Uz Venēcijas mākslas biennāli devos ar nodomu meklēt ko patiesi ievērības cienīgu kustīgo attēlu laukā. Starp skandāliem, boikotiem, no ekspozīcijām izņemtiem darbiem, protestiem pret agresorvalstu klātbūtni un mākslas pārbagātību visapkārt fokusējos uz dažiem kinematogrāfiskiem brīžiem, kas jaudā pārspēja visu pārējo. Tie norisinājās Austrijas paviljonā un ap to – Florentīnas Holcingeres performancē “Ūdens pasaule Venēcija / Seaworld Venice”.
Florentīna Holcingere / Florentina Holzinger (1986) ir austriešu horeogrāfe, kas dzīvo Nīderlandē, viņa ir Eiropas teātru Enfant terrible – režisore un avangarda performanču māksliniece. Holcingeres pagaidām vienīgā kinoloma ir Sāra – karjeru beigusi jauktās cīņas mākslas sporta meistare filmā Mēness / Moon (2024), kuru veidojusi Irākā dzimusi kurdu izcelsmes austriešu režisore (saukta arī par „vācu jaunā kino zvaigzni” – kāds lielisks un mūsdienīgs izejas punkts!) Kurdvina Ajuba (Mēness bija Ajubas otrā pilnmetrāžas filma, pirmā bija Saule / Sonne, kas ieguva 2022. gada Berlīnes kinofestivāla balvu par labāko debijas filmu). Filma Mēness, kas mūsu platuma grādos noskatāma straumēšanas platformā MUBI, ir konceptuāls, noskaņām bagāts neatkarīgā kino trilleris, kas spilgti iezīmē rietumu–austrumu kultūru sadursmi ar visai dzelžaini iepriekšparedzamām sekām, kuras filmā tomēr prasmīgi paliek līdz galam neatšifrētas. Florentīnas atveidotā Sāra, saskaroties ar darba iespēju trūkumu pēc karjeras beigām savā mazajā Austrijas pilsētiņā, pieņem pagaidu darbu Jordānijā, lai privāti trenētu kādas ļoti bagātas jordāniešu ģimenes meitas. Multitalantīgā Florentīna Sāras lomā brīnumainā kārtā uzmirdz kā dramatiskā aktrise, kas spēj spēlēt izteikti minimālistiskos toņos; filmā viņa ir fiziski un emocionāli iztukšota, bez citkārt raksturīgā enerģiskā atlētisma un radikālisma, tomēr ne mirkli nezaudējot dabiski harizmātisko (no ekrāna pa gabalu jūtamo) un viņai pašsaprotamo feministisko apakšstrāvojumu.
Taču ne jau par Mēnesi šoreiz ir stāsts, bet gan par ūdeni – “kā vidi un kā aģentu. Kā atmiņu un draudu.
Pilsētā (Venēcijā), kas savu identitāti un trauslumu būvē uz ūdens, šāds žests nekad nebūs nevainīgs,”
raksta Interni magazine.
Ūdens līmenis nemitīgi ceļas, uz tā fona un matērijas Florentīna Holcingere uzbūvē savu daudzdimensiju dzīvās instalācijas pasauli Seaworld Venice, uz pieciem mēnešiem apmetoties Venēcijā ar savu performatoru trupu – “māsām”, kā viņa tās sauc. Un pilsētā uz pāļiem 61. reizi rīkotajā mākslas biennālē par galveno naglu un magnētu ir izrādījies Austrijas paviljons ar Holcingeres instalāciju – par to liecina vismaz 3-4 stundu ilgas gaidīšanas rinda, lai vispār tiktu paviljonā iekšā. Ne visiem izdodas to izstāvēt. Ne pie viena cita paviljona nekā tamlīdzīga nav.
Florentīna Holcingere ir pazīstama ar feministiskas ievirzes performancēm un režiju, viņas darbos jūtama tradīcija un ietekme no Vīnes akcionisma, kas 20. gadsimta 60. gados radikāli pārdefinēja ķermeņa izmantojumu mākslā. Arī šajā darbā Holcingere pārbauda cilvēka ķermeņa fiziskās spējas līdz brīžiem šķietami absolūti galējai robežai – ir momenti, kurus grūti pat skatīties, ne tik vien kā performēt. Viņa nevairās ne no kailuma, ne citiem ķermeņa “specefektiem”, tai skaitā asinīm un izdalījumiem, kas rodas šajā robežzonā starp performanci un katastrofu kino.
“Es vienkārši gribu konfrontēt cilvēkus ar realitāti,” intervijā saka Florentīna Holcingere, kuras pirmā ideja par Venēcijas darbu esot bijusi – iemest paviljonu ūdenī. Vēlāk savu mākslas darbu viņa nosauca par zemūdens atrakciju parku un paziņoja, ka tas, ko viņas “māsas” šobrīd praktizē, trenējoties zem ūdens, esot “veids, kā dzīvot citu atkritumos.”
Ūdens ir viela, kuru dzeram un izdalām no sevis katru dienu nebeidzamā cirkulācijā. Divas pārvietojamās tualetes, kurās apmeklētāji tiek mudināti atstāt savus miesu šķidrumus – mūsu pašu organiskos atkritumus –, vienlaicīgi piegādā materiālu instalācijām, kas savienotas vispirms ar stiklotu attīrāmo staciju turpat blakus, akvārijā, kur ņipri roboti, gumijas caurules kā čūskas aiz spiediena mētādami, mutuļo kanalizācijas ūdeņos (lasi – sūdos). Mūsu acu priekšā tie pārtop dzidrā caurspīdīgā šķidrumā, kas kļūst par pastāvīgi atjaunojošos materiālu visai pārējai instalācijai. Tās vidū un starp augstākminētajām plastmasas tualetēm izvietots centrālais “altāris” – akvārijs, kurā attīrītajos skatītāju / publikas ķermeņa izdalījumos planē nāra. Vietā un nekustīgumā to notur tikai neliela smaguma josta ap vidukli un akvalangs – viscerāla refleksija par globālo pasaules kārtību, kurā neaizsargātākās sabiedrības grupas spiestas dzīvot pasaules bagāto un vareno atkritumos. Tā nav nekāda Venēra, bet nākotnes biorobots, kas peld sagrautās civilizācijas čurās. Venēcijas skaistums, ko braucam lūkoties, nav atdalāms no netīrumiem, ko atstājam aiz sevis.
Blakus akvārijā lēni rotē milzīgs vēja rādītājs / krusts (?) ar bultām, kas rāda visādos virzienos. Pa to starp fiksētiem un nekustīgiem pagātnes tēliem – stingām zeltītām skulptūrām – lodā un dažādas pozas ieņem mūsdienu nāras sporta kurpēs un alpīnistu jostās, īstenojot sieviešu vadītu, simbolisku “Kristus noņemšanu no krusta”, un tādējādi ar kolektīva spēku “mainīgos vējos” simbolizējot sabiedrību pārmaiņu laikā. Pieklājīgums un pazemība, režisējot epizodes, Holcingeres universālajā instrumentu kastē nav novērots.
Un tad ir telpa, kurā reizi stundā ienāk sieviete (pati Holcingere) – kā no mātes miesām nākusi un pat bez alpīnista jostas. Bez mazākā teatrālisma viņa sēstas uz ūdens motocikla un, pamazām aizvien kāpinot tempu, sāk riņķot pa sākotnēji melno ūdens spoguli, līdz tas sakuļas vidusjūras tirkīza atvarā, no galvas līdz kājām nošļakstot mākslinieciski tērpto publiku, kas, cerams, apzinās konkrētā ūdens izcelsmi un kaut nedaudz aizdomājas par ekoloģisko katastrofu, ko veicina nerimstošais turbotūrisms.
Reizi stundā kā trauksmes signāls, brīdinājums par atlikušo laiku, tuvojošos katastrofu, kas varētu būt gan kara, bēru vai vienkārši kopienu kopā saucējs, skan baznīcas zvans, kura mēle ir vai nu Florentīna pati, vai kāda no viņas kolēģēm, kas ar graciozu vieglumu un savu ķermeni izzvana vecās, sevi izsmēlušās patriarhālās struktūras, vēstot par pasauli tur ārā, kas pakļauta viļņiem. Zvans ir fantastisks simbols, kurš koptēlā ar kailiem ķermeņiem un apokalipsi asociatīvi liek aizceļot gan uz nīderlandiešu vecmeistara Hieronīma Boša pasauli, gan uz mūsdienu reliģiskajiem kontekstiem, kur sievietes karāšanās ar galvu uz leju, pūloties pievērst sev uzmanību un vienlaikus pakļaujoties auklas raustītājam, nav sveša metafora ne mūsu sabiedrības videi, ne kinematogrāfijai.
Austrijas paviljona atklāšanas performancē, ko žurnālā Artforum apraksta Pablo Larios, ar milzīga celtņa palīdzību šis zvans tika izvilkts no Venēcijas lagūnas, klātesot prominentiem viesiem, kas ar laivām tika atvesti uz notikuma vietu. Kuģim, uz kura bija uzmontēts milzīgais celtnis, blakus peldēja barža pilna ar kailām sievietēm, šis ansamblis atskaņoja stundu garu dronu mūzikas koncertu. Zvanam parādoties virs ūdens, no tā iekšienes nokarājās Holcingeres ķermenis, kas visu koncerta laiku bija atradies lagūnā.
No ūdens viņa esot iznirusi klusa, nekustīga, kaila, zila un šķietami nedzīva,
bet, skatītājiiem paceļot telefonus, sākusi zvana iekšpusē griezties, pār ūdeni izplatot kapu zvana skaņas…
Vēl viens šīs instalācijas vēstījuma slānis paveras, pievēršot uzmanību paviljona tehniskās apkalpošanas personāla komandai, kas tērpti darba uzsvārčos, cimdos un gumijas zābakos, – viņi nodrošina akvāriju darbību, sagatavojot platformas performancēm, un veicot mākslinieku tehnisko apkopi, kad tie tiek, piemēram, izvilkti no akvārija pēc stundu ilgas atrašanās ūdenī. Tehniskā apkope un pat remonts nepieciešams arī gadījumos, ja kāds no paviljona apmeklētājiem nepaklausa norādījumiem un tualetēs izpildās pa lielo, nevis pa mazo – arī tā gadās. Tad sistēma aiziet ciet un tehniskais personāls spiests ienirt attīrīšanas akvārijā, lai savestu to kārtībā.
Būtiski – atšķirībā no baltajām, zīdaini gludenajām un lokaniem muskuļiem apveltītajām supernārām, šie tehniskie darbinieki, vienlaikus arī gidi, ir dažādu augumu, kompleksiju un rasu ļaudis, kas pacietīgi skaidro apmeklētājiem Holcingeres darbus un to simbolisko nozīmi, atbild uz jautājumiem un mīļi aicina pačurāt, tādējādi sniedzot savu ieguldījumu un papildinot instalāciju pamatmateriāla krājumus. Kā zināms, mūsdienās baltie cilvēki vien – kaut tie būtu eiropieši un Austrijas paviljona pārstāvji – jau izskatās provokatīvi. Nedomāju, ka tā tas šajā instalācijā ir gadījuma pēc.
Mākslas zinātniece Karolīna Liliana Šopa žurnāla Artforum vasaras numurā Venēcijas projektu skata visas Holcingeres radošās prakses kontekstā. “Ar intensitāti un pārmērību Holcingeres ansamblis mobilizē savu kailo ķermeniskumu, lai samaitātu seno mizogīnisko sievietes akta tradīciju. Pazīstams ar disciplinētiem fiziskās izturības priekšnesumiem, Holcingeres ansamblis šāgada biennālē ierodas ar Ticiāna gleznas Venēra no Urbīno (1534) cienīgiem aktiem – iegremdējoties tvertnē, kas piepildīta ar pārstrādātu skatītāju urīnu, dejojot uz milzīgas metāla vējrādes vai riņķojot ar ūdensmotociklu pa paviljona iekšpusi.” Šie nekaunīgie “feministiskās dekadences” akti, kā tos dēvē Šopa, izriet no viena vienīga jautājuma, kas virza visu Holcingeres daiļradi: “Ko nozīmē būt ar vagīnu?”
Arī to, starp citu, Austrijas paviljonā var labi apskatīt, jo vagīnas, tāpat kā citas ķermeņa daļas, šajā mākslas darbā netiek slēptas. Tiesa, reti nācies redzēt (patiesībā nekad!) tik neseksualizētu un estētiski baudāmu kailumu, jo fokuss ir uz pavisam ko citu.
Holcingeres biennāles darbs faktiski funkcionē kā “dzīvs kino”. Tas ir nevis lineārs stāsts, bet secīgu intensīvu attēlu un epizožu virkne, kas sasaucas gan ar apokaliptisku body horror kino žanru, gan atrakciju kino (cinema of attractions), Fellīni vai Grīneveja tipa pārsātinātajām mizanscēnām un spriedzes filmu estētiku.
To tā uztveru es un, domājams, arī liela daļa citu apmeklētāju. Izņemot, protams, “mākslas zinātnieces” no Krievijas Federālās drošības komitejas paviljona – viņas, iefiltrējušās skatītāju rindās, rezignēti un paskaļi sarunājas savā starpā: “Нет, ну тут все понятно, все бегут на голых баб посмотреть… / Nē, nu, te viss skaidrs – visi skrien uz plikām bābām skatīties…”
Ja tas nav īsts kino, tad es nezinu, kas ir. Grēku plūdi, kurus turpinām kolektīvi sačurāt, un sitam ārā tradicionālos pasaules uztveres un ekosistēmas korķus.
