Negaisam ducinot, Igaunijas un Latvijas robežpilsētu Valgu karsē īsfilmu selekcija no visas pasaules. Festivāls “Valga Hot Shorts” jeb VHS kā maza neganta dzirkstele svilina un izaicina skatītājus redzēt citu pasauli un reflektēt par savu vietu tajā.
PRESS PLAY TO BEGIN
Karsto īsfilmu festivāls jau trešo gadu notiek Valgas Kultūras centrā, un šogad programma iedalīta četrās kasetēs – Challenge Accepted, Flying Circus, Sensing the Boundaries un Chaos Eternal. Trīs dienu ugunīgums uz Latvijas–Igaunijas robežas paņem savā varā un savaldzina.
Šī gada lielā virstēma ir The Borders of Challenge jeb izaicinājumu robežas. Baltijas valstu kontekstā to var izprast un interpretēt ļoti dažādi. Gan sociāli un ģeopolitiski, ņemot vērā vietu, kur atrodamies, un pēdējā laika notikumus, kas liek dzīvot baiļu ēnā, gan ekonomiski, jo kinoindustriju un arī īsfilmu festivālus arvien spēcīgāk skar finansējuma deficīts.
REWIND
Atklāšanas ceremonija sākas ar igauņu versiju epizodei no 2008. gada filmas Mamma Mia!, kurā Donna steidzas prom – tikai šeit viņa skrien nevis uz meitas kāzām, bet uz Valgas īsfilmu festivālu. Mana sirds gavilē, jo, lai arī cik smieklīgi tas būtu, šī ir viena no manām mīļākajām filmām un, lai nu ko, šo es negaidīju.
Performance beidzas, un sāk ritināties pirmā kasete – Sensing the Boundaries.
TRACKING ERROR
War certain if no peace.
Peace certain if no war.
War certain if no peace.
Peace certain if no war.
War certain if no peace.
Peace certain if no war.
EJECT
PRESS PLAY
War certain if no peace.
Peace certain if no war.
Normana Maklārena īsfilma Neighbours (Norman McLaren, 1952), kas savulaik ieguvusi Oskaru, atklāj pasākumu ar blīkšķi. Ņemot vērā jau iepriekš minēto ģeopolitisko situāciju, tā šķiet aktuālāka nekā jebkad agrāk. Divi kaimiņi, viena puķe, arvien agresīvāka vēlme novilkt robežu un piesavināties skaisto – tik vienkārši, gandrīz bērnišķīgi, bet tieši tāpēc nežēlīgi.
PAUSE
Starp divām meistarīgi veidotām Baltijas īsfilmām – Lietuvas filmu Girls Don’t Breathe (Melita Sinušaitė, 2025) un Igaunijas filmu Room Number (Silvia Lorenzi, 2025) – novēroju to, ko nesen citā rakstā aprakstījām kā “Baltic Burden” jeb "Baltijas grūtumu”. Festivālā 2ANNAS kopā ar kaimiņu kinokritiķēm mēģinājām izveidot terminu, lai apzīmētu to, kas, mūsuprāt, jūtams un atkārtojas daudzās Baltijas īsfilmās – gan naratīvos, gan vizuālajā veidolā. Iespējams, tas ir veids, kā šī paaudze strādā ar mūsos ieaudzināto traumu, kas mīt padomju māju sienās, ar vientulību, melanholiju un sajūtu, ka nespējam līdz galam iederēties. Zināma mentalitātes iezīme, kuru būtu vērts pētīt, lai censtos izprast mūsu iekšējā “mazuma” saknes.
Es viens pret visu pasauli.
Es viens pret lielo, tukšo lauku.
Es viens pret lielajām vecajām padomju daudzstāvenēm.
Es viens, maziņš, lūdzu, pasargājiet mani.
Mēs, mazās valstis, pret lielo pasauli.
Programmas laikā skan smiekli, bet jūtama arī sava veida saldsērības pieskaņa. Seanss sākas ar stop-motion filmu un beidzas ar stop-motion filmu, kuras atrisinājums ir – visi miruši. Skumīgi, ne? Bet mūža mājas tāpat jau visiem vienas. Tur robežas vairs nebūs aktuālas.
PRESS PLAY
Pirmā programma dažādi reflektē par robežām un ap tām, savukārt otrā – Lidojošais cirks jeb Flying Circus – vēl vairāk iesmej par mūsu dzīves modeli kā cirku. Apokalipsi izraisošas kaijas filmā The Terror of the Gulls (Matiias Viiking Ojaveski, 2026), milzīga biete, balstīta slāvu pasaku motīvos, filmā The Beetroot (David Šourek, Jáchym Štulíř, 2025), un folklorā vīstīti pelēkie ofisa latvieši filmā Kur saulīte nakti guļ? (Ildze Felsberga, 2025). Cirks iet vaļā ar pilnu programmu!
Un tomēr apakšā nerimstoši dun kas cits. Kaut kas trauksmains, gluži kā klusa sirēna, kas mierīgi un neatlaidīgi liek sev jautāt – vai tiešām tādā pasaulē mēs dzīvojam? Ar sarkastisku pieskaņu smejamies, bet ir skaidrs, ka dziļi zem šī cirka nekā smieklīga vairs nav. Flying Circus ir sava veida stilīgs brīdinājuma signāls – ja pasaule jau sen ir dzīvs cirks, kinomākslai atliek tikai ieslēgt prožektorus un to izgaismot, lai vismaz varam kopīgi pasmieties.
PRESS PLAY
Trešā no četrām kasetēm ir Challenge Accepted jeb Izaicinājums pieņemts. Vismagnētiskākā programma, lai gan izlīdzsvarota ar dažām komēdijas īsfilmām, atstāj mazliet smagu sirdi. Tā iesākas ar vieglu smiekliņu, dokumentālo īsfilmu Puolanka Pussy Rally (Inka Achté, Einari Paakkanen, 2026) par zēnu bariņu nomaļā Somijas miestā, viņi braukā apkārt un meklē meitenes, ar kurām iepazīties. Pamazām seanss kļūst arvien smagāks. Pēdējās trīs filmas – Sujip (Gintarė Parulytė, 2025), Vultures (Dian Weys, 2025) un Sammi, Who Can Detach His Body Parts (Rein Maychaelson, 2025) – reflektē par mirstību, cilvēka dzīves trauslumu un to, kā ikviena mūsu izvēle ietekmē otru.
Īpaši vēlos izcelt lietuviešu filmu Sujip (Gintarė Parulytė, 2025), kurā sekojam līdzi vīrietim, kurš sāk darbu pašnāvību novēršanas zvanu centrā un saņem zvanu, kas maina abu galveno varoņu dzīves. Filma veidota ar ārkārtīgu maigumu – vienā telpā, nevienā brīdī nelaižot skatītāju vaļā. Brīnišķīga aktierspēle, precīzi izveidota mizanscēna un ļoti trausla emocionālā spriedze. Sava veida meistarklase tajā, kā strādāt ar ierobežotu vietu un telpu mazbudžeta projektos. Par spīti smagajam tematam, filmu caurvij sapratne un cieši ieskaujošs maigums.
PRESS PLAY
Un tad, kad esi jau pareflektējis par mirstību, pēdējā programma skatītāju iemet pilnīgā haosā – Chaos Eternal. Te vairs nav pat mēģinājuma izlikties, ka pasauli var sakārtot glītās kategorijās. Viss brūk, līp, pārkarst un maina formu. Pēc Challenge Accepted smaguma šī kasete šķiet kā nervu sistēmas āfterītis.
Šajā programmā gribu īpaši izcelt lietuviešu filmu A Lifelike Fairy Tale (Rinaldas Tomaševičius, 2025), stāstu par bezpajumtniekiem, kuri uzturas neapdzīvotā mājoklī, līdz ierodas tā likumīgais saimnieks. Ar lielu rūpību un spēju runāt par komūnu bez marginalizācijas, dodot balsi filmas varoņiem, veidojas ārkārtīgi filigrāns mākslas darbs. Vēlāk uzzinu režisora stāstu – viņš pats kādā dzīves brīdī kļuvis par bezpajumtnieku, un ka aktieri visi patiešām ir bezpajumtnieki –; tas padara filmu vēl jo iespaidīgāku.
EJECT
Izceļojušies kopā ar īsfilmām no visas pasaules, dejojam viesnīcā Säde. Valgas leģendārajai viesnīcai šī ir pēdējā ballīte, jo to jauks nost, bet par to šajā brīdī neviens nedomā. Festivālā filmas daudz lika domāt par cilvēka dzīves trauslumu, bet te, mirgojošās gaismās, mūzikas ritmos un mazliet nogurušā ēkas ķermenī, trauslums iegūst citu formu. Arī vietām ir savs mūžs, un varbūt tieši tāpēc šī pēdējā balle šķiet tik precīzs festivāla noslēgums. Pilnīgi skaidrs ir vienīgi tas, ka viss reiz beigsies, bet mēs tik un tā vēl uz brīdi varam ieslēgt mūziku, padejot un ļaut kaut kam ierakstīties atmiņā kā pēdējai epizodei kasetē.
