Aktieris Kārlis Arnolds Avots – speciāli Kino Rakstiem no Kannu kinofestivāla, kur pasaules pirmizrādi piedzīvoja Kārļa idejā balstītā spēlfilma „Uļa”.
Atklāšanas dienā Demija Mūra preses konferencē teica – šīs viņai esot pirmās Kannas, kur viņa nav kāda „+1”. Sociālajos tīklos redzēju, ka patiesi aizkustināta ir arī Džiliana Andersone, kura pirmo reizi Kannās ir ar savu filmu kā aktrise. Šī filma ir varbūt viens no diviem ASV darbiem divos galvenajos konkursos, un mūsu Uļa sacentīsies ar Džilianas filmu konkursā Un Certain Regard.
Saņēmu no režisora Aika Karapetjana bildi ar slaveno marķieri “See you in Cannes”, kas tagad rotā daudzu filmu nozares profesionāļu profilus. Man stipri liekas, ka šo kombināciju izveidojis Matīss Kaža; viņš gan saka, ka nē, bet es viņam piedodu, jo viņam ir Oskars.
Dienas auļo. Brokastīs divas filmas no Un Certain Regard, vakariņās – divas no Official Competition. Dažreiz, ja paveicas, blakus vai pavisam netālu sēž visādi spoži cilvēki – sākot ar Džulianu Mūru, Keitu Blānšetu, Aleksandru Skarsgārdu… un, ja pavisam paveicas, tad blakus vai kaut kur tuvumā ir Gints Zilbalodis vai Vims Venderss.
Vispār esmu pateicīgs Gintam Zilbalodim un Matīsam Kažam, kuri mani draudzīgi paaicina līdzi uz kādu ballīti vai pasākumu, – visām šīm svinībām ir strikti viesu saraksti, un jābūt plaši pazīstamam vai pietiekami ietekmīgam, lai uz tām tiktu aicināts. Šajos pasākumos novērtēju Ginta mērogu Eiropas un pasaules kontekstā – ir patiesi iedvesmojoši klātienē redzēt un apzināties, ka patiesībā viens no šī festivāla lielākajiem režisoriem ir latvietis. Gints Zilbalodis. Esmu pārliecināts, ka Gints Kannu galvenajā konkursā būs stabila un pastāvīga vērtība, tāpat kā citi režijas smagsvari. Un, kā jau visiem lielajiem māksliniekiem, kuriem aizraujoši sekot līdzi, viņam piemīt cilvēcīga vienkāršība un neviltota sirsnība. Šajās dienās, iepazīstot Gintu kārtīgāk, saprotu, ka viss, kas ar viņu noticis, un viss, kas viņam ir priekšā, ir godīga likumsakarība.
Man ir spēcīgas aizdomas, ka arī Viesturs Kairišs šeit atgriezīsies. Viesturs ir nepieradināms panks. Noklausījos Kristiana Mundžiu Fjorda preses konferenci, kurā režisors teica, ka netic filmām, kuras no jauna apstiprina kaut ko, kam filmas autors jau iepriekš ir ticējis. Pēdējos 10–15 gados tādu filmu galveno festivālu programmās esot ļoti daudz, un ir jābūt drosmīgam, lai savā brīvībā ietu pret pieņemtām patiesībām un trendiem, riskētu ar citu, pavisam jaunu ceļu. Ar Viesturu strādājis esmu daudz, un viņš vienmēr ir izvēlējies “jaunu ceļu”. Viens no iemesliem, kāpēc viņš piekrita veidot filmu Uļa, bija – tāpēc, ka tas viņam šķita neiespējami. Vēroju Viesturu, kad viņš ar savu nopietno bārdu, pie vakariņām sacīdams tostu, paceļ rozā Campari kokteili. Spēcīgā latgaļu akcentā viņš noslēdz tostu ar “Tu’ bij ōnezt, aijem vērrrī hēpī!”
Pretī Viesturam sēž Ieva Jurjāne, Ievai ir tieši tāda frizūra kā vienai no aktrisēm uz Kannu kinofestivāla ikoniskā plakāta. Varat salīdzināt bildes! Reiz, kad filmējām Janvāri, Ieva man norādīja uz kādu gleznu un teica – palūko šos Krāsu ritmus! Viņas tumši rozā kostīms, sarkanās lūpas un laipnās acis spēlē krāsu ritmus ar Kannu sārto saullēktu. Bez Ievas es būtu sliktāks aktieris. Bez Ievas vispār nekā nebūtu. Ieva ir īsta māksliniece, bet mēs te kaut ko tirināmies. Nu, vismaz es noteikti.
Ik pa laikam aizsoļoju uz Latvijas paviljonu. Ir forši būt starp mūsu spējīgajiem Latvijas kino nozares cilvēkiem, mums tādu netrūkst. Baltijas un arī Ukrainas paviljonos jūtos kā dzimšanas dienā – visi ar nepacietību gaida mūsu filmu.
Aizeju uz netālo pludmali un pēkšņi ieraugu mūsu producentu Gunti Trekteri, kurš sēž smiltīs, saķēris galvu, ar skatu uz jūras horizontu. Blakus viņam sēž arī mazais 0,3 aliņš. Pēc sekundes saprotu, ka tas tomēr nav Guntis, un pie sevis nodomāju – cerams, tāds nebūs Gunta stāvoklis pēc pirmizrādes.
Eju atpakaļ uz paviljonu. Ingrīda Nagle ir mūsu paviljona dvēsele! Un kā mums ir paveicies ar Ditu Rietumu! Cilvēks, kurš ir absolūti savā vietā un, neskatoties uz mūsu ierobežotajiem apstākļiem un citiem izaicinājumiem, pašaizliedzīgi un nepagurstoši ceļ Latvijas filmu nozari, nesot Latvijas māksliniekus un Latvijas vārdu pasaulē. Brīdī, kad Francija ar Latviju svinīgi paraksta sadarbības līgumu, vēroju Ditu un redzu, cik daudz tas viņai nozīmē. Kino ir visa viņas pasaule. Tādus cilvēkus negribas piečakarēt, gribas viņiem iet līdzi, ņemt no viņiem piemēru, jo tu zini, ka viņi tam atdod visu savu sirdi un dzīvi. Bez atlaidēm.
Būtu jauki, ja mūsu valdība beidzot novērtētu šādu cilvēku pūles – nečakarētos un cieņpilni atbalstītu nozari. Ja, protams, viņiem nav plāns uzrīkot mums kādu savu kinofestivālu kādā jaukā kultūras namā.
Šīs dienas pārsvarā pavadu kinozāles tumsā ar tūkstošiem svešinieku no visas pasaules. Tās mēdz būt 6–8 stundas, gandrīz uz pusi vairāk, nekā pavadu guļot. Pēc tam es sapņoju par šiem trim četriem stāstiem, kuri manā sapnī samezglojas vēl vienā stāstā, vēl vienā filmā. Starp šīm divām pasaulēm ir spilgtais La Croisette bulvāris ar sarkano paklāju un Palais des Festivals. Vēroju cilvēkus, vīriešus un sievietes spožos vakartērpos, viņi no visa spēka cenšas uzkavēties uz sarkanā paklāja. Es tur redzu arī kaut ko traģisku. Un man dažreiz gribas raudāt.
Es reizēm arī paraudu. Atklāti runājot, šis festivāls ir mani pārsātinājis, un mans ķermenis šobrīd funkcionē uz trauksmes un adrenalīna bāzes. Esmu ļoti satraukts par pirmizrādi. Ne jau par sarkano paklāju, bet par to, kā filmu uzņems. Tas drusku lauž manu sirdi, es nezinu. Un es jūtu, ka visi šie pārdzīvojumi mani tik drīz nepametīs. Nezinu, vai tas ir labi vai slikti, bet kā aktieris esmu mācīts jebkuru pārdzīvojumu – bailes, lauztu sirdi vai laimi – izmantot savā labā, aktiera darbā. Aktierim vienmēr ir nepieciešams šķērslis un pretinieks. Dzīvei nedrīkst iet garām, jāstāv tai pretī ar atvērtām acīm un jādefinē, ko redzu un jūtu.
Pirmizrāde bija kaut kas īpašs, neko tādu nebiju ne gaidījis, ne pieredzējis. Brīžiem likās, ka piedzīvošu sirdstrieku. Mana uztvere filmas laikā bija tik saasināta, ka pats sev šķitu nožēlojams, dzirdēju katru klepotāju visdažādākajos Debussy zāles stūros; šķita, ka viņi lēnām vairojas un vienojas kopīgā klepošanas protestā pret filmu. Tāpat sekoju līdzi tiem dažiem cilvēkiem, kas iziet no zāles. Viens iziet, otrs iziet, tad redzu – pirmais tomēr atgriežas. Manī dzimst cerība, ka viņam vienkārši nenormāli vajadzēja pačurāt, un tas ir pilnīgi OK. Pēc brīža filma norij mani savā pasaulē un soļoju tālāk kopā ar to.
Mans aģents Stīvs teica, ka 10 gadu laikā ir piedzīvojis neskaitāmi daudzas Un Certain Regard pirmizrādes, bet mūsu ovācijas viņam atgādinājušas tādu siltu un garu apskāvienu. Tās bijušas arī ilgākas, nekā parasti pieņemts Un Certain Regard seansos. Atliek ticēt.
Filmas producenta Gunta Trektera stāvoklis ir pavisam stabils, es pat teiktu, ka cerīgs un līksms. Paldies Dievam, viņš to ir pelnījis, vadot šo pārgalvīgo production.
Protams, pēc pirmizrādes cilvēki dalās ar labiem vārdiem un silda manu sirdi, bet arī iesēj domu par iespējamību saņemt labākā aktiera titulu. Tas ir sūdīgi. Pirms tam par to vispār nedomāju, bet aktiera romantiskā un narcistiskā daba diemžēl arvien labprāt uzsēžas uz „izlaušanās stāsta”.
Domājot par mūsu filmu, secinu – filma nav dzīve. Filma pati par sevi ir radītāja, tā rada savā laikā un telpā, savā neatkarībā. Mākslinieka uzdevums nav atspoguļot realitāti, tad viņš ir nekas vairāk, kā dzīvo ainavu fotogrāfs. Kas, protams, arī ir forši.
Labākā aktiera balvu saņem aktieris no Āfrikas – Bradley Fiomona Dembeasset, filma Congo Boy). Tā bija mana otra mīļākā filma festivālā, patiesi aizkustināja, un es jau biju pie sevis nodomājis, ka novēlu šim aktierim uzvarēt. Runājot par aktierdarbiem abos galvenajos konkursos, secināju – aktrises vispār šogad ir galvas tiesu pārākas par aktieriem. Konkurence uz labākās aktrises godu ir nežēlīga, un patiesībā šī kategorija mani intriģē daudz vairāk kā citas.
Un Certain Regard uzvar Sandras Volneres filma Everytime. Tā bija mana mīļākā konkursa filma – satricināja un aizkustināja. Gadījās arī aiziet uz šīs filmas pirmizrādes ballīti, ar filmas komandu nodejojām līdz rītam. Es ļoti priecājos par Sandru, ir forši viņu tagad arī pazīt. Un esmu priecīgs, ka mana gaume sakrita ar žūrijas vērtējumu. Balvu padarīšana vienmēr ir bijusi subjektīva lieta. Dažreiz iekrīt tev labvēlīga žūrija, citreiz pretēji.
Ar Viesturu Kairišu un Gunti Trekteri tikām uzaicināti uz Tjerī Fremo rīkotajām abu konkursu noslēdzošajām vakariņām Grand Palais. Protams, jauki uzpīpēt kopā ar Izabellu Ipēru, vakariņot blakus Tildai Svintonei, Renātei Reinsvei, Lukasam Dontam, Monikai Beluči, Penelopei Krūzai utt. Tilda vairākkārt uz mani skatījās. Viņa arī ir gara. Garie ar garajiem kaut kā bez vārdiem saprotas. Tāpat kā čirkainie ar čirkainajiem. Ja Mihails Gruzdovs būtu šai saulē, es noteikti būtu uztaisījis bildi ar Penelopi Krūzu, viņam ļoooooti viņa patika. Penelope esot tieši kā Olga Dreģe jaunībā, viņš teica. Kurš būtu domājis, Miša? Peņelop Krjuz un Tavs students Arnolds.
Saldsērīgs iekāpju liftā, tur priekšā ir Remi Maleks, kurš draudzīgi sniedz roku, lai iepazītos. Paspiežu viņam roku un saku, ka mani sauc Karlos. Esmu mazliet noguris skaidrot, ka Latvijā vīriešu vārdi beidzas ar „-is”. Ārzemniekiem nereti šis valodas koncepts nav īsti skaidrs, un es zinu, ka šī pazīšanās būs mirklīga, tāpēc īpaši necenšos iemetināt cilvēkos savu vārdu. Bieži vien mani tāpat diezgan drīz nodēvē par Karlosu. Un tad es saku – si, si, oui, oui , yes, yes, mi Karlos!
Aiks Karapetjans mani sauc par Čārliju. Gruzdovs mani sauca par Arnoldu. Staņislavs Tokalovs – par baigo čiekuru. You choose!
Un tā lifts no Kannu kino festivāla krāšņās augstienes atkal nolaižas uz pirmo stāvu.
* * *
Es gribu, lai jūs zināt, ka es ļoti mīlu Uļu. Es nevaru to izskaidrot. Ar vārdiem nespēju izteikt, kas tas ir. Un man sāp sirds. Tikai un vienīgi viņas dēļ mēs bijām šeit, un viss pārējais patiesībā ir diezgan mazsvarīgs. Un tas bija tikai mirklis. Bet Uļa ir mūžība.
Lai mazliet atšķaidītu patosiņu, ieslēdzu Kasabian dziesmu Underdog. Man patīk klausīties to vienu vietu, kur viņš dzied “I’m always losing to win!”
