KINO Raksti

Tanks teātrī

13.03.2017

Matīsam Kažam ir 21 gads. Tas nav īpaši svarīgi, tomēr liek aizdomāties, uz ko jaunais režisors varētu izrādīties būt spējīgs vēl pēc dažiem gadiem. Jo filma “Vienu biļeti, lūdzu!”, kas no 13. marta skatāma visā Latvijā, nav nekāds tipisks filmu studenta darbs, bet gan jaudīga debija dokumentālajā kino, kas šarmanti balansē starp labi dozētu ironiju, iecietību, līdzjūtību un pat maigumu pret savu varoni.

Aizdomas, ka šis būs viens no tiem darbiem, kas brutāli ekspluatē “vienu traku veceni”, kura pati nesaprot, cik ciniska spēj būt kamera, noplok pavisam drīz, jau pēc pirmajiem kadriem. Uzstādījums “portretfilma” pieprasa režisoram veidot personiskas attiecības ar savu varoni, un, lai arī Kažas klātbūtne paliek ārpus kadra, rezultāts tik un tā atspoguļo šo attiecību dinamiku.

Vienu biļeti, lūdzu! paņem ar godīgumu un spēj pietuvoties būtnei ar negantu raksturu un milzīgu kaislību, lai ielūkotos dziļāk un uzmanīgāk.

Un liekas gluži neticami, ka teātra fanāte un ilggadējā biļešu diedelētāja, Ņujorkas iedzīvotāja Nikija Kokrena, kurai citas attiecības ar līdzcilvēkiem variē no ne pārāk spožām līdz kliedzoši disfunkcionālām, ir ielaidusi kino veidotāju tik dziļi iekšā savā personiskajā telpā un, šķiet, nav pat īpaši centusies ierobežot. Nikijai piemīt krietna deva paštaisnuma, un, iespējams, viņas pārliecība par pašas izvēlēto ceļu varētu būt viens iemesls, kādēļ filmai ir izdevies notikt. Otrs iemesls varētu būt vienkārši cilvēcisks prieks par interesi, kas neietver nicinājumu vai nosodījumu. Tie, protams, ir tikai minējumi, vērojot veco dāmu un ieklausoties viņas dzīves filosofijā, taču nav šaubu, ka filmēšana nevedās gludi un varone ne vienmēr bijusi sajūsmā par sev pielipušo filmēšanas komandu. Arī mazas videoepizodes, kas atrodamas filmas Facebook lapā, par to liecina.

Visi tarakāni uz paplātes

Veidojot portretfilmu, nopietns izaicinājums var izrādīties radīt stāstu, kas attīstās un notur skatītāja uzmanību, - tā vietā, lai vienkārši mēģinātu izrādīt savu varoni no visām pusēm. Vienu biļeti, lūdzu! savā ziņā ir mozaīka, kur visi gabaliņi sakrīt savās vietās tikai ar laiku – mazām intrigām seko mazi atrisinājumi. Piemēram, sākumā Nikijas meitas agresīvā uzstājība, lai māte savu šķīvi izēd pilnībā, liekas viegli psihopātiska, taču drīz pēc tam atklājas bērnības traumas, kas meitas uzvedību ļauj ja ne attaisnot, tad vismaz saprast.

Bieži aizkadrā teiktais šarmanti kontrastē ar rīcību, kas redzama uz ekrāna, un filmas ritējums ļauj mums varoņus pieķert mazītiņos un atpazīstami cilvēcīgos melos. Mazohistisku prieku sagādā momenti, kur režisors apzināti pastiepj ainas, kuras skatītājam varētu sagādāt ciešanas – tostarp jau minētās tikšanās ar ierastai normalitātei nepiemēroti ļaunatminīgi noskaņoto Nikijas pieaugušo meitu vai tērgāšana par neko ar dēlu, kurš saguris no māmiņas ekscentriskuma. Visi tarakāni kā uz paplātes – pat gribēdami, varoņi nespēj līdz galam kontrolēt savas laika gaitā uzblīdušās emocijas. No malas tas izskatās traģikomiski, un, tā kā Kažam izdevies iedot kontekstu gan Nikijas, gan bērnu sajūtām, pastāv risks nolikt skatītāja priekšā draiski pārspīlētus viņa paša tarakānus.

Nikija runā ar dēlu Brendonu, kurš saguris no māmiņas ekscentriskuma

Lai arī lielu daļu filmas pavada pašas Nikijas aizkadra balss, bieži redzamais ir tik intensīvs un pašpietiekams, ka fona stāsti paslīd garām uzmanībai. Lai ilustrētu Nikijas pagātni, režisors izvēlējies izspēlēt teatrālas ainiņas uz skatuves, izmantojot latviešu aktierus un scenogrāfiju. Tādā veidā tiek aizpildīts milzīgais tukšums, ko atstāj fakts, ka mēs vērojam teātra apmeklētāju, bet neredzam pašas izrādes. Pieņemu, ka filmēt Brodvejas izrādes – tas ir kaut kur starp “ļoti dārgi” un “neiespējami”, taču tagad Ņujorkas auditorijās sēdošajai Nikijai montāža pielipinājusi Latvijā filmētas ainiņas. Un gan jau, ka viņa neapvainojas, jo tās ir par vissvarīgāko – par viņu pašu. Pašā sākumā, klausoties Nikijas stāstījumā, uz mirkli mostas aizdomas, ka varbūt viss, ko viņa saka, ir tikai safabricējums no redzētajām teātra izrādēm – vecā kundze uzbūvējusi fiktīvu un romantizētu pagātni, ņemot par pamatu savas vismīļākās un visskumjākās lugas. Droši vien, ka nē. Tomēr nav šaubu, ka viņa novērtē to, ka Kaža nomainījis tik pablāvu un neizteiksmīgu mediju kā dzīve, lai tā vietā ilustrācijām izmantotu viņas īsto mīlestību – skatuvi.

Ne augstprātīgi, ne saudzīgi

Filmai Vienu biļeti, lūdzu! paveicies ar varoni, un ne tikai tāpēc, ka viņa piepildījusi filmas veidotāju ekspektācijas un līdz matu galiņiem izrādījusies savdabīga, pretrunīga, smieklīga, runātīga, kašķīga, skumja, enerģiska, spilgta... un tā tālāk un tā vēl joprojām.

Veiksme ir arī fakts, ka savā nerimtajā cīņā iegūt īpašumā teātra biļeti par katru cenu un par velti vienlaikus, Nikija pamanījusies uzkrist uz nerviem daudziem un pamatīgi.

Skatoties filmu, par to vispār nav nekādu šaubu: mēs redzam ar plastmasas maisiem un kulītēm apkrāvušos kundzi, kas kā tanks dodas iekšā teātrī. Spēcīgs ir kadrs, kur Nikija neminstinoties spraucas garām cilvēkam ratiņkrēslā, uzskatāmi pārlieku koncentrējusies uz augsto mākslu, lai ļautu viņu kaut uz sekundi aizkavēt tādam sīkumam kā cieņa un iejūtība pret līdzcilvēkiem.

Taču, kad Matīss Kaža ar komandu vāca līdzekļus filmas pabeigšanai platformā Kickstarter, publikai piedāvātais reklāmas rullītis radīja iespaidu par neatlaidīgu un iedvesmojošu kundzīti, kuru vada kaislība un patiesa mīlestība pret teātri… un grūti iedomāties, kas vēl vairāk varētu sadusmot teātru darbiniekus, kuri katru dienu cenšas nepieļaut, lai Nikija neiekļūst teātrī bez biļetes, nelaužas rindai priekšā, pārāk neuzmācas cilvēkiem, kas savu biļeti vēlas godīgi iegādāties; ja iekļuvusi teātrī, lai sēž savā vietā, un tamlīdzīgi.

Pēc kampaņas publiskošanas sekoja daži stāsti presē par aizkustinošo kundzi, un ar to pietika, lai sociālajos tīklos un pat presē saceltos pretreakcija, kas pēc vēriena un kaismes vairāk izklausās kā totalitāra režīma atmaskošana, nevis iebildumi pret studenta veidotu portretfilmu. “Apzīmējums “filma par teātri mīlošu sievieti” neatklāj visu patiesību,” rakstīja Observer, kamēr viens no Brodvejas teātru menedžeriem, Džons S. Hjūms ne bez emocijām paziņoja: “Ja mani būtu uzrunājis radošs kino students un teicis: “Mēs taisām filmu par atpazīstamību ieguvušu, neizturamu un neciešamu teātra apmeklētāju, lai parādītu, cik smieklīgs un zināmā mērā skumjš cilvēks viņa ir,” jūs varat būt droši, es ziedotu šim mērķim”. Bet Matīsa Kažas filma nav ne tuvu tik augstprātīga, tāpat kā tā nav saudzīga un slavinoša. Mēs nolasām abas puses – gan kaislību pret teātri, kuru savā ziņā var apbrīnot, gan arī Nikijas Kokrenas nešpetnību, kuru... jā, patiesībā arī to var apbrīnot.

Interesanta ir filmas Vienu biļeti, lūdzu! dabiskajā ceļā izaugusī publicitāte, uz kuras fona visi soctīklu mēģinājumi piesaistīt uzmanību ar salīdzinoši garlaicīgiem video šķiet bezgaršīgi. Visvairāk pirmsfilmas kampaņā mani apbur mākslinieka Toma Kalninska ilustrācijas, kas arī iesāk filmu, piešķirot tai mazliet sapņaināku sajūtu.

Mākslinieka Toma Kalninska ilustrācija

Pārdot laiskajai Latvijas publikai dokumentālu kino ir izaicinājums, un veidotāji no sirds mēģina (visticamāk, finansējot tīri ar entuziasmu), pat specifiski izveidojuši reklāmas latvisko versiju filmas Facebook lapai, kur cita starpā “lieli vārdi”, piemēram, Māra Ķimele vai Guna Zariņa, stāsta, ka filma patiešām ir forša. Ir jau, ir.

Nikija un Inta

Domājot par Vienu biļeti, lūdzu!, atkal un atkal nāk prātā salīdzinājumi ar Ivara Zviedra un Ineses Kļavas Dokumentālistu (2012). Gan Nikijai, gan Intai piemīt izteikti savdabīga dzīves izpratne un filosofija, arī padziļinātas zināšanas par kādu vai vairākām jomām, un, lai arī iespējams uz viņām skatīties kā uz komiskiem tēliem, skatītājs pats zaudē, izvēloties tik virspusēju pieeju. Divas ļoti dažādas režisoriskas pieejas, šķiet, novedušas pie līdzīga rezultāta.

Ivars Zviedris attiecības ar Intu uztur vēl joprojām, un Matīss Kaža Nikiju Kokrenu acīmredzot vadā līdzi uz pirmizrādēm un festivāliem – arī Latviju viņa pagodinās ar savu klātbūtni.

Tas liecina ne tikai par personiskām attiecībām, kas veidojas filmas rezultātā un kļūst par pamatu filmas būvei, bet arī par to, ka filma nav ievainojusi savu varoni, ka viņa gatava atzīt – jā, tā esmu es.
Un arī skatītājs pakāpeniski pieķeras varonei, spējot aiz šīm ekstrēmajām attieksmēm pret teātri un cilvēkiem saskatīt to dzīvi, kas konkrēto varoni traumējusi, veidojusi, padarījusi stiprāku un padarījusi par viņu pašu. Izdevusies portretfilma bieži caur personisku un unikālu stāstu notver kaut ko universālu un vispārcilvēcīgu, liekot skatītājam skaidri zināt, ka tas, ko viņš redz, savā dziļākajā būtībā ir patiess, neskatoties uz kino manipulatīvo dabu. Un varbūt tāpēc es sākumā pieminēju režisora vecumu. Ja Matīss Kaža 21 gada vecumā jau ir iemācījies tīri labi saprast un parādīt cilvēka būtību, ar ko viņš nodarbosies visu atlikušo dzīvi?

Režisors Matīss Kaža saņem filmas pirmo starptautisko balvu Stokholmā, divas dienas pirms Latvijas pirmizrādes

Arī operatoru darbs (Aleksandrs Grebņevs un Noa Vaisfogels ) piešķir filmai dabiskumu un nepārtraukta ritējuma sajūtu, atklājot stāsta izpratnei noderīgas detaļas un negarlaikojot ar lieku vizuālo informāciju. Gana veiksmīgi montāža pārvar robežu starp Latviju un Ameriku, tikai pašā sākumā pat var sajust vieglu šoku – ko uz Ņujorkas teātra skatuves dara Andris Bērziņš?

Ja filma cilvēkiem patiks, nešaubos ne mirkli, ka tā tiks piedēvēta Latvijai, maksimāli ignorējot faktu, ka stāsts ir dzimis un tapis pavisam kur citur. Man šķiet, ka būtiskākais filmas tapšanā ir kopprodukcijas faktors, un tas, ka Latvijas puse saredzējusi potenciālu un iesaistījusies, šķiet, attiecīgi ļaujot projektam izaugt mazliet apjomīgākam. Un, lai arī intervijās Kaža saka – viņš ļoti cer, ka filmu pamanīs ASV, un priecājas par panākumiem starptautiskos festivālos -,

kaut kādā ziņā ir priecīgi manīt to, ka atkal jau tajā pašā filmas Facebook lapā aktīvi tiek reklamēti izrādīšanas plāni arī Valmierā un Liepājā.

Filmas Vienu biļeti, lūdzu! galvenā varone uz pasauli skatās kā uz nepatīkamu un nejēdzīgu vietu, kas nav pat sarunas vērta. Arī teātrī, savā svētajā slēptuvē, viņa vislabprātāk redz smagas drāmas, tādas, kas, viņasprāt, visprecīzāk atspoguļo dzīvi. Un pavisam paradoksālā kārtā filma par viņu pašu kalpo kā atgādinājums, ka pasaule tomēr ir pilna ar skaistām, jokainām un iedziļināšanās vērtām lietām. Teātris un kino ir tikai divas no daudzām.

Foto: "Deep Sea Studios LV"

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan