Pārskats par pasaulē slavenākā kinofestivāla 2025. gada izlaidumu piefiksē kinematogrāfiskas vērtības, bet arī dažas progresējošas dīvainības – piemēram, nevērību pret reālo dzīvi ārpus Kannu burbuļa.
Es tik ļoti gribētu sākt savu Kannu nedēļas gleznojumu ar vieglo aļģu smaržu, kas atvilnīja līdz pat akreditēto skatītāju rindai uz Palais des Festivals kinozālēm dienās, kad vējš pūta no līča puses. Un mazajiem, koši zaļajiem papagailīšiem, kas mitinājās kokos tieši zem mūsu balkona, pārlidojot no vienas pīnijas uz otru, turpat blakus vīģu kokiem, citronkokiem un zvaigžņu jasmīna krūmiem, kuru mazo, balto ziediņu smarža reibina ik gadu tieši festivāla laikā. Bet, iespējams, tieši šis dienvidu bezrūpības ietvars vēl jo vairāk atver acis uz to, ka mūs un Eiropas lielās valstis šķir daudz lielāks attālums, nekā tas, ko labticīgi uzrāda karte. Manā Kannu apmeklējuma noskaņā jau kuru gadu krīt pa darvas lāsītei, vērojot festivāla programmā un filmu tirgū valdošo neziņas jeb drīzāk vienaldzības svētlaimi, ko pat ne mazliet neaptumšo Ukrainā notiekošais nežēlīgais karš.
Vai jums neliekas dīvaina tāda situācija, kurā ukraiņu režisors 2025. gadā Kannu kinofestivāla galvenajā konkursā lepni pirmizrāda filmu par jaunu komunistu, kam grūti klājas darbiņā?
Un ļaunā čekista lomā, liekot sprunguļus ritenī jaunajam prokuroram, kurš tikai vēlas, lai viss notiktu pēc taisnības un padomju tiesas principiem, redzams latviešu aktieris (Andris Keišs).
Tā ir Sergeja Lozņicas filma Divi prokurori / Two Prosecutors, ar ko šogad Kannās saistās Latvijas vārds, jo filma daļēji producēta, kā arī filmēta mūsu valstī. Lozņicas filmai ticis visaugstākais vērtējums prestižā britu kino izdevuma Screen International kritiķu tabulā; filmas starptautiskās izplatītāju kompānijas pārstāvis, rāmi smaidot, noklausās manā komentārā par filmu un atbild – jā, es saprotu, ka tu to vari arī tā ieraudzīt. Bet filma jau esot par sistēmu. Un laba.
No rīta United24 redzot ziņu par mirušu zīdaini veļasmašīnā, ko Ukrainas karavīri atraduši pēc kādas teritorijas atbrīvošanas, man ir grūti analizēt kinematogrāfiskās kvalitātes šajā filmā, kas ar patiesu rūpību iedziļinās staļiniskās Krievijas varas gaiteņu mentalitātē, bet es to darīšu, lai mēģinātu izprast tās acis, kuras likušas slavinošos vērtējumus. To nevar noliegt, filmas Divi prokurori vizuālā estētika ir nopulēta – kā sarkanais granīts, no kura Latvijā tapuši vairums Padomju Savienības vadoņu krūšutēlu un sarkano kareivju grupu pieminekļu. Stindzinoši atsvešinātā vide, kurā mijas padomju laika brutālā attieksme un no pirmskara vides mantotā izsmalcinātība gan kostīmos, gan telpu iekārtojumos, palsā gaisma un bezgalīgā gaidīšana pie kabinetu durvīm, kabinetos, gaiteņos – tie ir elementi, kas šo Kafkas romānam tuvo bezcerības fabulu neļauj vienkārši aizmirst kā radošu neveiksmi. Kinomākslas kategorijās vērtējot, tas ir spēcīgs darbs, pat dažubrīd fascinējošs savā spējā skrupulozi imitēt staļinisko gaisotni. Bet tad man vienlaikus jādomā par slepenajām trofeju kolekcijām, ko savulaik līdzi aizveda uz ASV un citām valstīm aizbēgušie fašisti; tagad tās nereti sakrautas ikdienā nelietotās telpās un tikai dažbrīd pavīd specifiskās izsolēs. Šo makabrā antikvariāta paraugu estētisko vērtību nav iespējams nošķirt no simboliskās nozīmes un ētiskā svara.
Sergejs Lozņica Ukrainas kara laikā ir izdarījis specifisku māksliniecisko izvēli – pievērsties līdz mielēm izzinātai teritorijai, „krievu dvēseles” pētījumam, tēmai, kas tik neskaitāmi daudzās variācijās jau sastopama kultūras un mākslas klasikas piemēros, un šobrīd noritošā asiņainā kara ietekmē nav apsūbējusi nenieka. Jau drīzumā Latvijā ar Forma Pro Films gādību un Eurimage un Arte atbalstu tiks uzņemta vēl kāda „krievu dvēseles” apbrīnotāja, katalāņu režisora Alberta Serras filma Ne no šīs pasaules / Out of This World. Tās centrā, kā ziņo Variety, būšot vēsturiskā sāncensība starp ASV un Krieviju, ASV delegācijai tiekot nosūtītai uz Krieviju Ukrainas kara laikā, lai mēģinātu rast risinājumu ekonomiskam strīdam, kas saistīts ar sankcijām. Šī pati kino servisa pakalpojumu studija nodrošinājusi filmēšanu arī Kristenas Stjuartes filmai Ūdens hronoloģija / The Chronology of Water un Kirila Serebreņņikova filmai Jozefa Mengeles pazušana / Das Verschwinden Des Josef Mengele, kas tāpat tika pirmizrādītas Kannu kinofestivālā. Tā kā režisora Serebreņņikova filmas vairs neskatos, arī apraksts izpaliks.
Grūti spriest, vai tie ir vieni un tie paši vai dažādi festivāla kuratori, kas rūpējas par to, lai Kannu programmā būtu pārstāvētas gan Krievijas, gan Ukrainas filmas, bet formāli uzdevums ir izpildīts. Piemēram, pirmajā festivāla dienā, kad vairums kinoprofesionāļu vēl tikai atrodas ceļā uz Kannām, tika izrādītas vairākas Ukrainas filmas, programmu nosaucot par Three Films for Ukraine. Vēlāk, Directors’ Fortnight ietvaros tika pirmizrādīta Jeļizavetas Smitas, Alīnas Gorlovas un Simona Mozgovija dokumentālā filma Militantropos, kuras nosaukumā sakausēti latīņu valodas vārds milit (karavīrs) un grieķu antropos (cilvēks). Filmas veidotāji skaidro – „militantropos” ir personība, ko cilvēki pieņem, kad nonāk karā, jo tur haoss ne tikai sagrauj fizisko pasauli, bet arī salauž “militantropa” pašapziņu.
Ukrainas kinoveidotāji apstākļos, kuros kļuvis izaicinoši, gandrīz neiespējami uzņemt spēlfilmas, izkopuši īpaši poētisku un jēgietilpīgu dokumentālās filmveides prasmi.
Tā strādā gan Katerina Gornostaja, kuras filma Laika zīmogs / Timestamp tika pirmizrādīta Berlīnē, gan šīs filmas veidotāju komanda, fiksējot filmā gan tos, kas izvēlas bēgt, gan tos, kas paliek, lai pretotos okupācijas spēkiem. Filmas aprakstā ietverta vēstījuma esence: “Postījumu un zvērību vidē karš absorbē cilvēku, pašam karam savukārt kļūstot par daļu no cilvēka.”
Tie, kas esat izlasījuši tik tālu, – es jūs jau mazliet mīlu. Un tagad laiks ienirt pārējās Kannu programmas ganībās, kur kā virstēmas, spoguļojot pasaulē nomācoši valdošās raizes un nemieru, šogad rindojas slimība, bailes un nāve. Bet arī mīlestība pāri visam. Piedzīvojusi vairāku tuvu cilvēku aiziešanu šopavasar, nāvi filmās redzu citādi, bez nospiedošās šausmu klātbūtnes un maigāku. Tieši tāpat, kā to rāda japāņu režisore Hajakava Čī konkursa filmā Renuārs / Renoir. Filmas galvenajai varonei, vienpadsmit gadus vecajai Keidži, ir tikpat īpatnas attiecības ar realitāti kā zēnam Hirokazu Koreedas filmā Briesmonis / Monster (2023). Un abu šo filmu fināla ainas rada pārdomas par redzētā piederību šai pasaulei vai jau aizsaulei. Renuārs ir rāmā valodā tēlots Keidži emocionālās pieaugšanas process, esot līdzās viņas smagi slimajam tēvam, vienlaikus iepazīstot neizbēgamo atvadu dabu un vēloties arī saglabāt tikai bērnībai piemītošo bezrūpību ar platām, izziņas kārē mirdzošām acīm.
No apcerīgā pievēršoties filmām, kas tur roku uz laikmeta pulsa, – te centrālā loma ir iedalīta sērgai jeb drīzāk Sērgai. Citviet tās izpausmes tieši reflektē ar kovida laiku, citviet – lūkojas tālākā pagātnē, zīmējot paralēles ar AIDS straujo izplatību 80. gadu sākumā. Īpašā skatiena galveno balvu nupat kā saņēmusi mana favorīte ne vien šajā konkursa skatē, bet visā festivālā kopumā – filma Flamingo noslēpumainais skatiens / La misteriosa mirada del Flamenco (Diego Céspedes), kuras estētika atgādina labākos Latīņamerikas kino paraugus no deviņdesmitajiem.
Filmas darbība notiek 1982. gadā, tuksnešainajos Čīles ziemeļos, tur noplukušā koka mājelē mīt vienpadsmitgadīgā Lidija un viņas ekspresīvā un mīlošā kvīru ģimene. No Lidijas brāļa – skaistā, bet slimības novārdzinātā Flamingo – un viņu neparastās ģimenes ciema iedzīvotāji baidās kā no uguns. Klīst baumas, ka to mīlas pilnais skatiens spēj nodot tālāk bīstamo Sērgu, kas izdzēsusi jau daudzu vīru dzīvības. Kamēliju dāmas iedvesmotā transvestītu tuksneša opera, izdziedāta un izdejota uz improvizētas bāra skatuves fonogrammas un fliteru pavadībā, vēsta par to, cik neliels ir attālums starp kaislību un nāvi.
Vārdā nesaukts vīruss pļauj dzīvības arī Žilijas Dikurno (Titāns, 2021) jaunākajā filmā Alfa / Alpha, šī vīrusa skartie lēnām iegūst marmora statuju viegli caurspīdīgo mirdzumu un vēso stingumu. Klepojot akmens putekļus, inficētie drūzmējas pie slimnīcas durvīm, kamēr spurainās pusaudzes Alfas māte, daktere, kas specializējusies virusoloģijā, cenšas saprast, vai vīruss skāris arī viņas meitu. Apokaliptiskajā drāmā, kuras slimnīcas interjers atgādina kovida laika intensīvās terapijas nodaļas, Dikurno izspēlē dažādus scenārijus narkotiku atkarīgo un stigmatizēto AIDS slimnieku attiecībās ar sabiedrību; visa centrā ir dumpīgā Alfa (māte viņu raksturo mīļi un kodolīgi – pitbulterjers).
Bez aplinkiem kovida laika klišejas apkopotas Ari Astera filmā Edingtona / Eddington – veselības testēšanas posteņi pie ballīšu ieejām, garšas zudums, zem deguna nošļukušas maskas un aizrādījumi par distances neievērošanu. Šausmu meistars Asters, jau otro reizi strādājot tandēmā ar izcilo aktieri Vokīnu Fīniksu, ir atradis visbaisāko iespējamo radību uz pasaules, un tas, protams, ir cilvēks. Precizējot – Amerikas iedzīvotājs. Lai gan pirmā Edingtonas stunda aizrit iemidzinoši rimti, tālākajā filmas gaitā Asters turpina konstruēt maksimālas neirozes eksplozijas noskaņu, kas atgādina Visas Bo bailes / Beau Is Afraid, filmas kulminācijas brīdī pārejot gandrīz vai uz datorspēles simulāciju. Bailes ir definējošais vārds arī šajā filmā. Vēl precīzāk – Fīniksa varoni vajājošās bailes, kurām Edingtonā tā arī netiks piešķirts skaidrs veidols. Kannu kinofestivāla preses konferencē Astera atbildes par filmu skanēja visai nekonkrēti, aizbildinoties ar to, ka viņam pirmo reizi nākas skaļi formulēt savu sakāmo par šo savu darbu. Tomēr viena pavisam skaidra atbilde izskanēja gan. Uz jautājumu, kā viņš komentētu šībrīža situāciju ASV, kas šķietami balansē uz pilsoņu kara robežas, režisors bija lakonisks, atbildot, ka viņš nerunā angliski.
Edingtona piedāvā ļoti plašu teritoriju interpretācijām, piedāvājot pretrunīgu viedokļu un protestu Bābeles fonu, uz kura šerifa priekšvēlēšanu aģitācijas centieni šķiet visskaidrākie. Fīniksa atveidotais šerifs enerģiski brauc pa ne īpaši politkorekto lielceļu “mērķis attaisno līdzekļus”, līdz pats kļūst par mērķi pasaulē, kurā vairs nepastāv universālā patiesība.
Viena no visgaidītākajām Kannu filmām, Linnas Remzijas Mirsti, mana mīlestība / Die My Love pārsteidza ar Astera filmai raksturīgās neirozes pārnesumu kāda jauna pāra attiecībās (lomās – Roberts Patinsons un Dženifera Lourensa). Idilliski sākusies dzīve mantotā lauku īpašumā, ko tikai mazliet iemīlējušas žurkas, izvēršas murgā, ko īpaši tumšu iekrāso Greisas pēcdzemdību depresija. Dzīvnieciskā grācijā rāpojot pa piemājas pļaviņu ar nazi rokā vai triecoties pret sienām un mēbelēm, viņa cer atrast to šausmas slāpējošo sirdsmieru, kuru vairs neatrod vienmēr darbā aizņemtā Džeksona klātbūtnē. Mātišķuma tumsas odere, kas Lourensai uzticēta šajā filmā, šķiet radniecīga viņas tēlam Darena Aronofska filmā Māt! / Mother! (2017), tāpat ik mirkli atstājot skatītāju bez pamata zem kājām un bez apsolījuma, ka viss atrisināsies.
Amizantāko festivāla balvu Palmas suns saņēma viens no varoņiem islandiešu režisora Hlinura Palmasona filmā Mīlestība, kas paliek / Ástin sem eftir er – melni baltais Islandes aitu suns Panda ar priecīgā ritenī uzrullēto kuplo asti un vieglā interesē pieliekto galvu. Līdzās Islandē pazīstamajiem kino un TV aktieriem Sveriram Gudnasonam un Sāgai Gardarsdotirai, kā arī starptautiskajai Islandes kino sejai, Ingvaram Sigurdsonam, lomās redzami arī visi trīs Palmasona bērni, dvīņu puikas un gaišmatainā Ida, kas filmējusies jau viņa iepriekšējā filmā Dievzeme / Godland, arī jau minētais suns Panda, ģimenes mīlulis, un paša režisora apvidus auto. Palmasona darbs pie filmām ir visaptverošs, nekad nerimstošs process, kurā neiespējami novilkt robežu starp privāto un mākslas radīšanas telpu, starp kādas filmas uzņemšanas beigām un citas sākumu.
Mīlestība, kas paliek ir epizožu virkne, kurā kāda ģimene izdzīvo vecāku šķiršanās pēcskaņas, meklējot jauno kopā būšanas sajūtu, kādam svinot brīvību, kādam iepazīstot vientulību.
Palmasons, kurš nāk no laikmetīgās mākslas vides, katrā no filmām spējis saglabāt arī vizuālās mākslas dimensiju. Arī šoreiz viņa darbi filmā ieņem nozīmīgu lomu, cita starpā kalpojot arī kā iemesls, kādēļ filmā ierasties netipiski satīriskam tēlam, ciniskam galerijas kuratoram, kurš ienes sev līdzi jautājumu par mākslinieka uzdevumu ne tikai radīt, bet arī atrast iespēju savus darbus izstādīt apskatei plašākai publikai, nevis tikai vienmēr klātesošajiem vējiem un lietiem Islandē (šeit var ievietot jebkuras mazapdzīvotas vietas nosaukumu).
Balvu par labāko aktierdarbu saņēma Vāgners Moura, savukārt balvu par labāko režiju – Klebers Mendosa Filjo par filmu Slepenais aģents / O agente secreto. Brazīliešu režisora jaunākā filma ir atskats valsts vēsturē, 70. gados, kur jaunais Marsels (Moura) ar pieņemtu vārdu iefiltrējies valsts identifikācijas institūtā, cerēdams uzzināt ko vairāk par savu māti, un karnevāla pašā karstākajā brīdī satiekas dažādi dīvaini personāži – līdz taukaino matu galiem korumpēti policijas darbinieki, preses radīts monstrs “spalvainā kāja”, kuras baisos darbus cītīgi apraksta vietējās avīzes, lai tikai lasītāji nenoslogotu savu prātu ar domām par diktatūru, un mītiski, maskoti tēli niedru kostīmos ar baisām, sarkanām lāču galvām, kas piešķir visam pārlaicīgu stīgu. Viena no filmas varonēm par varas patvaļu saka: „Brazīlija par to samaksās!”, bet pretī saņem atbildi – nē, Brazīlija par to nekad nemaksās. Slepenais aģents ir precīzs komentārs par tautas atmiņas un režīma noslepenotās vēstures sadursmi, par likteņiem, kas izplēn nebūtībā.
Kannu žūrijas balva tika dalīta starp divām filmām – Olivera Laksa tuksneša odiseju Sirat un Mašas Šilinskas liegi gotisko filmu Krišanas skaņa / In die Sonne schauen. Balvu par labāko scenāriju saņēma beļģu klasiķi, brāļi Dardēni par filmu Jaunās mātes / Jeunes Mères, par labāko aktrisi tika atzīta Nadja Meliti, kas redzama filmas Mazā māsa / La Petite Dernière titullomā, Grand Prix saņēma Latvijā pazīstamais norvēģu režisors Joahims Trīrs par filmu Sentimentālā vērtība / Affeksjonsverdi, bet Kannu festivāla galvenā balva aizceļoja pie irāņu režisora Džafara Panahi par filmu Tas bija tikai negadījums / Un Simple Accident.
Līdzīgi kā pagājušajā gadā, vismaz viena no godalgotajām filmām (Joahima Trīra Sentimentālā vērtība ar Renāti Reinsvi, Elli Faningu un Stellanu Skāršgordu) piedzīvoja pirmizrādi pēdējās festivāla dienās, kad liela daļa akreditēto skatītāju jau devušies mājās, bet arī vairākas citas vēlākās laureātes festivāla laikā nebija iespējams noskatīties – biļešu sistēmas pārslodzes jeb gluži vienkārši biļešu trūkuma dēļ. Asprātīgākie biļešu mednieki sociālajos tīklos radīja aizvien jaunas mēmes un kolāžas par nepiekāpīgo ticketonline, kur, sistēmai atveroties septiņos no rīta, pat pusotras sekundes laikā visas biļetes jau pazudušas; tikmēr gandrīz katrā seansā bija redzamas tukšas sēdvietas. Kannu kinofestivāla seansu un biļešu ekskluzivitāte pieauga ar katru dienu, vienlaikus liekot tomēr aizdomāties, vai šis burbulis kādā brīdī neplīsīs. Tikmēr – jau ir zināms, ka Mendosas, Palmasona, Trīra, Panahi un vēl vairāku citu režisoru apbalvotās Kannu filmas nonāks arī uz Latvijas ekrāniem, atliek vien apbruņoties ar pacietību.
