KINO Raksti

Rīgas Pasaules filmu festivāls: Par dziedināšanu

07.04.2022
Rīgas Pasaules filmu festivāls: Par dziedināšanu
Kadrs no filmas "Ārā ir nakts / It’s Night Outside" (2019)

Kinoteātrī „Kino Bize” 7. aprīlī sākas Rīgas Pasaules filmu festivāls – četru dienu laikā vairāk nekā divdesmit dziedējošu dokumentālo filmu par dziedināšanu. Tajās ir daudz vairāk cerības, nekā traģisma, un tā ir nepārvērtējama iespēja šajā ļoti nomācošajā un satraucošajā laikā gūt mazliet sirdssiltuma.

Interesanti, ka uzdevums rakstīt par dokumentālo kino nonācis tieši pie manis, lai gan es savās tekstuālajās interesēs vienmēr esmu bijusi ļoti tālu no realitātes – pat grāmatu klubu izvēlējos tādu, kas lasa „ekskluzīvi tikai fantāziju”. Mans priekšstats par stāstiem iz dzīves ir visai virspusējs, zināšanas – ierobežotas; varētu pat domāt, ka neesmu “īstā persona” vai “pareizais autors” – kāds cits taču dzīvi un tās nospiedumus noteikti pārzinās labāk. Tomēr tad es iedomājos – bet es taču esmu cilvēks! Un tieši tam dokumentālais kino savā būtībā ir domāts. Cilvēkam. Nevis kinoprofesionālim, kritiķim vai kuratoram, bet gan cilvēkam. Reizēm cilvēks, kam filma domāta, ir tās režisors un neviens cits, un arī tas ir okei. Dokumentālais kino ir teksts, kas kādam ir bijis jāizraksta no sevis ārā – arī tad, ja tā ir bijusi tikai pašterapija, pasaulē noteikti būs vēl kāds, kas tajā ieraudzīs sevi.
Tāpēc es šo programmu skatos kā cilvēks, nevis kā kritiķe. Emocionāli, introspektīvi un ar garām pārdomām par to, kas tad īsti ir dziedināšana.

Mēs (un, kad es saku “mēs”, es domāju “es”) esam pieraduši skatīties uz fizisko un mentālo veselību skaidri nošķirtās kategorijās. Ne vienmēr tikai bināri (t.i. vesels vai slims); mēs pieļaujam slimības intensitātes spektru. Taču ir skaidrs, ka tad, kad cilvēks ir kaut mazdrusciņ slims, viņš vairs nekādi nevar tikt uzskatīts par veselu. Viņam ir jāsper kaut kādi soļi, lai no slimības atbrīvotos un atgrieztos vesela cilvēka statusā, vai arī, ja tas nav iespējams, jāsamierinās ar savu dzīvi kā mūžīgajam slimniekam. Par šo kategorisko priekšstatu runā arī festivāla kuratori programmas aprakstā – slima cilvēka mērķis ir kļūt veselam. Kļūt „normālam”, kaut gan neviens taču nav precīzi definējis, ko tas nozīmē. Vai normāls, vesels cilvēks ir tāds, kam nekas nekaiš, kura ķermenis un prāts funkcionē tā, kā tas oriģināli bija paredzēts? Bet cik daudz tādu vispār pasaulē ir? Es nēsāju brilles. Bet neviens taču tā dēļ mani neuzskatītu par ārpus normas esošu – „nenormālu”, vai ne?

Kadrs no filmas "Migela karš / Miguel’s War" (2021)

Pirmais pagrieziena punkts šajā virzienā man bija filma Strīdi / Arguments (2019, Olivier Zabat) – par cilvēkiem, kuri „dzird balsis”. Filmas centrā ir vīrietis, kurš vada grupu terapiju un nometnes, palīdzot citiem balsu dzirdētājiem (voice hearers) sadzīvot ar ikdienu. Nevis cīnīties pretī (gan iekšējai, gan ārējai kritikai) vai ļauties balsu lamām, nevis nīst un naidoties, bet gan pieņemt personības, kas mīt viņu galvās, un ļaut tām būt – lai tās ļautu viņiem būt. Īpaši tiek uzsvērts, ka šie cilvēki nevis ir slimi, bet gan pieredz pasauli citā veidā. Un filmas gaitā kļūst skaidrs, ka viņiem sevī jāatbrīvojas ne jau no balsīm, bet gan no slima cilvēka paštēla, no kauna un no apziņas, ka viņi ir norakstīti savas diagnozes dēļ (kura, starp citu, filmā netiek nosaukta ne reizi, jo šis vārds nāk ar milzīgu aizspriedumu svaru).

Līdzīgas pārdomas rodas, skatoties filmu Kevs / Kev (2018, Clémence Hébert) un vērojot Kevinu, astoņpadsmitgadīgu puisi ar autismu. Filma pati nepasaka neko, tai it kā nav viedokļa, taču tā mums dod iespēju būt klāt dzīvē, kuru neesam pieredzējuši, un šī klātesamība mūsu acīs normalizē to, kas pirmajos kadros šķita neparasts. Es apzināti lietoju vārdu “normalizē”, jo tas, kaut gan kontekstā var likties neiejūtīgs, sevī iekļauj pielāgošanās aspektu, kurš, manuprāt, festivāla tēmas saistībā ir ļoti būtisks. “Normalizēt” ir nevis “padarīt normālu”, bet gan “pieņemt kā normālu”. Kevinam “normāli” nozīmē apgulties uz zemes, kad viņš ir noguris, vai pārvietot priekšmetus no vienas vietas uz citu. Un, kaut gan filma ir mazāk nekā stundu gara, man jau uz beigām gribas, lai viņam to visu ļauj darīt, ļauj būt viņa normalitātē.

Kadrs no fiilmas "Dzenoties pēc pūķa / Chasing the Dragons" (2021)

Protams, ne vienmēr situācijas pieņemšana ir labākais risinājums. Attiecības ar sevi un pasauli var būt pārāk destruktīvas, lai persona spētu tajās cilvēcīgi dzīvot. Teiksim, atkarību gadījumā. Filma Dzenoties pēc pūķa / Chasing the Dragons (2021, Alexandra Kandy Longuet) iepazīstina mūs ar narkotiku patēriņa uzraudzības iestādes pastāvīgajiem klientiem. Tā ir vieta, kurā no narkotikām atkarīgie var nākt un drošā vidē ar sterilu aprīkojumu lietot līdzpaņemtās narkotikas. Kameras nenosodošais, nevērtējošais skatiens rāda personības, kas ne vienmēr izraisa žēlumu un liek domāt par “attaisnojošiem faktoriem” – piemēram, netaisnībām vai apstākļu sakritībām, kuru dēļ labi cilvēki var nonākt sliktās situācijās. Bet filmas skatījums – un šis ir kopīgs visam, ko no programmas esmu redzējusi, – ir iejūtīgs.

Mēs skatāmies uz patiesību, uz īstiem cilvēkiem, nevis izdomājumiem, ko demonstrēt kā labo paraugu.

Arī festivāla atklāšanas filma Mazais Samedi / Petit Samedi (2020, Paloma Sermon-Daï) pievēršas narkotiku atkarības tēmai, taču apmēram filmas pusē nāk apjēgsme, ka ne jau par to ir stāsts. Samedi cīnījies ar atkarību lielāko daļu dzīves un ir vēlreiz nolēmis meklēt palīdzību. Šo ceļu dokumentē viņa māsa Paloma – viņas vērojumā redzams vīrietis, kurš ļoti labi apzinās visas savas vainas, meklē cēloņus un vēlas strādāt ar sekām. Taču nepamet sajūta, ka, lūk, viņš gan vēlas būt atlabšanas paraugs, labais piemērs – un šī apziņa stāv pāri visam, pat ceļam uz risinājumu. Daudz vairāk, nekā vārdi, mums pasaka Samedi attiecības ar māti. Māti, kura viņam vienmēr ir bijusi blakus, vienmēr palīdzējusi; māti, pie kuras Samedi vienmēr var atnākt; māti, kura metas ielās meklēt savu četrdesmit gadus veco dēlu, kad viņš neceļ klausuli. Te ir tās atkarības saites, kuras viņiem jāpārrauj.

Kadrs no filmas "Mazais Samedi / Petit Samedi" (2020)

Atklāt festivālu ar šo filmu ir bijis ļoti pārdomāts lēmums, jo tā tematiski ievada, šķiet, visus tēmu pavedienus, ko programmā var saskatīt. Pirmais lielais bloks ir dziedēšana ķermeniskā izpratnē, bet otrs – pagātnes sāpju izsāpēšana. No kopienas vēstures līdz privātajai vēsturei, ģimenes attiecību izvērtēšanai. Ceļš mājup / A Way Home (2020, Karima Saïdi) dokumentē režisores mātes dzīves noslēgumu Alcheimera slimības varā, paralēli stāstot viņas dzīvesstāstu starp divām pasaulēm – Tanžeru un Briseli, tradīcijām un modernitāti, pašas gribu un Dieva sodu. Kā filmā saka autore, katras sievietes dzīvē pienāk brīdis, kad viņa vēlas iepazīt savu māti un izprast, kā veidojusies viņas dzīve.

Liekas, ziņkārīgi bērni-režisori varētu būt vecāku ļaunākais murgs. Arī filmas Mēness kā mana sirds / The Moon Represents My Heart (2021, Juan Martín Hsu) autoram ir daudz jautājumu savai mātei, kas dzīvo pasaules otrā pusē (viņš mīt Argentīnā, māte – Taivānā). Taču viņa ne vien izvairās, bet pat maina detaļas jau izstāstītos notikumos, jauc pēdas, stāsta atkal jaunas un jaunas detaļas. Un filmas valoda kļūst tikpat atsvešināta kā tās varoņu attiecības.

Nevēlēšanās runāt par piedzīvoto, protams, ir izplatīta sadzīvošanas metode, taču to es nesauktu par dziedināšanu.

Lai rastu sevī mieru, dvēseles veselību, ir jāveic grūts, sāpīgs ceļš, kuru ne visi ir gatavi uzsākt. Ļoti labi tas redzams vienā no spēcīgākajām programmas filmām – Migela karš / Miguel’s War (2021, Eliane Raheb). Režisore to veido kopā ar savas filmas dokumentējamo objektu, tātad pašu Migelu. Tomēr viņš, kaut gan iepazīšanās brīdi ir režisorei brīvi izstāstījis savu dramatisko dzīvesstāstu, kameras priekšā vairs nejūtas ērti un ne vienmēr ir gatavs runāt. Arī viņa teiktais mainās, detaļas nāk klāt vai zūd, līdz vairs nav skaidrs, kam vispār var ticēt. Un tomēr Migelam ir jāizloba patiesība, lai viņš pats spētu pieņemt savu identitāti – ne vien spāni Migelu, kura ādā dzīvo kopš 1994. gada (to viņš regulāri uzsver kā savu dzimšanas, t.i. patiesās piedzimšanas gadu), bet arī libānieti Mišelu, kurš bija spiests gan iet karā, nezinot, pret ko īsti vai kāpēc viņam jākaro, gan pamest dzimteni savas seksuālās orientācijas dēļ.

Kadrs no filmas "Mēness kā mana sirds / The Moon Represents My Heart" (2021)

Domājot par to, kas vieno visas festivāla filmas, es (savā neizglītota cilvēka apziņā) nonācu pie secinājuma par dokumentālo kino kā tādu. Ļoti bieži dokumentālās filmas rāda neparastus cilvēkus, vietas un vides no ārpuses – kā kaut ko eksotisku. Un tā reizēm drīkst; tas nenozīmē sliktu kino. Taču uzrunājošs stāsts nāk no iekšpuses, nostājas līdzās savam varonim un nenonivelē viņu uz kaut ko vienu. Tur ir tā vieta, kur rodas dziedinājums. Iekšpusē.

Filmā Ārā ir nakts / It’s Night Outside (2019, Léa Tonnaire, Caroline Guimbal), kas stāsta par dzīvē iestigušiem trīsdesmitgadniekiem Kijivā, neilgi pirms beigām ir kadrs, kurā gandrīz aklais Saša, izstiepis roku pret ugunskuru, vēro gaismas rotaļas pirkstu starpās. Šis intīmais, smeldzīgais brīdis pasaka par Sašu daudz vairāk nekā jebkas cits, ko viņš teicis vai darījis. Un tas, lūk, ir dokumentālais kino.

Informācija par Rīgas Pasaules filmu festivālu (7.-10.04.) - ŠEIT.

Kadrs no filmas "Strīdi / Arguments" (2019)

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan