Šāgada Rīgas Starptautiskā festivāla filmu izlasē gandrīz katra filma ir apliecinājums kādai plašākai tendencei un pasaules kino kontekstiem.
Līdz Rīgas starptautiskā festivāla (Riga IFF) atklāšanai atlicis tieši mēnesis, taču nekas neliedz jau laikus plānot filmas, kas jāredz “obligāti”. Vai mūsdienu audiovizuālas produkcijas un kustīgo bilžu pārpilnībā vairs ir filmas, kuru redzēšanas vai neredzēšanas fakts kaut ko būtiski var mainīt indivīda dzīvē? Šāds jautājums mudina uz plašāku diskusiju, taču savai filmu izlasei esmu iecerējusi ļoti konkrētu rāmējumu. Proti, īsi pieskaršos tikai tām filmām no Rīgas starptautiskā festivāla programmas, kuras jau ir izskanējušas (un esmu noskatījusies) šā gada būtiskajos starptautiskajos forumos. Turklāt mēģināšu tās skatīt nevis kā individuālus gadījumus, bet apliecinājumu kādai plašākai tendencei. Ne vienmēr man tas izdosies, bet tomēr.
Nav noslēpums, ka gada nogalē Latvijā (un ne tikai Latvijā) notiekošie starptautiskie festivāli orientējas uz savu tradīcijām bagātāko kolēģu veikto filmu atlasi. Proti, iekļauj programmā filmas, kuras rādītas nozīmīgākajos Eiropas A klases festivālos un pirms tam izturējušas milzīgu konkurenci, pamatīgu un nežēlīgu atlases procesu, lai tajos nokļūtu. Šķiet, pēc Latvijas animācijas filmas Straume pieredzes un ažiotāžas, kas pasaulē sākās lielā mērā tāpēc, ka filmas pasaules pirmizrāde notika nozīmīgākajā pasaules kinofestivālā – Kannās, nevajadzētu vairs būt nekādām šaubām par Kannu (arī Venēcijas, Berlīnes – tātad dažu A klases festivālu) brīnumaino nozīmi katras atsevišķas filmas liktenī. Kaut arī tik brīnumains veiksmes stāsts, kādu patlaban izbauda Straume, ceļojot pa visiem kontinentiem, nenotiek ar visām Kannu festivālā rādītajām filmām, tomēr daudzas no tām ceļo sparīgi; gana daudzas ir atceļojušas arī uz Riga IFF un būs skatāmas programmas sadaļā Festivālu izlase. Te būs gan radikālā un feministiskā Substance / The Substance ar Demiju Mūru, kas šā gada Kannu festivālā saņēma balvu par labāko scenāriju, gan portugāļu režisora Migela Gomesa pašpārliecinātais art-house darbs Grand Tour, kas Kannu festivālā tika godināts ar balvu par labāko režiju. Riga IFF programmā Festivālu izlase iekļautas vēl vairākas Kannu festivāla konkursa programmas filmas, kuras šāgada maijā Kannās izraisīja plašu interesi. Viena no tām – Dānijā dzīvojošā irāņu režisora Ali Abasi filma Māceklis / The Apprentice – satrauca ar faktu, ka filmas galvenais varonis ir, maigi sakot, pretrunīgi vērtējamais, odiozais politiķis, ASV eksprezidents un prezidenta amata kandidāts Donalds Tramps. Filma stāsta par biznesmeņa (vēl ne politiķa) tapšanas laiku, viņa jaunību un rakstura īpatnībām. Savukārt britu režisores Andreas Arnoldas filma Putns / The Bird ierindojās daudzu kritiķu subjektīvajās Kannu favorītu izlasēs, kaut diemžēl nevienu no balvām nesaņēma.
Kannu festivāla programmā pabijis arī nekonvencionālais franču kino piedāvājums – absurda komēdija Otrais cēliens / Le deuxième acte / The Second Act (režisors Kventins Dipjē), kas gan balvas nesaņēma, tomēr populāru aktieru ansamblis (Lea Seidū, Vensāns Lindons, Luiss Garels un citi), tāpat kā filmas stilistiskā nosacītība un humors, var intriģēt. Filmas darbība notiek kādā restorānā, kur jauna sieviete mēģina iepazīstināt līgavaini ar savu tēvu, savukārt līgavainim ir citas ieceres. Uzskatāms paraugs, kā veidot gana asprātīgu un atraktīvu filmu relatīva Francijas kino “mazbudžeta” apstākļos, izmantojot vienota darbības norises laika un vietas ekonomisko efektu un darbības potenciālu.
Vairākas no Kannu festivāla programmas filmām Riga IFF veidotāji iekomponējuši citās programmās – piemēram, dāņu filma Meitene ar adatu / Pigen med nålen / The Girl with the Needle ir iekļauta Rīgas starptautiskā festivāla konkursā. Savukārt norvēģu filma, mūsdienu drāma, Armands / Armand, kas Kannās saņēma gan balvu Zelta kamera par labāko debiju, gan konkursa Certain Regard balvu, ir iekļauta Ziemeļvalstu filmu programmā. Jāpiezīmē, ka filmas režisors Halfdans Ulmans Tendels / Halfdan Ullmann Tøndel nāk no pasaulslavenas dzimtas – viņa vecmāmiņa ir aktrise Līva Ulmane, vectētiņš – zviedru režijas klasiķis Ingmars Bergmans. Taču filmas panākumi pilnīgi un noteikti nav izskaidrojami ar jaunā režisora unikālo radniecību – šai mūsdienu drāmai ir citas pārliecinošas kvalitātes.
Filmu izvietošana pa konkrētām Rīgas starptautiskā festivāla programmas tematiskajām sadaļām nemazina saskaitāmo summu – gada griezumā nozīmīgu filmu Rīgas festivāla programmā ir daudz,
un tās ir vērts redzēt, lai orientētos aktuālajās starptautiskajās kino tendencēs.
Pirms sākšu soli pa solim un strukturēti virknēt RIFF filmas (ar Kannu, arī Lokarno un tikko finišējušā Venēcijas festivāla pieredzi) skatītājam / lasītājam draudzīgos, nelielos teksta blokos, gribu akcentēt vēl divus gada griezumā un arī reģionālā kontekstā būtiskus darbus. Tās ir divas lietuviešu filmas – Toksisks / Akiplėša / Toxic (Riga IFF filmu demonstrē ar nosaukumu Izlecējas) un Sausi slīkstot / Seses / Drowning Dry, kas triumfēja šā gada Lokarno festivālā, turklāt Sausi slīkstot ir filma, kas tapusi kā Lietuvas un Latvijas kopražojums, tālab lietuviešu slavas deķīti varam pastiept arī uz savu pusi. Augustā notikušais Lokarno festivāls vispirms jau pārsteidz ar faktu, ka tas konkursa programmai bija atlasījis divas filmas no vienas valsts – Lietuvas. Tā parasti nedara, tā parasti negadās. Valstu ir daudz, filmu pieteikumu festivāliem – vēl vairāk; kālab lai atlases komisija ignorētu plašākas pārstāvniecības principu? Atbilde ir tikai viena – tas notiek gadījumā, ja no vienas nelielas valsts nākušas filmas pārsteidz festivāla veidotājus. Filmas Toxic un Sausi slīkstot tiešām pārsteidz, tās pārsteidza arī festivāla apbalvošanas ceremonijā, kad savā starpā sadalīja festivāla galvenās balvas. Galveno, Zelta leopardu, un vēl trīs citas balvas saņēma režisores debitantes Saules Bļuvaites drāma Toxic, tai uz papēžiem ar balvām par labāko režiju un aktieru ansambli mina arī režisora Laurina Baireišas filma Sausi slīkstot. Pozitīvā šoka efekts ir radījis aktuālu jēdzienu – Lietuvas režijas jaunais vilnis. Tajā iekļaujami režisori trīsdesmitgadnieki, kuru filmas – mūsdienu stāsti – pārliecina gan ar sociāli precīzo tvērumu, gan ar mērķtiecīgu un pārliecinošu kinovalodas un citu kino izteiksmes līdzekļu lietojumu. Ja vēlaties izzināt Lietuvas jaunā režijas viļņa fenomenu, šīs abas filmas ir jāredz.
Un tagad – mana Riga IFF filmu izlase:
Blakusistaba / The Room Next Door (Pedro Almodovar, 2024, 110’)
Svaigākais Rīgas festivāla programmas papildinājums ir septembra sākumā Venēcijas kinofestivālā triumfējusī Pedro Almodovara filma Blakusistaba. Par spāņu meistara pirmo angļu valodā uzņemto filmu ar izcilajām aktrisēm Tildu Svintoni un Džulianu Mūru jau daudz rakstīts (skat., piemēram, publikāciju Karsta un jaudīga Venēcija Kultūras Dienā), šeit būšu konspektīva – izcils, tematiski jaudīgs mākslas darbs, kurā apvienots Spānijas režijas autoram raksturīgais stils – vizuālā dekorativitāte, estētisms un dziļš psiholoģisms. Šoreiz arī tēma ir spēcīga – cilvēka attiecības ar nāvi un tiesības izvēlēties cieņpilnu aiziešanu tad, kad ķermenis zaudē cīņā ar letālu slimību. Filmas galvenās varones ir kādreizējās draudzenes, kas satikušās pēc ilgāka laika, lai dotos savādā ceļojumā. Tilda Svintone atveido žurnālisti, kara korespondenti, kura izvēlējusies aiziet no dzīves, viņas draudzene rakstniece piekritusi būt šajā mirklī viņai līdzās. Blakusistabā. Kaut vietumis tekstos plakātiska (šis grēks jāuzņemas Džona Turturo atveidotajam varonim, abu paziņam), filma ir pamatīgs, estētiski un tematiski nozīmīgs darbs.
Kādā tendencē iekļaujas Almodovara filma? Eiropas režijas klasiķi, septiņdesmitgadnieki, joprojām ir izcilā radošā formā un viņu filmas joprojām nereti kļūst par lielo Eiropas festivālu līderēm. Un, protams, aktuāli ir sieviešu stāsti.
Filmas seanss piektdien, 25. oktobrī, 18:30 kinoteātra Splendid Palace Lielajā zālē
Substance / The Substance (Coralie Fargeat, 2024, 140’)
Neslēpšu, šī filma bija mana favorīte šāgada Kannu kinofestivāla programmā – kā uzskatāms un nesaudzīgs amerikāņu aktrises Demijas Mūras pašironijas un pašatkailināšanās akts. Par to konceptuāli atbildīga franču režisore Korālija Faržā, viņa arī filmas scenārija autore un šāgada Kannu festivāla laureāte. Substances sižets stāsta par novecojošu TV zvaigzni, aerobikas programmas vadītāju, kura saskaras ar neizbēgamo – mediji un to patriarhālie, kārīgie vadoņi (spilgta Denisa Kveida loma) alkst jaunu miesu. Veterāne, neskatoties uz savai vecuma grupai ideālo formu, tiek sūtīta pelnītā atpūtā. Tomēr Demijas Mūras varone izvēlas pretoties un sāk lietot īpašu preparātu – substanci, kuras reklāma sola mūžīgo jaunību vai „tava labākā es” radīšanu. Viss tālākais jau ir filmas autores krāšņās un radikālās fantāzijas auglis.
Atjaunotnes procedūras Substancē ir visai baisas un kinematogrāfiski efektīgas. Substance, šis filmas autoru radītais superlīdzeklis, ļauj radīt novecojoša ķermeņa jauneklīgu dubultnieku. Tomēr laikā, kad jaunais un skaistais ķermenis, kuru iemieso aktrise Margareta Kvālija, rosās pa pasauli, vecais rumpis – plikiņš un samocīts – mētājas vannas istabā. Filmā krāšņi apspēlētas fizioloģiskas detaļas, ko var uzskatīt arī par skaistumprocedūru ķirurģiskās un medicīniskās būtības neslēptu vizualizāciju. Saspēle starp Demijas Mūra un viņas atjaunoto “es” arīdzan ir komplicētas dinamikas piepildīta – te jāizceļ Demijas Mūras sadarbība ar aktrisi Margaretu Kvāliju (viņa ir savulaik populārās aktrises Endijas Makdauelas talantīgā meita).
Fizioloģisko manipulāciju atveidā režisore nenoliedzami ietekmējusies no intelektuālā body horror (ķermenisko šausmu) klasiķa Deivida Kronenberga un viņa mācības apguvusi ideāli. Tikai, atšķirībā no Kronenberga filmām, šo darbu pavada spridzinoša un nežēlīga ironija par tik aktuālajām tēmām – sievietes vieta sabiedrībā, jaunības kults, mediju atbildība šī kulta uzturēšanā, un tamlīdzīgi. Jāapbrīno amerikāņu aktrises Demijas Mūras drosme ļauties šim projektam, bet risks ir bijis tā vērts – Mūrai par Substanci visdrīzāk būs Oskara nominācijas. Un, ja gribam vispārināt, tad filma Substance ir ievadījusi aktuālu tendenci – slavenu, nobriedušu aktrišu gatavību ļauties riskantiem, drosmīgiem projektiem Eiropas režisoru sieviešu vadībā. (Te jāmin arī nesenajā Venēcijas festivālā pirmizrādītā filma, erotiskais trilleris, Babygirl / Mazulīte ar Nikolu Kidmenu – vēl viens šīs tendences apliecinājums.)
Filmas seanss sestdien, 19. oktobrī, 21:00 kinoteātra Splendid Palace Lielajā zālē
Grand Tour / Grand Tour (Miguel Gomes, 2024, 128')
Pēc Kannu festivāla regāliju smaguma izlases augšgalā nākas ievietot arī portugāļu režisora Migela Gomesa filmu Grand Tour, kas Kannās saņēma balvu par labāko režiju. Gomess pārstāv piecdesmitgadnieku paaudzi, pirms režijas viņš nodarbojies ar kino teoriju un kritiku. Viņa filmas kopš 2000. gadu sākuma laiku pa laikam bijušas iekļautas lielajos Eiropas festivālos, tomēr Grand Tour ir viņa karjeras augstākais sasniegums. Šī filma pārstāv radikālu autorkino – tātad to Eiropas kino daļu, kas turpina būt eksperimentu lauks režisora pašizpausmei un mākslinieciskiem eksperimentiem, īpaši nerūpējoties par to, vai konkrētai filmai būs arī kāds skatītājs ārpus profesionāļu loka, kas filmas skatās un vērtē festivālos.
Grand Tour stāsta par 1918. gadu britu kolonijā Birmā, un kādu dāmu, kura meklē savu līgavaini – diplomātu, kurš viņu pametis abu kāzu dienā, – un mēģina viņam sekot, šķērsojot dažādu valstu robežas. Filma pamatā vērtējama kā pašpārliecināta režisora rokraksta demonstrēšana, kurā dominē prasme pārvaldīt formu, radot filmas pasauli, kas brīžam atgādina vielisku sapni, brīžam naivu lubeni.
“Pametiet sevi pasaulē,” filmā saka viens no varoņiem, japāņu mūks, ”un redzēsiet, cik dāsna tā būs pret jums.” Pametiet sevi filmā Grand Tour un, iespējams, tās laika faktūras un vieliskums ļaus gūt īpašu zaudētā laika un laikmeta pieredzi.
Portugāle izvirzījusi šo filmu kā savu pieteikumu Amerikas Kinoakadēmijas balvai Oskars. Runājot par tendencēm, radikāli formas meklējumi Eiropas lielajos festivālos tomēr kļuvuši par izņēmumiem, Kannu konkursa programmā Grand Tour bija teju vienīgais.
Filmas seanss svētdien, 27. oktobrī, 17:30 kinoteātra Splendid Palace Lielajā zālē
Māceklis / The Apprentice (Ali Abbasi, 2024, 120’)
Dzīvojam nervozā pasaulē, un fakts, ka tapusi filma par Donalda Trampa jaunības gadiem, nebūt nav viennozīmīgs. Filma, ko veidojis Dānijā dzīvojošais irāņu režisors Ali Abasi, raisa interesi jau paša odiozā varoņa dēļ. Māceklis tika pirmizrādīts Kannu festivāla konkursā, nekas īpašs ar to nenotika, balvas pamatoti neieguva, jo stāsts par Trampa biznesa jaunības gadiem atgādina visai viduvēju TV biogrāfisko filmu.
Protams, varam aktualizēt jautājumu, vai un kāpēc šajā nervozajā laikmetā ir jāpievēršas neviennozīmīgām personībām, politiskām figūrām, veidojot biogrāfiskas filmas? Vai tomēr jelkāds stāsts par Trampu vai kādu citu politiķi, lai cik neitrāls šis stāsts arī būtu, nelej ūdeni uz viņa popularitātes un atpazīstamības dzirnavām? Šīs konkrētās filmas kvalitātes nav tik spēcīgas, lai tā sasniegtu plašas masas ASV prezidenta vēlēšanu gadā, kaut filmas izplatīšana ASV ir paredzēta šāgada oktobrī, tātad tieši pirms ASV prezidenta vēlēšanām. Man nav informācijas par Trampa attieksmi pret konkrēto filmu, tomēr režisora ieceres ziņā tā ir pieticīga, pat par spīti labam aktierdarbam – Trampa lomā filmējies aktieris Sebastjans Stans, savukārt Ivanku, Trampa laulāto draudzeni, tēlo viņai maz līdzīgā bulgāru aktrise Marija Bakalova no Borata odisejas (Borat, 2021). Kālab tik savdabīgais režisors Ali Abasi, kurš veidojis Kannās godalgotās filmas Kur pasaules satiekas / Border (2018) un Svētais zirneklis / Holy Spider (2022), ķēries pie šī projekta – stāsta par šeptīgu nekustamā īpašuma biznesmeni, kuram patīk blondīnes –, īsti nav skaidrs.
Kādas pasaules kino tendences ilustrē šī filma? Vēlmi veidot darbus par sarežģītām, politiski neviennozīmīgām personībām; šim trendam var pieskaitīt arī Kirila Serebreņņikova tematiski diskutablo, mākslinieciski bezatbildīgo un anēmisko filmu Ļimonovs, kas tika demonstrēta Kannu festivālā, savukārt nesenajā Venēcijas festivālā pirmizrādi piedzīvoja seriāls par Benito Musolīni karjeru M. Son of the Century / M. Gadsimta dēls (2024).
Filmas seanss svētdien, 20. oktobrī, 19:15 kinoteātra Splendid Palace Lielajā zālē
Meitene ar adatu / Pigen med nålen / The Girl with the Needle (Magnus van Horn, 2024, 115’)
Šī dāņu filma, kas pirmizrādi piedzīvoja Kannu festivālā, ir skaidrs un spēcīgs darbs – gan vizuālajā un stilistiskajā piedāvājumā, gan vēstījumā. Filmas Meitene ar adatu darbība norisinās Pirmā pasaules kara laikā, tās galvenā varone ir fabrikas strādniece, kuras vīrs pazudis karā, un viņa ļaujas attiecībām ar fabrikas īpašnieku. Šādam stāstam nav laimīga atrisinājuma, viņa gaida bērnu, bet laulības sociālo slāņu atšķirību dēļ nav iespējamas. (Kas ir filmas nosaukumā minētā adata un kādiem mērķiem to vēlas izmantot jaunā sieviete, domājiet paši.) Kā glābējeņģelis jaunās sievietes dzīvē parādās kāda dāma (lomā slavenā dāņu aktrise Trīne Dirholma), kuras bizness ir nevēlamo bērnu adopcija; patiesība gan atšķiras no oficiālās versijas.
Filmas pamatā ir dokumentāli fakti, taču vairāk, nekā kāda vēsturiska stāsta vizualizācija, filma ir vēstījums par sociālo noslāņošanos un sievietes vietu 20. gs. sākuma sabiedrībā. Filmas vizuālais tēls ir skarbs un melnbalts, tas palīdz akcentēt norišu un vides dramatismu. Kopumā – iespaidīgs stāsts, virtuozi veidota vizualitāte un izcili aktierdarbi. Filma gan Kannās balvas nesaņēma, taču tas nekādi nemazina šīs dāņu filmas spēku.
Kur tendences? Stāsti par skaudriem sieviešu likteņiem sociāli smagos apstākļos, nereti kara laikā, ir joprojām aktuāli. Nesenajā Venēcijas festivālā šajā tendencē ierakstījās viena no apbalvotajām filmām – itāļu drāma Vermiglio.
Filmas seansi 22. oktobrī Splendid Palace, 25. oktobrī Forum Cinemas, 22.-27.10. tiešsaistē Latvijas teritorijā
Dēli / Vogter / Sons (Gustav Möller, 2024, 100')
Gribu atzīmēt vēl vienu spēcīgu dāņu filmu, kas gan pirmizrādi piedzīvoja Berlīnes festivālā; arī šis ir darbs, kuram varēja būt balvas, tomēr tādu nebija. Un, kas būtiski, tas ir darbs, kas līdzās filmai Meitene ar adatu ir uzskatāms piemērs dāņu kino stilistiskajai daudzveidībai – amplitūdā no vēsturiskas un sociālas drāmas līdz spēcīgam mūsdienu stāstam.
Filmas Dēli galvenā varone ir profesionāla cietuma apsardze, kuras dzīve mainās brīdī, kad cietumā nonāk jauns vīrietis, kurš tiek ievietots īpaši bīstamo noziedznieku sektorā. Sieviete dara visu, lai tiktu pārcelta darbā uz šo sektoru, viņas attiecības ar apcietināto tiek būvētas kā spriedzes pilns un arī pazemojošs duelis. Gandrīz līdz filmas finālam skatītājam netiek paskaidrots, kas ir šīs padzīvojušās sievietes īpašās intereses iemesls, kāpēc viņas uzmanības centrā nonācis brutāls, agresīvs jaunietis, kurš izcieš sodu par slepkavību. Atbildi sniegs filmas fināls, noslēdzot spriedzes piepildīto, klaustrofobiskā vidē izspēlēto cietuma apsardzes darbinieces un cietumnieka attiecību drāmu, kuras iemesls ir satriecošs. Jāsaka, šī filma manā personīgajā gada filmu bilancē ir viens no spēcīgākajiem Eiropas kino darbiem, kas būtībā (vismaz balvu veidā) tā arī nav ticis novērtēts.
Vēl daži vārdi par Ziemeļvalstu filmu kontekstu. Tās Rīgas Starptautiskais kino festivāls tradicionāli piedāvā gana dāsni, arī šogad izlasē ir nozīmīgas filmas, lielos festivālos apbalvotas – jau minētā Kannu laureāte, jaunā norvēģu režisora Halfdana Ulmana Tondela filma Armands, arī vēl viena starptautiskas uzmanības lokā ietverta norvēģu režisora Daga Johana Haugeruda filma Sekss. Tikko Venēcijas festivāla konkursā tika izrādīts Haugeruda triloģijas otrais darbs Mīlestība / Love, pirmā daļa Sekss / Sex tika demonstrēts Berlīnes festivālā; režisors iecerējis arī triloģijas noslēdzošo daļu Dreams / Sapņi. Festivāla Riga IFF programmā iekļauto Seksu neesmu redzējusi, bet no Mīlestības varu spriest, ka režisors strādā ar labiem aktieriem un savu filmu dramaturģiju balsta uz lieliskiem dialogiem. Viņa filmās daudz runā, taču runā par tik būtisko attiecību tēmu. Stilistiski režisora darbi man atgādina savulaik tik populāro Ričarda Linkleitera filmu triloģiju Pirms saullēkta / Before Sunrise (1995), Pirms saulrieta / Before Sunset (2004), Pirms pusnakts / Before Midnight (2013)), kur arīdzan ar ļoti vienkāršiem līdzekļiem un nemitīgiem varoņu dialogiem tika radīts pārliecinošs cilvēcisko attiecību zīmējums.
Filmas Dēli seanss ceturtdien, 24. oktobrī, 18:30 kinoteātra Forum Cinemas 2. auditorijā
Filmas Sekss seanss sestdien, 19. oktobrī, 18:00 kinoteātra Splendid Palace Mazajā zālē
Izlecējas / Akiplėša / Toxic (Saulė Bliuvaitė, 2024, 99’)
Esam nonākuši pie lietuviešu debitantes filmas, kas uzvarēja šāgada Lokarno festivālā un iekļauta arī Rīgas festivāla konkursā. Filma stāsta par divām pusaugu meitenēm provinces pilsētiņā – viņas mēģina izlauzties no dzimtā miesta, iesaistoties apšaubāmas modeļu aģentūras klientūrā. Vienai no meitenēm kopš dzimšanas ir gaitas nepilnības – viņa klibo –, otra ir norūpējusies par slaidumu un, lai sevi uzturētu formā, izmanto bīstamus, internetā iegādātus kāpurus.
Kaut man subjektīvi filmas sociālais patoss atgādināja 90. gadu izmisumu un arī filmu noskaņu, tomēr nevar noliegt, ka jaunajai režisorei izdodas izbalansēt sociālo izmisumu un filmas vizuālo stilistiku, kurā ir paredzēta telpa arī vizuālām metaforām, klusuma mirkļiem un tēlainībai. Tādas ir ainas modeļu aģentūrā, kurās netiek izmantots teksts, vien jauno meiteņu sejas, balsis, ķermeņi, un vēl dažas epizodes.
Kādu tendenci ilustrē šī filma? Jaunās lietuviešu režijas stilu, kurā apvienots sociāli precīzs, nesaudzīgs vides tēlojums, kas tiek retināts ar vispārinājumu nesošām epizodēm. Tajās, iespējams, saskatīsiet gan zviedru režisora Rūbena Ēstlunda, gan austriešu ciniķa Ulriha Zeidla stila ietekmes, bet tas nekas. Filmas panākumi liecina, ka šī ir aktuāla pieeja, veidojot stāstus par mūsdienām ar starptautisku potenciālu.
Filmas seanss piektdien, 25. oktobrī, 19:00 kinoteātra Splendid Palace Mazajā zālē
Sausi slīkstot / Seses / Drowning Dry (Laurynas Bareiša, 2024, 90’)
Mana favorīte no divām Lokarno festivālā apbalvotajām lietuviešu filmām gan ir otra, Latvijas kopražojums Sausi slīkstot, ko veidojis 2021. gadā Venēcijas festivālā balvu saņēmušais režisors, viņš arī savu filmu operators Laurīns Bareiša. Filma stāsta par kādas ģimenes (divu māsu, viņu vīru un bērnu) atpūtu namiņā pie ezera un traģisko pieredzi – rotaļājoties ūdenī slīkst bērns. Šī ir pagrieziena punkts, kas izjauc visu filmas varoņu dzīves un arī filmas ritējumu, vēstījuma uzbūvi, kas aptuveni filmas 40. minūtē zaudē paredzamību, plūstamību un iegūst nervozu fragmentāciju, laužot laika linearitāti. Režisora apsvērums, izvēloties tik radikālu stāstījuma veidu, ir pamatots varoņu psiholoģijā – cilvēks, kas piedzīvojis traģisku pieredzi, savā apziņā pie šīs pieredzes atgriezīsies vēl un vēl. Tas arī notiek filmā, kura, manuprāt, ir viena no oriģinālākajām mūsdienu drāmām Eiropas kino pieredzē.
Ko mums (Latvijas filmu nozarei) no visa šī secināt? Kolēģi Lietuvā mūsdienu stāstus tver jūtīgi, jaudīgi un kinematogrāfiski oriģināli. Der apgūt pieredzi, noskatoties šīs filmas Rīgas starptautiskā festivāla Riga IFF programmā.
Filmas seanss trešdien, 23. oktobrī, 20:30 kinoteātra Splendid Palace Mazajā zālē.
