30 gadi kopš dibināšanas, no tiem jau 20 gadi Rīgā - tāds ceļa stabiņš šogad pienācis dokumentālistu notikumam "Baltic Sea Docs", agrāk pazīstamam kā Baltijas jūras dokumentālo filmu forums. Nu jau Eiropas mērogā nozīmīgā pasākuma izcelsmi, vēsturi un statistiku ieskicē foruma vadītāja Zane Krūmiņa.
Laiks iet ļoti ātri – tā vien šķiet, ka tas bija vēl pavisam nesen, Covid pandēmijas ierobežojumu apstākļos, kad atzīmējām Dokumentālo filmu foruma Baltic Sea Docs 25. gadskārtu. Gribējām izdarīt ko atšķirīgu no 20 gadu jubilejas, kad tika sagatavots un publicēts izdevums Footprints in the Future[1], tāpēc drukāta izdevuma vietā radījām audiovizuālu atmiņu kaleidoskopu, aptaujājot foruma organizatorus, nozīmīgus līdzgaitniekus un dalībniekus, kuru profesionālajās dzīvēs forumam bijusi svarīga nozīme. Tagad, kad pagājuši vēl pieci gadi, atkal atgriežamies pie burtiem, tiem pievienojot arī vairāk skaitļu – nelielu statistikas apkopojumu par divām foruma pamatu veidojošām dalībnieku grupām – projektu autoriem un tiem, kas viņus uzklausa, lai iesaistītos projektos ar finansiālu atbalstu, būtu gatavi uzņemties kopražojumu, atlasītu festivālam vai kā citādi veicinātu topošās filmas tālāko ceļu līdz pabeigšanai un nonākšanai pie skatītājiem. Šī informācija būs ietverta jubilejas avīzē Baltic Sea Docs – 30. Where Did the Time Go?[2] un to ieskicēšu arī šeit.
Lai gan transnacionālā sadarbība jau ilgstoši bijusi Eiropas kinoindustrijas iezīme, partnerības saikņu institucionalizācija kultūras nozarē attīstījusies pakāpeniski. Tiek uzskatīts, ka šis process par vadošu Eiropas audiovizuālās politikas principu kļuva tikai līdz ar fonda Eurimages izveidi 1989. gadā, programmas MEDIA radīšanu 1990. gadā un Eiropas Konvencijas par kino kopražojumiem pieņemšanu 1992. gadā. No vienas puses, kopražojums nozīmē institucionāla ietvara radīšanu pārrobežu radošai sadarbībai; taču, no otras puses, tam piemīt svarīga kultūras funkcija, kā to raksturojis dāņu kinozinātnieks Ibs Bondebjergs.[3]
Pārrobežu sadarbības veicināšanā kopš 90. gadiem īpaša loma ir industrijas pasākumiem,
kas kļuvuši par platformām, kuras savieno profesionāļus ar finansētājiem, tādējādi veicinot kopražojuma partneru atrašanu, jaunu filmu tapšanu un jau gatavu darbu redzamības palielināšanu. Tieši šādā kontekstā tika izveidots un pastāv arī Baltic Sea Docs (ar sākotnējo nosaukumu Baltijas jūras dokumentālo filmu forums / Baltic Sea Forum for Documentaries). Par to arī šis raksts.
Izcelsmes loģika
Pagājušā gadsimta 90. gadi tiek uzskatīti par desmitgadi, kad līdztekus globalizācijai un strauji augošajām informācijas un komunikācijas tehnoloģijām arvien lielāku nozīmi sāka iegūt tīklu un sistēmu teorijas, ļaujot pētniekiem analizēt kultūras fenomenus caur savstarpēji saistītu struktūru prizmu. Balstoties Bruno Latūra aktoru tīkla teorijā (Actor Network Theory), kas uzsver cilvēku un citu aktoru līdzāspastāvēšanu tīklos, kinofestivālu pētniece Marijke de Valka piedāvā izprast kinofestivālus kā dinamiskas aktoru vienības, kuras sastāv no dažādiem komponentiem – filmu veidotājiem, institūcijām, medijiem, norises vietām un industrijas pasākumiem[4] –; šis koncepts guvis plašu popularitāti festivālu pētniecībā.
Šajā ietvarā dažādas uz industriju vērstas aktivitātes – piemēram, kopražojumu tirgi, projektu prezentāciju forumi un apmācību programmas – ir festivālu neatņemama sastāvdaļa, un to nozīme kopš 90. gadiem tikai pieaug gan festivālu ietvarā, gan arī kā patstāvīgiem pasākumiem. Tas atspoguļo plašākas ekonomiskās pārmaiņas, tostarp neoliberālās tirgus loģikas izplatīšanos un globālo pilsētu nozīmes pieaugumu, kas veicinājis festivālu un industrijas platformu skaita straujo kāpumu, arī dokumentālā kino jomā.[5]
Filmu nozares pētnieki norādījuši uz programmas MEDIA nozīmi industrijas pasākumu rašanās procesā festivālu ietvaros. To var uztvert kā festivālu attīstības formu, ko diktējusi pati programma, – industrijas pasākumi kalpoja kā instruments, lai nodrošinātu lielāku industrijas pārstāvju klātbūtni festivālā, un tas savukārt bija kritērijs MEDIA finansējuma saņemšanai. Par modeli, kam sekoja citi forumi, kļuva Amsterdamas starptautiskā dokumentālā kino festivāla (IDFA) forums, aizsākts 1993. gadā (festivāls dibināts 1988. gadā), – filmu veidotāji prezentē savas projektu idejas potenciālajiem finansētājiem. Sekojot IDFA, Eiropā pakāpeniski veidojās arī citi, uz globālu dokumentālā kino autoru loku orientēti industrijas pasākumi, piemēram, DOK Leipzig Vācijā (kopš 2001), Sheffield MeetMarket Lielbritānijā (kopš 2006) un Visions du Réel Nionā, Šveicē (kopš 2006). Sava loma ir arī industrijas pasākumiem, kas orientēti uz konkrētu teritoriju vai tēmu, – piemēram, forums Nordisk Panorama (kopš 1994), kas vērsts uz konkrētu reģionu – Ziemeļvalstīm.
Somu pētniece Ilona Hongisto un kolēģi piedāvā industrijas pasākumus iedalīt trīs līmeņos – ar reģionālu fokusu, plašāku Eiropas kontekstu un globālu pieeju.[6] Šie nosacījumi rada kritērijus gan projektu atlasei, gan to potenciālajai izplatībai, un veido industrijas pasākuma aprises. Baltic Sea Docs arī tapa šādā kontekstā un aktuālajā pārmaiņu desmitgadē – 20. gs. 90. gados.
Festivāls Balticum un Baltijas Mediju centrs
Dokumentālo filmu forums Baltic Sea Docs piedāvātajā kategorizācijā pieder reģionālajam līmenim, un tā izveidošana, veicinot reģiona (ne tikai Baltijas valstu) filmu veidotāju piekļuvi Eiropas dokumentālā kino tirgum, ir bijusi apzināta stratēģija. Pirms vēl tika dibināts forums, par pirmo svarīgo atbalsta punktu kļuva kino un televīzijas festivāla Balticum (Balticum Film & TV Festival) izveide Bornholmas salā 1990. gadā. Festivāls nodrošināja vienu no pirmajām starptautiskajām platformām Baltijas dokumentālajām filmām, tās tika rādītas kopā ar darbiem no citām Baltijas jūras reģiona valstīm, vairākus gadus vēlāk festivāla ietvarā tika izveidots arī projektu prezentāciju forums.
Hongisto un kolēģi ierosina raudzīties uz dokumentālā kino festivālu straujo pieaugumu kontekstā ar nozīmīgajām un joprojām noritošajām sociālajām un politiskajām pārmaiņām, ko aizsāka 1989. gada norises Eiropā. Aukstā kara laika robežām sabrūkot, šie festivāli kļuva par publiskām telpām, kur cilvēki varēja diskutēt un reflektēt par Austrumu un Rietumu, Ziemeļu un Dienvidu savstarpējām attiecībām. Jēdziena “Ziemeļaustrumu Eiropa” lietošana norāda uz cita veida skatījumu, aptverot reģionu ārpus Aukstā kara robežām. Tas atsaucas ne tikai uz plašākiem mākslinieciskiem mēģinājumiem no jauna iztēloties šo pasaules daļu un tās atsevišķo vienību savstarpējo saikni, bet konkrētāk – uz lomu, ko šādu konceptu veidošanā varēja dot dokumentālā kino festivāli.[7]
Festivāls Balticum ir precīzs šo norišu piemērs. Tas tika izveidots laikā, kas raksturots kā trešā fāze kinofestivālu vēsturē – periods, ko iezīmē cita starpā specializētu festivālu izveide, arī tādu, kas veltīti dokumentālajam kino.[8] Balticum kļuva par nozīmīgu tikšanās vietu filmu veidotājiem no valstīm ap Baltijas jūru (Baltijas valstis, Polija, arī Krievija), festivālā varēja rādīt savas filmas un mēģināt veidot dialogu starp neatkarību atguvušām valstīm, okupējušās valsts pārstāvjiem, Ziemeļvalstu kolēģiem un plašāku starptautisko kinovidi. Festivāls pulcēja gan jau pazīstamus, gan topošus Baltijas filmu veidotājus – to apmeklēja Ivars Seleckis, Hercs Franks, Juris Podnieks, Arūns Matelis, Audrjus Stonis, Valds Navasaitis, Marks Sosārs un citi Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pārstāvji, kuri tur satikās ar kolēģiem no citām Baltijas jūras reģiona valstīm. Festivāla ideja bija aizpildīt tukšumu un atjaunot bijušo Baltijas jūras reģiona vienotību, kas tika pārtraukta padomju okupācijas laikā.
1994. gadā Bornholmā tika dibināts Baltijas Mediju centrs (Baltic Media Centre, BMC). To galvenokārt finansēja Dānijas Kultūras ministrija un papildus tika izmantotas dažādas Eiropas Savienības finansējuma programmas; Baltijas Mediju centrs darbojās ar plašāku mērķi – veicināt mieru, demokrātiju un starptautisku sadarbību ar mediju palīdzību. Centra darbība bija vērsta uz atbalsta sniegšanu mediju politiskajai un ekonomiskajai autonomijai Baltijas valstīs, Krievijas pierobežā un Polijā.[9] Centrs kļuva par nozīmīgu instrumentu profesionālas apmācības nodrošināšanai mediju darbiniekiem – tostarp televīzijas profesionāļiem un dokumentālā kino veidotājiem –, lai stiprinātu profesionālo kvalifikāciju, paplašinātu zināšanas par mainīgo mediju vidi un veicinātu starptautisku sadarbību. Apmācību programmās īpaša uzmanība tika pievērsta filmu producēšanai, projektu attīstīšanai un starptautiskiem kopražojumiem.[10]
Baltic Sea Docs sākumpunkts un attīstība
1997. gads bija pirmais, kad BMC partnerībā ar festivālu Balticum izveidoja Baltijas jūras dokumentālo filmu forumu (Baltic Sea Forum for Documentaries), kas gadu gaitā pieņēmis īsāku nosaukumu – Baltic Sea Docs. Pirmo forumu atceras Tue Stēns Millers, dokumentālo filmu konsultants no Dānijas:
„Ir 1997. gada 13. jūnija rīts, 9:45. Darbības vieta – vecais Kino Gudhjem Bornholmas salā Baltijas jūras vidū. Tūlīt sāksies pirmais Baltijas jūras dokumentālo filmu forums,
redaktoru komisija jau gaida, gatava klausīties filmu projektu tirgus dalībnieku stāstītajā un skatīties treilerus. Rindā ir 25 projekti, un mūs gaida gara diena. Katram projektam dotas 15 minūtes – atbilstoši noteikumiem, kas tapuši pirms vairākiem gadiem Amsterdamas forumā. Tiem pašiem noteikumiem, kas joprojām tiek izmantoti daudzos dokumentālo filmu forumos visā pasaulē…”[11]
Forumā piedalījās koprodukcijas apmācību programmu dalībnieki un festivālam atlasīto filmu veidotāji, prezentējot savus dokumentālo filmu projektus starptautisku televīziju redaktoriem un fondu pārstāvjiem. Tādējādi tas veicināja Baltijas un plašāka reģiona dokumentālo projektu starptautisku apriti un ļāva filmu veidotājiem nodibināt tiešas profesionālas attiecības ar ārvalstu raidorganizācijām un potenciālajiem kopražojumu partneriem[12]. Baltijas Mediju centra organizētie kursi un vēlāka dalība forumā bija būtiski reģiona filmu veidotāju veiksmīgai integrācijai starptautiskajā kinoindustrijā un ilgtermiņa profesionālo saikņu veidošanai ar kolēģiem.
Mainoties Dānijas prioritārajiem reģioniem, foruma organizēšanai Bornholmā vairs nebija atbalsta, un 2001. gadā tas norisinājās Dubrovnikā, Horvātijā kā Baltijas un Balkānu dokumentālo filmu forums. Pēc tam sekoja divi gadi Rīgā, viens Tallinā un viens Viļņā, bet no 2006. gada par foruma pastāvīgo mājvietu kļuva Rīga, par galveno organizatoru – Nacionālais kino centrs, ko tobrīd vadīja Ilze Gailīte-Holmberga, kura arī iepriekš bija cieši saistīta ar foruma norisēm.
Tagad, pēc trim desmitgadēm, no kurām nu jau divas saistās ar Rīgu, varam atskatīties un ieraudzīt, kādu iespaidu šīs ģeogrāfiskās pārmaiņas atstājušas uz forumu, kura vēsturi varētu iedalīt divos lielos posmos:
# - 1997–2005 – sākotnējais posms, tai skaitā pirmie četri gadi Bornholmā. Pirmajā forumā piedalījās 25 projekti no Dānijas, Zviedrijas, Baltijas valstīm, Krievijas, Polijas. 2001. gadā Dubrovnikā pievienojās Balkānu projekti – no Albānijas, Bulgārijas, Ziemeļmaķedonijas un citām valstīm. 2002.–2005. gadā, foruma norises vietai rotējot starp Rīgu, Tallinu un Viļņu, projekti pieteikti gan no sākotnēji iekļautajām valstīm ap Baltijas jūru, gan arī Balkānu un Austrumeiropas projekti (no Baltkrievijas, Ukrainas).
# - 2006–2026 – forums notiek Rīgā. Paplašinās ģeogrāfiskais aptvērums, 2006. gadā tiek rīkota īpaša darbnīca Gruzijas kinematogrāfistiem, paplašinās valstu loks – parādās Kaukāza projekti un Rietumeiropas valstu pieteikumi, ja projektu tēmas skar foruma reģionu, kas tiek šobrīd tiek definēts kā Baltijas jūras reģiona valstis, Austrumeiropa un Kaukāzs. Pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Krievijas projekti forumam vairs netiek pieņemti.
Šo gadu laikā, kā liecina statistika, dalībai forumā atlasīti un piedalījušies 668 projekti no 42 dažādām valstīm (skaitot tikai galvenās producējošās valstis). Prezentācijas uzklausījuši 510 eksperti no 117 kompānijām, kas atrodas 31 valstī. Rezultātā tapušie kinodarbi, ja akcentējam mūsu pašu Latvijas filmas, ir Ivara Selecka Jaunie laiki šķērsielā (1999), Unas Celmas Olu kundze (2000), Ināras Kolmanes Mans vīrs Andrejs Saharovs (2006), Marijas Kravčenko un Herca Franka Baiļu robeža (2014), Lailas Pakalniņas Karote (2018), Ginta Grūbes un Jāka Kilmi Spiegs, kurš mans tēvs (2019), Kārļa Lesiņa Nord Express (2024) un daudzas citas.
Kā tālāk?
Vērojot dokumentālā kino industrijas pasākumu starptautisko ainavu, Baltic Sea Docs pastāvēšana visu šo gadu garumā liecina par vajadzību pēc nelielāka apjoma un reģionāliem industrijas pasākumiem, kas ļoti veiksmīgi iekļaujas industrijas hierarhijā. Konkurence par vietu industrijas pieprasītākajos notikumos (piemēram, IDFA, CPH:DOX) ir sīva, un ceļš no mazāka, reģionāla foruma uz plašāku apriti ir viens no iespējamiem veidiem, kā to sasniegt. Tāpat dalība nelielākā forumā pati par sevi var būt mērķis – atkarībā no autoru redzējuma par nepieciešamo projekta virzību industrijas pasākumu tīklojumā.
Baltic Sea Docs sava kompaktā izmēra dēļ spēj dot to, ko lielākos pasākumos nav iespējams iegūt, –
atbalstošu vidi sagatavošanas kursos, kas notiek pirms prezentācijām un vērsti uz sarunām par konkrētajiem projektiem; neformālu tīklošanās iespēju ar ekspertiem un industrijas viesiem, jo pasākuma mērogs ir aptverams un tīklošanās vide neformāla.
Raksta sākumā minētā programmas MEDIA loma pasākumu formātu ietekmē arī ir padziļinātas pētīšanas vērta. Tā ne tikai veicinājusi šādu pasākumu rašanos, bet ar jauniem programmas periodiem tikušas noteiktas atšķirīgas prioritātes un kritēriji, mudinot pasākumus mainīties un adaptēties jauniem tehnoloģiju, izrādīšanas formātu apstākļiem, ciešākai savstarpējai sadarbībai un ilgtspējas nodrošināšanai. Turpinām strādāt, un pēc pieciem gadiem vērtēsim atkal!
