Venēcijas kinofestivālā šogad galveno godalgu, Zelta lauvu, ieguva spāņu kolorista Pedro Almodovara meditācija par tiesībām uz brīvprātīgu nāvi – filma „Blakusistaba / The Room Next Door” (2024) ar Holivudas klasiķēm Džulianu Mūru un Tildu Svintoni.
Zimīgi, ka drāmas sarkanajos un zilajos interjeros dzīvojošā Marta (lomā Tilda Svintone), kura ir vīlusies eksperimentālajā ķīmijterapijā, atgriežas atmiņās par savu kara žurnālistes darbu. Viņa nekad nav uzdrošinājusies kaut ko inscenēt, safabricēt vai melot lasītājam. Kārdinājums ir bijis (tikai vienreiz), tomēr dzīve piedāvājusi notikumus, kurus viņa pati nekad nebūtu varējusi izdomāt.
Kas līdzīgs jaušams arī šajā Venēcijas kinofestivāla reportāžā – teiksim tā, neordinārā fotoacs pastaigā cauri festivālam. Karnevālisma noskaņā atklājas senākā kinokonkursa aizskatuve ar atpazīstamām sejām un vienreizējā izrādē aizrautiem vietējiem. Bonds, kurš kļuvis par kvīru un mīl pēdējo reizi. Vakarkleitas šķēlums kā politisks žests. Mazas spraudziņas festivāla norobežojumā, kas ļauj justies kā no ballītes izsviestajam vai arī nekad neielaistajam. Mūslaiku varoņi – komiksos dzimušais Džokers un Hārlija Kvinna (tagad viņus iemieso Vakīns Fīnikss un Lēdija Gāga) – nodzied dziesmu par pasauli, kurai kaut kā trūkst. Sarkanā paklāja disko zvīņas un itāļi, kuros pamostas ar Fellīni gādību un bēdīgu slavu nokristītie “paparazzo”.
Šajos vārdos, notikumos un kadros ir kino.
Tas, kas nav izdomāts par Venēcijas mitoloģiju.
