Man bija tāds sapnis. Saposusies tautastērpā, rokās trejdeksnis, galvā puķu vainadziņš, priecīgi drūzmējos starp priecīgiem ļaudīm visu novadu tērpos. Nu tik dziedāšu, nu tik dancošu! Te pienāk Māris Martinsons, bārdains kinorežisors, un saka: „Tumsā!! Viss sākās tumsā!!! Par ko priecājies, Birbele?! Drūmā tumsā!!!!”
Pamodos. Mans lina naktskrekls piesvīdis, kājas nosalušas. Un bail atvērt soctīklus, kur mani apsaukās par marksisti, putina tanku bučotāju, progresīvo komunisti vai ko tur vēl. Jo es uzdrošināšos kritizēt filmu par Dziesmu svētkiem.
Bet man ir arī labi vārdi, ko teikt! Filmai Zeme, kas dzied ir ļoti laba mājaslapa! Apmeklējiet, lai palasītos intervijas, sarunas par dziesmu svētku tradīciju, par cilvēkiem, kas padarīja svētkus no idejas par realitāti. Tur ir arī filmas galveno tēlu vārdi un apraksti – noderēs, jo filmas laikā būs grūti paturēt prātā un atcerēties, kas kurš ir. Es šajā rakstā pieturēšos pie aktieru vārdiem, jo, atpazinusi viņus aiz bārdām un parūkām, tā sapriecājos, ka turpināju viņus dēvēt īstajos vārdos visas divas ar pusi stundas – tieši tik ilgi velkas šī tumsas epopeja. Kā režisors un scenārists stāsta intervijās, šis esot stāsts par gājienu no tumsas uz gaismu. Ar gaismu laikam domāts brīdis, kad kinozālē iedegas apgaismojums pēc filmas noskatīšanās, bet
filmas pamatideja ir bijusi parādīt, cik dažādos veidos var drūmi runāties ar lampiņām izgaismotos kabinetos vai Brīvdabas muzejā.
Jau pirmā aina piesaka filmas toņkārtu – tumšā telpā vīri ar tumšām bārdām cigāra dūmos bēdājas. Lai noskaņa nebūtu pavisam traģiska, mēs varam klausīties Andra Keiša ierunāto aizkadra tekstu. Andris ir visās latviešu filmās, viņa balss tumšajā telpā rada mājīgu tēvzemes noskaņu. Un, kamēr rāda tukšas glāzes, viņš pastāsta par latviešu tautas nedrošo situāciju – lai novirzītu uzmanību no tā, ka aina būs par slikto finanšu situāciju Latviešu biedrībā. Jā, biedrībā viss ir slikti, tāpēc jāsarīko koncerts. Tāda tā idejiņa.
Kad pirmā tumšā telpā notikusī drūmo vīru saruna beidzas, darbība pārceļas uz vēlu vakaru laukos, kur pa sniegu brien tumši stāvi uz tumšu šķūni. Kas ainā notiek? Ai, nekas īpašs. Drīz atkal brien pa tumsu atpakaļ.
Filmas atmosfēra atgādina trillerus par Džeka Uzšķērdēja noziegumiem Londonas nomalē. Arī mūzika ir piemērota asinis stindzinošiem notikumiem. Žēl, ka spriedzes un intrigas filmā nav vispār. Bārdainie vīri dikti cieš un mokās, lauku ļaudis cieš un mokās, dialogos ir tādas pauzes… un es sapratu, kāpēc tik lielas! Lai jūtīgs skatītājs var pa to laiku čukstēt – mēs visi mirsim, mēs visi mirsim…
Vēl varētu skaitīt, cik reizes filmā džeki skraidelē pa trepēm, iet pāri vienam un tam pašam pagalmam, brien pa sniegotu taciņu, atkārto vienu un to pašu informāciju. Ieskatam piedāvāju vienu no ainām.
Latviešu biedrības kabinetā ir vakars. Smuki izgaismots ar lampiņām un sveci uz galda. Pie galda sēž Nauris Brikmanis un kaut ko raksta. Tad režisors liek ieiet kadrā Ģirtam Liuzinikam. (Ģirtam ir paveicies, viņam nav pielīmēta bārda! Teksta un jēgas viņa tēlam arī nav daudz, bet nu…) Aktieris apņēmīgā gaitā šķērso kadru no labās uz kreiso pusi, nesot avīzi, uz brīdi pazūd, dzirdams, ka noliek avīzi, tad atgriežas kadrā, paņem citu avīzi no galda. Ienāk Ainārs Ančevskis. Diemžēl ar bārdu. Nesveicinās. Nepieklājīgs. Vai arī paredzēta ļoti dziļdomīga aina. Klusais Ainārs pieiet pie Brikmaņa, lai šamējais var padot viņam lapu. Tad ienāk Vilis Daudziņš. Diemžēl ar ļoti kuplu bārdu. Bet ienāk cienīgi. Un prasa: „Vai esmu laikā?” Neviens neatbild. Laikam tāpēc, ka Vilis ir no JRT. Visi ietur pauzi. Garu pauzi. Es izskaitīju – var pateikt “mēs visi mirsim” 23 reizes. Dziļdomīgās pauzes laikā Vilis izliek rekvizītus dažādās vietās un kādu brīdi paskatās uz kolēģiem no citiem teātriem un Brikmani bez teātra. Viņi turpina ignorēt Daudziņu. Vilis viegli satraucas, jo…
...nuūu, tik ilgi ignorē un nerunā, varbūt kas briesmīgs noticis, varbūt Hermanis ko nejauku feisbukā par citiem teātriem uzrakstījis.
Vilis prasa: „Vai kāds zina, kāpēc esam sasaukti?” Ančevskis, nepagodinot Vili ar skatienu, atbild, ka Andris Bulis esot izsaukts pie policijmeistara, un turpina blenzt Brikmaņa papīros, kur šamējais sarakstījis daudz interesantākas lietas nekā to, ka viņu kolēģis ir nelaimē, pie galvenā filmas ļaundara. Daudziņš sāk staigāt pa telpu, kaut ko runā, visi turpina viņu ignorēt, kadra malā redzams, ka Liuziniks atver avīzi. Pašu Ģirtu nerāda, viņš nav svarīgs. Daudziņš mēģina izpelnīties kolēģu uzmanību, pieiedams pie Ančevska un Brikmaņa, kuri nemainīgās pozās blenž papīros. Velti mēģināts, Vili! Tad Daudziņš nolemj pacelt balsi. Varbūt tad kolēģi beidzot paskatīsies uz viņu! Atkal garām. Lai parādītu, cik ļoti visiem vienalga par notiekošo, režisors Ančevskim liek norunāt viedo parunu: “Nav ko lietus mākoņus dzenāt, kamēr debesis skaidras.” Ančevskis to saka, i ne acu nepaceļot uz Vili. Beidzot arī Ģirtam ir teksts! Viņš saka: “Nav smieklīgi”. Prātīgi teikts. Neviens gan nemaz nemēģināja smieties.
Beidzot ieskanas būtiska problēma – vajadzētu domāt, ko darīt, ja nesaņems atļauju svētku rīkošanai. Ja kas, visi turpina ignorēt Daudziņu, Vilis ir atmetis cerības un pārcēlies uz kadra fonu. Ančevskis piedāvā padziedāt, lai laiks ātrāk rit. (Saīsiniet to ainu, tad nebūtu par laika ritējumu jāsatraucas!) Bet dziesma neatskan, jo beidzot klāt ir ainas atrisinājums – ierodas policijā pabijušais Bulis. Ienāk ar drūmu seju, jo tā šajā filmā pieņemts – drūma seja, tas ir patriotiski un īsteni latviski! Viņš atgādina, ka bijis izsaukts pie policijmeistara – ja nu kāds ir aizmirsis, ka pirms minūtes to teica Ančevskis. Gara pauze, gara pauze… kuras laikā ieskanas mūziciņa, un Daudziņš viszinoši māj ar galvu. Velti māj, Vili! Tevi turpina ignorēt! Bet, tā kā tu stāvi kadra priekšplānā, mēs visi varam caur tevi vērot, kā Bulis izvelk svarīgo dokumentu. Un tieši Vilis Daudziņš ir tas, kura seju mēs redzam, kad uzzinām, ka atļauja ir saņemta. Režisors domāja, ka vēstules un ziņas atnesējs nebūs šī mirkļa vērts, un tas arī Bulim ir jāsaprot – nozīmīgos brīžos, lai kā tu censtos, centrā būs JRT aktieris!
Sapriecājušies par ziņu, vīri steidz ārā no telpas. Uz kurieni? Nezinu, bet Bulis arī skrien līdzi. Telpā paliek, uzminiet, kurš? Pareizi, Daudziņš! Mazliet pamīņājas domīgs, apsēžas… Atskrien Bulis. Andris ir draudzīgākais no visiem un grib, lai Vilis arī nāk uz… Nezinu, uz kurieni. Bet Vilis nav piedevis ignorēšanu. Viņš labāk neiešot. Tad Andris atgādina Vilim un skatītājiem, ka saņemta taču tā svarīgā atļauja! Vilis laužas: „Tiešām? Tu domā?” Bulis uzmundrinoši sit un purina kolēģi no JRT, jo skaidrība, vienkāršība, kaislība ir Dailes teātra devīze. Un tad… Rāda trepes!!!!! Tukšas trepes!!
Teiksiet – nu ko tu lasītājus spīdzini ar tik gariem ainu aprakstiem!? Tāpēc, ka visa filma ir šitāda! Divas ar pusi stundas!
Man nebūtu iebildumu, ja filma būtu īsāka un tikai ar tiem bārdaiņiem, viņu cīņu un pārdomām. Ir taču tāda filma 12 vīri, kur darbība notiek tikai vienā vietā un sastāv tikai no runām. Bet tur ir spriedze!!!
Tomēr, tā kā šī filma ir nosaukta Zeme, kas dzied, vajadzēja vēl parādīt zemes ainavas un cilvēkus, kuri varētu dziedāt – tajos retajos brīžos, kad scenārijs viņiem to atļauj. Bet galvenais, lai tā dziedāšana nebūtu priecīga. Pamēģiniet ainā, kur ļaudis drūmi dzied “Rīga dimd..” aizvietot tekstu ar “mirsim mēs, mirsim mēs, visi Rīgā mirsim mēs”…
Tā kā jaunajā latviešu kino vairs nedrīkst runāt tikai balti, heteroseksuāli vīrieši, beidzot jālaiž arī dāmas pie vārda. Tādai vajadzībai ir ieviesta līnija par to, ka tajos laikos sievietes nedrīkstēja dziedāt korī. Viņu vieta ir klētī, ķēķī un maltuvē, tur viņas tumsā šiverējas un šad tad drīkst iziet ārā, lai palūgtos vīriem atļauju padziedāt. Neticami, bet šī stāsta līnija piedzīvo kulmināciju. Šķūnī pie vīriem, kuri tēlo kori, ierodas Marta Lovisa Jančevska, kura starp sieviešu lomas izpildītājām aplaimota ar vislielāko teksta apjomu.
Dikti grib dziedāt. Viņai saka – nu, nē… Varbūt… Bet nē,
jo tu tikai viena dziedātgriboša sieva ciemā. Un tad!!! Marta saka: „Ne es viena.” Un viņai no aizmugures majestātiskas mūzikas pavadībā iznāk sievas un stājas ap Martu. Jēj!!! Es zinu šito ainu! Avengers! Endgame! Tā vieta, kur labie supervaroņi stājas komandā, lai sasistu lupatās ļaundarus! Tiesa, avendžeri cīnījās, bet ciema sievas… brien pa sniegu atpakaļ uz ķēķi un kūti. Un sūrojas, ka tie vīrieši ir cieti kā akmens. Eh…
Kad jau mans puķu vainadziņš kinozāles siltumā un filmas garumā savītis, filma ieiet fināla fāzē. Vairāku finālu fāzē. Jo jāsasien ne tikai visas aizsāktās sižeta līnijas, bet jārunā smukas runas sajūsminātu seju pilnā zālē, jāļauj sabiedrībā zināmām personām stīvi sēdēt Pirmo latviešu dziedāšanas svētku ainā, jāļauj bārdaiņiem papriecāties par finanšu atskaiti, jāieliek alus reklāma, jāmēģina kaut kā sasiet iesākto, nevarīgo, neieinteresēto potenciālas mīlas līniju, vēl jāparāda faktu uzskaitījums un kādas smukas ainavas. Varbūt vēl kas bija, visu neatceros, novītušais vainags nošļuka acīm priekšā.
Mājupejot es domāju par sētnieku. Par to sirmo vīru ar baltu bārdu, kas slaucīja ielu vienā no filmas ainām. Tāds fona personāžs, kurš parādījās tikai uz brīdi. Baltais tēvs? Dūdieviņš? Labais vecītis no pasakām? Kāds senioru deju kolektīva dalībnieks no nākotnes?
Lai kas viņš bija, jācer, ka mūsu Dziesmu un deju svētku tradīcija neapklāsies ar putekļiem. Jāiet iestāties vidējās paaudzes deju kolektīvā. Tikšu uz svētkiem un īsti latviski izpriecāšos!
