KINO Raksti

Vienpadsmit dienas Berlīnē

06.03.2018

Kas mēs esam? Un kas mēs gribam būt? Tādus jautājumus uzdeva Vesa Andersona filma "Suņu sala / Isle of Dogs" (Sudraba Lācis par labāko režiju), kas 15. februārī atklāja 68. Berlināli. Šo filmu Kino Raksti vēl analizēs, bet jautājumi paliek gaisā un prātā pēc vienpadsmit Berlīnē pavadītām dienām.

Arī divu Berlināles konkursa filmu nosaukumos ir dienu skaits – Emīlijas Atefas Trīs dienas Kiberonā un Žozē Padilha Septiņas dienas Entebē. Pirmā filma, kas stāsta par Romijas Šneideres sensacionālo interviju un slavenajām Roberta Lebeka fotogrāfijām žurnālā  Stern, pārsteidza ar aktrises Marijas Boimeres absolūto līdzību viņas atveidotajai varonei, atsedzot zvaigznes cilvēcīgo vājumu.

Kadrs no filmas "Trīs dienas Kiberonā"

Otra filma vēsta par reālu lidmašīnas nolaupīšanu un 102 ķīlnieku saņemšanu 1976. gadā, vēlreiz caur šo notikumu ar teroristiem izgaismojot Izraēlas un Palestīnas konfliktu. Daudzkārt ekranizētais pasākums Entebē patiesi cieši saistīts ar Berlīni, tādēļ jaunās versijas pirmizrāde Berlinālē ir tikai loģiska – operāciju vadīja divi vācieši no tā dēvētajām revolucionārajām šūniņām, filmā viņus atveido Rosamunde Pīke un Daniels Brīls (šī aktiera priekšgājēji agrākajās ekrāna versijās bijuši gan Helmūts Bergers, gan Horsts Buholcs un Klauss Kinskis). Šoreiz filmas seansi notika mierīgi, lai gan agrāk gan terorisms kā tāds, gan šī konflikta risinājums raisījuši protestus – ķīlnieku atbrīvošanā tika nošķirti jūdi no nejūdiem, un šī selekcija atgādinot Aušvicu, tāpēc piedzīvota gan kinoteātru demolēšana, gan filmlentes plēšana, ugunsgrēki un cietumsodi.
Vēl par skaitļiem – Berlināles direktors Dīters Kosliks, savā 17 gadu ilgajā valdīšanas laikā slavēts un pelts (veiksmīgi padarījis Berlināli par īstu publikas festivālu, bet šogad saņēmis arī kinematogrāfistu grupas parakstītu pieprasījumu demisionēt),

uzsvēra festivāla kārtas skaitļa 68. sakritību ar 1968. gada revolucionāro noskaņojumu – šogad svinēsim tā 50. jubileju.

Un, ja festivālā, kuru mēdz dēvēt par politisku, šajā gadā nevar kaut kādu vienu sarkano pavedienu izvilkt, tad nemaz nav tik slikti, ja programmai atlasītās filmas vienkārši reflektē mūsu dzīvi. No vismazākā mikrokosmosa – zāles stiebra vai sienāža kā Filipa Grēninga filmā (kas diezin kāpēc izvēršas asiņainā fource tour), no mazākā pieskāriena un matiņa uz ādas kā rumāņu režisores Adīnas Pintilijes debijā Nepieskaries man (Zelta Lācis) līdz globāliem, reālos notikumos balstītiem mērogiem, kā Erika Popes Ūteija - 22. jūlijs, Otrā pasaules kara notikumiem Kristiana Pecolda filmā Tranzīts (pēc Annas Zēgerses romāna) un mūsdienu bēgļu krīzei kā Markusa Imhofa Eldorado. Politiski? Jā. Intīmi? Jā.

Terapeitiskais kino

Ja Berlinālē ir atsevišķa programma kulinārajam kino, kāpēc gan nevarētu būt arī terapeitiskais kino?

Nu jau viss aiz muguras, no 19 konkursa filmām man izdevās noskatīties 13 un varu pēc personīgās pieredzes spriest par to, vai žūrija kārtējo reizi apbalvojusi nepareizās filmas (tādi bija daudzu kolēģu noslēguma rezumējumu virsraksti).

Reti kad Zelta Lāča ieguvēja uztverta tik pretrunīgi kā šogad Adīnas Pintilijes filma Nepieskaries man / Touch Me Not. Daļēji dokumentāla, ar pāris aktieru un pašas režisores piedalīšanos, filma ar lielu stilizāciju un gandrīz diletantisku centību it kā padara mūs, skatītājus, par ķīlniekiem, liekot iziet cauri dažādiem terapijas veidiem, ar kādiem tās galvenā varone cenšas pārvarēt savu problēmu – viņa nespēj paciest, ka viņai pieskaras. Call boy, transseksuālis, seksa klubi, kāds stipri sakropļots cilvēks, kas izrādās visatbrīvotākais un „svin savu seksualitāti”, arī atklāti stāstot par to.

Kāpēc Toma Tikvera vadītā žūrija par labāko atzina tieši šo, tik radikālo un eksperimentālo filmu? Kā viņi paši to skaidro – tāpēc, ka šāda filma meklē atbildes uz jautājumu, uz kuru pusi šodien iet kino.

Es personīgi nedomāju tik radikāli, kā vairums apskatnieku un to skatītāju, kas atstāja zāli, sak’ – tā ir tikai tāda lūrēšana pa atslēgas caurumu vai peepshow ārsta pieņemšanas istabā. Mani pie ekrāna noturēja nojausma, pat ticība, ka cilvēka spēju saprasties, pieskarties, mīlēties nosaka ne jau izietie terapijas kursi un tamlīdzīgi, bet gan jūtas, pieķeršanās, mīlestība – un pie tā arī šī eksperimenta veicēji nonāca vai viņus noveda. Proti, galvenā varone Laura Bensone satuvinās ar albīno puisi, kurš 13 gadu vecumā zaudējis skropstas, uzacis, matus, un nav vairs nekādas blokādes – viņa spēj sadzīvot ar savu ķermeni, dejo atbrīvota, kaila un priecīga.

Kadrs no filmas "Nepieskaries man"

Filma Nepieskaries man saņēma arī ar 50 000 EUR dotēto balvu no GWFF (Kino un televīzijas tiesību turētāju biedrības) kā labākā debijas filma (režisore un māksliniece Adīna Pintilije līdz šim veidojusi tikai dokumentālo kino un īsfilmas)

Interesanti, kā ziņu par savas tautietes Zelta Lāci uztvēra Rumānijā, kur, tāpat kā Vācijā, atklāto seksa ainu dēļ filma raisījusi dalītas jūtas.

Valsts prezidents Klauss Iohannis gan feisbukā apsveicis režisori, rakstnieks Mirče Kartaresku raksta, ka tā ir Rumānija, ne laupītāju ģilde (atsauce uz korumpētajiem politiķiem). Viena no nedaudzajiem profesionāļiem, kas redzējuši filmu – kritiķe Margareta Nistora – domā, ka filma gan izraisa jūtas, bet tās raisot arī spīdzināšana. Viņa bija Valsts Filmu fonda žūrijā, kas atteica Adīnas filmai finansējumu...

Balvas arī „mazajiem cilvēkiem”

Sudraba Lāci – žūrijas lielo balvu – saņēma poļu režisores Malgožatas Šumovskas filma Seja / Twarz / Mug. Tajā portretēta kāda Polijas mazpilsēta, kurā ir sava melnā avs – garmatainais metālists Jaceks. Pilsētā ceļ pasaulē augstāko Jēzus statuju, šajā darbā puisis cieš avārijā, sakropļotajai sejai veic Polijā pirmo plastisko operāciju. Un tas vairs nav tas pats Jaceks ne viņa līgavai, ne pat ģimenei, vienīgi vecākā māsa ir viņa pusē. Savu dzimto zemi, kur katolicisms ir visu lietu mērs un par cilvēkmīlestību stāv rakstīts Bībelē, bet dzīvē drīzāk valda ksenofobija, režisore parāda skaistās ainavās, kurās kā miniatūras figūras kustas kapitālisma apmātie cilvēki, nepieņemdami neko svešu un atšķirīgu.

Kadrs no filmas "Seja"

Caur šādu moderno pasaku viņa arī protestē pret savas valsts konservatīvi nacionālistisko politiku. Īpaši iespaidīgi ir skati ar atlaižu izpārdošanas šturmēšanu un „sātana izdzīšanu” no Jaceka, kurš vairs nav savā ģīmī (tikpat uzjautrinoši, kā mūsu Skroderdienu pesteļošanas aina, tikai – arī skumji, jo „svētā nopietnībā”...). Šumovskas kontā jau ir Teddy Lācis 2013. gadā un Sudraba Lācis par labāko režiju filmā Ķermenis / Ciało 2015. gadā.

Prieks un gandarījums par Ekumēniskās žūrijas izvēli – tā ar Special mention balvu atzīmēja norvēģu režisora Ērika Popes filmu Ūteija – 22. jūlijs / Utøya 22. juli. Tajā restaurēti šausmīgie notikumi 2011. gada jūlijā, kad pēc Oslo centrā sarīkota bumbas sprādziena slepkava devās uz Ūteijas salas jauniešu vasaras nometni. Vienā 72 minūšu garā kadrā kopš pirmā šāviena kamera salā seko 19 gadus vecajai Kajai, kas pazaudē savu jaunāko māsu, redzam jauniešu paniku, neziņu, skrējienu pa mežu, gar ūdensmalu, un kopā ar viņiem sastingstam, elpu aizturējuši, lai šāvējs, kuru tā arī neieraugām, nepamanītu mūs.

Kadrs no filmas "Ūteija, 22. jūlijs"

Traģēdija no upura viedokļa ir kino reti izmantots paņēmiens. Uz preses konferencē izteiktajām šaubām, vai šāda filma nav par agru uzņemta un kāpēc tā vispār vajadzīga, režisors un Kajas lomas atveidotāja atbildēja – kā daļa no dziedināšanas procesa tiem, kurus šī traģēdija skārusi. Žūrijas motivācija: „Garās, ar rokas kameru filmētās, nemontētās sekvencēs filma konfrontē mūs ar šokējošo atentātu Ūteijā, kuram par upuriem krita 69 jauni cilvēki, vienlaikus atklājot skatītājam pārliecinošus spēka un cerību avotus traģēdijas priekšā”.

Režisors Ēriks Pope jau labi pazīstams ar savu pilsonisko aktivitāti un stāju - 2013. gadā man bija tas gods Starptautiskajā Monreālas kinofestivāla žūrijā apbalvot viņa filmu 1000 reizes „Ar labu nakti!” / 1000 Times Good Night / Tusen ganger god natt, ko rādījām arī Rīgā, kinoforumā Un Vārds tapa filma. Tajā Žiljetes Binošas atveidota slavena kara fotogrāfe mocījās ar dilemmu – vai, operatīvi atspoguļojot medijos terora aktus, cilvēks nekļūst arī līdzatbildīgs par tiem (Pope arī pats bijis kara fotogrāfs).

Savu balvu Ekumēniskā žūrija piešķīra vienai no trim vācu konkursa filmām – Tomasa Štūbera Gaiteņos / In den Gängen. Grūti atrast atbilstošu latvisku apzīmējumu tiem preču nolikatavu (Grossmarkt) garajiem „gaņģiem”, pa kādiem braukā preču pacēlāji un kur, izrādās, arī strādā un kaut ko jūt cilvēki. Tieši par viņiem ir pēdējā konkursa filma, kas manā pieredzē izrādījās skaistākā. Izrādījās, ka zem zilajiem ķiteļiem (ja jau ģermānismi, tad – lai iet!) slēpjas dzīve.

Kadrs no filmas "Gaiteņos"

Jaunpienācējs Kristians (Francs Rogovskis, spēlē arī Pecolda filmā Tranzīts un bija šī gada Vācijas Shooting Star) zem darba apģērba piedurknēm cenšas noslēpt savus tetovējumus, mācās braukt ar pacēlāju un iemīlas Marionā no Saldumu gaņģiem – šajā lomā atkal priecē Sandra Hillere, Eiropas labākā aktrise no Eiropas labākās filmas Tonijs Erdmans / Toni Erdmann (2016). Īsie tikšanās brīži pie kafijas automāta, Marionas tikai nojaušamā neizdevusies laulības dzīve, bet, neskatoties uz to, augsts pašlepnums un pat zināma koķetērija, vientulība un reizē – savdabīga kopības sajūta. Vai tā raksturīga tikai bijušiem „osīšiem”, kā Vācijā vēl joprojām dēvē VDR pilsoņus? Atsvešinātajā, sterilajā vidē starp garajiem preču plauktiem, vienmuļajā ikdienā – jā, izrādās, iespējama solidaritāte, sajūta, ka tu neesi viens šajā pasaulē.

Žūrija savu lēmumu pamatoja lakoniski: „Ja dzīve ir „supermārkets”, tad tas, ko mums vajag, nav atrodams plauktos, bet gan „starp ejām”. Mākslinieciski pārliecinoši filma stāsta, ko nozīmē „Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.” (Mat. 5:7)”

Citas „netaisnības” un daži atklājumi

Protams, man, tāpat kā daudziem kolēģiem, vairāki žūrijas lēmumi liekas netaisni, tāpat daudzi mākslinieki, filmas, lomas šķiet nepamanīti, nenovērtēti. Ja vispār apbalvo Alekseja Germana filmu Dovlatovs, tad diez vai par izciliem kostīmiem un dizainu (Sudraba Lācis māksliniecei Jeļenai Okopnajai par īpašu māksliniecisku ieguldījumu)– tieši tas, ka vide un interjers bija nemanāmi, organiski, nāca filmai par labu. Ja Alonso Ruizpalacio Muzejs / Museo būtu kādu balvu pelnījis, tad varbūt filmas aktieris Gaels Garsia Bernāls, bet diez vai scenāristi. Žēl, ka bez ievērības palika Vākīna Fīniksa tēlojums Gasa van Santa filmā Neuztraucies, kājām viņš tālu netiks / Don’t Worry, He Won’t Get Far On Foot) karikatūrista Džona Kalahana lomā.

Arī Lācis par labāko režiju visu iemīļotajam Vesam Andersonam, kura varoņus citēju sākumā, ir tikpat oriģināls, kāda būtu klimata balva Berlīnes ziemai, kas katru gadu sākas precīzi festivāla atklāšanas dienā...

Ļoti mulsināja brīnišķīgās filmas Lielais klusums / Die große Stille (2005) autora Filipa Grēninga transformācija. Viņa filma Manu brāli sauc Roberts, un viņš ir idiots (Mein Bruder heisst Robert und ist ein Idiot) sākas un attīstās tikpat uzmanīgi, skaisti un humāni, kā garā klostera filma, aplūkojot, pat apmīļojot katru detaļu labības laukā, kur dvīņi gulšņā, lasa, citē slavenus autorus (māsa gatavojas filozofijas eksāmenam), saplēšas un atkal salabst. Kāpēc šādu cilvēkbērnu pieaugšanas, nu labi, iniciācijas procesam jānotiek caur vardarbību, ar ko beidzas filma? Nespēju akceptēt, lai gan pat incests liktos pieņemams... Vēl vairāk pārsteidz titri – līdzautore ir „mūsu Melānija” Sabīne Timoteo, pagājušajā gadā Šveicē par labāko atzīta aktrise. Tā Kunga ceļi ir neizdibināmi...

Priecājos, ka izdevās noskatīties Kaligari (Caligari) balvas laureātu no Foruma sekcijas, divu čīliešu autoru animācijas filmu Vilku māja / La casa lobo – it kā nevainīgu pasaku par kādu vācu draudzi, kas dzīvo Čīles dienvidos, par meiteni Mariju, trim sivēntiņiem un vilku.

Kadrs no filmas "Vilku māja"

Apbrīnojami daudzveidīgā stop-motion animācijā filma attīstās gan baisos piedzīvojumos, gan Čīles vēsturē balstītos notikumos. Jans Švankmeijers un mūsu Signe Baumane būtu laimīgi satikt šos meistarus, atcerieties – Christobal Leon un Joaquin Cocina! Vēl tīri jauni – dzimuši 1980. gadā –, vēl daudz kas priekšā.

Nākamā, 69. Berlināle, būs Dīteram Koslikam pēdējā, turpmāk viņa posteni ieņems divi cilvēki – administratīvais direktors un programmas direktors vai direktore. Vairāk par 300 tūkstošiem biļešu, pusmiljons apmeklētāju – lieliski. Taču turpmāk festivālam nepieciešama modernāka forma. Ne kāda terapija, bet atsvaidzināšana.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan