Skudriņa Tipa ticēja, neticēja. Maģiska formula – labi noder, ja vienubrīd gribas padzīvot brīvāku garu. Līdzīgi kā Helderlīna lietotais un ģēnija simtgadnieka Ģerģa Kurtāga augstu vērtētais “pallaksch” – ne jā, ne nē. Iespējams, es tieši skudriņu Tipu liktu uz Pētera Vaska 80. dzimšanas dienas apsveikuma kartītes. Ne jau tāpēc, ka ticēja, neticēja. Bet tāpēc, ka labvēlīgi brīnījās un ar ziņkāri uzlūkoja pasauli.
Režisora Anša Bērziņa un mākslinieces Dzintras Aulmanes Skudriņa Tipa (1976) ir Pētera Vaska gandrīz pirmais kinodarbs. “Gandrīz” tāpēc, ka gadu pirms tam Pēteris uzrakstīja mūziku Egīla Ermansona dokumentālajai filmai Jūrkalnes ābeles. Režisors teicis – man ir piecpadsmit rubļu mūzikai, rakstīsi? Pēteris uzrakstīja. Filmā redzam, kā Jūrkalnes suitene mūzikas pavadījumā teciņiem dodas uz uzstāšanos kolhoza Dzintarkrasts diplomu un prēmiju dalīšanas svinīgajā pasākumā; flautas skaņas pavada arī piena cisternu un citus skatus. Filmu var noskatīties portālā redzidzirdilatviju.lv – nez vai ir daudz kinoliecību ar Jūrkalnes 70. gadu suitenēm.
No filmām, kurām Pēteris Vasks rakstījis mūziku, varu ieteikt arī dzejisko aplikāciju kantāti Abi gali balti, viducis zaļš (1977) ar nesen aizsaulē aizgājušās dziedātājas Lilijas Greidānes brīnumskaisto soprānu un kori, kas vēl jāidentificē (neviens neko neatceras – ne tie, kas radīja, ne tie, kas muzicēja). Sadarbībā ar Ansi Bērziņu radīta arī pabaisā fantasmagorija Ūdensbrīnums (1978) par pilsētas apūdeņošanas sistēmu vai sakāpināti dramatiskais bruņurupuču iznīcināšanas stāsts Bruņurupuči (1987). Pēteris Vasks šajos darbos ir gan iederīgi tautisks, gan disonanti modernistisks, gan dūnaini lirisks. 70. gadu otrajā pusē – vēl tikai jaunais, bet jau pamanītais komponists. 80. gados – viens no mūsu vadošajiem. Līdz ar neatkarības laiku – pasaulē novērtētais un pieprasītais.
Tālivaldis Margēvičs dokumentālajā filmā Pēteris Vasks (1992) kopā ar Dāvi Sīmani senioru fiksējis Pēteri Vasku spēlējam kontrabasu. Tobrīd tas ir ūsains Pēteris Vasks, vēl pat ne piecdesmit gadu vecs. Redzam jaunu Juhu Kangasu, Pētera sirdsdraugu, kurš, iespējams, vislabāk zina, kā interpretēt viņa mūziku. Tik aizraujoši skatīties abu meistaru pirmo satikšanos mūzikā, strādājot pie simfonijas Balsis.
Marutas Jurjānes filmā Sastrēgumstunda (1987) Pēteris Vasks apcerīgi brauc, iespējams, Rīgas romantiskākā – 2. maršruta tramvajā –, pilnīgi tukšā vecā RVR tramvaja vagonā, mazliet vēlāk diriģē savu opusu sitaminstrumentiem – un diriģējis viņš ir tieši divas reizes dzīvē. Laimas Žurginas filmā Ceturtā dimensija (1977) Pētera mūzika negaidīti plastiski savienojas ar Imanta Kalniņa un Ojāra Vācieša Balādi par Matisonu, un cik mums vispār liecību par Matisonu palicis… Visvalža Znatnaja filmā Mūzika aizlidojošiem putniem (1978) līdzās saviem vienaudžiem Ģirtam Pāžem un Vilnim Pelnēnam redzams fagotists Jānis Barinskis, kurš divus gadus vēlāk traģiski gāja bojā; nebūs daudz kinoliecību par šo lielisko cilvēku un mūziķi.
No Pētera Krilova diezgan blāvās spēlfilmas Sižeta pagrieziens (1988) lirisks motīvs iekļuva Angļu raga koncertā. No Anša Epnera izglītojošā Eizenšteina tautiski dejisks motīvs nonāca Pirmajā vijolkoncertā Tālā gaisma. Vairums filmu mūzikas partitūru nozaudētas…
Patlaban top kolektīvā monogrāfija par jubilāru, un tajā būs arī dažas lappuses par viņa veikumu kinematogrāfijā. Pa tam Kino Rakstu lasītājiem – aicinājums ieskatīties lieliskajos portālos redzidzirdilatviju.lv un filmas.lv, un domās uzzīmēt katram savu apsveikuma kartīti Pēterim dzimšanas dienā!
