Martas Seleckas dzīvē katrai lietai ir sava ziemeļu puse. Arī tad, ja šī lieta ir latviešu literatūra, bērna istaba, pusaudža klase, dzintars, grābeklītis, īpaša Lapsa vai vēl neuzrakstīta doktora disertācija.
Viņas darbos gandrīz vienmēr kāds kaut kur dodas – pa Fēru salām, Islandi, Ķīnu un Indiju Ziemeļu pusē, pa Latvijas vietām raidījumā TE!, ar grāmatām pa rakstnieku dzīves kartēm Literatūrē, pa visdažādāko mākslu “garaiņa” takām raidījumā Garainis. Un, protams, kaut kur dodas arī Tuta – ar traktoru, dziesmu, Lapsu un mazu bērnu ļoti nopietno vajadzību saprast pasauli.
Martas Seleckas biogrāfijā var apmaldīties – gan radurakstos, gan projektos. Viņas tēvs ir kinooperators Andris Seleckis, tēvocis – dokumentālā kino klasiķis Ivars Seleckis, mamma – māksliniece Aiva Žūriņa, bet vectēvs – leģendārais Lietišķās mākslas vidusskolas (tagad Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola) direktors Imants Žūriņš, kura slavenais “Žūriņa pelēkais” un stingrie priekšstati par krāsu un gaumi, izrādās, joprojām dzīvo Martas bērnu raidījumu pasteļtoņos un nepatikā pret lieku raibumu. No šī dzimtas zara viņa, iespējams, mantojusi prasību pēc formas, no dokumentālistiem – ceļa un skatiena instinktu, no televīzijas – sprinta sajūtu, bet no bērniem — nežēlīgi precīzu patiesumu.
Plašai publikai Marta reiz kļuva pazīstama kā viena no Zelta zivtiņas jauniešiem – īsu, asprātīgu reklāmseriāla epizožu varone, kuru taksometru šoferi atpazīst vēl šodien (piebildīšu, ka Marta nav daudz mainījusies). Taču tas, kas sākās kā tipāžs reklāmā, vēlāk pārauga apzinātā darbā ar auditoriju. Zelta zivtiņas dekorāciju ražošanas loģika atbalsojās Tutas lietās, ceļojumu raidījumu pieredze aizveda līdz Literatūrei, tā savukārt paplašinājās Garainī, bet Tutas lietas izauga par uzņēmumu, eksportu, koncertiem, veikalu, aplikāciju un tūkstoš lapsām, kuru dēļ Martai nācās pārdot mašīnu.
Kas ir Marta Selecka? Režisore, raidījumu vadītāja, producente, uzņēmēja. Bet visprecīzāk būtu teikt, ka viņa būvē tiltus.
Starp bērnu un ekrānu. Starp rakstnieku un skatītāju. Starp valsts atbalstu un pašas saražotu iespēju. Starp “matemātiku matemātiķiem” un cilvēku, kurš grib, lai viņam ir interesanti. Šajā sarunā Marta Selecka runā par dzimtas mantojumu, televīziju kā dzīves telpas paplašinātāju, literatūru kā ceļa karti, bērniem domātu saturu kā nopietnu darbu, uzņēmējdarbību kā kultūras neatkarības instrumentu un radītprieku kā apzinātu pretestību pasaules smagumam.
Henrieta: – Mūsu sarunu gribu sākt diezgan banāli – ar taviem vecākiem un vecvecākiem. Mums mājās ir šķīvis, ko apgleznojusi Aiva Žūriņa; Andris Seleckis bija labs draugs manam vīratēvam, arī kinooperatoram; un, protams, visiem zināms klasiķis ir Ivars Seleckis – tavs tēvocis. Arī Aivai Žūriņai ir ievērojami vecāki – māksliniece Ausma Žūriņa un leģendārais Imants Žūriņš – lietišķo vēsturē zelta burtiem ierakstīts vadītājs. Ko tev nozīmē šie radu raksti un kā tie tevi ir virzījuši? Vai tu sajūti sevī kādu dokumentālista skatienu, vai varbūt to, ka visi tavi projekti ir ļoti vizuāli?
Marta: – Droši vien vectēvs Imants Žūriņš ir atstājis vislielāko ietekmi tieši uz pašu agrāko bērnību. Kā tavs vīrs Andrejs to noteikti atceras no savas bērnības, mūsu tētiem vienmēr bija visādas filmēšanas un ceļošana pa Padomju Savienību, tāpēc viņi reti bija mājās. Tāpēc no bērnības es vairāk atceros vectētiņu kā ļoti stipru ceļa rādītāju dažādos lēmumos – kā mēs izskatāmies, ko mēs runājam, ko mēs darām. Mani vecvecāki bija skolotāji, un mēs visas vasaras pavadījām kopā Jostos, mūsu lauku mājās starp Jēkabpili un Līvāniem. Vectētiņš ar vecmāmiņu tur saimniekoja, vienmēr brauca ciemiņi. Kādreiz jau nebija tādu telefonu un nevarēja iepriekš pieteikties ciemos, toties atbraukt varēja ikviens, pat Imants Ziedonis. Tēvs arī nereti ieradās ar dažādām filmēšanas grupām. Toreiz kā bērns es to nenovērtēju, bet tagad domāju – cik tas bija brīnišķīgi, ka, piemēram, atbraucis bija Knuts Skujenieks, vai daudzi citi īpaši cilvēki. Josti bija un ir tāda nemainīga vieta pie Daugavas, kurp varēja atbraukt arī draugi un dažādi citi gudri, inteliģenti un radoši cilvēki. Arī pie vectēva bieži kāds ciemojās, piemēram, Gunārs Binde. Vectēvs ļāva sēdēt klēpī un klausīties, par ko viņi runā, un mēs to bieži darījām.
Vectēvs bija ļoti prasīgs. Mēs bijām viņam septiņi mazbērni, četras no tiem – mazmeitas, un viņš mūs visas ļoti audzināja, deva visādus padomus – piemēram, ka sievietei galvenais ir mati, bet tērpā nekādā gadījumā nedrīkst būt vairāk par trim krāsām. Jā, tas, ko visi lietišķās skolas audzēkņi atceras, – “Žūriņa pelēkais”. Es atceros, bērnībā mums bija aizliegts mājās zīmēt ar zīmuļiem, nedrīkstējām izmantot ūdenskrāsas. Mēs drīkstējām zīmēt tikai ar flomāsteriem, bet, piemēram, krāsojamās grāmatas bija aizliegtas, jo vectēvs uzskatīja, ka bērnam vispirms jāiemācās vilkt taisnas, skaistas līnijas, bet ķēpājot vai krāsojot nevar izmantot pareizo rokas vēzienu. Un vēl mums mājās bija aizliegtas Margaritas Stārastes grāmatas… Bija daudz dažādu noteikumu, ko tikai tagad, gadiem ejot, kaut kādā ziņā es novērtēju. Man liekas, arī manī pašā ir ieaudzināti dažādi principi, no kuriem es neatsakos.
Tieši par principiem gribēju jautāt, jo visi tavi projekti, sākot jau no Ziemeļu puses un TE!, nemaz nerunājot par Tutas lietām, raidījumiem Literatūre un Garainis, – tie visi ir vizuāli ļoti izteiksmīgi, visos attēls ir ļoti svarīgs un izkopts.
Ziemeļu puse, TE!, Literatūre un Garainis ir komandas darbs kopā ar režisoru Uģi Olti un operatoru Daini Kļavu, viņi ir tie meistari, kas tiešām padara kadru ļoti poētisku un vizuāli bagātu. Pa šiem kopdarbības gadiem mums izveidojusies liela savstarpēja uzticība, un es par visiem darbiem esmu pārliecināta, ka viss būs labi. Tur ir ļoti liels Uģa Oltes nopelns, tas ir viņa uzstādījums, kādai jābūt vizualitātei. Bet, ja runājam par bērnu projektiem, kas ir pilnībā manējie, – jā, es domāju, tur ir vectēva ietekme tādā ziņā, ka man ir ļoti svarīga krāsu palete, kurā mēs darbojamies; tas nav nekas raibs, toņi nav piesātināti, bet gan pastelīgi ar interesantiem salikumiem. Mēs izvairāmies no lieka raibuma vai liekām detaļām. Varbūt tas arī ir no vectēva.
Vai tu sevi kādreiz esi uztvērusi kā dzimtas turpinātāju? Varbūt tas, ko tu dari, turpina tavas dzimtas līniju, tikai citādā, tev raksturīgā veidā? Uzvārds vien jau kaut ko nozīmē!
Jā, man tas ir ļoti svarīgi, un uzvārds, protams, uzliek pienākumus, kaut kādā ziņā pat īpašus pienākumus. Iespējams, dažos jaunības posmos, iesniedzot darbu projektus, var izbraukt tīri uz uzvārda, kamēr pats vēl neesi sevi pierādījis. Es noteikti izjūtu sevi kā tēta meitu, un ar Ivaru arī mums vienmēr ir bijusi cieša saite jau kopš manas bērnības. Man šķiet, viņš arī priecājas par to, ka mēs kaut kādā ziņā esam nokļuvuši vienā nozarē, lai gan viņš ļoti uztraucas un pārdzīvo, ka tik negadās kāda kļūda vai izgāšanās. Ivaram ir svarīgi, lai uzdevums tiek pildīts ļoti profesionāli.
Tev savulaik doktora disertācijas temats bija par Latvijas televīzijas saturu divkopienu sabiedrībā un to, kā televīzija paplašina cilvēka dzīves telpu. Vai šodien, paskatoties uz taviem raidījumiem un sērijām, var novērtēt, ka tu esi darījusi tieši to – paplašinājusi skatītāju dzīves telpu?
Es domāju, ka televīzija vienmēr ir bijusi dzīves telpas paplašinātāja. Toreiz, kad es to rakstīju, vēl bija atļauti visi Krievijas kanāli, dzīves telpa paplašinājās diametrāli pretējos virzienos, un tas man likās diezgan uztraucoši. Man šī disertācijas tēmā ietvertā problēma likās mūsu sabiedrībai unikāla, kādas varbūt nav citur. Tagad, kopš televīzijas jomā Krievijas ietekme ir beigusies, jo aizliegti Kremļa propagandas kanāli, tas arī noteikti ir mainījis telpas paplašinājumu auditorijās. Ja godīgi, tas man ir kā atmetiens atpakaļ, ka tu man par to jautā, jo tad, kad tas pētījums bija aktuāls, mēs dzīvojām pilnīgi citā sabiedrībā. Nebija kara un nebija šādu izaicinājumu.
Runājot par izaicinājumiem, vai tevi jau var godāt par zinātņu doktori?
Es vēl joprojām esmu zinātniskā grāda pretendente – man ir jāaizstāv promocijas darbs. Esmu pabeigusi doktorantūru, nolikusi visus promocijas eksāmenus, bet darbs nav līdz galam uzrakstīts. Par to es, protams, bēdājos, bet, no otras puses, es daru citas lietas. Un gaidu, kad Latvijas Universitāte uzbūvēs savu Rakstu māju – tad es tur pabeigšu savu disertāciju, citādi man būtu jābrauc uz Emīlijas Benjamiņas ielu. Gan jau viss nāks, tas nenotiek vienas dienas laikā. Ir pagājis laiks, un es varētu pielikt klāt vēl vienu pētījuma daļu par to, kā ir tagad. Metodika, ko es izmantoju, bija „omnibusa aptauja”, kas iekļauj proporcionāli visas televīzijas auditorijas, kādas Latvijā ir. Tagad varētu vēlreiz izdarīt to pašu un paskatīties, kas mainījies pa šiem gadiem.
Atgriezīsimies pie pirmsākumiem medijos. Daudzi skatītāji tevi spilgti pirmo reizi ieraudzīja Zelta zivtiņā – tās bija tādas ASV populārā Friends tipa sērijas, kas vienlaikus bija arī Tele2 priekšapmaksas kartes reklāma. Īsi, kodolīgi sižetiņi, kuros bija jātēlo tāds tipāžs. Kā tu šodien skaties uz to pieredzi?
Es uz to skatos kā uz ļoti intensīvu savu dzīves posmu. Tā bija īstā jaunība. Patiesībā no tā, kā tika veidots šis seriāls, es ļoti daudz ko iemācījos arī Tutas lietām. Mēs uzbūvējām dekorāciju un vienkārši tajā ražojam savas sērijas pēc tāda paša principa, kā to darīja Zelta zivtiņas komanda. Es domāju, ka tā bija ļoti svarīga mācību skola. Nesen kaut kur dažas sērijas uzpeldēja, es paskatījos – nu ļoti jauki bija. Mēs strādājām ar Aiku Karapetjanu kā režisoru, Edgars Šubrovskis rakstīja scenārijus, komanda bija ļoti jaudīga.
Kad tas viss sākās, pirmajām sezonām režisors bija Mārtiņš Grauds, es tolaik nodarbojos ar kastingu Film Angels Studio un man bija jāatrod aktieri Zelta zivtiņai. Un mēs nevarējām atrast to gaišmataino Fēbi, ja atsaucamies uz Friends ansambli. Mārtiņš teica – to es varot pati, tas jau esot tikai uz aptuveni trim mēnešiem, nebūšot ilgi. Pēc tam tas ievilkās uz kādiem septiņiem gadiem. Joprojām daži taksometra šoferi mani pēc tā atpazīst.
Pētot tavu daiļradi, esmu uzķērusi tendenci, ka raidījumos ļoti bieži stāsta veidošanas pamats ir ceļš – gan ceļš pa dažādām vietām, gan ceļš caur cilvēku vai kultūras parādību. Būt kustībā, ceļot, pieredzēt jaunas vietas, jaunus cilvēkus – vai tas ir kaut kas tāds, kas tevi raksturo?
Es domāju, jā. Mēs ar Uģi Olti domājam, ka tas ir sapņu darbs, – ceļot draugu kompānijā un satikt interesantus cilvēkus. Mēs ceļojam, intervējam, tiekam visādās neparastās vietās un pie foršiem cilvēkiem. Sevišķi tā tas bija ar Ziemeļu puses projektu, kas turpinājās diezgan ilgi. Mūs atbalstīja Ziemeļvalstu Ministru padome, izbraukājām krustām šķērsām visas ziemeļvalstis, tajā skaitā Fēru salas, Islandi – kur tik mēs nebijām! Pat Ķīnā, Indijā – visur kur. Kā jau mēs teicām – katrai lietai ir ziemeļu puse, tāpēc mēs varam visur braukt, tas nav vairs tikai par ziemeļvalstīm. Kad Ziemeļu puses projekts beidzās, man likās, ka jāizdomā kaut kas jauns, ja mēs gribam atkal kaut ko darīt kopā. Literatūre radās tieši tāpēc, ka gribējās to ceļojumu. Un man likās, ka nepieciešams pievērst vairāk uzmanības latviešu autoriem.
Raidījums Literatūre balstās divu autoru saspēlē – dzīvais un aizgājušais –, un tas nozīmē, ka tev uz katru raidījumu jāizlasa vismaz divas grāmatas – no viena autora un no otra.
Vismaz divas, jā. Gribētos jau visu laiku lasīt grāmatas, bet ja nav tāda speciāla spiediena, ka tiešām jāizlasa… Bet tad, kad ir ēters un jāgatavojas, tad tas tiešām ir jāizdara. Šajos gados, kopš mēs veidojam Literatūri, es esmu ļoti, ļoti daudz latviešu autoru grāmatu izlasījusi, un esmu par to ļoti priecīga. Piemēram, specifiski bija vēlreiz izlasīt Mērnieku laikus. Kurš vienkāršs cilvēks tāpat vien aizietu pie plaukta, paņemtu to biezo grāmatu un izlasītu, turklāt vēl atzīmētu, kas tur ir tāds īpašs? Vēl mums bija Literatūre ar latgaliešu autoriem Annu Rancāni un Antonu Rupaini (Ontons Rupaiņs), lasīju Annas dzeju un Rupaiņa romānu Baltie tēvi trīs daļās. Tie bija raidījuma pirmsākumi, kad es ļoti skrupulozi lasīju visu, ko man pieteica lasīt, – un tā bija divu nedēļu ilga gatavošanās, kamēr izlasi tādu biezu sena latgaļu autora darbu.
Tajā pašā laikā tavos projektos ir tāds foršs rotaļīgums – piemēram, raidījumā TE! bija tas brīnišķīgais paņēmiens, ka jūs ar Gustavu Terzenu un Paulu Timrotu slēpāt grābeklīti. Tā bija spēle, kas liek skatītājam sekot līdzi, daudzi taču pēc tam arī meklēja to grābeklīti un sūtīja ziņas, kad bija atraduši.
Jā, tas ir kolosāli. Tā bija producenta Ulda Cekuļa vai Uģa Oltes ideja, ļoti, ļoti forša.
Mēs rosinājām cilvēkus ceļot nesezonā, lai viņi nevis sēž mājās, bet izbrauc un pameklē to grābeklīti.
Tas arī bija raidījuma mērķis, un bija laiks, kad cilvēki gluži vai rindām brauca meklēt grābeklīti. Tas bija mudinājums cilvēkiem izkustēties un paskatīties, cik skaistā vietā mēs visi dzīvojam.
Kā tev šķiet, vai skatītājs vieglāk ieiet kultūrā, ja viņu nevis tā nopietni izglīto, bet aizved ceļā, piedzīvojumā vai mazā noslēpumā?
Jā. Man liekas, no nopietnas izglītošanas tagad vairās visa mūsdienu mediju pasaule. Visiem vajag īsāk, izklaidējošāk, jo mēs visu skatāmies telefonā un skrollējam, viss ir arvien īsāk un īsāk. Tādas garas pārdomas vairāk piederas profesionāļiem. Kā Gustavs Terzens saka – matemātika matemātiķiem. Bet tiem parastajiem cilvēkiem, kas nav tajā visā iekšā, es domāju, vienmēr saturā, ko mēs veidojam, vajag ielikt kādu asprātību, rotaļīgumu vai atraktivitāti, lai cilvēkiem ir interesanti skatīties. Televīzija ļoti mainās, nav vairs tā, ka tiešām kāds ieslēdz televizoru un konkrētā laikā noskatās visu raidījumu. Daudz satura nonāk pie cilvēkiem no citiem medijiem un caur saīsinātām formām, ko arī mēs veidojam ap saviem raidījumiem. Līdz ar to man liekas, ka jābūt kaut kam aktīvam un atraktīvam, kādam āķītim.
Kā sākās biedrības Ziemeļu puse sadarbība ar studiju VFS Films? Tu jau pieminēji Uģi Olti, Daini Kļavu, Uldi Cekuli. Vai tu ar savu ideju nāci pie viņiem?
Ziemeļu puse ir mūsu biedrība, kurā apvienojusies Literatūres un Ziemeļu puses komanda, jo kultūras projektus nereti ir vienkāršāk īstenot tieši caur biedrību. VFS Films ir liels un brīnišķīgs spēlētājs Latvijas kino un TV ainavā, savukārt mēs ar laiku izaugām par patstāvīgu komandu un kļuvām paši par sevi, bet joprojām VFS Films paspārnē.
Bet pašos pirmsākumos bija tā – man piedzima mazs bērniņš, es sēdēju mājās un domāju, ko gribētu darīt. Izdomāju, ka gribētu strādāt televīzijā. Pēc tam izdomāju, ka man patiktu vadīt kādu ceļojumu raidījumu. Pēc neilga laika man piezvanīja no Vides filmu studijas, kā agrāk sauca VFS Films, un piedāvāja vadīt ceļojumu raidījumu. Tāda kā mistika – kad tu ļoti koncentrēti fokusē, ko vēlies, un tas vienkārši notiek. Es turklāt biju fokusējusi, ka gribētu to darīt tieši Vides filmu studijā, jo pirms tam biju kā žurnāliste strādājusi realitātes šovā, ko Uldis Cekulis taisīja kopā ar Zviedrijas televīzijas komandu, un man ļoti patika sadarboties ar Vides Filmu studijas cilvēkiem. Un tad viņi man paši piezvanīja un piedāvāja vadīt raidījumu. Tad es arī iepazinos ar Uģi Olti un Gustavu, un tad nāca Ziemeļu puses projekts, kas bija ļoti veiksmīgs un ilgs. Mēs ļoti satuvinājāmies arī kā draugi, visiem vienlaicīgi bija bērni piedzimuši un bija savas ģimenes, tāpēc bijām visi uz viena viļņa. Mums bija pat tādi gadi, kad mēs saskaitījām, ka simts dienas gadā visi kopā esam prom no mājām. Tas manā gadījumā varbūt bija tēva gēns, jo mans tēvs arī ļoti daudz bija projām – dokumentālista dzīve.
Tad, kad beidzās ziemeļvalstu projekts, sākās raidījums TE!, ko arī producēja Uldis Cekulis, un mēs turpinājām savā komandā. Un pēc tam es nācu ar Literatūres ideju – tieši raidījuma TE! laikā mēs bijām satikušies ar dažādiem rakstniekiem un dzejniekiem, un, viņus intervējot,
es sapratu, ka sarunas ar rakstniekiem un dzejniekiem ir visdziļākās un jēdzīgākās.
Turklāt mēs aizbraucām ceļojumā uz Korfu, kur man līdzi bija Džeralda Darela Mana ģimene un citi zvēri, jo mans bērns bija tieši tādā vecumā kā galvenais varonis un grāmatā darbība risinās tieši Korfu salā. Mēs atvērām grāmatu un sapratām, ka tā mums ir kā tāda ceļa karte, – tu brauc ceļojumā, un grāmata tev pasaka, kurp tu brauc. Tas bija pirmais impulss Literatūrei, es sapratu arī to, ka tas ir filmējams materiāls, kurā parādīt, ka grāmata var būt tava ceļojuma karte.
Tas tomēr nav vienkārši, jo rakstnieki jau lielākoties nav tie ekstravertākie cilvēki...
Jā, bet filmēšanas kopā ar viņiem ir diezgan ilgas, nav jau tā, ka tikai viena diena un viena intervija. Ir reizes, kad mēs kaut kur kopā braucam uz vairākām dienām, un pamazām viņi atveras. Daudzi jau ir redzējuši mūsu raidījumus un sapratuši, ka tas ir labs veids, kā runāt par literatūru, – vide, kurā nav jāuztraucas vai jāieņem kāda īpaša poza. Pretestību no rakstniekiem es neesmu jutusi. Gluži pretēji – viņu teiktais vienmēr ir ļoti jēgpilns. Gustavs Terzens vienmēr saka – rakstniekiem ir īpašas antenas, viņi uztver un pamana nianses, ko lielākā daļa cilvēku ikdienā nepiefiksē.
Man patīk intervēt rakstniekus, jo viņiem ir brīnišķīga valoda. Viņi ļoti bieži pasaka kādu neordināru domu neordinārā veidā, un tas ir tāds brīnums!
Tieši tā. Viņi saredz notikumus sabiedrībā vai lietas citādi un pilnīgi citā rakursā to paskaidro. Tas ir interesanti, un par to es arī priecājos Literatūres raidījumos.
Un Garainis savukārt tapa, it kā paplašinot šo pašu ideju?
Garainis radās pēc tam, jo mums likās, ka mūsu komandas darbs ir jāvelta ne tikai literatūrai, bet arī citiem mākslas veidiem, jo arī citiem māksliniekiem būtu tikpat daudz interesanta, ko mums teikt, tāpēc arī ar citiem mākslas žanriem mēs varētu veidot tādus pašus krustojumus kā Literatūrē. Šis mums visiem arī ir izaicinošs projekts, jo Garainis ir garāks kā Literatūre – 45 minūtes ilgs seanss, un ikviens, kas strādā kino vai televīzijā, saprot, kas ir 45 minūtes. Garaini Uģis Olte un visa mūsu komanda ļoti slīpē un tas savās mākslinieciskajās kvalitātēs noteikti pietuvojas dokumentālās filmas estētikai, tomēr tas notiek tādā televīzijas jeb, kā es mēdzu rupji teikt, ziņu režīmā, nevis tā, ka mēs trīs gadus taisām filmu par autoru. Tas ir televīzijas temps, bet rezultāts…
Skatoties uz visu, ko tu esi darījusi, es sapratu, ka tev ļoti svarīgi ir cilvēki, ar kuriem tu esi kopā, pat kadrā. Tas liecina, ka tev vajag to “prāta vētru”, ka tev vajag cilvēkus līdzās un tu neesi tāda vienpate, vienīgais autors.
Droši vien es esmu samērā sociāla, man vajag atbalstošus plecus. Ir arī brīži, kad es tāpat tieku galā ar kādām lietām, taču lielos projektos ir labi, ja ir tāda uzticama kompānija, kurā mēs varam apspriesties, arī pastrīdēties dažkārt un arī salabt.
Piemēram, ar Gustavu Terzenu jums ir bezgala ilga ekrāna ķīmija. Ko tas Gustavs izdara tādu, ko tu pati nevēlies vai nevarētu? Kāpēc tev viņš ir vajadzīgs?
Man liekas, pats svarīgākais ir tas, ka viņš liek man smieties. Tā tas ir gadījies, ka mēs esam pārī, un Gustavs saka manai mammai, ka esot viņas ekrāna znots. Gustavs nav pats vieglākais kolēģis, mums ir bijuši arī konflikti, visāda veida mazie skandāliņi, bet, no otras puses, mēs esam ļoti saraduši, mēs mākam ar Gustavu apieties un viņš māk apieties ar mums, un tā mēs ejam uz priekšu.
Savukārt kopā ar režisori Andru Doršs tev ir tapis gan bērnu saturs, gan fantasmagoriska un, manuprāt, ļoti jauka filma Bum! mazajiem tīņiem. Un atkal divatā.
Ar Andru mēs esam mācījušās kopā jau no pirmās klases, mums arī Dāvis Sīmanis ir klasesbiedrs - bijām tāda laba kompānija 2. ģimnāzijā. Ar Andru mēs daudz strādājam kopā, es pat nevaru nošķirt, ka tagad, lūk, mēs taisām filmu, bet tagad taisām bērniem raidījumus – piemēram, Tutas lietas. Andra ir blakus, un kopā ir vieglāk. Es ceru, ka arī filmas laikā biju Andrai liels atbalsts, un viņa noteikti bija manējais.
Turpinot to “pāru jautājumu”, arī Literatūrē un vēlāk Garainī ir šie pāri, piemēram, Anšlavs Eglītis un Raimonds Staprāns, Dzintars Sodums un Nora Ikstena, Jaunsudrabiņš un Joņevs. Kā tu saproti vai uzmini, kurš dzīvais autors spēj atvērt kādu aizgājušo autoru – klasiķi?
Literatūre ir projekts, kurā mēs uzrunājam dzīvo autoru un viņš pats izvēlas, par kuru klasiķi stāstīs. Autori, kuri piedalās raidījumā, ir arī scenārija līdzautori un saņem par to honorāru. Līdz ar to mums pirms filmēšanas ir plānošana – raidījuma varonis saka, kādu autoru izvēlējies, un tad mēs domājam, vai paliksim Latvijā, vai brauksim uz ārzemēm, kā tas bija, piemēram, ar Anšlavu Eglīti un Staprānu. Tā ir brīva autora izvēle, mēs to parasti neietekmējam, jo ko gan mēs tur varam ietekmēt? Mēs esam filmēšanas komanda un neko nezinām par literatūru.
Skatoties Literatūres un gatavojoties šai sarunai, es konstatēju, ka vairāku toreiz dzīvo mūsdienu autoru arī vairs nav mūsu vidū – Raimonds Staprāns, Nora Ikstena, Pauls Bankovskis, Amanda Aizpuriete... Tagad uz viņiem ir pavisam cits skats, un visi tie raidījumi, faktiski mazās filmas, ir kā kultūras piemineklis.
Tajā brīdī, kad raidījums tapa un mēs sākām to filmēt, es varbūt pat nebiju aizdomājusies par to, ka te paliek dokumentāls stāsts nākamajām paaudzēm. Kad sākām filmēt, uzrunājām Rakstniecības un mūzikas muzeju, tur teica, ka labprāt ņems pretī arī visu “melno materiālu”, ko esam safilmējuši, lai veidotu bāzi par šiem autoriem. Tas ir mūsu darbs, ka mēs viņus dokumentējam.
Ir kaut kas mainījies kopš padomju laikiem, kad dzejnieks bija tāds pusdievs, kā saka Gustavs. Lielākā daļa sabiedrības šodien nepazīst pusi no mūsdienu dzejniekiem, tas svars ir mazliet mainījies. Bet mēs viņus piefiksējam, un kad atkal nāks tas laiks, kad viņi kādu interesēs, tas jau būs izdarīts.
Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka Literatūri arī skolotāji izmanto skolās.
Jā, var redzēt, ka arī septiņus gadus veci raidījumi joprojām tiek skatīti, un tas noteikti ir liels literatūras skolotāju nopelns. Vecākajās klasēs to noteikti izmanto.
Vai tev pašai Literatūre mainīja attiecības ar latviešu literatūru? Vai ir kāda grāmata, kas tev atvērās pilnīgi no jauna gluži citā veidā pēc tam, kad tu uzfilmēji stāstu par to?
Pirmais, kas man uzreiz nāk prātā, ir grāmata, par kuru stāstīja Valentīns Lukaševičs no Latgales. Runa bija par tādu mazzināmu autoru – Jezups Pūrmalīts, latgalietis. Man vajadzēja viņa grāmatu izlasīt latgaliešu valodā, tā bija izdota ļoti mazā metienā, trimdā Minhenē, Vācijā, tātad nevienā bibliotēkā nebija atrodama. Galu galā man Valters Dakša kaut kādā mistiskā veidā dabūja šo grāmatu, tā saucas Ar lukturi. Tas bija visfantastiskākais, ko pēdējā laikā biju lasījusi, lai gan es esmu lasījusi daudz, – grāmata par tādu īstu latgaliešu garu, un, tā kā mans tēva tēvs bija īsts latgalietis no Bērzgales, es sajutu, ka manu senču gars man atsaucas šajā grāmatā. Tā ir tāda kā komēdija par latgaliešu dzīvi laukos, kā viņi cits ar citu satiek un velk cits citu uz zoba. Kolosāla grāmata. Es visu laiku saku Viesturam Kairišam, ka aiznesīšu to viņam, lai viņš arī izlasa. Lai gan šī ir tik vērtīga grāmata, ka ir pat bail to izlaist no rokām. Tas man bija liels atklājums.
Lukaševičs tajā raidījumā teica, ka ir literatūra, ir rakstnieki, un ir arī tāda literatūra, kas ir grandiozs mākslas darbs. Tas Ar lukturi tiešām izraisīja tādu nereālu sajūtu, ka tāds kaut kas vispār latviešu literatūrā var būt. Šim autoram tā ir vienīgā grāmata.
Vai pēc Literatūres, kas ir jaudīgs, spēcīgs projekts, Garainim bija grūtāk atrast savu balsi un tēlu?
Man liekas, Garainim tieši bija vieglāk, jo tas nav tik ierobežots literatūras žanrā. Kā jau mēs visi zinām, literatūru parādīt ir ļoti grūti – nevar taču filmēt grāmatu un to, kā tur burti sarakstīti. Garainī ienāk arī citi mākslas žanri un veidi, tāpēc tas ir daudz krāsaināks un vieglāk veidojams. Šogad mēs bijām nominēti pirmajai Latvijas mākslas balvai – par Intas Rukas sēriju ar Vladimiru Glušenkovu. Tas, manuprāt, arī bija izcils seanss. (Uģim Oltem ļoti nepatīk vārds “raidījums”, tāpēc mēs iekšienē Garaiņus saucam par seansiem). Inta ir tik patiesa! Es par mākslinieku Vladimiru Glušenkovu neko īpašu nebiju iepriekš dzirdējusi, intervējām arī viņa atraitni Terēzi Glušenkovu un meitu Petru.
Man šķiet interesanti, ka pašā Literatūres sākumā Jānis Joņevs “gāja” pie Jāņa Jaunsudrabiņa, bet Garainī Jaunsudrabiņš atgriežas jau caur Lailu Pakalniņu. Ko jaunu varēja pateikt par Jāni Jaunsudrabiņu Garainī, ja bijusi jau sērija Literatūrē?
Joņeva sērija par Jaunsudrabiņu bija daudz literatūrzinātniskāka nekā Lailas sērija. Laila Jaunsudrabiņu, manuprāt, bija uztvērusi kā sev emocionāli mīļu autoru, kas viņai bija stāvējis klāt dažādos dzīves posmos. Kad Laila, studējot kinoinstitūtā Maskavā, Jāņu dienā meklēja latviskumu, viņa varēja lasīt Balto grāmatu, kas deva dziļu emocionālu remdinājumu ilgās pēc mājām, pēc latviskā. Tā ir emocionālāka saite nekā Joņevam, kurš rakstīja savu “melno grāmatu” Jelgava ‘94 un vienlaikus arī lasīja Balto grāmatu, jo abiem tiem Jančiem, kas ir galvenie varoņi, ir kaut kāda līdzīga perspektīva, kā viņi tver pasauli caur pozīciju “es tepat blakus kaut kā gadījos”.
Joņevs patiesībā bija pirmais autors, kam mēs zvanījām, kad sākām Literatūres projektu. Kad mēs viņam teicām, ka jāizvēlas viens autors, par ko viņš gribētu stāstīt, sajūta tajā telefona sarunā bija, ka Jānis Joņevs stāv pie milzīga galda, uz kura ir viss iespējamais... Bet viņš uzreiz pateica, ka tas būs Jānis Jaunsudrabiņš, – viņam nebija jādomā.
Garainī kultūras personības nāk no dažādām mākslas jomām. Vai tas nozīmē, ka tevi interesē atkost to, kā radošs cilvēks vispār domā?
Jā, droši vien tas ir viens no iemesliem. Domājot par Garaini, kas tur būs un kas piedalīsies, mums notiek sapulces. Mūsu redaktors ir Henriks Eliass Zēgners, viņš ļoti daudz skatās un pēta, kas notiek kultūrā, un apgaismo arī mūs. Un mūsu interese ir par to, no kurienes tas viss rodas, kur ir tas avots, no kurienes nāk tas garainis, kas rada.
Kad mēs Latvijas Televīzijā teicām, ka top projekts ar nosaukumu Garainis, LTV kolēģes šausminājās par tādu nosaukumu. Taču tas nāk no Ziedoņa – Garainis, kas veicina vārīšanos. Vai, kā mēs paši smejamies, arī no vārdu salikuma “garas ainas”.
Raidījuma princips Garainī ir tieši tāds pats. Kad mēs uzrunājam kādu mākslinieku vai autoru, mēs nekad nezinām, par ko tas raidījums būs. Mēs nezinām, kas ir tā persona, kas ir viņu ietekmējusi. Kaut vai piemērs par Intu Ruku un Glušenkovu. Mēs nezinājām, ka Intai Rukai Glušenkovs ir bijis tik labs draugs, par ko viņa vēlas arī pastāstīt – par mākslinieku, kuru mēs diezgan maz zinām, viņš kļuva populārāks pēc nāves.
Tagad esam nonākušas līdz raidījumam, par kuru es pat noklausījos pusotru stundu garu video-podkāstu, kuru vadīja kāds uzņēmējs, un uzzināju ļoti daudz par Tutas lietām. Šis ir unikāls stāsts, jo sākās kā kaut kas ļoti mīļš pašiem mazākajiem, jūsu pašu bērniem, bet pārauga apjomīgā bērnu zīmolā. Vai tu atceries to brīdi, kad saprati, ka tas vairs nav tikai raidījums?
Tieši to brīdi es īsti neatceros, bet cilvēki man blakus bieži teica – tu varētu darīt kaut ko vairāk ar to raidījumu. Palīdzēja mans vīrs Uģis Riekstiņš, kurš arī strādā filmu nozarē, – viņš mani aizsūtīja uz LIAA Radošo industriju inkubatoru, un tas man ļoti, ļoti palīdzēja. Es sapratu, ka raidījumam nav jābūt tikai raidījumam, no tā var izveidot kaut ko lielāku un plašāku. Pats lielākais lepnums man ir par to, ka mēs Tutas lietas eksportējam. Latvijā tā nav parasta lieta, ka kāds eksportē raidījumus uz citām valstīm un citām televīzijām. Man liekas, par to es tiešām varu uzsist sev uz pleca un priecāties.
Šajā ziņā Tutas lietas ir pielīdzināmas tiem lielajiem projektiem, filmām un tiešraidēm, ko LTV veido kopā ar ARTE – pārsvarā lielu koncertu ierakstus ar lielu zvaigžņu piedalīšanos. Tavā gadījumā tas ir mūsu vismazākajiem skatītājiem domāts projekts, kas aizgājis Igaunijā un Lietuvā.
Jā, arī ar Ukrainu pašlaik sākas sadarbība, mums ir arī portugāļu un zviedru versija, ir pārrunas ar Somijas televīziju. Mēs vienkārši strādājam. Tur visu laiku ir, ko darīt, ne uz brīdi nevaram atslābt. Man ir 14 cilvēku komanda, un mēs darām to, ko mēs gribam. Tā ir forša sajūta.
Un forša sajūta ir arī tā, ka mēs īpaši negaidām neko daudz no valsts, bet paši nopelnām un ejam uz priekšu.
Podkāstā izskanēja arī stāsts par to, kā tu pārdevi mašīnu, lai saražotu tūkstoš lapsu.
Jā, tāds ir mans uzņēmējas stāsts. Es domāju, ka manī apvienojas uzņēmējdarbība, kaut kāds viens burbulis, un Literatūre, Garainis, visas radošās lietas – tas ir atkal pilnīgi cits burbulis, un dažreiz man gribas abus šos burbuļus apvienot vienā. Man dažkārt liekas – radošā sfēra pārlieku paļaujas uz valsti, kas viņiem kaut ko dos, jo vajag naudu projektam. Bet reti kurš padomā par to, kur lai valsts to naudu ņem, no kurienes tā varētu rasties. Ar to nodarbojas otrā frakcija – uzņēmēji, kas ražo, sevišķi eksportējošie uzņēmēji. Viņi saražo to kopproduktu, no kā valsts var finansēt kultūras projektus.
Kad visi čīkst, ka pie mums gadā tikai divas spēlfilmas atbalsta, es saku – tas arī ir daudz! Es to čīkstēšanu vairs nepanesu. Jūs visi esat veseli cilvēki, jums visiem ir divas rokas, divas kājas. Jūs varat iet, ražot, domāt, darīt, iet citu ceļu. Es rādu sevi kā piemēru – man arī ir uzņēmums, kas eksportē un ražo, un maksā lielus nodokļus. Tāpēc es nekaunos piedalīties konkursos, kuros var iegūt finansējumu nekomerciāliem projektiem. Man reizēm žēl valsts, jo mūsu ir tik daudz – to, kuriem vajag finansējumu. Un tad kultūras nozare varbūt ļoti dusmojas, ja kādam projektam kaut ko neiedod, lai gan šis projekts ir tik ļoti nozīmīgs.
Man liekas, vairāk dusmojas tās nozares, kur darbinieki ar doktora grādu strādā par 800 eiro mēnesī, vai tie amatierkoru vadītāji, kuri spiesti vadīt vienlaikus sešus korus, lai kaut kā savilktu galus kopā. Vidējais atalgojums šajās nozarēs ir vienkārši niecīgs, salīdzinot ar citām.
Es arī to saprotu, un tas ir ļoti grūti, ja cilvēks dara izcilu, augstākās klases darbu un viņam par to netiek maksāts godīgs atalgojums, piekrītu. Bet reti kurš domā par to, kur lai valstij tā nauda rodas. Visi grib darīt vismīļāko, vislabāko, visskaistāko darbu, veltīt dzīvi savam aicinājumam. Es teiktu, ka valstij būtu vajadzīgs daudz vairāk uzņēmēju, kas ražo kopproduktu, lai mēs varētu atļauties kultūru tādā līmenī, kādā mēs to vēlētos, lai varētu atļauties algas. Mani pat šobrīd priecē tas, ka mans vecākais dēls iestājās zviedru ekonomikas augstskolā, ka viņš neaizgāja uz kultūras sfēru. Kultūra mums ir super augstā līmenī, visi ir izcilnieki, un man ir prieks par to, bet man ir žēl arī valsti, kuru mēs kolektīvi vainojam par naudas neesamību, un nedomājam, no kurienes lai tas viss rodas. Uzņēmējdarbība to ļoti skaudri un tieši iemāca.
Viens no Tutas veiksmes elementiem, protams, ir aktrise, kuru jūs atradāt Tutas lomai. Kā notika kastings? Un tagad – Lienei pamazām tuvojas četrdesmit. Vai viņa varēs visu mūžu būt Tuta?
Pirms visa šī es jau biju strādājusi Film Angels Studio par aktieru atlases režisori, man kastings nesagādāja nekādas problēmas. Arī filmai Bum! es pati pie tā strādāju, aktieru aģentūra palīdzēja ar kontaktiem un formalitātēm. Bet kopumā kastingā ir tā – vai nu ir, vai nav. Liene bija ļoti forša un pārliecinoša. Es nebiju ievērojusi Nacionālajā teātrī tādu aktrisi – līdz tam brīdim, kad viņa ienāca pa durvīm uz pirmo provi. Par Lieni Sebri man nebija nekādu šaubu, es sapratu, ka viņa ir vispiemērotākā.
Tāpat bija ar igauņu aktrisi, kura tagad ir populāra Igaunijā. Līdzīgi kā pie mums iznāk filma Uļa, igauņiem iznāca filma Mūsu Ērika, par padomjlaiku riteņbraucēju – zelta medaļnieci. Mūsu Tuta – Karolīna Jūrise spēlē galveno lomu šajā filmā, un tai ir ļoti labi panākumi. Karolīna ir populāra kā filmu aktrise un turpina arī Tutas darbu, viņai tas ļoti patīk.
Bet ar Lieni mēs vienkārši rullējam uz priekšu. Tutas lietām jau ir 370 sērijas latviešu valodā, nebūs arī nekas traks, ja kādā tālākā nākotnē mēs turpināsim igauņu versiju, bet latviešu versiju ne. Mani tas vispār neuztrauc, jo mēs jau tik daudz esam izdarījuši. Bērnu saturs, man liekas, pārāk nenoveco. Ziņas televīzijā mēs neskatīsimies otrreiz, bet bērnu saturs dzīvo savu dzīvi. Tad, kad es rakstīju savu disertāciju par televīzijas auditorijām, domājot par Tutu, tas man palīdzēja saprast, ka bērnu auditorija nav īpaši izpētīta, un arī to, ka viņi var skatīties vienu un to pašu vairākas reizes. Viņiem nevajag to aktualitāti, ko vajag pieaugušajiem. Pavisam mazi bērni labprāt skatās atkārtoti to, kas viņiem patīk. Tā ir tāda auditorijas specifika.
Man liekas, Tuta ir unikāla arī ar to, ka ir it kā ļoti maiga meitene, bet nekādā gadījumā nav pasīva. Viņa visu ko pēta, dara, brauc, zāģē. Vai tu apzināti gribēji piedāvāt bērniem tieši šādu meitenes tēlu, domājot arī par savu mazo bērnu?
Manuprāt, tas, ka man pašai tolaik bija dēls, nevis meita, tas deva Tutai citu raksturu. Man likās – viņai ir jādara arī tādas lietas, kas tradicionāli interesē puikas, Tuta ne tikai spēlējas un ver krellītes, viņa brauc ar traktoru, zāģē, remontē mašīnu. Man bija svarīgi domāt arī par to mazo bērnu, kurš, piemēram, braucot uz laukiem, tālumā redz traktoru, bet viņam nav iespēju pašam iekāpt traktorā vai tuvumā redzēt, kāds tad tas traktors īsti ir. Pirmajās sērijās mēs filmējām ar dronu virs traktora, kaut arī tas likās it kā bezjēdzīgi. Beigās izrādās, ka tam tomēr ir jēga, tas ir svarīgi tam mazajam cilvēciņam – tā viņš saprot, ka ir tāds traktors, ka tā viņš brauc un aiz viņa ir tāda sliede.
Pastāsti, kas vispār tagad ir tās Tutas lietas! Raidījums, koncerti, visādas mantas, kas tiek ražotas ar Tutas zīmi…
Mans uzņēmums Ausma Media sastāv no četriem lieliem blokiem, atšķirīgi virzieni, kuros mēs darbojamies. Pirmkārt, mēs ražojam saturu televīzijām un ar to pelnām naudu, raidījumus pārdodam Latvijas Televīzijai, TET, TV3, Go3, Igaunijas un Lietuvas kanāliem. Tas ir producenta darbs, ražojot saturu, to pārdodot, rakstot projektus un piesaistot finansējumu. Otra lieta ir tā, ka mēs arī taisām dzīvos koncertus, paši tirgojam biļetes, īrējam skatuves. Tā arī ir ļoti nozīmīga daļa no tā, ko mēs darām, un man pašai šī koncertdarbība rada lielu prieku – tāds gaišs un patīkams process. Es pati koncertos mazliet piedalos ar režiju, tā ir jaudīga un auglīga sadarbība ar horeogrāfu, Tutu un mūziķiem, tur ir daudz joku un daudz prieka.
Trešā lieta ir tās mantas, ko mēs tirgojam, un grāmatas, ko izdodam; mums ir arī fizisks veikals Rīgā Elizabetes ielā, kur var nopirkt Tutas lietas. Un ceturtais virziens ir tas, ka mēs rakstām daudz dažādus projektus, kas palīdz attīstīties mūsu uzņēmumam. Mums, piemēram, būs pašiem sava aplikācija, kur bērni varēs mācīties rakstīt, lasīt, zīmēt, veidot mūziku. Latvijā nav tādas aplikācijas telefonā, kur bērni varētu latviešu valodā attīstīt savu lasīt- un rakstītprasmi un radoši darboties. Ausmai ir arī citi lieli projekti, piemēram, ar Swedbank – jau otro gadu mēs rīkojam “naudas dienu”, kas notiek visās Latvijas skolās, bērni un jaunieši mācās finanšu pratību. Tas arī ir filmēts materiāls, ko mēs nodrošinām. Visās tajās četrās lietās es esmu iekšā, visiem maisos pa kājām. Teorētiski es esmu galvenā, bet vienmēr saku – tie cilvēki, kas ar mani kopā strādā, ir daudz gudrāki un labāki katrs savā jomā, viņi ir paši, paši labākie.
Producentu kompānija Ausma Media taču veido ļoti daudz bērnu satura – jums ir arī Ukulele, Emī un Rū, Mazi Buzi Bums un Superdiena…
Mums ir kādas piecas vai sešas pārraides, ko visu laiku ražojam, vēl arī Igaunija, Lietuva un visi ārzemju projekti. Es domāju – ja grib izdzīvot kā konkurētspējīgs producents, tad ir jādara vairākas lietas. Ja tu gribi, lai partneri redz, ka tu ej uz priekšu un darbojies, tad pašam jābūt aktīvam, nevar atslābt.
Man liekas, raidījumu šķērsgriezumā var redzēt, kā pieaug tavi pašas bērni. Emi un Rū ir tāds kā tilts no Tutas uz Bum! – no maza bērna istabas uz lielāka bērna pasauli.
Jā, Emī un Rū varbūt tiešām bija tāds tiltiņš, kad mēs ar Andru sapratām, ka varam pacelt lielāku formu, mums nav jāpaliek tikai televīzijas lokā. Mums likās arī, ka jaunajiem pusaudžiem ap 10–13 gadiem nav īsti, ko skatīties, Tuta viņiem jau ir par vienkāršu. Man likās svarīgi uzrunāt tieši viņus, lai mēs viņus nepazaudējam, citādi viņi aiziet pilnīgā YouTube pasaulē, angļu valodas pasaulē, kur mēs vispār nevaram atšķetināt, kas tas ir, ko viņi skatās. Man liekas, ir svarīgi, ka mēs varam vismaz mēģināt viņus uzrunāt latviešu valodā. Tādā ziņā LTV projekts +audzis ir tiešām izdevies – ļoti vienkāršiem līdzekļiem veidots, bet uzrunā arī skolu auditorijas, tieši sākumskolniekus. Par to ir ļoti jādomā.
Tieši pie šī satura veidošanas televīzijā strādā ļoti jauni cilvēki, kuriem ir mazliet virs divdesmit.
Un es to augstu novērtēju, ko viņi dara – ļoti asprātīgi un tematiski ļoti trāpīgi.
Filmā Bum! arī ir daudz konkrētības. Tur gan ir Hugo superspējas un brīnišķīgais hameleons, bet ir arī Liepājas 1. ģimnāzijas telpas, konkrēta skolas vizualitāte. Scenārija autore Lote Eglīte ir teikusi, ka speciāli pētīja šī vecuma bērnu ikdienu. Kas bija pats sarežģītākais, strādājot pie šīs filmas?
Pats sarežģītākais vienā brīdī bija aktieru atlase, mums ar Andru kardināli nesakrita domas par Tomiņu, šķīlās uguņi. Un es nebiju nojautusi, ka kopumā darbs pie filmas būs tik grūts, ka tas paņems tik lielu dzīves daļu. Filmēšana, montāžas process trīs gadu garumā bija ļoti grūts darbs, es kā cilvēks ļoti noguru. Apbrīnoju kinorežisorus, kas var filmas taisīt citu pēc citas.
Liene Linde kādā intervijā atzinās, ka Melnā samta filmēšanas laikā piedzīvojusi reālu nervu sabrukumu.
Es par to nešaubos. Mums varbūt nebija mentālā sabrukuma, jo filma Bum! ir diezgan priecīga un sižets ir viegls, nevis smags un depresīvs, viss bija iedvesmojoši un priekpilni – bērni, ar kuriem strādājām, bija ļoti jaudīgi, un process bija ļoti, ļoti jauks. Tomēr tā enerģija, kas tika kopumā ieguldīta, tā bija neizmērojama.
Vai tu kādreiz vēl riskēsi un veidosi kādu filmu pēc šīs?
Mēs jokojām, ka varētu taisīt Bum!-2, kurā varoņi jau ir izauguši, – interesanti, kas tur notiktu tālāk. Tomēr domāju, ka es to nevaru, jo man ir jāstrādā pie saviem TV projektiem, jāvada uzņēmums. Filmējot Bum!, visus citus darbus biju nolikusi malā, bet televīzija iet savā ritmā – sākas jauna sezona, raidījums turpinās, bet tu visu vasaru esi taisījusi filmu un vairs nesaproti, kas, kur un kā. Un vēl taču ir divi bērni, uzņēmums un viss pārējais. Filmas periods man vairāk saistās ar lielu enerģijas patēriņu un nogurumu. Prieks par panākumiem, protams, bija liels, bet no otras puses, ja būtu vēlreiz jāsaņemas uz tādu lielu projektu… Nevar jau tā vienkārši pateikt – es tagad taisu vēl vienu filmu! – un aiziet filmēt.
Bet ja mēs pasapņojam, par ko varētu būt tava nākamā spēlfilma?
Ja es tiešām taisītu kino, tad tās noteikti būtu bērnu filmas.
Es negribētu taisīt filmu pieaugušajiem, mani tas vispār neinteresē.
Ir tik daudz režisoru un producentu Latvijā, kas var uztaisīt izcilas pieaugušo drāmas, detektīvus un visu ko citu interesantu; tik daudz profesionāļu. Mans triks ir tas, ka esmu uztaustījusi bērnu auditoriju, un tajā upē es varētu mēģināt kāpt vēlreiz. Es arī raidījumos nereti izvairos no ļoti nopietnām, smagām tēmām. Tas mani neinteresē, es gribu dzīvot priecīgu dzīvi. Ikdienā daudz sekoju Ukrainas ziņām un blogeriem – mazgāju traukus vai kaut ko mājās krāmējos, un visu laiku fonā iet ukraiņu ziņas. To sāpju ir tik daudz, tik daudz ļaunuma, tik daudz naida, – es nevēlos to vēl mākslīgi kultivēt ar savu darbu. Mans darbs man liekas veldzējošs, esmu samērā vieglā un man interesantā teritorijā.
Vai ir bijuši brīži, kad režisore Marta konfliktē ar uzņēmēju Martu?
Jā, protams. Piemēram, koncertā. Tos es gribu taisīt maksimāli profesionāli, negribu neko ietaupīt. Mums nekad uz skatuves nav fonogrammas, bet gan dzīvie instrumenti un padsmit profesionāli mūziķi. Mans brālis arī darbojas kopā ar mani, viņš tikai nogroza galvu. Protams, var jau taupīt uz katra soļa, domājot, kā uzņēmums varētu maksimāli nopelnīt, taču no otras puses – ir lietas, uz kurām nekādā gadījumā nevajag taupīt, sevišķi tad, ja tas ir tavs vārds vai tavs zīmols. It kā jau bērna prieku var panākt arī ar maksimāli lētiem līdzekļiem – uzpūst hēlija balonus, palaist burbulīšus, un viņi tāpat būs priecīgi…
Bet bērniem ir arī vecāki, kuri novērtē to īsto, autentisko lietu.
Jā.
Vai ir kāds projekts, kuru tu vēl neuzdrošinies sākt, jo saproti, ka atkal var nākties pārdot mašīnu?
Jā, man ir viens tāds projekts – es gribētu Rīgā izveidot pūtēju orķestri. Pati esmu uzaugusi pūtēju orķestru kustībā kā flautiste, bet Rīgā nav neviena amatierorķestra pieaugušajiem, un tas ir ļoti jocīgi. Mums ir ļoti daudz koru, bet pūtējiem nav, kur spēlēt, – tiem, kuri vienkārši grib spēlēt. Tas tiešām ir mans sapņu projekts.
