KINO Raksti

TV portretfilmas – mūžs Prokrusta gultā

07.07.2021
TV portretfilmas – mūžs Prokrusta gultā
Kadrs no filmas "Musica serena. Komponists Pēteris Vasks" (2016)

Ja nacionāla mēroga personībai pienāk apaļa jubileja, šaubu nav - jātaisa TV filma. Tas notiek cieņpilnā godbijībā un sirsnībā pret katru no varoņiem, bet atkāpjoties uz kopskatu, portretfilmas saplūst vienā pozitīvisma kanonizācijas ainavā, kurā pavīd tikai reti "nestandarta gadījumi".

Sensenos laikos, vēl pirms Trojas kara, mežainā apvidū kalnos, pie ceļa, kas veda no Megāras uz Atēnām, dzīvoja laupītājs Prokrusts. Nogurušos ceļiniekus viņš savā namiņā aicināja atpūsties, bet līdz ar naktsmājām nediena bija klāt. Laupītājs savus ciemiņus guldīja īpašā gultā. Ja biji maza auguma, tevi klapēja ar āmuru, lai pastieptu garāku, bet slaidākiem ļaudīm tās ķermeņa daļas, kas gultā neietilpa, zāģēja nost. Tāds, lūk, savdabīgs dabas pārveidotājs bija šis Prokrusts.

Kāds gan iemesls šajā virtuālās realitātes un sērgas apņemtajā laikmetā pieminēt seno mītu? Uz to vedināja vērojumi LTV programmā, veidojot iespaidu, ka televīzijas redaktori cenšas nepalaist garām populāru ļaužu apaļās gadskārtas un čakli vien piemēro viņu dzīvesstāstus programmu vajadzībām, gulda tos savu nosacījumu Prokrusta gultās. Un klājas tur viņiem dažādi. Kāds mūžs ērti ieguļas TV estētiskās prezentācijas normatīvos, citu nākas stipri apgraizīt, reducēt, dažkārt pat „nolaižot asinis”, atmetot lieko un traucējošo.

Portrets – tas ir būtības redzējums, cilvēka dvēseles kods, tā ir sacelšanās pret laika substanciālo zudību.

Bet tai pašā laikā – ilūzija, versija, materializējies skatījums, laiktelpas dinamiskā kopsakara pārrāvums. Katram laikam ir sava portretu galerija, sava spoguļu zāle un savs cilvēkizpratnes līmenis vai leņķis. Tieši portretā visuzskatāmāk redzam, kāda ir distance starp indivīdu un sabiedrību, tajā iezīmējas personības ideāls jeb, kā tagad mēdz teikt, – „pozitīvais varonis”. 

Padomju laikā uzņēmumos, rūpnīcās, kolhozos un citur izvietoja goda plāksnes ar labāko ļaužu portretiem; kurš katrs sūdabrālis uz plāksnes netika. Arī tagad televīzijas portretfilmu varoņu atlases kritēriji ir augsti – tādējādi pagodināti tiek tikai tie, kas plašas sabiedrības atzīti, radošu augstvērtību sasnieguši. Diez vai Ivaram Zviedrim savulaik būtu izdevies pārliecināt LTV Kultūras raidījumu redakciju par nepieciešamību filmēt nekomunikablo, šerpo purvmales Intu Ozoliņu (Dokumentālists, 2012). Bet, ja apaļa gadskārta pienāk kādai nacionālai zvaigznei – šaubu nav, filma jātaisa. It kā jau pareizi. Mums taču jārāda labākais, kas tautā sasniegts, jāgodina nacionālā lepnuma kaldinātāji. Bet, paskatoties vairumā šos cieņpilnā godbijībā izveidotos dzīvesstāstus, jūtams, ka tie pakļauti noteiktai pozitīvisma kanonizācijai, kas rada emocionālu vienveidību, estētisku paredzamību, dramaturģisku standartizāciju.

Imants Kalniņš

Protams, lai kā izcilnieku dzīves fragmentus standartizētu un virknētu filmu veidotāji, publika tos parasti pieņem jebkādā salikumā. Daudziem taču tīk ieskatīties slavenību dzīves aizkulisēs, un jo privātāk, jo labāk. Ne velti šajos drukātai presei grūtajos laikos bez bēdu dzīvo labāko aprindu tenku vācēji un kopēji vairāku žurnālu formātā, un sabiedrības aktīvajiem ļaudīm dažkārt liekas visai prestiži vīdēt šajos izdevumos. Varbūt izrādīšanās ir šī laika pazīme? Taču es pieņemu, ka vairumu sabiedrības tas noteikti neskar.

Toties sabiedriskās televīzijas producētās dokumentālās filmas pie tevis nonāk, gribi vai negribi. Un tās jāņem par labu, kādas nu ir.

Publiska TV kritika mūsdienās ir izmirusi. Kā ikviens kopjams augs tā būtu jālaista, bet mediju regulētājiem neliekas svarīgi, ar kādiem niekiem un gaudenību tiek baroti cītīgie un čaklie TV skatītāji.

Sērgas apkarošanas sasniegumi, valstsvīru kārtējās ērmības, politiķu greizās sejas, noslīkušo, sabraukto un dzērājšoferu uzskaite, mākslinieku rušināšanās savos mājdārziņos – tas viss, protams, nekādu kritikas viedokli neprasa. Kārtējās ziņas, nekas vairāk. Lai gan varētu gan apsvērt TV raidījumu kopējo noskaņu, garīgo virzību, sociālās realitātes atstatumu no televizora ekrānā redzamā. Taču, lai to darītu, pie TV ekrāna kādam jāaizvada pārāk daudz gaistošās dzīves neatjaunojamo stundu. Un to nu nekāds honorārs nevar kompensēt.  

Televīzijas raidījumu un citas sabiedriskās TV izpausmes palaikam izvērtē tikai profesore Anda Rožukalne Latvijas Avīzē. Citos preses izdevumos parādās vienīgi anonsi vai intervijas ar TV filmu vai uzvedumu veidotājiem un to varoņiem. Zināmā mērā tas rada tādu kā bezatbildības situāciju, jo TV ekrānam ir liels iedarbības spēks, īpaši šodien, kad kinoekrāni ilgstoši bijuši slēgti. Latvija ir viena no retajām kultūrvalstīm, kurai nav sava masu mediju kultūrai veltīta izdevuma (par tādu taču neuzskatīsim populāro reklāmas izdevumu Rīgas Viļņi). Krēslainajos padomju laikos, kad iznāca Literatūra un Māksla, tajā regulāri varēja atrast TV filmu, uzvedumu, tematisko raidījumu kritisko izvērtējumu. Šīs kritikas lasīja un pārrunāja ne tikai avīzes lasītāji, bet arī TV darbinieki un priekšniecība, un arī reaģēja uz tām. Tāpat laikraksts Diena pirmajos darbības gados diezgan regulāri kopa TV un kino kritiku, Hānberga un Jakubāna laikā TV produkciju aktīvi apskatīja Neatkarīgā Cīņa un īpaši tās pielikums Tālrāde. Tāldzirde. Mūsdienās, kad kritikas dvaša kļūst aizvien vārgāka un TV kritika pārvērtusies aizvēsturiskā reliktā, ir mazliet dīvaini spriest par TV darbu, veidojot ievērojamu Latvijas cilvēku mūža atskaites vai pārskatus. Tad neizbēgami tie jāliek Prokrusta gultā un – šis tas jānozāģē, šis tas jāpievelk klāt.

Jāteic, ka filmas par sen mirušajiem klasiķiem pat biežāk nekā par mūsdienu izcilniekiem izvēršas atraisītos vēstījumos ar bagātu izdomu, nestandarta pieeju. Te ar paradoksālu, bet veiksmīgu risinājumu izceļas Lindas Oltes filma Rozentāls. Septiņi (scenārijs – Arno Jundze, 2016). Jūtīgais operators Andris Priedītis ar mākslinieka dzīvi saistītās dokumentālās vidēs individualizētā radošā piegājienā filmējis septiņus latviešu gleznotājus, starp tiem arī Kristīni Luīzi Avotiņu. Iezīmējot sevi ar Rozentāla ūsām, viņi izspēlē dažādas mākslinieka biogrāfijas situācijas.

Ne mazāk atraktīva ir šīs pašas radošās grupas filma Jānis. Elza. Mīlas grāmata (2015). Niansēta aktieru spēle (Madara Botmane, Jānis Znotiņš), prasmīgi strukturēts vēstījums. Tomēr jāatzīmē, ka kino arhīvs ne vienmēr korekti datēts un pats lielākais filmas trūkums – scenārists nav spējis izdomāt, kā palikt aizkadrā, saglabājot nepieciešamo informācijas devu. Tomēr abi minētie darbi apliecina iespējas arī TV portretfilmu jomā iziet ārpus pieņemtajiem kanoniem. Protams, vajag ne tikai gribēt, bet arī spēt.     

Atveidojot dzīvesstāstu, tā izvērsumam laiktelpā pateicīgs materiāls ir kinohroniku kadri, TV arhīva materiāli, un pavisam labi, ja atrodas privāti filmējumi ar amatieru kameru. Tas viss ievērojami atdzīvina un bagātina fotogrāfiju virknes un atmiņu stāstus. Protams, vizuālā materiāla komplektācija atkarīga ne tikai no autoru čakluma, bet arī no izvēlētā filmas varoņa dzīves publiskuma intensitātes. Ne katra dzīve ir tik bagātīgi dokumentēta, kā tas redzams  Rona Hovarda filmā Pavarotti (2019) – slavenā dziedoņa dzīve no beķera dēla līdz miljonu apjūsmotai zvaigznei. Klasisks piemērs dzīvesstāsta emocionāli intensīvam izvērsumam. Autori varējuši izmantot bagātīgo ģimenes kino arhīvu, tas ļauj filmā radīt emocionālu dzīves ritējumu ar kaisli un dramatismu, triumfa un sāpju brīžiem. Zīmīgi, ka lietpratīgi tiek iztirzāts arī balss tehniskais fenomens.

Starp Latvijā uzņemtajām jaunāko laiku TV portretfilmām ar prasmīgu ģimenes kino arhīva izmantojumu saista Agitas Cānes-Ķīles Vija Artmane. Aktrise un laiks (2019, scenārijs – Daira Āboliņa).

Lielā aktrise brīžiem atklājas gluži negaidītos rakursos, filmu noteikti ceļ autoru nevairīšanās parādīt mūža beigu cildenumu un izmisumu. Bet vienmēr paliks jautājums, ko lieliskajai aktrisei nozīmēja ilgstošā un karjeru veicinošā saspēle ar komunistisko partiju – naiva ticība melīgai ideoloģijai, pašlabuma centieni jeb rafinēts aprēķins, ka sadarbībā var dzīvi kopumā padarīt labāku, gan sev, gan citiem. Atceros, kad strādāju hronikā, vajadzēja Viju Artmani uzfilmēt kādam Maskavas kinožurnālam – ja nemaldos, runa bija par aktieru ieguldījumu cīņā par mieru visā pasaulē. Satikāmies pie 6. vidusskolas, kurā mācījās aktrises bērni, un viņa man saka: „Es taču nezinu, ko tur lai runā! Esiet tik labs, jaunais cilvēk, uzrakstiet man priekšā tos pāris teikumus, jūs taču labāk zināsiet…” Kas man atlika, ņēmu un kaut ko uzrakstīju krieviski, aktrisi turpat Ziedoņdārzā uzfilmējām. Tā arī es devu savu ieguldījumu miera cīņā.

Arī māksliniece Džemma Skulme it veikli sadarbojās ar varas turētājiem, un attiecības dažkārt vērtās visai sarežģītas, kā to redzam Olafa Okonova filmā Dāma (2015, scenārijs – Lilita Eglīte). Abas izcilās latvju sievietes iezīmē laikmeta un personības dramatisko savijumu – panākumi un atzinība padomju laikā neizbēgami nesa sev līdzi kompromisus ar sirdsapziņu. Arī vistalantīgākajiem vajadzēja izsvērt katru soli. Filma Dāma jūtīgi un delikāti pieskaras šai problemātikai, kas neizbēgami pavada ikvienu padomju laika dzīvesstāstu.

Džemma Skulme

Taču ķerties pie šī apskata mani pamudināja režisora Arvīda Babra un scenāristes Sandras Freibergas muzikālā sastatījuma Imanta Kalniņa svētku diena (102’) pirmizrādījums LTV komponista Imanta Kalniņa 80. dzimšanas dienā – 26. maijā. Filmas pirmizrāde tika īpaši gatavota – nedēļu pirms tās katru vakaru visskatītākajā laikā tūlīt pēc Panorāmas tika sniegts kādai populārai komponista dziesmai veltīts fragments. Enerģiski un pārliecinoši. Protams, interese par galaproduktu tika sakāpināta. Taču, skatoties darbu kopumā, anonsējumu vērotājiem radās neliela vilšanās – sak, esmu taču to jau redzējis!

Svētku dienas vēstījums organizēts, galvenokārt balstoties uz populāro dziesmu tapšanas un izpildīšanas vēsturi, bērnu – Rēzijas, Krista un Marta Kristiāna Kalniņu, arī brāļa Viktora atmiņām, un paša komponista nelielu, bet sirsnīgu komentāru. Jāteic, visai neierasti bija vērot Imantu Kalniņu rāma, ar pasauli izlīdzināta onkulīša tēlā, kam kopā ar mīļoto Agriņu „ir katra diena svētku diena”. Likās, komponists, mierīgs un harmonisks, ir klusi piestājis kādā gala pieturā, un nekas vairs nav jādara, jo laime ir atnākusi. Protams, šai drūmajā, sērgas pārņemtajā laikā tik mirdzoša mūža retrospekcija savu starojumu pārnes arī uz mums, skatītājiem. Arī mēs varam tiekties uz līdzsvaru savā dzīvē, savās sirdīs. Pa mīlestības ceļu. Katram sava mūža nogalē vajadzētu priecāties par to, ka vēl esam piederīgi šai vienīgajai un neatkārtojamai pasaulei, ka ik rītu sagaidām saules lēktu, varam dungot savas iemīļotās Imanta Kalniņa dziesmas, un ticēt, ka ik brīdis var tikt mīlestības svētīts.

LTV paspārnē radītā Imanta Kalniņa svētku diena nenoliedzami pievērsusies tam komponista daiļrades zaram, kas visdziļāk ieskanējis sabiedrībā. Viņa dziesmas, tā teikt, mūs pavada „no šūpuļa līdz kapam” un, kā filmā saka Viktors Kalniņš, dažkārt jau tik dziļi iegājušas tautas apziņā, ka tiek uztvertas kā tautasdziesmas. TV un kino arhīvs ļauj filmas veidotājiem pietiekami iedziļināties dziesmu vēsturē, izpildījuma evolūcijā, nevairoties arī no mūsdienās filmētiem fragmentiem, tas viss veikli samontēts un rada priecīgu, svētkiem atbilstošu noskaņu. Tas tik tiešām ir jauki. Taču šādā filmas salikumā kā svešķermeņi ir Krista Kalniņa pieminējums par garīguma klātbūtni 6. simfonijā, un īpaši neveiklais Nacionālā Mākslas muzeja direktores Māras Lāces uznāciens – viņa it kā gribētu paust savus iespaidus par neaizmirstamo 4. simfonijas pirmatskaņojumu, bet apraujas, attapusies, ka jārunā taču par dziesmām, un tad pasaka kaut ko steidzīgi aptuvenu. Visai necienīgs cienījamās mākslas zinātnieces izmantojums. Katrā ziņā no pieredzējušajiem TV šovu mākslas veidotājiem gribējās sagaidīt mākslinieciski izturētāku tik populāra mūziķa apaļajai gadskārtai veltītu darbu. Mākslinieciska neviendabība, vēstījuma fragmentārisms, aptuvenība, ko tikai retumis sasilda Rēzijas Kalniņas atmiņu uzzibsnījumu sirsnība.

Maija beigās pirmizrādi piedzīvoja vēl otra filma, kas pieskaņota Imanta Kalniņa jubilejai, – ImKa (autors Arnis Krauze, operatori Juris Bindars, Andrejs Skangals, 2021). Tajā par darbības vietu bija izvēlēts Imanta Kalniņa Vecpaulānu māju pagalms. Daži soli, tur komponists un viņa mīļotā Agra, atbrauc Ints Teterovskis ar jauniešu kori un viņi, protams, turpat pagalmā dzied. Dažas populāras melodijas. Sirsnīgi. Tas savīts ar ieskatu mājas interjerā, skaņraža dzīves atmiņu nogriežņos. Pāri visam mīlestība un brīvības izjūta. Cauri visai dzīvei un tagadībai.

Bet komponista personība abās filmās ir nesamērīgi reducēta, vienkāršota.

Septiņas simfonijas, operas, teātra un kino mūzika, politiskā darbība neatkarības rītausmā, Korāna tulkojums, sarežģītā un neregulējamā personība... Kinostudijā taču administratori baidījās, kad un vai vispār komponists atnesīs pasūtīto partitūru. Ne par talantu šaubījās, par pašdisciplīnu. Žēl, ka čaklie TV kino portretētāji pagaidām nav spējuši vai nav gribējuši sagatavot analītisku lūkojumu uz Imanta Kalniņa dzīvi un daiļradi estētiski un kulturoloģiski pilnvērtīgā spektrā. Varbūt tas tiek plānots uz simtgades reizi?

Taisnības labad jāsaka, ka arī Andreja Verhoustinska filma Mūžīgais dzinējs Raimonds Pauls (scenārijs – Henriete Verhoustinska, Andrejs Verhoustinskis, 2021) diezgan vispārīgi skar komponista garo, aktīva darba piepildīto mūžu. Autori sāk ar skaņraža skumjo atziņu, ka „būs jau jābeidz”, veselības kaites arī zogoties klāt, un caur bērnības atmiņām mēs gluži nemanot nonākam darāmo darbu virpulī. Mēģinājumi ar aktieri Andri Keišu, Ivetu Apkalnu, arhīva filmējumi. Māsas Edītes Vīgneres, sievas Svetlanas lakoniskie iestarpinājumi. Mazliet izvērstāk – neizbēgamais jautājums par dzeršanas ligas pārvarēšanu 1962. gadā. Raimonda Paula atbruņojošā pašironija šo pamācīgo stāstu padara baudāmu. Nemeklēdams ārkārtējus un īpašus rakursus, Andrejs Verhoustinskis spējis radīt vitālu un mobilu komponista tēlu, kas Paula filmējumu kolekcijā ienes jaunas krāsas. Varbūt kādam šķiet, ka filmas noslēguma kadrs – maestro tukšās Dziesmu svētku estrādes priekšā - ir primitīvi deklaratīvs. Paliec pie savām domām, mīļais cilvēk! Es savukārt saskatu tur dziļu, visaptverošu jēgu, mūziķa mūža atskaites punktu.

Raimonds Pauls

Komponistu portretu apskats nebūtu pilnīgs, ja nepieminētu Kristīnes Želves Musica serena. Komponists Pēteris Vasks (scenārijs – Ieva Rozentāle, Kristīne Želve, 2016). Blakus TV kinoportretu pamatelementiem (bērnības (Aizpute), laikabiedru, sievas klātbūtne) mūžgaitas dramatismu pastiprinošs faktors ir konfrontācija ar padomju varu tēva, baptistu mācītāja dēļ. Režisore it kā mēģina notvert nenotveramo – komponista radošo darbu, iedvesmas dzirksts klātbūtni. Pēteris Vasks pieraksta notis un komentē: „Jo mazāk laika man atliek, jo vairāk jākoncentrējas uz galveno – mīlestības apliecinājumu.” Mēs redzam komponistu savu ķermeni kopjam mežā, ezerā, trenažieru zālē, tā attīrot izjūtu pasauli. Ir it kā viss nepieciešamais portretam, nav tikai gara lidojuma. Nāk prātā reiz lasītais franču gleznotāja Žaka Luija Davida (1748-1825) atmiņās par sarunu ar Napoleonu: „Es gribu uzgleznot jūs līdzīgu, lai laikabiedri jūs atpazītu.” Un Napoleons Bonaparts saka: „Līdzīgu? Bet ne jau līniju precizitāte, ne jau mazā kārpiņa uz deguna rada līdzību. Nevienu neinteresē, vai izcilo cilvēku portreti ir viņiem līdzīgi. Pietiekami, ja tajos dzīvo viņu ģēnijs.”

Mēs visi būtībā esam slēgti – kā durvis, kā skapji, kā naudas lādes, kā neatplaukuši ziedi, kā tas noslēpums, kas ābola sēklā, kā tās patiesības, kas neizteiktas dus mūsu pamestajās pilīs, un mūsu dzīves akordi mēmi skan uz iekšu. Vientuļas, nomaldījušās dvēseles, rosības, nepacietības, neiecietības, slavas un baudas pārpilnā, neizturami skaļā tuksnesī. Kā diskrēti simboli mēs eksistējam katrs savā izplatījumā. Mēs kaut kā labi esam iemācījušies skatīties viens otram garām, mūsu orbītas kļūst arvien korektākas, sapņi reālāki, dzīve māca izvairīties no sadursmēm. Un šai formalizētās satiksmes laikmetā vien mīlētāja un mākslinieka skatienā ir tas spēks, gudrība un maigums, ir tas skaudrums un nenovēršamība, kas katru no mums no jauna padara neatkārtojamu un starojošu, kas mums atdod likteņzīmes nojautu. Zvaigznes atblāzma tavā sejā. Akā iespēris zibens. Un patiesība izskrien neaizsargāta kā meita no pirts. Paliek tik skatiens, tāls sveicinājums no esamības dzīlēm.

Foto no publicitātes materiāliem

Komentāri

Dace
08.07.202110:09

Eh, kā man patīk Jūsu raksti! Kaut kas pilnīgi cits - īsts un par lietu. Turklāt vēl var pasmieties! Paldies!


Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan