensējot visas lieliskās kino jumtu ainas no Doktora Kaligari kabineta līdz Vertigo, savā perfekcijā stāv līdzās Gata Šmita džeku cīniņam ap logu filmā Seržanta Lapiņa atgriešanās.
Bet pasaka var turpināties!
