Jūnija un jūlija mijā skaistais Čehijas kūrorts Karlovi Vari atkal dzīvoja ar kino – jau 58. reizi te notika viens no publikas iemīļotākajiem starptautiskajiem kinofestivāliem. Tāds, kuru varētu ierindot uzreiz aiz Kannām, Venēcijas un Berlīnes.
Festivāla galveno balvu, Kristāla Globusu, saņēma britu režisora Marka Kazinsa filma Pēkšņš ieskats dziļākās lietās / A Sudden Glimpse to Deeper Things – diezgan oriģināls lēmums no žūrijas, kura sastāvā bija arī lieliskais austrāliešu aktieris Gotfrīds Rašs. Režisors Kazinss, kurš pazīstams kā izcils kinovēstures pazinējs un šīs tematikas filmu autors, šoreiz pievērsies britu mākslinieces Vilhelmīnes Barnas-Grehemas dzīvei un daiļradei. Saņemot balvu, režisors savas izjūtas salīdzināja ar šoku, kādu piedzīvoja viņa filmas varone, kad 1949. gadā uzkāpa Šveices ledājā. Ainavas ritmi, līnijas, krāsas neizdzēšami iespaidoja viņas mākslu, ļaujot pilnvērtīgi izdzīvot savu dzīvi, kas filmā parādīta meistarīgi un aizraujoši, paplašinot dokumentālas portretfilmas robežas.
Ja par kritēriju pieņemam balvu skaitu, tad festivālā triumfēja norvēģu režisores Liljes Ingodotires debijas darbs Mīļā / Elskling / Loveable, saņemot gan žūrijas speciālbalvu, gan Ekumēniskās žūrijas un FIPRESCI žūrijas, gan Eiropas kinoizplatītāju balvu (Europa Cinemas Label Award), turklāt galvenās lomas atveidotāja Helga Gurena tika atzīta par labāko aktrisi. Iejūtīgi, no sievietes pozīcijas parādītais sāpīgais šķiršanās process noved arī pie dziļākas sevis iepazīšanas, arī atbildības uzņemšanās, savā ziņā apliecina sieviešu brālību un tomēr – arī nepieciešamību vienam pēc otra, varbūt arī jauna starta iespējamību.
Par labākajiem aktieriem žūrija atzina Tonu Kāsu un Gvido Polemanu nīderlandiešu režisora Pētera Hūgendorna filmā Trīs zivju dienas / Drie dagen vis, kas delikāti un pat ar zināmu humoru ielūkojas attiecībās starp tēvu un dēlu, kuri satiekas reizi gadā uz trim dienām.
Bez tēviem
Šajā un vēl vairākās festivāla filmās iezīmējās ģimenes tēma, īpaši situācija, kad bērni aug bez tēva, kurš varbūt parādās tikai periodiski vai pat aiziet klosterī, kā tas notiek gruzīnu režisora Georga Sikharulidzes filmā Panoptikons / Panopticon, kuru īpaši atzīmēja Ekumēniskā žūrija (starp citu, filmas operators ir arī Latvijā pazīstamais Oļegs Mutu). Dēla, pusaudža Sandro pieaugšanas stāsts caur savas seksualitātes iepazīšanu un politiskajiem meklējumiem no radikāla nacionālisma līdz reliģiskam konservatīvismam postpadomju Gruzijā ir izteiksmīga liecība par indivīda un valsts ceļa meklējumiem.
Viena no lielās žūrijas speciāli atzīmētajām filmām ir Mūsu mīļais cūku kāvējs / Our Lovely Pig Slaughter; režisors Adams Martineks to veltījis savam tēvam, Karelam Martinekam, kurš filmā spēlē vienu no galvenajiem varoņiem – viņš čehu tradicionālo cūku bēru laikā piedzīvo būtiskus notikumus un nāk pie svarīgām atziņām.
No citas perspektīves tēvu tēma spēcīgi izskan bulgāru režisora Pāvela G. Vešņakova filmā Bezvējš / Bezvetrije / Windless (konkursā Proxima), kurā gan tēvu tikai atceras – pēc viņa nāves dēls, kurš strādā ārzemēs, atgriežas ciemā, lai pārdotu tēva dzīvokli. Kad radi, kaimiņi, bijušie draugi stāsta viņam par tēvu, pamazām atklājas, ka arī viņi nav vientuļo vīru apmeklējuši, nav pat piezvanījuši. Māsa, kas dzīvo ārzemēs, arī pat neatceras, kad runājusi ar tēvu, toties apstiprina, ka brālis drīkst visas tēva mantas izmest un sadedzināt. Netiešā, neuzbāzīgā veidā filma runā par vientulību, ģimeniskumu, cilvēcību – caur vienkāršu lauku ļaužu stāstiem, kad tie sēž pie galdiem un cilā sīvā glāzītes, aizgājušos pieminot.
Festivāla galvenā žūrija atzinību izrādīja arī Noaza Dešes filmai Xoftex (Vācija, Francija), stāstam par tāda paša nosaukuma nometni, kurā uzturas sīriešu un palestīniešu bēgļi. Nomācošā vide, skarbā ikdiena, savstarpējie konflikti filmā savīti ar nakts vīzijām un murgiem tā, ka reizēm nav iespējams noteikt, kas iedarbojas baisāk, kas – patiesāk. Tēma joprojām aktuāla… diemžēl.
Nesen jaunieviestā otrā konkursa programmu Proxima vērtēja cita žūrija, savu Grand Prix piešķirot ķīniešu režisora Zhengfan Yang filmai Svešinieks / Stranger / Ju wai ren. Katrs no mums ir tāds svešinieks, kad esam vieni savā viesnīcas istabā, – noslēgtā vide katrā atsevišķā numurā nekādā veidā nav saistīta ar citiem, mēs bijām un paliekam sveši, un šajā situācijā var saskatīt gan humoru, gan skumjas.
Tāpat konkursa Proxima žūrija atzinīgi novērtēja čehu režisora Martina Pavola Repkas filmu No marta līdz maijam / March to May. Man šī izrādījās no daudzajās sekcijās redzētajām filmām vienīgā, kurā vienkārša, it kā necila ģimenes dzīve rit harmoniski, mazā ciematā atbalstot citam citu gan satraukumos, gan priekos. Uzņemta ar tikpat dabisku maigumu, kā katru gadu iestājas pavasaris. Aiz marta tāpat atkal pienāks maijs.
Kancelēšana vai iekļaušana
Nevarēju neievērot milzīgo atšķirību starp nesen notikušo Kannu festivālu un Karlovi Variem. Pirmais notika it kā vakuumā – it kā tepat Eiropā nebūtu jau gadiem ieilguša kara, Kannās varēja mierīgi celt lielā godā filmu par krievu oligarha izklaidēm –, turpretī Karlovi Varu festivāls savos speciālseansos iekļāva Kremļa oponenta Oļega Sencova filmu Real, kas balstās viņa paša ierakumu pieredzē 2022. gadā, kad sākās Krievijas iebrukums Ukrainā. Pirms filmas seansa ar klusuma brīdi pieminējām kritušos, pēc tā notika vairāku stundu gara saruna ar režisoru.
Franču dokumentālista Antonina Peretjatko filma Ceļojums uz kara malu / Voyage au bord de la guerre veidota gan kā reportāža par to, kā Ļvivā atgriežas viens no tiem daudzajiem tūkstošiem, kas kara sākumā pameta Ukrainu, gan kā poētiska ceļa filma.
Jautājuma otra puse, kas arvien aktuāla visos platuma grādos, – kā izturēties pret vēsturi; šobrīd konkrēti – pret krievu kultūru pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Sergejs Lozņica savā filmā Invāzija / The Invasion fiksējis cilvēku dzīvi Ukrainā kopš kara sākuma – bēres, atmīnēšanu, kāzas, bērnu nākšanu pasaulē, krievu rakstnieku darbu iznīcināšanu…
Bez komentāriem, tikai civiliedzīvotāju vērojumu virkne, bet patiesībā – ikdienas varonības cildināšana. Tieši epizodi ar grāmatām kā šausmīgu pieminēja vairāki seni kolēģi un pat draugi no “vecajiem Rietumiem”, diskutējot arī par situāciju Izraēlā un Gazā.
Ilustrācijai, īpašā kontekstā arī ar Latvijā valdošajiem vējiem kancelēšanas sakarā, – 58. festivāla prezidenta balvu par ieguldījumu čehu kinomākslā saņēma brīnišķīgs teātra un kino aktieris Ivans Trojans, kurš no saviem daudzajiem darbiem bija izvēlējies rādīt Petra Zelenkas filmu, Dostojevska romānā balstīto Karamazovi (2008), kurā viņš spēlē veco Karamazovu. Un nekas, visi palika dzīvi. Atcerējos gan Pētera Krilova leģendāro Karamazovu iestudējumu, gan mūsu tagadējās kaislības ap Hamatovu, Dostojevski, Krimovu… Tāpat atceros, kā pirmajā Ukrainas kara gadā daži cilvēki ar Ukrainas karogu demonstratīvi protestēja pirms daudzu balvu laureātes, Krievijas, Igaunijas un Francijas kopražojuma filmas Kapteinis Volkonogovs aizbēdzis / Капитан Волконогов бежал seansa, lai gan šis stāsts par 1938. gada čekistiem tieši atklāj Krievijas baisā režīma dabu.
Prezidenta Jirži Bartoškas balvas saņēma arī amerikāņu aktieris Vigo Mortensens (atklāšanas ceremonijā), vācu aktieris Daniels Brīls, kurš izrādās vairākas reizes filmējies tieši Karlovi Varos (pirms viņa režisētās filmas Blakus / Next Door / Nebenan seansa) un britu aktieris Klaivs Ovens (noslēguma ceremonijā).
Pagātnes pārvērtēšana
Kino vēsturei veltītā sekcija – režisoru portretfilmas, restaurētās kopijas u. tml. – gandrīz visos festivālos ir līdzīgas (Karlovi Varos – Out of the Past), kā zelta atradnes kino vēsturniekiem, toties konkursa programmu ziņā nu gan Karlovi Varos var justies kā uz citas planētas. Un ne tikai tematikas un problemātikas dēļ – arī mākslinieciskās ievirzes un, tā sakot, aicinājuma nozīmē. Liekas, cilvēki dzīvo it kā citā pasaulē, nodarbojas ar kaut ko pilnīgi citu, tiecas un ilgojas pēc kaut kā cita. Iespējams, tādu sajūtu iepriekšējos gados festivālā radīja tagad likvidētā sekcija East of the West, kuru kopš 2021. gada it kā aizvieto konkurss Proxima. Taču arī galvenajā konkursā pieteiktās un izvēlētās filmas liecina par reālāku dzīvi, nekā reizēm lielo meistaru darbi, kas, protams, tikuši tālāk – līdz Kannām. Slovāku režisores Ivetas Grofovas filma Ungāru šuvēja / Ema a smrtihlav / The Hungarian Dressmaker ataino sarežģīto 1940. gadu, kad atraitnei Marikai, kas paslēpusi ebreju zēnu, jāizšķiras starp slovāku vai vācieti. Iespējams, tā laika dramatismu un traģiku vislabāk izprotam un tāpēc pārdzīvojam mēs, kas esam gājuši cauri tam pašam. Lielisks aktrises Aleksandras Barbeli darbs šajā lomā, arī filmas vizuālā valoda.
Vēl senākā pagātnē aizved Bruno Ankoviča filma Svinības / Proslava / Celebration, kur darbība notiek no 1926. gada līdz 1945. gadam, kad Horvātijā darbojušies mežabrāļi. Grūti noticēt, ka tā ir jauna režisora debija – tik daudzšķautnaina ciemata dzīve, kādu skata jaunais vīrietis Mijo, kurš slēpjas mežā; brīnišķīgas Horvātijas ainavas kā pretpols režīma un varas brutalitātei.
Šāda realitātes un vēstures smagās nastas elpa jūtama ne tikai attiecībā uz bijušās Austrumeiropas problēmām un likteni. Līdzās jau minētajai filmai Xoftex arī Singapūras filma Pierce ir spraigs un dramatisks darbs – par bijušā cietumnieka mēģinājumu iekļauties dzīvē ar jaunākā brāļa atbalstu; žūrija apbalvoja filmas režisori Nelīsiju Lovu par labāko režiju. Un neviena no minētajām filmām nav kaut kāda nodeva aktuālai tēmai – tie ir gan trilleri, gan drāmas izteiksmīgā, saistošā kinovalodā.
Izmaiņas – mazāk, skaļāk, dārgāk
Apmeklējot Karlovi Varu festivālu jau kopš deviņdesmitajiem gadiem pagājušajā gadu tūkstotī (ārprāts!), neviļus rodas salīdzinājumi. Festivāla avīze, kas agrāk iznāca katru dienu (ar anglisku pielikumu), šogad bija tikai viena. Facebook slejās kāds brīnījās, ka Karlovi Varu festivālā vēl ir papīra biļetes. Cik labi, ka ir! – lai nav visu laiku tikai jābaksta telefons kā Kannās un Berlīnē. Žēl, ka nav vairs drukāta kataloga. Kannās vēl ir!
Par praktisko pusi – „Pozor!” (uzraksts, kas bieži redzams Čehijā, bet nenozīmē to, ko varētu iedomāties, jo daži vārdi slāvu valodu grupā skan līdzīgi vai pat sakrīt). Tātad – „Uzmanību!” Dzīvot ne tikai Karlovi Varu centrā, viesnīcā Thermal, kur atrodas festivāla galvenās kinozāles un preses centrs, bet pat tās tuvumā, kļuvis bīstami – ballīšu skaļie “bums, bums” neļauj aizmigt līdz diviem naktī. Un vēl – uzmanieties, ja esat iecerējuši vēl kādas dienas pēc festivāla akreditācijas beigām palikt „uz savu galvu” (t. i., uz sava rēķina) – cenas kļuvušas astronomiskas, negulētās naktis diemžēl netiek ņemtas vērā.
Taču kopējā atmosfēra, noskaņojums, pārpildītie seansi, publikas mīlestība, bagātais filmu piedāvājums, arī speciāli presei sagatavotā atlase mazākajās zālēs priecēja un padarīja Karlovi Varos pavadītās deviņas dienas bagātas. Paldies festivāla prezidentam Jirži Bartoškam, kurš šogad atzīmēja jau 30 gadus šajā “postenī”, paldies mākslinieciskajam vadītājam Karelam Oham un visu dienestu labajiem gariņiem, kas bija atlasījuši filmas un rūpējās par mums, 10 769 akreditētajiem apmeklētājiem, un par to, lai visu 177 filmu 453 seansi notiktu laikus un labi! Tiksimies 59. festivālā – 2025. gadā, no 4. līdz 12. jūlijam!
