Kad 2020. gadā pabeidzu LKA Audiovizuālās un skatuves mākslas maģistratūru, es sev biju sagatavojusi dāvanu – nedēļu Berlīnē. Bet pandēmijai bija nospļauties par maniem sapņiem. Nācās izmest sapirktās aviobiļetes, atteikt rezervētās viesnīcas un nodoties skumjām. Bet cik ilgi bēdāsies… Šogad nolēmu braukt uz Berlīni, lai vai kas! Bet kā to izdarīt tā, lai nav neviens no ģimenes jāņem līdzi? Lai var tā lepni, viena un brīva sieviete brīvā pasaulē? Braukšu uz Berlināli! Lai tas ir mans pirmais kinofestivāls ārpus Latvijas!
Bet mājāspalicējiem teicu – es ne jau savam priekam tur braucu! Jūs ko?! Es tur būšu Kino Rakstu korespondente! Pārstāvēšu vienkāršā skatītāja viedokli, tā, lūk!
Un man pat bija plāns! Man bija sagatavots scenārijs Kā es braucu Vimu Vendersu lūkoties, kur es visa festivāla garumā meklēju iespēju dzīvē redzēt režisoru, kura filma Debesis pār Berlīni / Der Himmel über Berlin (1987) mainīja manu kino un mūzikas gaumi. Tas bija plāns uz papīra. Realitātē es pirmajā festivāla dienā izgāju pie Berlinale Palast tīksmi lūkoties apkārt – juhū, te nu es esmu, Berlīne un festivāl! Un kas tur par cilvēku bariņu drūzmējas pie nožogojuma? Jāiet paskatīties! Izrādās, tur stāv stilīgi ģērbies Vims Venderss un dala autogrāfus. Metra attālumā no manām izbrīnā ieplestajām acīm un izmisumā degošajām smadzenēm – vai nevarēju sagatavot kādu plakātiņu, bildi parakstam??!!
Scenārijs nākamajām dienām izmests miskastē, ko nu?
Nu, ko. Jāiet skatīties filmas! Lai izvēlētos tās, kuras apmeklēšu, es laikus programmā biju atzīmējusi darbus, kuri mani interesē pēc tēmas, vides, problēmas. Tā nu par pirmo filmu manā pirmajā kinofestivālā ārpus Latvijas kļuva režisores un scenāristes Daras Van Dusen debijas darbs A Prayer for Dying. 1870. gads, nāve, bezjēdzīgas lūgšanas, dodiet tik šurp!
Šī filma ir meistarklase, kā nofilmēt patiesi traģiskus notikumus tā, ka audiencei visas ciešanas top vienaldzīgas. Kā es to jutu? Filmas laikā, tajā brīdī, kad uz ekrāna mira cilvēki, pēkšņi kādam skatītājam ieslēdzās telefona skaļrunis. Un zāle apsmējās. Tieši tik visiem bija vienalga. Daļa skatītāju gāja ārā, daži skatījās telefonos. Uz ekrāna difterijas epidēmijā mocījās bērni, sievietes, vīrieši, bet
es kopā ar pacietīgākajiem skatītājiem gaidīju, kad beidzot visi nomirs un redzēsim, kā šitais pretenciozais un simbolisma pārblīvētais “meistardarbs” beigsies.
Beidzās ar izcili vājiem specefektiem, kuriem bija jāsimbolizē Lielā Sadegšana. Pēc seansa neviens neaplaudēja. Tad es vēl nezināju, ka šī tā arī paliks vienīgā tāda bezaplausu filma, ko piedzīvošu.
Tajā pašā vakarā noskatījos brazīliešu režisores un scenāristes Greisas Passo debijas filmu Our Secret / Nosso segredo, kura priecēja dvēseli ar maigu maģisko reālismu stāstā par ģimeni, kura cenšas tikt galā ar piedzīvoto traģēdiju. Lielisks stāsts, kur ikdienišķi notikumi ļauj pietuvoties un ieklausīties plašās ģimenes locekļu individuālajās problēmās un pārdzīvojumos un finalizējas maģiskā ainā, kad atklājas – bēniņos smagi staigā un gandrīz noārda māju… hipopotams! Skatītāji notic, priecājas, aplaudē. Jā, es jums atklāju filmas noslēpumu, jo neticu, ka šo filmu rādīs Latvijā. Nīlzirgs bēniņos, kas var būt labāks par šo?!
Kad nu pirmais filmvakars bija garām, es atskārtu, ka esmu noskatījusies divu sieviešu filmas, abas savās filmās ir gan režisores, gan scenāristes. Sakritība? Nedomāju. Drīzāk iespēja turpmāk koncentrēties jaunizdomātam scenārijam Kā es braucu sievietes filmās skatīties.
Filma In a Whisper / A Voix Basse. Tunisijā dzimušās režisores un scenāristes Leilas Bouzidas darbs piedalījās Berlināles galvenajā konkursā. Filmas varonei, Lilijai no Francijas, nākas apciemot savu dzimtu vecmāmiņas mājās Tunisijā, lai piedalītos onkuļa bērēs un pēc iespējas mazāk dalītos savos noslēpumos – jo tie ir bīstami ģimenes mieram un valsts likumiem. Kas par sieviešu raksturiem atklājas šajā filmā! Patīkami redzēt dzīvīgas, dažādu formu un vecumu sievietes, kuras izdzīvo priekus un bēdas. Un turas kopā! Pat ja dažkārt jāsamierinās, ka visi noslēpumi vecmāmiņai nav jāizklāsta. Filma par aizliegtu mīlestību un dzimtu. Šobrīd, protams, ir daudz filmu par homoseksuāliem pāriem, bet šī izceļas ar to, ka stāsts ir plašāks, no viena sieviešu pāra attiecībām pāraug dzimtas kopības stāstā.
Galvenās varones mammas lomā ir aktrise Hiama Abbasa, kurai ir nozīmīgas lomas divās šāgada Berlināles filmās! Kā es to pamanīju? Jo to otro es skatījos uzreiz pēc čukstiem.
Only Rebels Win – libāniešu izcelsmes franču režisores un scenāristes (tas nebija speciāli, zvēru!) Danieles Arbidas veidots mīlasstāsts mūsdienu Beirutā, – 64 gadus veca atraitne uzsāk attiecības ar nelegālo migrantu no Sudānas, un Osmans ir divreiz jaunāks par Suzannu. Apbrīnojami viegli humorīgs, maigs attiecību stāsts par patiesu mīlestību. Interesanti otrā plāna tēli. Neierasti redzēt Beirutu ne kā vietu, kur amerikāņu spiegi un militāristi dodas specoperācijās, bet kā pilsētu, kas dzīvo savu nevieglo sadzīvisko ikdienu, kur cilvēki tiekas un šķiras, kaimiņi sūdzas policijai par atraitnes nepiedienīgo uzvedību ar melnādainu musulmani, notiek daža neveikla aplaupīšana, bēgšana uz Eiropu un citas interesantas lietas. Ja nu gadās izdevība kaut kur redzēt, iesaku! Tāpat kā In a Whisper, šai filmai ir iespējamība nonākt uz ekrāniem arī citos festivālos. Tā saka mana sievietes intuīcija, ha.
Filma liek atcerēties līdzinieci, kuru sensenos laikos redzēju mūsu pašu kinofestivālā Arsenāls, – vācu klasiķa Rainera Vernera Fasbindera 1974. gada filmu Ali: Fear Eats the Soul par kādas 60 gadus vecas vācietes mīlu ar 30 gadus vecu marokāņu imigrantu. Jāteic, ka stāsti ir pat ļoti līdzīgi – nav nekā jauna šai pasaulē! Pēc Fasbindera scenārija motīviem 2016. gadā tapa izrāde Emijas laime Valmieras drāmas teātrī, režisore Māra Ķimele.
Nākamā filma manā programmā ir režisores un scenāristes (aha, atkal!) Šarbanū Sadatas No Good Men – Berlināles atklāšanas filma, kurā pati Sadata ir arī galvenajā lomā. Filma pārsteidz. Izrādās, ka arī stāstos par sieviešu likteņiem Afganistānā ir iespējams humors un rotaļīgums. Un turpat līdzās vardarbība un traģēdija. Viss kā dzīvē. Skarba filma. Jo īpaši tāpēc, ka mēs zinām, kas tagad notiek ar afgāņu sievietēm. Filma ir par to laiku, pirms ASV izveda savu karaspēku un varu pilnībā pārņēma talibi, par laiku, kad bija cerība – sieviete un vīrietis drīkstēs apsēsties kopā pie galdiņa kafejnīcā, līdzās krāšņam akvārijam, nevis sievietei būs jāslēpjas īpašā kafejnīcas telpā bez logiem, prom no vīriešu dzimuma klientiem. Tādas vienkāršas laimītes, par kurām mēs Latvijā pat neiedomājamies.
Vēl vienkāršākas laimes un iespējas meklē desmit gadus vecā Rabia Pakistānas ciematā filmā Ghost School, kuras režisore un scenāriste (jā, atkal!) ir Sīmeba Gula, neatkarīgā britu kino pārstāve. Filma ir iespēja ieskatīties nabadzīgā ciematiņā, kur tiek slēgta skola, iestāstot visiem, ka to apsēdis dēmons. Protams, dēmons izrādās korupcija un nespēja organizēt skolas darbību, aizspriedumi un reliģija – skolu izdemolē reliģiski apsēstu puišeļu bars. Filma ir nabadzīga ne tikai vidē, bet arī mākslinieciskajos izteiksmes līdzekļos, nogurdina ar monotono ritmu, ar frāžainajiem tekstiem, kurus deklamē aktieri. Bet fināls pārsteidz, un ne tikai ar optimismu. Meitēns pārģērbjas par zēnu un dosies uz blakus ciematu, kur ir skola vīriešu dzimuma pārstāvjiem. Un darīs to ar mātes atbalstu. Lūk, kā sievietes cīnās par izglītību Pakistānā! Vismaz filmās.
Un tagad laiks rubrikai „Ko vīrieši mums stāsta par sievietēm Berlinālē”? Režisors Dominiks Lohers filmā Enjoy Your Stay iepazīstina ar nelegālajām strādniecēm no Filipīnām, kuras pucē telpas smalkā Šveices kalnu kūrortā. Lai arī liekas – šis būs klasisks stāsts par sliktajiem bagātniekiem un apspiestajām strādniecēm –, filma atklāj daudz vairāk. Te var meklēt arī atbildes, kāpēc šīs sievietes tik ļoti grib nopelnīt; kādas problēmas tas rada viņu ģimenēs. Izrādās, Filipīnu televīzijā ir tāds šovs, kur rāda, kā ģimenes sazinās ar viesstrādniekiem pasaulē! Jā, te ir izlaistu tūristu kaprīzes un šmuces, vardarbība pret neaizsargātām sievietēm, bet ir arī pašu dāmas, kuras kāpj pa karjeras trepītēm un cenšas tikt galā ar vainas apziņu. Vai ir kāda sarkanā līnija, ko nepārkāps, lai tiktu pie vairāk naudas un varas? Izrādās, ir. Paldies Dominikam, kurš savā filmā parāda to nikno spēku, kas ir šajās mazajās filipīniešu sievietēs!
Berlīnē es ne tikai skatījos filmas, bet pētīju arī kinoteātrus, to apkārtni un publiku – jo esmu sasodīti ziņkārīga! Tāpēc, iekārtojusies Enjoy Your Stay seansā, uzreiz pamanīju priekšējā rindā sasēdušās… nodomāju – re, filipīniešu sievietes! Uzreiz sevi aprāju, ka esmu rasiste un aizspriedumaina baltā sieviete, kurai visi aziāti liekas vienādi, lai no kādas valsts būtu, un tādā garā. Bet! Filma sākās ar spēles ainu, kurā es nesapratu, ko tās sievietes tur dara, kas tā par rotaļu, bet skatītājas priekšējā rindā uzgavilēja – viņas atpazina spēli un bija sajūsmā! Kas liecina, cik ļoti svarīgi ir atpazīt sev līdzīgus cilvēkus ekrānā. Un par to liecina arī mana aizrautība ar to, ka ieraugu filmās ne tikai Holivudas kosmētisko operāciju salabotās un novājēšanas zāles salietojušās aktrises, bet arī sievietes, kuras redzu spogulī un sev apkārt.
Publikas efekts bija ievērojams arī dokumentālās filmas The Ballad of Judas Priest pasaules pirmizrādes seansā. (Jā, mani interesē ne tikai sievietes kino, bet arī melnās ādās ģērbti vīrieši ar spīdīgām kniedēm un ģitārām!) Arēnā bija sanākuši grupas fani, kuri priecīgi uzgavilēja filmas notikumiem un sirsnīgi aplaudēja, kad skatītāju vidū apsēdās grupas solists Robs Halfords.
Pārsteidzoši, cik pilnas bija lielās zāles visā festivāla laikā, ko pieredzēju. Un uz filmām nāca ne tikai festivāla akreditētie dalībnieki. Kā es to zinu? Jo esmu ziņkārīga, pētu cilvēkus apkārt un pat ielūkojos biļetēs, ko viņi tur rokās.
Saskatījusies sievietes no Filipīnām, Afganistānas, Libānas, Pakistānas, Brazīlijas, Tunisijas, kā pēdējo festivālā es noskatījos visādi apbalvotā ungāru režisora Kornela Mundruco filmu At the Sea, kura cīnījās par Berlināles galveno balvu, bet neizcīnīja manas simpātijas. Jo pēc visām citām filmām skatīties kādas turīgas amerikāņu sievietes ciešanas par to, ka tēvs viņai bērnībā nepievērsa pietiekami daudz uzmanības, bija nogurdinoši un neaizkustinoši, un pats stāsts vilkās uz priekšu tāds kā saguris un nespējīgs iedziļināties paša izvirzītajos jautājumos. Jā, traki, ka viņai sanācis gandrīz vai nodzerties, ka ar bērniem sarežģījumi, ka šis vēl un tas vēl, bet tā īsti neatklājas kas vairāk par „vai, vai, cik grūti…”. Brienam ciešanu jūrā, bet tā jūra tāda – viena metra dziļumā.
Filmā ir vairāki starptautiski pazīstami aktieri lomās, kurās viņiem nav ko darīt. Tikai Eimija Adamsa cīnās ar lomu tāpat, kā viņas varone ar atkarībām. Aktrise uzvar, bet filma tāpat pliekana.
Noskatījos arī vienu īsfilmu programmu, vēl arī drīz uz ekrāniem gaidāmo Good Luck, Have Fun, Don’t Die ar lielisku aktiera Sema Rokvela sākuma monologu un pārējo… ir jau fun, bet…
Atbraucot mājās, atmiņā vēl ilgi turas režisores Zuzas Banasinskas īsfilmā Kontrewers rādītās 102 gadus vecās vecmāmiņas rokas. Kāpēc? Nezinu. Un nav nekādas vajadzības to izskaidrot. Berlināle man vēl ilgu laiku liks atcerēties redzēto un ilgoties pēc Berlīnes un laba kino vēl un vēl.
