Producente Nikola Ozola no Latvijas studijas „Trickster Pictures” šogad Lokarno kinofestivālu apmeklēja kā programmas „Match Me!” dalībniece un brīžiem neticīgi pārjautāja sev: „…varbūt no sasvīduša, izsalkuša un kautrīga studenta Latvijas paviljona kaktā esmu kļuvusi par pilntiesīgu producenti?!”
Kad 2020. gada vasarā pēc vidusskolas absolvēšanas Covid-19 pandēmija bija ar vienu rokas vēzienu aizslaucījusi manus plānus par pasaules apceļošanu ar vienu somu uz pleciem un es nezināju, ko iesākt ar savu jaunību, mans brālis Haralds, montāžas režisors, teica, lai mēģinu iestāties producentos. Uz manu jautājumu, kas tādam kino producentam vispār jādara, viņš atteica: “Tā ir tāda vīna dzeršana ar citiem producentiem”. Tikai pēc četru gadu ilgas maizīšu smērēšanas, filmēšanas laukumu grīdu mazgāšanas, šķietami bezgalīgas e-pastu un projektu rakstīšanas, vienas kārtīgas izdegšanas un bakalaura grāda iegūšanas, šāgada Lokarno filmu festivāla četrās dienās es beidzot pieredzēju to, ko Haralds bija jokojot solījis tajā saulainajā jūnija pēcpusdienā.
Šis starptautiskais A klases kinofestivāls Šveicē norisinājās jau 77. reizi. Kā ierasts, daudzi festivāli neaprobežojas tikai ar filmu izrādīšanu vien, bet organizē arī dažādus industrijas pasākumus, kas rosina jaunu starptautisku sadarbību veidošanos, palīdz finanšu piesaistē un veicina plašāku atpazīstamību filmu projektiem un to veidotājiem. Viena no tādām programmām Lokarno festivālā ir jauno producentu sadarbības platforma Match Me!, kurai katru gadu tiek izvēlēti ap 35 producentiem no Eiropas, Āzijas un Latīņamerikas. Latvija ir programmas dalībvalsts jau kopš 2018. gada, un iepriekš valsti pārstāvējuši jau desmit producenti, katru gadu divi.
Šogad iniciatīvai, kas veltīta jauno producentu kontaktu tīkla paplašināšanai, atlasītas tikām mēs – Zane Gulbe no studijas White Picture un es, Nikola Ozola, no studijas Trickster Pictures. (Pārdomas par terminu „jaunais producents” sekos mazliet vēlāk.) Trīs dienu garā programma ietver meistarklases un paneļus, saviesīgas pusdienas ar vīnu un ēdieniem trīs kārtās, tāpat arī ikvakara tīklošanos Campari lounge, taču programmas centrā ir tikšanās ar producentu pašu izvēlētiem kinoprofesionāļiem no visas pasaules; šajā laikā tiek prezentēti un apspriesti producentu topošie projekti. Ceļš, viesnīca un minētās pusdienas tika ne tikai apmaksātas (par to jāsaka liels paldies NKC atbalstam), bet arī rezervētas mūsu vietā, arī tikšanās grafikus, pielāgotus katra producenta vēlmēm, sagatavoja Match Me! programmas pārstāvji – mums ar Zani atlika vien ierasties lidostā un sekot laika plānam, ko mums līdz pēdējai minūtei sakārtojis kāds cits. Ja gribat tiešām pārsteigt un palutināt producentu, saplānojiet kaut ko viņa vietā!
Daudz par festivāla programmā iekļautajām filmām diemžēl pastāstīt nevaru – blīvā dienas plāna dēļ klātienē paguvu apmeklēt tikai vienu īsfilmu seansu –, taču zinot, ka mana akreditācija ļaus festivāla filmas skatīties attālināti līdz pat augusta beigām, centos par to neskumt. Turklāt citi, krietni rūdītāki producenti mani jau sen un vairākkārt bija brīdinājuši, ka, izvēloties iet “īsta” producenta ceļu, nākotne man nesīs daudzus filmu festivālus bez filmām. (Te jāiestarpina, ka Latvijas un Lietuvas kopproducēto filmu Sausi slīkstot, kas tika izrādīta galvenajā konkursa programmā un saņēma balvas par labāko režiju un labāko aktierdarbu, es gan biju redzējusi jau iepriekš, jo filmas līdzproducents ir Trickster Pictures, taču festivāla pirmizrādi uz lielā ekrāna diemžēl nepiedzīvoju Match Me! programmas blīvā grafika dēļ.)
Mana pirmā ārzemju kinofestivālu pieredze 2022. gada pavasarī Kannās, kad gulēju četru kvadrātmetru istabā vienā gultā ar Līvu Polkmani, kuru tobrīd vēl nepazinu, un taupības nolūkos ēdu līdzpaņemtās maizītes un ratatuju no bundžas, pretstatā Lokarno šķiet kā tāls, tomēr vienlīdz skaists sapnis – vismaz tādēļ, ka toreiz nedēļas garumā mans vienīgais uzdevums bija skatīties filmas, reizēm pat četras dienā.
Tolaik Latvijas producentus tikpat kā nepazinu, biju tikai iegaumējusi, kurš pārstāv kuru studiju un kā sauc viņu jaunākās filmas. Apciemojot Latvijas paviljonu, es stāvēju kautrīgā studentu bariņā, un dienvidu vējš ik pa brīdim atnesa šo “lielo” producentu sarunu fragmentus, kuri, lai arī latviski, šķita skanam citā, man nesaprotamā mēlē. Viņu pilnās glāzes, toties skaidrā runa un nepiespiestā elegance arī 30 grādu karstumā šķita kas maģisks. “Ko dara šie cilvēki? Kas liek viņiem smaidīt mīklainos smaidus, kas dod viņiem šo pārliecību, šo nesatricināmo mieru?” es domāju.
Zināju, ka producenti festivālos satiekas ar cilvēkiem, bet kādiem cilvēkiem? Kā viņi izvēlas, ar ko tikties? Kur viņi tiekas? Par ko runā?
Tas viss man bija noslēpums. Es reizē bijos un apskaudu viņu dzīvi šajā paralēlajā festivālu realitātē, kurā neskatās filmas, bet dzer vīnu un “tiekas”.
Kad paviljona ballīte noslēdzās un es atkal sēdos kinoteātra krēslā, nespēju aizgaiņāt domas par šiem mītiskajiem tēliem – producentiem. Es iztēlojos viņu kleitu malas un uzvalku piedurknes nozūdam Kannu promenādes ļaužu masās un cigarešu dūmos, filmas vietā es acu priekšā redzēju viņu lakotās kurpes nepiespiesti šūpojamies zem savlaicīgi rezervētiem pusdienu galdiņiem. Tobrīd studēju Latvijas Kultūras akadēmijas 2. kursā un nespēju sevi nākotnē iztēloties kā pilntiesīgu šīs pasaules daļu, tomēr šogad ierašanās Lokarno jaunā producenta statusā un sen apsolītais kinematogrāfisko pieredžu iztrūkums lika man domāt – varbūt no sasvīduša, izsalkuša un kautrīga studenta Latvijas paviljona kaktā esmu kļuvusi par pilntiesīgu producentu? Par profesionāli, kuram kāds (šajā gadījumā Matīss Kaža) tiešām uzticējis pārstāvēt savu studiju un projektus? Vai tiešām manas grīdu mazgāšanas dienas ir aiz muguras, esiet sveicināti, nauda un vīns, bezgalīgi plūstošs silto zemju vīns, par ko turpmāk vienmēr maksās kāds cits? (Arī par to mazliet vēlāk.)
Mazliet jāpastāsta par pašu Lokarno, jo skaidrs, ka sajūtu par kinofestivālu veido vienlīdz gan norises gadalaiks, filmu programma un apmeklētāji, gan arī pilsēta, tās sabiedriskā transporta kustība un vietējie iedzīvotāji. Taču darīšu to pavisam īsi, citējot rumāņu režisoru Radu Žudi (Radu Jude), kurš savai daiļradei veltītā sarunā uz pirmo jautājumu par to, kā viņš jūtas Lokarno, atbildēja: “Well, it's nice to be in a rich country.” Jā, atšķirība no Latvijas un Austrumeiropas ir jūtama gan ainavā, gan dzīves kvalitātē. Varbūt tieši mūsu reģionā šobrīd izteikti jūtamās sociālās nevienlīdzības un vispārējas nedrošības sajūtu sadursme ar Lokarno idillisko mieru bija iemesls draudzībai, kas nepiespiesti, bet zibenīgi izveidojās starp Latvijas, Igaunijas, Lietuvas un Somijas producentiem. Pirmās dienas pēcpusdienā mēs kopā aizgājām nopeldēties, pelde pārauga vakariņās, un trīs dienas vēlāk lidostā, teju vienā laikā izlidojot uz četrām dažādām valstīm, mums, uz atvadām apskaujoties, nobira dažas asaras.
Otrs mūsu draudzību veicinošais faktors – mirklīgi patīkamāks, taču globālā kontekstā tikpat biedējošs kā Krievija – bija nebeidzamais karstums. Tāds, kas savu pilno spēku rāda jau 8:00 no rīta un atkāpjas vien uz pāris stundām neilgi pirms rītausmas. Piemērs – kādu rītu autobuss nokavēja četras minūtes, kuru laikā es pieredzēju, kā mana sarunbiedra svaigi gludinātais baltais krekls vienmērīgi piemirkst sviedriem un nu jau gandrīz caurspīdīgs pielīp viņa torsam. Tieši karstuma dēļ mēs ar jauno draugu grupu izmisīgi bīdījām savus grafikus un kopīgajos plānos vienmēr ierēķinājām laiku un vietu peldēm, vismaz divām dienā. Mēs meklējām un atradām arvien jaunas vietas, kur veldzēties. Skaistākā no tām bija upes mala blakus pilsētiņā, līdz tai nonākot, mūsu elegantās pilsētnieku drēbes bija netīras un sviedru izmirkušas. Tieši nemitīgā svīšana kalpoja kā iedvesma mūsu Whatsapp grupas nosaukumam - Svet'a'lot (svīsti daudz).
Kā noprotat, Lokarno un šī raksta kontekstā mani pamatīgi nomocījušas domas par jēdzienu “jaunais producents” un savu piederību tam.
Jāsaka, tieši Match Me! programmas laikā pēkšņi atskārtu, ka puslīdz tekoši protu runāt man vēl nesen svešajā producentu mēlē – varu izstāstīt par Latvijas piedāvātajām līdzfinansējuma iespējām ārzemju filmām, zinu, cik cilvēki Latvijā skatās filmas kinoteātros, zinu kopīgās un atšķirīgās nianses pārdošanas aģentu, filmu izplatītāju un izrādītāju darbā. Arī viens pret viens tikšanos laikā ar cilvēkiem, par kuriem līdz šim biju vien ar apbrīnu lasījusi internetā, es protu savu trauksmi un mulsumu veikli noslēpt aiz sarkastiskiem jokiem un visu tik nīstā, tomēr šādā uzstādījumā vitāli nepieciešamā small talk. Un, pats galvenais, mana brāļa pareģojuma piepildījums – es tiešām dzēru vīnu (un Campari, un Spritz, un…) ar citiem producentiem, un gandrīz viss viņu attieksmē liecināja par to, ka arī par mani divreiz vecākie producenti uztver mani kā savējo.
Kāds varētu vaicāt – no kurienes tad šaubas par manu piederību šim pulkam? Mani agrāk kaitināja jaunie mākslinieki, kas uzstāj, ka vēl nav mākslinieki, jo neesot izdarījuši neko vērā ņemamu, tomēr šobrīd es viņus saprotu. Skaidrs, ka bez darba pozīcijas studijā Trickster Pictures, kurai esmu pievienojusies pavisam nesen, ar manām divarpus īsfilmām, ko veidoju studiju laikā, būtu krietni par maz, lai es tiktu izvēlēta Lokarno Match Me! programmai. Arī tiem, kuri festivālā mani sveica ar filmas Straume panākumiem, man nācās atgādināt, ka tajā brīdī, kad tika uzsākts darbs pie filmas, es vēl nebiju nokārtojusi centralizētos eksāmenus 12. klasēm. Ne bez pašas smagā darba, tomēr liktenis pret mani bijis vēlīgs un piespēlējis brīnišķīgas iespējas – piemēram, dalību Match Me!. Jāsaka, šī pieredze man pavērusi jaunu skatpunktu un likusi vairāk iemīlēt manu netīši izvēlēto nodarbošanos. Tā ir radījusi vēlmi vairāk strādāt, darīt un radīt, tā ir radījusi vēlmi būt producentam.
Noslēgumā atgriezīšos pie Lokarno kinofestivālā satiktajiem cilvēkiem, par kuriem līdz šim biju vien ar apbrīnu lasījusi internetā. Skandināvijas atpazīstamākā filmu pārdošanas uzņēmuma LevelK pārstāvjus mēģinu noķert jau kopš Berlināles. Savā bakalaura darbā biju analizējusi viņu uzņēmuma darbības modeli un filmu katalogu, tādēļ LevelK man bija kļuvis par vienu no visvairāk tīkotajām vietām, kur nākampavasar varētu aizvadīt Erasmus absolventa praksi. Arī Match Me! programmas ietvaros uzņēmuma pārstāve Aleksandra Krusa (Alexandra Cruz) laikam bija atteikusi tikšanos ar mani, tādēļ varat iedomāties manu prieku, kad tīklošanās pusdienās viņa tika nosēdināta pie Latvijas galda, tieši man līdzās. Mēs labi sapratāmies, tomēr sarunā atklājās, ka LevelK praktikantus nekad nav pieņēmuši un arī neplāno to darīt. Festivāla industrijas noslēguma pasākumā šī dāma, kura dzīvo Dānijā, bet, pēc visa spriežot, ir dzimusi dienvidniece, paķēra mani aiz rokas un ievilka latīņamerikāņu pulkā – viņi, karstuma un atvērtā bāra iedvesmoti, sirsnīgi dejoja pie dārdošā regatona. Es kautrīgi centos kustēties līdzi, tomēr pēc mokošām un ļoti garām trim minūtēm Aleksandra pienāca man klāt un nopietni teica: “To this music, you gotta shake your ass harder!” Tas varēja būt pamudinājums, tomēr es to uztvēru kā atbrīvošanu no pienākuma iederēties un aizslīdēju atpakaļ drošībā pie saviem ziemeļaustrumu draugiem. Visam savs laiks.
