No jūlija „Netflix” piedāvā leģendārās Līnas Danemas atgriešanās seriālu. Tu viņu noteikti atceries no seriāla „Meitenes / Girls” (2012–2017), kurā viņa mūs iepazīstināja ar Adamu Draiveru un to, cik neparedzams un nesaprotams ir pieaugušo dzīves iesākums. Tagad – „Par daudz / Too Much”.
Lai tu būtu iekārojama sieviete, tev jābūt Tievietei. (Tas ir sociuma uzspiests standarts, kurā pilnmiesīgas vai patīkami apaļas miesas būves cilvēki netiek iekļauti, tiem nākas pielīdzināties kalsnajiem.) Ja tu kaut mazliet zaudē standarta formu, tad panika, šausmas un neraža stājas tavā ceļā un, lai atkratītos no neražas, tev zibenīgi jāveido skaistuma blogs, kurā attievēt atpakaļ.
Tas gan palīdz tikai tad, ja tu paspēj pamanīt pirmo lieko kilogramu, pirmo rievu gaļas bārdā un pirmo kroku sānā. Tad tevi vēl var glābt blogs. Ja tu esi palaidusies un attālinājusies no standarta jeb attievējusi līdz tam, ka to pamana arī citi, ir slikti. Šajā stadijā par ekspertiem un taviem garīgajiem skolotājiem kļūst cilvēki, no kuriem tu citā situācijā pat neaizņemtos grāmatu, jo visdrīzāk viņiem tādu nav. Šajā stadijā tavai personībai ir nulle nozīmes, tavām domām vēl jo mazāk. Ir tikai viens mērķis – atkal būt par Tievieti! Vēlams, par jaunieti-tievieti, jo vecums arī nav nekas tāds, ar ko lepoties. To, ka tu esi kaut ko pieredzējusi, sapratusi, iemācījusies, to atstāj pie sevis. Tievieti tas nedaiļo. Un nedomā vērt vaļā muti, lai kaut ko komentētu vai, nedod dievs, jokotu. Tieviete padevīgi bola savas nupat izoperētās acis, piekrītoši māj ar galvu, kuru grūti noturēt, jo gluži vienkārši nav spēka, un neko nesaka, jo bads nav labs padomdevējs. Tieviete var sportot, bet ne savam priekam un enerģijai – tikai tāpēc, lai izskatītos labāk un dzīvotu mūžīgi.
Vēl svarīgi – Tievietei par katru savu nelielo domiņu ir jārunā sociālajos tīklos,
ierakstot savu monologu un vēršoties tieši pie skatītāja, tātad laužot ceturto sienu.
Acīmredzot Līna Danema, rakstot savu jauno seriālu Par daudz / Too Much, nebija informēta par šādām tendencēm sabiedrībā, varbūt viņa nav bijusi Latvijā, es nezinu. (Iespējams, viņa nesaprot latviešu valodu, bet tas ir maz ticams, jo latviešu valoda ir viena no senākajām valodām pasaulē.) Seriāla galvenā varone NAV tieva. Vispār nemaz. Turklāt viņas netievums ir sakārtojies pārsteidzošās vietās. Latvijā sievietēm tā nav – vai, ja ir, tad viņas to slēpj. Varbūt iet ārā no mājas tikai tumsā.
Līnu Danemu var saprast – kā nojaušams no dzeltenās preses, viņa ir no Amerikas (paši saprotat!) un aizbēgusi uz Angliju. Tur viņa iepazinusies ar savu nākamo vīru, ar kuru kopā veidoja šo seriālu. Varbūt tāpēc tajā ir tik daudz smieklīgu dialogu – jo vīrieši ir radošāki, tas man nav nevienam jāpierāda.
Galvenās varones ir par daudz, visās formās. Džesika (Megana Staltere) ir skaļa un nenodarbojas ar emociju regulēšanu; pirmajā sērijā viņa gan mēģina skaitīt mantru („pacietīga pret citiem, jauka pret sevi, atvērta jaunām pieredzēm, noslēgta pret sāpēm”), tomēr ne īpaši veiksmīgi, ņemot vērā, ka pirmās sērijas beigās viņa aizdedzina sevi ar sveci. Kas ir cerīgi – varone filmē sevi, sarunājoties ar sava bijušā drauga līgavu Vendiju (Emīlija Ratajkovska), tā ir blogere un modele, un influencere, un arī ada. Tievietes ideāls. Tomēr Džesika šos video nepublisko, tie paliek tikai viņas slēgtajā kontā, kuru neviens cits neredz, tātad viņa ir tikai ceļā uz ideālu.
Džesai ir māsa Nora, kuru spēlē pati seriāla autore Līna Danema. Pateicoties māsas vīram, kurš aizgājis no ģimenes un savu seksualitāti pēta ar biseksuālu attiecību un ārstnieciskā ketamīna palīdzību, Džesa tiek pie darba Londonas producēšanas kompānijā un brīnišķīgi imitē savu svarīgumu un strādāšanu, kā jau šādos uzņēmumos pieņemts, – 20% darba, 80% baumu un ņemšanās. Arī darbā Džesas ir par daudz, bet tas darba vakariņās nošarmē viņas priekšnieka sievu (Naomi Vatsa), jo tā ir nogurusi no visas ņemšanās un iztaisīšanās. Nu, tā arī var būt.
Neticami, bet jau seriāla pirmajā sērijā galvenā varone satiek skaistu un melanholisku mūziķi Fēliksu (Vils Šarpe), kurš piedāvājas viņu pavadīt uz mājām, jo nevēlas, lai Džesu nogalina jau viņas pirmajā Londonas vakarā. Tas, kā veidojas mīlestība starp diviem trīsdesmitgadniekiem, kuri vīlušies iepriekšējās attiecībās, ir skaisti un ticami. Gan dialogos, gan tajā, ka ikvienam vārdam ir nozīme un nav bail teikt itin neko; ka ir tik ļoti laimīgi un vienlaicīgi bail pazaudēt; pārpratumi rodas vietā un nevietā (Fēliksam uz dibena uztetovēts bijušās draudzenes vārds – gan gramatiski nepareizi, bet kas par to; Džesa pāršņaucas ketamīnu un tiek nosūtīta mājās, bet Fēlikss, caurejas dzīts, aizbēg no sava diezgan nožēlojami neveiksmīgā koncerta). Skatītājs tiek izvests cauri visām iemīlēšanās fāzēm, no „pārāk daudz seksa” līdz pazemojošiem noslēpumiem par ģimeni. Pabeidzot skatīties seriālu, mēs ticam mīlestībai, abpusējam orālajam seksam un laimīgām beigām. Par to paldies.
Paldies arī par kostīmiem, kas patiešām ir pieminēšanas vērti. Netieviete var ģērbties drosmīgi un krāšņi – tik krāšņi, ka Sex and the City kostīmu mākslinieki skaudīgi nopūšas. Filmas tērpu māksliniece Ariela Kūpere-Lethema intervijā Harper’s Bazaar min, cik grūti bijis sameklēt priecīgas un līksmas extended-size indie drēbes – lielākoties tās ir paredzētas maziem un mikro-izmēriem. Glābiņš esot Found and Vision, kur vēl aizvien var iegādāties filmēšanā izmantotos tērpus, ja nu kāds ļoti iet pie sirds (un jūs nestrādājat Latvijas kultūras nozarē).
Līna Danema lielu tiesu tērpu jau esot ierakstījusi scenārijā – piemēram, episkos naktskreklus, mēģinot pierādīt, ka nav tādas lietas kā slikts naktskrekls. Seriālā šo patiesību apliecina Džesa un viņas līdz sāpēm neglītais suns Astrīda, kas vēl turklāt nedaudz smaržo pēc etiķa. Astrīdai un Džesai ir saskaņoti naktskrekli; tas viņu duetu padara spilgtu, satriecošu un neparastu. Astrīdas lomā ir Ķīnas cekulainās sugas sunene, vārdā Mia, kura jau esot pieradusi pie tā, ka jāvalkā drēbes, jo šiem suņiem nav īpaši laba termoregulācija.
Vairākiem aktieriem Danemas stāstā un režijā ir parādījusies tiem neraksturīga pašironijas šķautne. Jau minētā Naomi Vatsa šajā seriālā ir brīnišķīga vidusmēra angļu menedžera sieva Anna, kurai iestājas pusmūža krīze; seko izcils monologs par to, kā viņā kaut kas ir mainījies. Annai pietiek kādu audzināt un aprūpēt, viņa grib pieņemties svarā, ja pati to vēlēsies, grib valkāt flaneļa kreklu un to nemazgāt piecus mēnešus, dzīvot uz matrača noliktavā, kurā ir tikai grāmatas, studēt kriminālo psiholoģiju un neļaut neviena cita rokām sev pieskarties, varbūt tikai savām. Skaisti ir tas, ka šajā monologā nav drāmas vai tumsas, tāpat kā patiesībā visā šajā stāstā. Tas ir priecīgs un entuziasma pilns lēciens nezināmajā.
Endrjū Skots režisora Džeimsa lomā ir dievīgs – tik klasisks narciss, kurš mīl savu sievu, kaut to ir piekrāpis vienu… nē, divas, nu labi, varbūt vēl vairāk reižu, – bet cieš viņš, neviens cits. Priekšspēles laikā Džeimss vēlas dzirdēt šādu tekstu – režisē mani tā, kā tu režisēji Timu Rotu! Tas aizvien liecina par veselīgu attiecību potenciālu. Vakariņu laikā Džesa, komentējot Džeimsa aktivitāti telefonā, mēģina noskaidrot, vai viņš iesaistījies kādā ļoti aktīvu hipstertēvu čatā, bet izrādās, ka viņš cīnās ar baismīgu ļaundari, kurš vietnē Letterboxd raksta, ka Džeimsa režisētie sieviešu tēli ir plakani. Endrjū Skots ir izcili komisks, un jūtams, ka šādus režisorus pats savā pieredzē ir saticis ne mazumu. (Tādu tomēr ir vairākums – atvainojiet, izņēmumi!) Toties Līnas režisētie vīriešu tēli galīgi nav plakani. Patiesībā visi otrā, trešā un ceturtā plāna tēli ir izstrādāti ar mīlestību, ar tiem notiek attīstība un kustība, prieks skatīties.
Abi galvenie varoņi nāk no dīvainām, vai patiesībā jau nu gluži normālām ģimenēm, vismaz manā izpratnē.
Džesai ir ebreju ģimene visā tās spožumā un ārprātā. Tur ir vecmāmiņa Dotija (Ria Perlmane) un māte Loisa (Rita Vilsone), kura izaudzinājusi meitas un beidzot nolēmusi sakārtot savu privāto dzīvi, bet īsti netiek uz priekšu, jo Loisas meitas un viņa pati dzīvo pie mātes, t. i., pie vecmāmiņas. Tā savukārt apgalvo – tas viss tikai tāpēc, ka viņa esot apprecējusi goju un arī meitai ļāvusi apprecēt goju, tā esot visas nelaimes sakne. Kad Džesa atgādina, ka Zevs (Mihaels Zēgens) bijis tīrs ebrejs, tomēr pametis viņu, Dotija nostājas Džesas bijušā drauga pusē un min, ka labprāt ar viņu pārgulētu jebkurā mirklī. Šai ģimenei robežu nav, un kādam gan nolūkam tās būtu nepieciešamas? Lielisks ir Noras dēls Dašs (Olivers Nirenbergs), kurš kā Kindzulis staigā un komentē visu, ko šīs sērojošās, depresīvās un pusjukušās sievietes saka un dara. Un komentē viņš ļoti smieklīgi.
Fēliksa ģimene ir līdzīgi ārprātīga, tikai savā veidā. Viņi netiek galā ar aizgājušo turību un bagātību, dzīvodami kaut kādā paralēlā pasaulē, kurā visu laiku cer uz bagātības atgriešanos. Stīvens Fraijs spēlē delulu tēvu, kurš uzskata, ka tagad nu pienācis laiks, kad dēls parūpēsies par viņu, – lai gan Fēlikss nekādas veiksmes vai turības pazīmes neuzrāda, viņš tikai gadu ir tīrs no narkotikām un citām atkarībām. Fēliksa māte (Kaori Momoi) ierodas ar stundas nokavēšanos un pie pusdienu galda būvē drāmu par to, ka – ja viņai jādzīvo šādā mājā, kas nav villa, viņa nevēlas dzīvot vispār. Tāds jaukumiņš, ļoti pārliecinošs.
Un tagad par pašu galveno. Es nezinu, kā Danema to dara, no kurienes viņai ir dvēseles spēks un humora izjūta, bet tas, kādu lomu viņa ir uzrakstījusi sev un kā viņa to nospēlē, ir neticami. Kā Nora guļ depresijas gultā – es jūtu to smaržu, es jūtu to bezizeju un tukšumu. Par spīti tam, ka loma ir smaga un Danema tajā vēl jo vairāk, viņa, kā īsta Tievietes antagoniste, ir ģeniāla. Patiesa depresijas seja. Un drosme, ar kuru režisore sevi filmē no tieši tādiem rakursiem, kuros izskatās visnetievākā, ir apbrīnojama. Tas, cik ļoti ar viņu negribas identificēties, kāds bezrakstura kalns viņa izskatās un cik atbruņojoši trausla viņa ir ainā ar māti, tas ir vienkārši skaisti.
Es ceru, ka Līna Danema saņems balvu par pašdestruktīvāko lomu kino vēsturē. Un vēl es ceru, ka ne tikai Latvijas sabiedrība, bet arī Latvijas kino pārstās ticēt Tievietēm. Un Liene Linde nofilmēs Lienu Šmuksti kādā tikpat atbruņojoši patiesā stāstā par īstu mīlestību, kas notiek ne tikai ar tieviem cilvēkiem.
